Raksts

Kādā krāsā ir Rīga?


Datums:
08. oktobris, 2002


Autori

Ivars Indāns


Foto: G. Dieziņš © AFI

Pēdējie Saeimas vēlēšanu rezultāti Rīgā atklāj vairākas atšķirības no pārējiem Latvijas reģioniem. Pirmkārt, jāatzīmē vēlētāju lielā aktivitāte, jo tieši Rīgā, salīdzinot ar citiem novadiem, bija visaugstākais līdzdalības līmenis (76,54%). Otrkārt, jāatzīmē, ka, tieši pateicoties uzvarai Rīgā, kopumā sev otro vietu 8. Saeimas vēlēšanās ieguva politisko organizāciju apvienība Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL). Treškārt, Rīgā nosacītu neveiksmi cieta Tautas partija (TP) (vēl sliktāks rezultāts TP bija tikai Latgalē). Ceturtkārt, neraugoties uz Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) varu Rīgas domē, rīdzinieki šo partiju novērtēja tik pat slikti (zem 5% barjeras) kā citos novados. Piektkārt, apvienība Tēvzemei un Brīvībai/LNNK (TB/LNNK) uz kopējās neveiksmes fona, tomēr Rīgā ieguva vairāk balsu nekā citos novados. Iespējams, ka tas palīdzēja apvienībai izcīnīt 7 vietas Saeimā. Sestkārt, sliktāk nekā citos novados startēja Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS), ar minimālu balsu skaitu pārvarot 5% barjeru. Arī partijai Jaunais laiks (JL) tikai Rīgā un Latgalē neizdevās gūt uzvaru. Savukārt, savienībai Latvijas ceļš (LC) un Latvijas Pirmajai partijai (LPP) Rīgā iegūtie rezultāti būtiski neatšķīrās no kopējā rezultāta visā Latvijā.

Pirmajā acumirklī var likties, ka Rīga ir sarkana, jo PCTVL guva 31,6% vēlētāju balsu. Salīdzinoši – 7. Saeimā šis politiskais spēks, startējot zem Tautas saskaņas partijas (TSP) nosaukuma, Rīgā ieguva 21,3%, 6. Saeimā – tikai TSP izdevās galvaspilsētā pārvarēt 5% barjeru, iegūstot 9,3% balsu, bet 5. Saeimā toreizējā Saskaņa Latvijai ieguva 15,1%, bet Līdztiesība – 6,6%. PCTVL panākumi balstās uz šīs apvienības sekmīgu komunikāciju ar saviem vēlētājiem, kas pamatā ir cittautieši. Apvienībai, neraugoties uz iekšējām pretrunām starp Tautas saskaņas partiju un sociālistiem, tomēr izdevās uzrunāt dažādas cittautiešu grupas (biznesa aprindas, kas ieinteresētas sadarbībā ar Krieviju, jauniešus, kas jūt zināmu aizvainojumu par Latvijas līdzšinējo izglītības politiku, pensionārus, kas iespējams izjūt nostaļģiju pēc padomju laikiem vai vienkārši ir neapmierināti ar etnisko politiku Latvijā). Bez dārgām reklāmas kampaņām un izvēloties pareizus politiskās dienas kārtības jautājumus (piemēram, iedzīvotāju satraukumu par 2004. gadā paredzamo cittautiešu skolu pāreju uz apmācību latviešu valodā), PCTVL spēja mobilizēt ne vien savus vēlētājus, bet iespējams, arī daļu LSDSP kādreizējo atbalstītāju. To sekmēja arī PCTVL darbība Rīgas domē, kur atšķirībā no LSDSP, apvienībai izdevās izvairīties no skandāliem un uzturēt pragmatiskas darbības tēlu. Arī Jāņa Jurkāna tikšanās ar Krievijas prezidentu bija pozitīvs signāls saviem vēlētājiem.

Tomēr, salīdzinot ar iedzīvotāju izvēli iepriekšējās vēlēšanās, diez vai Rīga ir kļuvusi sarkanāka, jo kreisie politiskie spēki kopā 7. Saeimā ieguva 32% balsu. Tas liecina, ka labējo un kreiso attiecību proporcija nav būtiski mainījusies. Šo situāciju sekmēja sociāldemokrātu neveiksme, kurai varētu būt vairāki cēloņi. Pirmkārt, LSDSP darbs Rīgas domē ne tikai neieviesa pozitīvas pārmaiņas varas un sabiedrības attiecībās, bet, pateicoties dažādiem varas skandāliem, konkursiem, interešu konfliktiem, vēl vairāk pasliktināja pašvaldības tēlu. Par to atbildību nācās uzņemties tieši LSDSP. Tāpat arī apvienošanās ar PCTVL, Rīgas un Maskavas attiecību reklamēšana noteikti liedza partijai nacionāli orientētos atbalstītājus. Partijas sašķelšanās un iekšējo konfliktu publiskošana (Bojāra – Burvja attiecības) vairoja ironiju un skepsi par LSDSP izredzēm. Haotiskā reklāmas kampaņa vairs nespēja atgūt sociāldemokrātu vēlētājus.

Sākot ar 5. Saeimas vēlēšanām Rīgā visai labi startēja TB/LNNK, parasti iegūstot 17-20% balsu. Šoreiz, lai arī labāk kā citos novados, tēvzemieši ieguva tikai 5,6%. Līdzīgi arī LC iepriekšējos parlamentos Rīgā ieguva 24%, 12%, 13%, bet šoreiz vispār nepārvarēja 5% barjeru. Abu šo partiju neveiksme ir skaidrojama ar valdības nepopularitāti. Tēvzemiešu gadījumā jāņem vērā, ka nacionālie jautājumi vairs nav tik aktuāli, kā tas bija pirms 5., 6. un 7. Saeimas vēlēšanām. LC neveiksmes pamatā ir vairāki faktori. Pirmkārt, atšķirībā no PCTVL ceļinieki nespēja uzturēt komunikāciju ar saviem vēlētājiem un iespējamiem atbalstītājiem. Ņemot vērā, ka Rīgā ir liels cittautiešu un tā saucamo jaunpilsoņu īpatsvars, LC zaudēja daudzas balsis, necenšoties uzrunāt šo iedzīvotāju grupu. Tāpat LC neveiksmes pamatā ir nespēja piedāvāt efektīvu pretkorupcijas politiku, ko izmantoja konkurenti (JL, LPP). LC biedru darbība pilnvarnieku amatos, kā arī dažādie interešu konflikti labēji orientētajiem vēlētājiem lika meklēt citas izvēles. Atšķirībā no Tautas partijas LC nepalīdzēja arī reklāmas kampaņa, kas nesasniedza vajadzīgās mērķauditorijas.

Analizējot Rīgas rezultātus, redzams, ka labēji orientētie vēlētāji izvēlējās partiju JL un zināmā mērā arī LPP. JL izdevās piesaistīt LC, TB/LNNK zaudētos vēlētājus, kā arī iespējams ārzemēs balsojošo atbalstu. Programmatiski JL var uzskatīt par LC turpinājumu, lielāku uzmanību pievēršot varas un sabiedrības attiecībām, korupcijas novēršanai un caurredzamības nodrošināšanai. Tieši tas, kā arī Repšes pozitīvais tēls un iedzīvotāju ekspektācijas pēc elites nomaiņas noteica JL panākumus Rīgā.

TP un LPP ir piemēri, kas apliecina politiskās reklāmas lielo nozīmi vēlētāju izvēlē. TP izvērstā un masīvā oranžās krāsas reklāmas kampaņa ļāva partijai arī Rīgā izvairīties no pašreizējo koalīcijas partneru likteņa. Kaut gan salīdzinoši TP cīņā ar JL Rīgā ieguva vismazāk atbalsta (proporcionāli 11,4% pret 25,6%) nekā citos reģionos. Tāpat, salīdzinot TP iegūtos 19,4% 7. Saeimas vēlēšanās, pēdējo iznākumu var vērtēt kā ievērojamu zaudējumu, ņemot vērā arī kampaņas rekordizmaksas. LPP popularitāti noteica tas, ka partijas reklāma precīzi reaģēja uz politiskās dienas kārtības jautājumiem un problēmām. Reklāma kalpoja kā veiksmīgs komunikācijas līdzeklis, radot ilūzijas un veidojot potenciālo vēlētāju ekspektācijas. Lai gan arī ZZS reklāmai pievērsa lielu uzmanību, tomēr Rīgas kā lielpilsētas vēlētājus tā neuzrunāja, un līdz ar to ZZS Rīgā guva salīdzinoši sliktākos rezultātus. Tas ļauj domāt, ka Rīga noteikti nav zaļā krāsā.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!