Atslēgvārdi:

Kad tu neesi tu pats 20

Sabiedriskās attiecības ir dzīvošana ar to sirdsapziņu, kas ir cilvēkam, ko pārstāvi. Un tu nonāc situācijā, kad tavs viedoklis vairs nav svarīgs.

Iesaki citiem:

Kāda valsts pirmā amatpersona reiz, televīzijas kamerās skatoties un mulstot, ar acīm meklēja savus padomdevējus un nevilšus verbalizēja viņiem domāto frāzi: „Kas es esmu?”. To pārtvēra žurnālisti un ar viņu starpniecību šī apjukušā cilvēka eksistenciālajiem meklējumiem liecinieki bija visi, kas todien skatījās, klausījās vai lasīja mediju ziņas. Taču tikpat labi mūžveco jautājumu par to, kas mēs katrs esam, var uzdot arī žurnālisti, kas pēc darba medijos roku iemēģinājuši sabiedriskajās attiecībās (PR), bet tad atkal atmetušies atpakaļ uz žurnālistiku, un paši joprojām vēl nav pārliecināti, vai pēc kāda laiciņa atkal neaus kājas, lai kārtējo reizi pārmestos uz barjeras otru pusi. Un ir jau vēl arī tādi fenomeni, kas vienlaikus ir visur — gan žurnālistikā, gan PR, gan reklāmā, gan biznesā. Pelna naudu un paši jautri iesmej, ka esot vienkārši mākslinieki. Un šādos apstākļos jautājums par elementāriem profesionālajiem un ētikas standartiem, kā arī par žurnālistam tik svēto auditorijas uzticību noplok kā pelnu plēksnes, ko sabradā un vējā izspārda plašā profila speciālistu pašpārliecinātība un, jā, un arī nekaunība.

Bet ja citās valstīs par mētāšanos starp žurnālistiku un PR šķirošās barjeras abām pusēm, mazākais, notiek profesionālas diskusijas, tad Latvijā kā jau daždien Latvijā par to klusē un šo žurnālistu nekonsekvenci un profesionālo standartu pārkāpumus vienkārši pieņem kā nolemtību — „tā tam būs būt”. Jo Latvijā nav ne spēcīgas žurnālistu pašregulācijas, ne arī izpratnes par to, kas īsti ir ēteriski (ne)tveramā profesionālā ētika.



Pēc Lases robežu nav

„Lase visas robežas ir nojaukusi, tur velti vairs ko disutēt,” pavisam nesen sacīja kāds kolēģis, reaģējot uz ziņu, ka nesenā PR speciāliste, aģentūras Jaunie trīs brāļi preses sekretāre Elīna Bīviņa turpmāk Latvijas televīzijā (LTV) vadīs kultūras raidījumu. Un patiesi — ja apskatās apkārt, tad Bīviņa ir vien ceturtās pakāpes rozīne profesionālo standartu pārkāpumu tortē, ko izgreznojušas un turpina greznot daudz dižākas un krāšņākas putukrējuma rozes.

Inta Lase. Bijusī laikraksta Diena un LTV žurnāliste, kas 2007.gadā neilgi pēc apkaunojoši Latvijas prezidenta amatā iebīdītā Valda Zatlera apstiprināšanas kļuva par viņa preses sekretāri. Tas notika laikā, kad tikai pirms dažām nedēļām Lase sabiedriskās televīzijas ēterā raidījumā De facto bija asi kritizējusi gan Zatleru kā prezidenta kandidātu, gan viņa necaurspīdīgo bīdīšanu augstajā amatā. Lases izvēle turpmāk spodrināt apšaubāmā prezidenta tēlu iedzina spēcīgu naglu tobrīd jau mirstošās Latvijas žurnālistikas zārkā. „Tā ir aiziešana otrā pusē. No turienes atpakaļ uz žurnālistiku vairs nevar atnākt. Šī ir biļete vienā virzienā,” Lases soli tolaik komentēja viņas bijusī kolēģe LTV Arta Ģiga.

Bet Lase tomēr ir atnākusi atpakaļ. Atgriezusies žurnālistikā, jo karjera pie Zatlera bija īsa — tikai aptuveni gadu. Nu viņa raidījumā Vides fakti veido sižetus par enerģijas jautājumiem. Kāpēc atgriezās? Kāpēc neturpināja PR karjeru? „Pirmām kārtām un galvenokārt tāpēc, ka cilvēki, ar kuriem iepriekš biju strādājusi un kurus es augsti profesionāli vērtēju, uzaicināja mani darīt darbu, ko es protu, kas man patīk un sagādā gandarījumu,” savu atgriešanos pamato pati Lase. Viņa arī neuzskata, ka žurnālistika un PR ir barjeras divas puses. Un viņai ir pamatojums — prezidenta preses sekretāram ir uzdevums sniegt objektīvu un izsmeļošu informāciju par valsts pirmās amatpersonas darbu un mērķiem, tātad — strādāt savas valsts, nevis konkrēta politiķa vai uzņēmuma labā. Un žurnālistikā arī galvenais mērķis ir sniegt objektīvu informāciju savai auditorijai. Un pēc šīs formulas Lase secina, ka viņa strādā savai auditorijai un tātad — atkal savai valstij. „Domāju, ka man nav pamata justies nekomfortabli,” viņa izklausās pārliecināta.

Polittehnologi tolaik bija labi izplānojuši — ar Lases pievienošanos Zatlera komandai tika nošauti divi zaķi. Pirmais — tas bija smags trieciens toreiz jau politiķu un LTV vadības krietni saspārdītajam, Artas Ģigas izlolotajam raidījumam De facto, kuram ar šo faktiski tika parakstīts nāves spriedums. Un otrais — tika mazināta sabiedrības uzticība Latvijas žurnālistiem, jo nu atkal trumpis rokās bija tiem, kas nerimstoši bija apgalvojuši, ka „visi žurnālisti ir pērkami”. „Ir absurdi domāt, ka viens cilvēks var nodot visu Latvijas žurnālistiku,” tagad, pēc divarpus gadiem, apgalvo pati Lase.

Var jau būt. Ļoti iespējams. Katrs pats meklē ne tikai sevi, bet arī publiskos attaisnojumus savai domai, runai un rīcībai.



Burkovska personības starojums

Ja Lases skaidrojums tiešām izklausās pēc apdomāta stāstījuma sevis attaisnošanai, tad pavisam citādi ir ar Haraldu Burkovski. Viņš ir visur — sabiedriskajā radio vada aktuālo tēmu raidījumu Kā labāk dzīvot, komerctelevīzijā LNT vada iksvētdienas raidījumu Top 10, ierunā reklāmas, filmas, vada komercpasākumus un viņam, izrādās, kopā ar vēl diviem partneriem pieder arī biznesa un sabiedrisko attiecību konsultāciju firma BJD konsultanti. Kas ir Haralds Burkovskis? „Hidrobiologs, ja gribat!” viņš kā vienmēr jautri un pašpārliecināti iesmej. Jā, viņš esot „droši vien pa druskai” visur, bet „nepozicionēju sevi ne vienā, ne otrā, ne trešajā pozīcijā”, un „man ir sajūta, ka es tās lomas nekāda veidā nemiksēju”. Jā, nu hidrobiologs un mākslinieks. Jā, „mākslinieks visādā ziņā ir tuvāks tam, ko es domāju”.

Mākslinieks Burkovskis klaji pārkāpj robežas. Ja vēl var pieņemt, ka Latvijas radio vadība piever acis uz to, ka viņš vienlīdz aktīvi aizpilda arī komerctelevīzijas ekrānu, tad nekādi nevar saprast, kāpēc ne viena, ne otra medija vadītājs nereaģē uz Burkovska PR biznesu. Viņš pats stāsta, ka BJD konsultanti, kur viņam pieder trešdaļa uzņēmuma, patiesībā jau reāli nemaz nedarbojoties. Esot izveidoti kā spilventiņš, lai būtu, kur mīksti piezemēties krīzes laikā, ja nu galīgi visi darba striķi satrūkst. Tomēr, kā izskatās, Burkovskis melo. Incognito piezvanot uz BJD konsultantu biroja tālruni, runātīgs vīrs, Burkovska partneris, sajutis jaunu iespējamo klientu, uzreiz atplaukst un pastāsta, ka viņu uzņēmumam esot pieredze gan ar valsts iestādēm, gan privātuzņēmumiem. Un mediju treniņus viņi arī nodrošinot. „Bet jums vismaz iesākumā mediju treniņus nevajadzētu, jo Haraldiņš ir diezgan dārgs prieks,” dod padomu Burkovska kolēģis. Bet kopumā konsultanta pakalpojumi izmaksājot Ls 100 stundā.

Jā, tieši ar sabiedrībā tik pazīstamo Burkovska vārdu BJD konsultanti interneta mājas lapā sev cenšas piesaistīt klientus, akcentējot Burkovska pieredzi žurnālistikā kā nozīmīgu aspektu viņa konsultanta spējām. Un tad vēl bēdīgi slavenie mediju treniņi, kuru laikā trenētājs klientus māca, kā runāt ar žurnālistiem jeb precīzāk — kā veiksmīgi „atsist” žurnālistu kritiskos jautājumus, lai pasargātu savu ādu! Par mediju treniņu organizēšanu un vadīšanu savulaik, sākot strādāt LTV, kritiku un daļas auditorijas neuzticību saņēma Iveta Elksne. Un, cik saprotams, ar mediju treniņiem nodarbojas arī Burkovskis, kurš sabiedriskā radio un LNT ēterā kā žurnālists vienlaikus intervē raidījuma dalībniekus. Un te rodas jautājums Burkovskim — kā klausītāji un skatītāji var būt pārliecināti, ka viņš kā žurnālists ir godīgs un neaizstāv savu klientu intereses? Pats Burkovskis par to ir ļoti pārliecināts — viņu biznesa attiecības neietekmējot un, ja vajadzētu, viņš uzdotu arī kritiskus jautājumus saviem klientiem vai, piemēram, Krājbankai, kuras reklāmas balss viņš ir. Tajā pašā laikā gan Burkovskis piebilst, ka „es nevienā brīdī nesajūtos kā žurnālists”. Tad varbūt mest žurnālistikai mieru? „Nē, kāpēc man būtu jāmet pie malas lietas, kas patīk?” neizpratne ir Burkovska balsī.

Un viņam ir atbalsts, jo arī viņa priekšnieks, Latvijas radio ģenerāldirektors Dzintris Kolāts Burkovska visurbūšanā nesaskata ētikas pārkāpumu, lai gan atzīst: „Haralds ir tuvu sarkanajai līnijai.” Un tomēr — nu nevadot taču Burkovskis sociālpolitisku vai ekonomisku raidījumu, bet gan raidījumu, kur „jautrā un uzspēlētā manierē tiek runāts par filozofiskām un sadzīviskām tēmām.” Bet vai patiesi sabiedriskā radio ģenerāldirektoram nerūp auditorijas iespējamā neuzticēšanās Burkovskim? Nē, tādu vēstījumu no klausītājiem Kolāts neesot saņēmis, taču daži gan esot sūdzējušies, ka nepatīkot Haralda smiekli.

Ja arī Dzintris Kolāts Burkovska aktivitātēs nesaskata ētikas pārkāpumus, tad der atgādināt, ka Radio un televīzijas likumā ir 22.pants, kas liedz reklāmā izmantot „tādu personu tēlu vai balss materiālu, kuras regulāri vada ziņu vai sabiedriski aktuālu tēmu raidījumus”. Un atkal Kolāts ir pārliecināts, ka uz Burkovski šis liegums neattiecas, jo Kā labāk dzīvot neesot sabiedriski aktuāls raidījums. Tomēr vai patiesi Burkovskis ir vienīgais cilvēks, kas sabiedriskajā radio ir spējīgs vadīt konkrēto raidījumu? Jā, jo viņam, pēc Kolāta domām, piemītot „personības starojums” un, lai gan viņš „ēnu met, bet tā ir maza ēna.”



Meklē sevi. Un atrod

Ja uz šurpu turpu starp PR un žurnālistiku staigājošajiem žurnālistiem amata brāļi un māsas raugās ar mēmu klusumu, tad par Burkovski privātās sarunās pagaužas gan. Bet publiski turpina klusēt. Konkrētā cilvēka rīcību atturas vērtēt arī otras viņa cunftes — sabiedrisko attiecību — pārstāvji. Viņi runā vispārināti. „Ja tu strādā un realizē PR intereses, tad nedrīksti darboties kā brīvais žurnālists,” vispārzināmo profesionālo standartu patiesību vēlreiz atkārto Vita Savicka, kādreizējā žurnāliste un šobrīd — sabiedrisko attiecību aģentūras Baltic Communication Partners direktore. Tieši tāpat uzskata arī Latvijas Sabiedrisko attiecību kompāniju asociācijas (LSAKA) valdes loceklis un PR firmas Hill and Knowlton vadītājs Ralfs Vīlands, jo „diez vai var būt tik liela uzticība, ka viņš vienmēr skatīsies pietiekami objektīvi no žurnālistikas viedokļa, un no PR viedokļa nav īsti korekti, ja tev vēl ir „savs” medijs, jo tad tu iegūsti priekšrocības pret tiem, kam „sava” medija nav.”

Savukārt par tiem, kas no PR atgriežas žurnālistikā, pamatviedoklis ir — katrs gadījums ir jāskata individuāli. Piemēram, Nekā personīga (NP) komandā nu jau trešo gadu strādā kādreizējais Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas preses sekretārs Ansis Pūpols. Arta Ģiga, uzņemot viņu savā komandā, Pūpolam tomēr ir iedevusi biļeti atpakaļceļam. „Viņš pie mums atnāca no Degpunkta,” savu izvēli par labu Pūpolam pamato Ģiga. Pūpols esot bijis sevis meklējumos — pastrādājis žurnālistikā, aģentūrā LETA, tad pievērsies PR, bet pēc tam — atgriezies žurnālistikā un NP pievienojies tikai tad, kad jau medijos laiciņu bija pastrādājis. Pēc Ģigas domām, ir svarīgi, ka Pūpols NP ir atradis savu īsto ampluā, saprotot, ka viņa īstā vieta ir žurnālistika. Arī pats Pūpols apgalvo, ka PR ir bijis interesanti, tomēr „esmu ļoti laimīgs, ka man izdevās izsprukt ārā”. Viņš uzskata, ka atgriezties žurnālistikā palīdzējusi „buferzona” — neilgs laiks TV24 producenta amatā, jo pēc tam, kad esi mēģinājis aizstāvēt iestādi, kurā strādā, esot grūti kā žurnālistam uzdot kritiskus jautājumus.

Tomēr šādu ētisko dilemmu, kā izskatās, nav bijis jārisina kādreizējai Microsoft Latvia sabiedrisko attiecību vadītājai un patlaban — LTV raidījuma De facto žurnālistei Ilzei Naglai. „Ir skaidrs, ka PR nav lepra, ar kuru aplīp un kas līdz mūža galam velkas līdzi,” viņa saka, skaidrojot — nav problēmu, ja cilvēks nevis vienlaikus, bet gan secīgi strādā PR un žurnālistikā. Tad tikai, atgriežoties medijos, esot jāizvairās gatavot publikācijas par iepriekšējiem darba devējiem.

Buferzona — laiks, kad cilvēkam, mainot barjeras puses, notiek vērtību apjēgšana, ir laba doma, saka Vīlands. Svarīgi, viņaprāt, lai cilvēkam ir pietiekami plašs redzesloks, lai saprastu, ar ko viens darbs atšķiras no otra. Arī mediju pētnieks Holgers Zīverts (Holger Sievert) apgalvo, ka mediji un PR — tās par spīti kopīgajām saknēm tomēr ir divas dažādas jomas. Žurnālistikai ir unikāla loma — nodrošināt sabiedrību ar tai svarīgu publisko informāciju, kamēr sabiedriskās attiecības ir citas sociālās sistēmas — biznesa, politikas vai kultūras — sastāvdaļa, kas strādā šo jomu publiskā tēla interesēs. Tāpēc Zīverts pat iesaka studentiem PR mācīt šķirti no žurnālistikas[1].



Godīgums pret auditoriju

Tiesa, Latvijas realitāte ir skarba — mediju tirgus ir tik niecīgs, kvalitatīvu plašsaziņas līdzekļu skaits sarūk un žurnālisti ir tik neaizsargāti, ka neviens nav pasargāts no cita darba meklēšanas, iespējams, arī sabiedrisko attiecību jomā. Un tāpat ir dažādi žurnālisti — dažs varbūt savu principu dēļ pilnībā izslēdz darbu sabiedriskajās attiecībās, bet kāds cits ik pa laikam pamaina puses un īpašas ētikas diskusijas ar sevi nemaz arī nerisina. Var piekrist tiem, kas saka — katrs šāds staigāšanas gadījums ir jāvērtē atsevišķi. Un var piekrist arī tiem, kas saka — nē, principi tomēr paliek principi, un atpakaļceļa biļetes vairs nav. Katram savas izjūtas. Katram savi eksistenciālie meklējumi par to, kas viņš vai viņa īsti ir. Piemēram, Arta Ģiga saka — ne visi PR strādājušie der par žurnālistiem, teiksim, NP komandā, jo „mūsu joma prasa īpašības, lai ietu uz konfliktu, bet tas nepiemīt kuram katram, jo preses sekretāra darbs ir vērsts uz konflikta nogludināšanu.”

Un tomēr, mazākais, ko vajadzētu, — vismaz profesionālas diskusijas par šiem „atsevišķajiem” gadījumiem, lai auditorija — lasītāji, klausītāji un skatītāji — redz, ka žurnālistiem nav vienaldzīga profesijas reputācija. Lai zina, ka žurnālistiem ir svarīga auditorijas uzticība. Jo, ja nevērtē cunftes brāļi un māsas, tad vērtētājos paliek vien lasītāji, klausītāji un skatītāji. Tiem būtu jābūt visbargākajiem soģiem, taču diemžēl Latvijā auditorija jau ir pieradusi, ka pietiekami daudzi mediji un tajos strādājošie žurnālisti faktiski darbojas nevis savas auditorijas, bet gan kāda naudas devēja interesēs. Tādā ziņā robeža starp žurnālistiku un PR jau ir sagrauta.

Taču tas tikai uzliek papildus pienākumu no PR uz žurnālistiku atpakaļ atnākušajiem kolēģiem savai auditorijai godīgi izskaidrot, kāpēc šī puses mainīšana ir notikusi un kas ir bijuši iepriekšējie klienti, lai skatītāji, klausītāji un lasītāji zina iespējamos riskus. Jo „sabiedriskās attiecības ir dzīvošana ar to sirdsapziņu, kas ir cilvēkam, ko pārstāvi. Tu neesi tu. Viņš — vainīgs vai nevainīgs, bet galvenais — zīmēt viņu baltu. Un tu nonāc situācijā, kad tavs viedoklis vairs nav svarīgs,” atzīst Ansis Pūpols. Tikai katrs pats, visticamāk, zina, cik dziļas pēdas viņā ir vilkušas sabiedriskās attiecības. Un, kā liecina pašreizējā prakse, nekad jau nevar zināt, kad nāksies atkal pārsviesties uz otru pusi un atgriezties sabiedriskajās attiecībās, jo, kā redzams, dažkārt cilvēki padodas liktenim un paši atturas lemt par savu rīcību, jeb kā fatāli teic Inta Lase — ir nekorekti uzdot jautājumu, vai tagadējais žurnālists pēc kāda laika atkal nepārmetīsies uz sabiedriskajām attiecībām, jo „kā būs lemts, tā arī notiks.”

____________________

[1] Why Differentation between PR and Journalism ir Necessary, Holger Sievert, 2007, http://www.politika.lv/temas/mediju_kritika/14345/

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (20) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Jānis Palkavnieks

Esmu desmit gadus strādājis sabiedriskajās attiecībās, tad divus gadus laikrakstā Diena un DienaTV. Sabiedriskās attiecības vienmēr esmu ievērojis elemtāras ētikas normas - nemelo, neslēpies, atbildi, esi caurspīdīgs. Aizejot uz Diena sapratu, ka visu daru pareizi, tad atgriezos PR un turpinu darīt to pašu. Jurists var būt gan tiesnesis gan prokurors gan advokāts un PR nav nekāds ļaunums, tas ir žurnālistu vēstnieks konkrētā uzņēmumā vai iestādē.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
tas

Tie laiki jau ir pagājuši, kad cilvēks visu mūžu strādāja vienā profesijā! Nevajaga taču palikt viduslaiku domāšanas līmenī.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

reality 26.01.2010 00:18
ALEKSIS:''Negācijas jau visur var atrast. Bet ja mums jāizvēlas, kādai būt mūsu kultūras orientācijai te Latvijā - tad man šķiet, ka nav obligāti rādīt ar pirkstu uz kādu debesspusi (t.i. jāorientējas esot te uz rietumiem, te uz austrumiem, te uz ziemeļvalstīm, te uz dienvidu kaimiņiem). '' - VAKARDIENAS ''negācijas''/problēmas ASV (rietumu valstīs) ir arī mūsu Latvijas šodienas problēmas ( bezdarbs, bezpajumtnieki, narkotikas, izglītības līmeņa krišanās, skolu slēgšana..utt..tml.) - der tās APJĒGT, lai neatkārtotu - lai nesāktu šeit reformas, kas izgāzušās citur. Starp citu, der 'Aleks' apjēgt - un nejaukt birokrātiju ( piem. Valsts Kontrole ) ar patvaļu (sk. Valsts Kontroles revīzijas par likumu pārkāpumiem). Ja Satversmes tiesa atcēla nelikumīgo patvaļu - pensiju griešanu, tad par to būtu tikai jāpriecājās - nevis ne-loģiski jāraksta ''Francijā un Krievijā vismaz ir resursi, lai to visu varētu apmaksāt.'' JĒDZIENU izpratne Jums klibo, bet tas saprotams - nav vēl pietiekošas dzīves pieredzes. Taču esat uz pareizā ceļa - cerams, ka teorijā par valsti ( valsts nejaucās - jaucās un jauc cilvēki ) mainīsiet savus priekšstatus - A.Zinovjevu darbus par valsts pārvaldes organizāciju (un pamatīgo analīzi par notikušo pēc 1991.g. post-padomju telpā - Krievijas piemērs ) vēlreiz iesaku palasīt, īpaši pēc jaunākajiem ASV prezidenta Obamas paziņojumiem par kardinālajām reformām finanšo jomā ( A.Zinovjevs prognozēja šādu u.c. neizbēgamu pasākumus Rietumu valstīs - pārmaiņas tai pašā virzienā, kas notika PSRS ).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Arnis 21.01.2010 19:37
Starp citu, kā tad ar Domburu, Ditiņ?!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis - Reality 21.01.2010 13:00
Negācijas jau visur var atrast. Bet ja mums jāizvēlas, kādai būt mūsu kultūras orientācijai te Latvijā - tad man šķiet, ka nav obligāti rādīt ar pirkstu uz kādu debesspusi (t.i. jāorientējas esot te uz rietumiem, te uz austrumiem, te uz ziemeļvalstīm, te uz dienvidu kaimiņiem). Svarīgākās lietas mums Latvijā ir tikai dažas - un vajadzētu būt vienalga, vai tās piekopj amerikāņi, eiropieši, krievi, ķīnieši vai kāds cits.

(1) Apgaismība un humānisms - t.i. uzskats, ka izglītība un racionālisms (zinātnes un prāta sasniegumu ņemšana vērā) ir sabiedrības progresa galvenais priekšnoteikums. Kādēļ tas ir īpaši svarīgi Latvijai? Mūsu valsts ir maza, tai ir nelieli cilvēku resursi (un vēl mazākas dabas bagātības). Vienīgais reālais ceļš progresa un labklājības virzienā - tā ir izglītošanās, efektivitāte un augsta darba ražība. Iespējams, kaut kur Krievijā vai Saudi Arābijā, kur ir milzīgi dabas resursi, var būt zināma loma arī iracionālām sociālām mācībām, jo tur progresu var sasniegt arī bez iedzīvotāju masveida izglītošanas.
Pretstats apgaismībai ir dažādas "anti-apgaismības" mācības. Piemēram nacionāla ekskluzivitāte --- par dažādām tautām it kā piemītošo pilnīgi atšķirīgo/nesavietojamo dzīves uztveri (demagoģiski apspēlējot 18.gs. filozofa Herdera mācības); postmoderna socioloģija --- nevēlēšanās atzīt objektīvu/zinātnisku patiesību vispār; sociālo zinātņu noreducēšana uz "metanaratīviem", ko dažādas elites esot izdomājušas savu privilēģiju atzīšanai. Pēc 2.pasaules kara Eiropā izplatījās arī priekšstats par to, ka izglītība, efektivitāte un racionālisms varot būt ļauni un bīstami, jo Hitlera režīms it kā esot bijis ļoti racionāls un uz cilvēka prātu orientēts. Tādēļ dažiem Eiropas intelektuāļiem raksturīgs kultūras pesimisms (vainas sajūta par koloniālo pagātni), pacifisms un vēlme izvairīties no jebkādiem konfliktiem, absurda tolerance pret racionālisma pretiniekiem radikālā islāma nometnē. Ir arī visādi citi mazi anti-apgaismības novirzieni tepat Latvijā - māņticība, kreacionisms (aptuveni puse Latvijas iedzīvotāju neatzīst evolūcijas mācību par sugu izcelšanos), utml.

Cepšanās par to, ka preses sekretārs nekad mūžā vairs nevar būt žurnālists - tā arī ir kultūras pesimisma un anti-apgaismības izpausme. Tas ir priekšstats par to, ka cilvēki ir tumsonīgi un bezgalīgi manipulējami, ka nekādas objektīvas patiesības nav un nevar būt - visu nosaka pīāristu intereses; ka tikai īpašai "kristālskaidro žurnālistu" pasugai ir tiesības informēt sabiedrību.

(2) Brīvība un liberālā demokrātija - uzskats, ka apzinīgi, izglītoti labas gribas indivīdi spēj paši organizēt savu dzīvi un politiskās varas sistēmu. Ka cilvēki nav pūlis, ko var dabūt pie kārtības tikai ar monolītu oficiālo ideoloģiju, stipru roku un iebiedēšanu. Latvijā tas ir svarīgi tādēļ, ka mūsu sabiedrība nav monolīta - mums ir dažādas ticības, dažādas politiskās pārliecības. Jebkura "stingrā roka" ar laiku radīs daļas sabiedrības milzīgu atsvešinājumu. Vajadzīgas pamatbrīvības - piemēram vārda brīvība (kā ASV konstitūcijas pirmais papildpants - "First Amendment").

Citām zemēm tā vārda brīvība nav tik ļoti nepieciešama. Teiksim, Polija vai Itālija var iet daudz tālāk kristīga fundamentālisma virzienā - jo visi tur pieder tai pašai ticībai; Japānā var būt priekšstats par imperatora dievišķo izcelsmi. Tās ir relatīvi homogēnas sabiedrības. Pat kaimiņos esošajā Lietuvā gandrīz visi ir katoļi (vai vismaz viņi apzinās, ka lietuviešiem piedien būt katoļiem). Latvijā nekā tāda nav.

Prestats brīvībai un demokrātijai ir vadonisms - gan "klasiskajā" izpratnē, gan arī nemanāmāks (Tautas Partijas nesenā kongresa delegāti esot kājās celdamies un ar aplausiem sveikuši Šķēli ar viņa "atgriešanos" - t.i. bezrobežu uzticēšanās visādām "profesionāļu komandām", "tiem, kuri ir atgriezušies lai strādātu"). Arī Krievijā izplatītais jēdziens varas vertikāle, kad vietējās pašvaldības ir pēc būtības ieceltas, nevis demokrātiski ievēlētas. Rietumeiropā brīvību apdraud arī īpaši likumi vārda brīvības ierobežošanai (holokausta noliegšana u.c.), kuri ir atrodami Vācijas, Francijas, Austrijas un dažu citu valstu krimināllikumos.

(3) Solidaritāte, subsidiaritāte un savstarpēja uzticēšanās. Latvijas cilvēkresursu nelielais skaits jākompensē ne vien ar izglītību, bet arī ar sociālo kapitālu; cilvēku vēlmi brīvprātīgi darīt visādas lietas, organizēt pilsonisko sabiedrību lielās un mazās lietās. Necenšoties centralizēti risināt to, ko var risināt lokāli. T.i. veicinot pašpietiekamību ģimenes, darba kolektīva, pašvaldības un valsts mērogā.
Pretstats tam ir valsts-auklīte (nanny state) - priekšstats par to, ka ikvienai problēmai vajadzīgs valstisks/birokrātisks risinājums, ka jāveido arvien jaunas aģentūras, atkal un atkal jātērē nodokļu maksātāju nauda visādiem "pie in the sky" projektiem.
"Valsts-auklīte" varbūt labi strādā tādās zemēs kā Francija, Zviedrija, Krievija un Itālija, kur ir senas birokrātijas tradīcijas, valsts dienestam ir senas tradīcijas; cilvēki ir pieraduši, ka valsts visur jaucas. Latvijai ar tās totalitāro pagātni ir daudz sāpīgāk, ja valsts smagā roka pieļauj kādas netaisnības, pārkāpj sabiedrības struktūru autonomiju, ka elite izmanto administratīvo resursu, lai atriebtos konkurējošiem uzņēmumiem, utml. Turklāt Latvija nav ļoti bagāta - mēs labi redzam, ka uzpūsta birokrātija valsti var izputināt. Francijā un Krievijā vismaz ir resursi, lai to visu varētu apmaksāt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

x 21.01.2010 12:44
par ko tur spriedelee cilveecinsh, kursh vispirms komplimentaaraa intervijaa nolaiziija eelertei un peec paaris meeneshiem uzbruka andersonei? vai iipatnis, kursh vienlaikus raxta komentaarus par lattelecom, pilda lattelecom pasuutiijumus un lamaajas ar lattelecom interneta operatoreem.
kaads sen nav skatiijies spogulii, gygy

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

reality 21.01.2010 11:41
p.s. Mani nebeidz izbrīnīt saprātīgi domājošo cilvēku vēlme skatīties tikai uz Krieviju un krievu problēmām, aizmirstot par Rietumu valstīs eksistējošām. Tiešām - 'svešā acī skabargu saredz, a savā.....?'' ? - manas pareizrakstības kļūdas (komatos un garumzīmēs)interneta komentāros , lūgums izsprast - steiga, steiga, steiga....skrienam, skrienam, skrienam....

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

reality 21.01.2010 11:34
>ALEKSIS - PAR saiti 'PALDIES', taču pārdomām par globalizācijas procesu ietekmi, ko Latvijas reālajā realitātē vairs saprātīgi cilvēki neignorē - iesaku, palasīt: Illiteracy - Major U.S. Problem

''Recently the United States Department of Education released a long-awaited federal statistics stating that more than 32 million adults in The U.S., or about 14 percent of population, have very low literacy skills. The skills are so low that some of them cannot even read anything more complicated and challenging than a simple children's book with pictures. '' http://www.enotalone.com/article/19273.html

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 21.01.2010 02:06
Droši vien domāts "Ага, сейчас" - sk. http://search.ruscorpora.ru/search.xml?mycorp=&mysent=&mysiz... . Latvijā var nākties dzirdēt gan barbarismus, gan citus kroplus izteicienus, kas atspoguļo tikpat kroplu dzīves uztveri ("otkats", "blats", "batjka", "autoritāte", "haltūra", "bazars", "aga, seičas", "runa iet", "trezvijs", "par tik, par cik", "zeks", "paņemt un uzmest", "fotki.lv", u.c.) - nerunājot nemaz par mata leksiku.

Maz ir tādas krievu valodas, kādā rakstīja Turgeņevs vai Čehovs - toties daudz padibeņu leksikas. Amerikas latviešiem grūtāk padodas šādu jēdzienu uztvere, jo viņi dzīvojuši mazliet citā realitātē.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

reality 21.01.2010 00:12
Kārlis Streips:''Žēl, ka latviešu valodā nav ekvivalenta daudznozīmīgajam krievu jēdzienam seičas. '' - KAUT kāda 'fantasķika/fantastika' - Streipa kungs būtu sācis krievu valodu mācīties ? Kā tas 'seičas' rakstās krieviski (kirilicā) ?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Eduardo 20.01.2010 13:24
Nu ziniet, nereti tīrs žurnālists rada lielākas briesmas mediju videi nekā tie,kas maina darbības frontes. Tādi apmaksāti brīnumi nākuši ārā , piem, LNT ziņās, ka nu tik. Piekrītu viedoklim, ka šajā rakstā cien. autorei pašai nav izdevies novilkt nekādu līniju starp savām simpātijām un antipātijām. Tā spiežas laukā nepatika pret visuiem, kas nepāsrtāv NP blici, ka šermuļi skrien....brr....

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Grieta 20.01.2010 11:04
man gan domāt, visi ir pieauguši cilvēki un tad nu šie pieaugušie cilvēki pieņem lēmumus - kur viņiem strādāt un kā to darīt. turklāt, arī tie cilvēki, kas viņus pieņem darbā, arī ir pieauguši cilvēki un zina - kāpēc viņi šos cilvēkus pieņem darbā un kāpēc viņi ir gatavi šiem cilvēkiem maksāt naudu.

jā, ir ētikas jautājumi. taču tas ir ļoti stiepjams jēdziens un es nedomāju, ka Latvijā tad nu būtu likumā jānosaka, ja kāds ir bijis pirists, tad nu par žurnālistu strādāt nav brīv nekādā gadījumā, citādi cituem.

un vēl - tad, kad tev bērni prasa ēst, bieži vien tā lielā ideja paiet malā. tagad daudzi žurnālisti paliek bez darba. vai Dita Arāja ir gatava viņus barot? vai tomēr viņiem ir jāmeklē darbs un ko darīt, ja labi apmaksāts darbs atrodas PR? nepieņem šo piedāvājumu? labi būt morāli tīram, ja no rīta nav problēmas uzkost savu siermaizi, padzert kafiju un iet uz darbu. es nevēlos nosodīt nevienu ne žurnālistu, ne PR, kas ir mainījis savu dzīvi un kas ir to darījis pat vairākas reizes. neesmu Dieva vietā ielikta.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kārlis Streips 20.01.2010 10:54
Paldies Ditai par rakstu. Diemžēl šī lēkāšana no vienas frontes puses uz otru nav nekas neparasts arī citur pasaulē. Piemēram, Amerikā (un arī Latvijā) pazīstamais žurnālistikas nelaiķis Viljams Safairs kādu laiku rakstīja runas visu laiku visneģēlīgākajam ASV prezidentam Ričardam Niksonam, arī Niksona tuvs atbalstītājs Pats Bjukenans kopš tam ir pārkvalificējies par "žurnālistu". Kā esmu rakstījis citreiz, savulaik Francijas kultūras ministre vienlaikus bija arī valdības preses sekretāre. Manuprāt, jautājums pirmkārt ir par attiecīgā cilvēka godaprātu, un tas ir kaut kas tāds, kas iet abos virzienos. Intas Lases gadījumā svētdien pateikt "šis cilvēks absolūti nekam neder, viņš tika iebīdīts amatā nepareizi" un pirmdien pateikt "man šis cilvēks tik ļoti patīk, ka es tagad pārstāvēšu viņa intereses visos iespējamos veidos" -- nu tas neko par godaprātu neliecina. Varam aplūkot arī Ditas neminēto Romānu Meļņiku, kurš tagad ir Andra Šķēles runasvīrs un šodien avīzē ir nācis ar šādu apgalvojumu: "Tautas partija grib strādāt šajā valdībā un panākt, lai tā strādā kvalitatīvi." Žēl, ka latviešu valodā nav ekvivalenta daudznozīmīgajam krievu jēdzienam seičas. Piekrītu, ka Intas Lases gads Zatlera runassievas amatā nav kaut kas tāds, kas viņai būtu jāliedz mūžīgi darīt absolūti jebko žurnālistikas jomā. Vides lietas -- OK, bet man būtu ļoti lieli iebildumi, ja no Zatlera runassievas pozīcijām viņa būtu atgriezusies politiskajā žurnālistikā un atkal sākusi kritizēt Valsts prezidenta kancelejas darbu. Bet par visu vairak šis ir kārtējais pierādījums par to, ka žurnālistikas profesijai Latvijā nav kopsaucēju pilnīgi par neko. Atkarīgajā strādā žurnālisti (vai pareizāk sakot "žurnālisti"), kuri ir vienkārši un bez kautrēšanās melojuši par ASV vēstniecību, par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju u.tml. Latvijā ir personas, kuras sevi sauc par "žurnālistiem" un izdod antisemītiskas un rasistiskas lapeles. Mums ir "žurnālistu savienība," kura būtībā nedara pilnīgi neko. Un tad jau nav pārsteigums, ka ļaudis lēkā no vienas sētas puses uz otru.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jānīc 20.01.2010 09:34
Piedod, Dita! bet šoreiz Tavs raksts arī nodemonstrēja problēmas sakni. pašu žurnālistu kopiena tiek vainota tajā, ka šādos gadījumos nespēj kritiski novērtēt šādu gadījumu ietekmi uz žurnālistu profesijas tēlu, nav vienotības profesionāļu vidū un iztrūkst kritiska vērtējuma...protams, ka iztrūkst. bet iztrūka arī šajā rakstā...tā jau ir tā problēma, ka līdz šim žurnālisti pie mums iedalīti tādās kā kastās - vieni, kas drīkst darīt visu un kuriem tas ir piedodams, un tad ir tie citi, kurus sit pamatīgi (tieši tā, kā diemžēl arī Tavā rakstā)...protams, Burkovska gadījums ir kliedzošs, bet vai tāpēc viņu un Lasi vien var padarīt par tiem nu vieslākajiem un nīstamākajiem tipiem, kamēr redz' Ansis robežu neesot pārkāpis...kurš tad ir tas soģis? pašreiz vairāk izskatās, ka raksts ietver ļoti subjektīvu un personīgu personāliju vērtējumu pēc principa "patīk/nepatīk"....

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Liene 20.01.2010 00:39
Pilnigi piekritu Ilzes Naglas teiktajam - vai sabiedriskas atiecibas ir lepra?
Raksta ir viegli sameklejamas ta autores simpatijas pret konkretiem cilvekiem, kas teksta izcelti ar domu - nu, redz, ka var but savadak un ne visi tie, kas "sasmerejusies" PR joma uz muzu tiek izoleti no svetas zurnalistikas.
Turklat autore pat nav meginajusi meklet situacijas pamatojumu - kadel notiek sadas etiskas pretrunas? Un ta visa pamata - Latvijas zurnalistikas neprofesionalitate, leena, bet neatgriezeniska mediju "dzeltesana" un zurnalistu nevelesanas saja joma stradat, ka rezultata liela mera musdienu zurnalistika bez PR pastavet nevar.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

KārlisVc 19.01.2010 22:12
Lato Lapsa kā darbojas tā darbojas daudzus gadus abās frontēs un tas nevienu nesatrauc...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

abroze 19.01.2010 22:11
Kādi dubultstandarti! Ansis Pūpols labs un pūkains, Ilze Nagla netīra un nīstama. Pa visām malām ārā lien simpātijas un antipātijas. Bet tas viss saprotams - dzīvojam mazā valstiņā starp skaudīgiem līdzcilvēkiem! Neaizstāvu Burkovski. Viņš ir pārkāpis robežu. OK, arī Elksne sēdēja uz diviem beņķiem. Bet kāpēc jāpiemin Lase, Pūpols un Nagla? Viņi darbus nomainīja, nestrādāja divās frontēs vienlaikus. Vai tad visu mūžu jāstrādā vienā vietā? Un, ja šie cilvēki ir godprātīgi, ko pieņemt a priori būtu tikai normāli, kur ir problēma?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Laiks 19.01.2010 21:57
Labi, ka paši žurnālisti par šo jautājumu runā, bet šajā rakstā man nepatika tas, ka man kā žurnālistu un PRistu produktu patērētājam par visu varu autore vēlējās iestāstīt, ka žurnālistika ir cietēja, PRs ir ļaunuma iemiesojums. Trūka arī kaut kādas norādes, kā žurnālistiem pašiem risināt šos ētikas jautājumus, ko tad darīt, ka nespējiet izveidot normālu savienību, kas profesionāli šādus jautājumus risinātu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 19.01.2010 20:59
Es nesaprotu argumentāciju par to, ka "atpakaļceļa vairs nav". Valsts Prezidenta kanceleja priekš Ditas Arājas perfektajiem žurnālistiem skaitās kā naidīga planēta ar kosmiskā ļaunuma iemiesojumu Darth Vader, no kurienes nākušie ir turami karantīnā, izolācijā un aizdomās visu atlikušo mūžu?

Intai Lasei nesaprotu ko var pārmest. Varu piekrist, ka interešu konflikti rodas tad, ja cilvēks mēģina būt VIENLAIKUS žurnālists un pīārists, vai kā minimums - žurnālista lomā atspoguļo savu bijušo darba devēju. Bet Inta Lase veido raidījumus par vidi un enerģētiku - kur te vispār ir problēma? Bažas par to, ka viņa nevarēs objektīvi pastāstīt par Valsts Prezidenta paradumiem ūdens un fosilā kurināmā taupīšanā? Kā zināms, katoļu mūki dod paklausības un šķīstības solījumu uz mūžu. vai arī Latvijas žurnālisti dod šādus solījumus? Latvija ir pietiekami maza - un cilvēki darbavietas maina. Tādēļ jau ir profesionālās ētikas vadlīnijas - lai cilvēki spētu pareizi risināt iespējamos interešu konfliktus. Lai sabats būtu cilvēkam nevis cilvēks sabatam.

Mūsdienu Latvijas sabiedriskajā dzīvē ir viens diezgan jocīgs piemērs - Nikolajs Kabanovs, kurš cenšas būt VIENLAIKUS Saeimas deputāts un arī žurnālists. Tas gan ir interešu konflikts. Apmēram tāpat kā ministrs, kurš vienlaikus gribētu būt arī tiesnesis - t.i. piederēt pie diviem varas atzariem vienlaikus. Manuprāt, nav korekti tas, ka viņš, būdams deputāts, publicējas laikraksta Vesti viedokļu slejā.

Lūk N.Kabanova teksta paraugs (rakstīts žurnālista nevis deputāta hipostāzē): Ну а до каких же пор будет продолжаться «календарная» свистопляска возле памятника Свободы? Смею предположить — ее застанут еще наши дети и внуки. Потому как нет ничего более стойкого, чем мифы, нагромождающиеся после ухода последнего живого свидетеля эпохи. Точно так же в Северной Ирландии католики и протестанты устраивают «парады» на тему «Мы вашего короля в XV веке порвали!» с показательным заходом в район проживания противоположной общины. У них есть даже специальная Parade Commission, задача которой — разруливать все эти враждебные друг другу шествия. Латышские национал-радикалы пока по Плявниекам не маршируют, и, слава Богу, антифашисты не ездят на кладбище в Лестене. Ну а Милда — она по сути своей место многофункциональное, туда «ложат» все кому не лень. Хоть израильская делегация, хоть ветераны Waffen SS. Что поделаешь — плюрализм! (sk. http://www.ves.lv/article/38499 ).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ilžux 19.01.2010 20:55
labs raksts

Saistītie raksti
Mugurkauli 255x203

Pildspalvu bizness 15 Autors:Dita Arāja

Kresli 255x203(1)

Negodīga spēle 14 Autors:Jānis Juzefovičs

Citi autora darbi
Kaut kas krasains

Un atkal jauns sākums 5 Autors:Dita Arāja