Raksts

Kad tu neesi tu pats


Datums:
19. janvāris, 2010


Autori

Dita Arāja


Foto: rootbeer dr.ppr

Sabiedriskās attiecības ir dzīvošana ar to sirdsapziņu, kas ir cilvēkam, ko pārstāvi. Un tu nonāc situācijā, kad tavs viedoklis vairs nav svarīgs.

Kāda valsts pirmā amatpersona reiz, televīzijas kamerās skatoties un mulstot, ar acīm meklēja savus padomdevējus un nevilšus verbalizēja viņiem domāto frāzi: „Kas es esmu?”. To pārtvēra žurnālisti un ar viņu starpniecību šī apjukušā cilvēka eksistenciālajiem meklējumiem liecinieki bija visi, kas todien skatījās, klausījās vai lasīja mediju ziņas. Taču tikpat labi mūžveco jautājumu par to, kas mēs katrs esam, var uzdot arī žurnālisti, kas pēc darba medijos roku iemēģinājuši sabiedriskajās attiecībās (PR), bet tad atkal atmetušies atpakaļ uz žurnālistiku, un paši joprojām vēl nav pārliecināti, vai pēc kāda laiciņa atkal neaus kājas, lai kārtējo reizi pārmestos uz barjeras otru pusi. Un ir jau vēl arī tādi fenomeni, kas vienlaikus ir visur — gan žurnālistikā, gan PR, gan reklāmā, gan biznesā. Pelna naudu un paši jautri iesmej, ka esot vienkārši mākslinieki. Un šādos apstākļos jautājums par elementāriem profesionālajiem un ētikas standartiem, kā arī par žurnālistam tik svēto auditorijas uzticību noplok kā pelnu plēksnes, ko sabradā un vējā izspārda plašā profila speciālistu pašpārliecinātība un, jā, un arī nekaunība.

Bet ja citās valstīs par mētāšanos starp žurnālistiku un PR šķirošās barjeras abām pusēm, mazākais, notiek profesionālas diskusijas, tad Latvijā kā jau daždien Latvijā par to klusē un šo žurnālistu nekonsekvenci un profesionālo standartu pārkāpumus vienkārši pieņem kā nolemtību — „tā tam būs būt”. Jo Latvijā nav ne spēcīgas žurnālistu pašregulācijas, ne arī izpratnes par to, kas īsti ir ēteriski (ne)tveramā profesionālā ētika.

Pēc Lases robežu nav

„Lase visas robežas ir nojaukusi, tur velti vairs ko disutēt,” pavisam nesen sacīja kāds kolēģis, reaģējot uz ziņu, ka nesenā PR speciāliste, aģentūras Jaunie trīs brāļi preses sekretāre Elīna Bīviņa turpmāk Latvijas televīzijā (LTV) vadīs kultūras raidījumu. Un patiesi — ja apskatās apkārt, tad Bīviņa ir vien ceturtās pakāpes rozīne profesionālo standartu pārkāpumu tortē, ko izgreznojušas un turpina greznot daudz dižākas un krāšņākas putukrējuma rozes.

Inta Lase. Bijusī laikraksta Diena un LTV žurnāliste, kas 2007.gadā neilgi pēc apkaunojoši Latvijas prezidenta amatā iebīdītā Valda Zatlera apstiprināšanas kļuva par viņa preses sekretāri. Tas notika laikā, kad tikai pirms dažām nedēļām Lase sabiedriskās televīzijas ēterā raidījumā De facto bija asi kritizējusi gan Zatleru kā prezidenta kandidātu, gan viņa necaurspīdīgo bīdīšanu augstajā amatā. Lases izvēle turpmāk spodrināt apšaubāmā prezidenta tēlu iedzina spēcīgu naglu tobrīd jau mirstošās Latvijas žurnālistikas zārkā. „Tā ir aiziešana otrā pusē. No turienes atpakaļ uz žurnālistiku vairs nevar atnākt. Šī ir biļete vienā virzienā,” Lases soli tolaik komentēja viņas bijusī kolēģe LTV Arta Ģiga.

Bet Lase tomēr ir atnākusi atpakaļ. Atgriezusies žurnālistikā, jo karjera pie Zatlera bija īsa — tikai aptuveni gadu. Nu viņa raidījumā Vides fakti veido sižetus par enerģijas jautājumiem. Kāpēc atgriezās? Kāpēc neturpināja PR karjeru? „Pirmām kārtām un galvenokārt tāpēc, ka cilvēki, ar kuriem iepriekš biju strādājusi un kurus es augsti profesionāli vērtēju, uzaicināja mani darīt darbu, ko es protu, kas man patīk un sagādā gandarījumu,” savu atgriešanos pamato pati Lase. Viņa arī neuzskata, ka žurnālistika un PR ir barjeras divas puses. Un viņai ir pamatojums — prezidenta preses sekretāram ir uzdevums sniegt objektīvu un izsmeļošu informāciju par valsts pirmās amatpersonas darbu un mērķiem, tātad — strādāt savas valsts, nevis konkrēta politiķa vai uzņēmuma labā. Un žurnālistikā arī galvenais mērķis ir sniegt objektīvu informāciju savai auditorijai. Un pēc šīs formulas Lase secina, ka viņa strādā savai auditorijai un tātad — atkal savai valstij. „Domāju, ka man nav pamata justies nekomfortabli,” viņa izklausās pārliecināta.

Polittehnologi tolaik bija labi izplānojuši — ar Lases pievienošanos Zatlera komandai tika nošauti divi zaķi. Pirmais — tas bija smags trieciens toreiz jau politiķu un LTV vadības krietni saspārdītajam, Artas Ģigas izlolotajam raidījumam De facto, kuram ar šo faktiski tika parakstīts nāves spriedums. Un otrais — tika mazināta sabiedrības uzticība Latvijas žurnālistiem, jo nu atkal trumpis rokās bija tiem, kas nerimstoši bija apgalvojuši, ka „visi žurnālisti ir pērkami”. „Ir absurdi domāt, ka viens cilvēks var nodot visu Latvijas žurnālistiku,” tagad, pēc divarpus gadiem, apgalvo pati Lase.

Var jau būt. Ļoti iespējams. Katrs pats meklē ne tikai sevi, bet arī publiskos attaisnojumus savai domai, runai un rīcībai.

Burkovska personības starojums

Ja Lases skaidrojums tiešām izklausās pēc apdomāta stāstījuma sevis attaisnošanai, tad pavisam citādi ir ar Haraldu Burkovski. Viņš ir visur — sabiedriskajā radio vada aktuālo tēmu raidījumu Kā labāk dzīvot, komerctelevīzijā LNT vada iksvētdienas raidījumu Top 10, ierunā reklāmas, filmas, vada komercpasākumus un viņam, izrādās, kopā ar vēl diviem partneriem pieder arī biznesa un sabiedrisko attiecību konsultāciju firma BJD konsultanti. Kas ir Haralds Burkovskis? „Hidrobiologs, ja gribat!” viņš kā vienmēr jautri un pašpārliecināti iesmej. Jā, viņš esot „droši vien pa druskai” visur, bet „nepozicionēju sevi ne vienā, ne otrā, ne trešajā pozīcijā”, un „man ir sajūta, ka es tās lomas nekāda veidā nemiksēju”. Jā, nu hidrobiologs un mākslinieks. Jā, „mākslinieks visādā ziņā ir tuvāks tam, ko es domāju”.

Mākslinieks Burkovskis klaji pārkāpj robežas. Ja vēl var pieņemt, ka Latvijas radio vadība piever acis uz to, ka viņš vienlīdz aktīvi aizpilda arī komerctelevīzijas ekrānu, tad nekādi nevar saprast, kāpēc ne viena, ne otra medija vadītājs nereaģē uz Burkovska PR biznesu. Viņš pats stāsta, ka BJD konsultanti, kur viņam pieder trešdaļa uzņēmuma, patiesībā jau reāli nemaz nedarbojoties. Esot izveidoti kā spilventiņš, lai būtu, kur mīksti piezemēties krīzes laikā, ja nu galīgi visi darba striķi satrūkst. Tomēr, kā izskatās, Burkovskis melo. Incognito piezvanot uz BJD konsultantu biroja tālruni, runātīgs vīrs, Burkovska partneris, sajutis jaunu iespējamo klientu, uzreiz atplaukst un pastāsta, ka viņu uzņēmumam esot pieredze gan ar valsts iestādēm, gan privātuzņēmumiem. Un mediju treniņus viņi arī nodrošinot. „Bet jums vismaz iesākumā mediju treniņus nevajadzētu, jo Haraldiņš ir diezgan dārgs prieks,” dod padomu Burkovska kolēģis. Bet kopumā konsultanta pakalpojumi izmaksājot Ls 100 stundā.

Jā, tieši ar sabiedrībā tik pazīstamo Burkovska vārdu BJD konsultanti interneta mājas lapā sev cenšas piesaistīt klientus, akcentējot Burkovska pieredzi žurnālistikā kā nozīmīgu aspektu viņa konsultanta spējām. Un tad vēl bēdīgi slavenie mediju treniņi, kuru laikā trenētājs klientus māca, kā runāt ar žurnālistiem jeb precīzāk — kā veiksmīgi „atsist” žurnālistu kritiskos jautājumus, lai pasargātu savu ādu! Par mediju treniņu organizēšanu un vadīšanu savulaik, sākot strādāt LTV, kritiku un daļas auditorijas neuzticību saņēma Iveta Elksne. Un, cik saprotams, ar mediju treniņiem nodarbojas arī Burkovskis, kurš sabiedriskā radio un LNT ēterā kā žurnālists vienlaikus intervē raidījuma dalībniekus. Un te rodas jautājums Burkovskim — kā klausītāji un skatītāji var būt pārliecināti, ka viņš kā žurnālists ir godīgs un neaizstāv savu klientu intereses? Pats Burkovskis par to ir ļoti pārliecināts — viņu biznesa attiecības neietekmējot un, ja vajadzētu, viņš uzdotu arī kritiskus jautājumus saviem klientiem vai, piemēram, Krājbankai, kuras reklāmas balss viņš ir. Tajā pašā laikā gan Burkovskis piebilst, ka „es nevienā brīdī nesajūtos kā žurnālists”. Tad varbūt mest žurnālistikai mieru? „Nē, kāpēc man būtu jāmet pie malas lietas, kas patīk?” neizpratne ir Burkovska balsī.

Un viņam ir atbalsts, jo arī viņa priekšnieks, Latvijas radio ģenerāldirektors Dzintris Kolāts Burkovska visurbūšanā nesaskata ētikas pārkāpumu, lai gan atzīst: „Haralds ir tuvu sarkanajai līnijai.” Un tomēr — nu nevadot taču Burkovskis sociālpolitisku vai ekonomisku raidījumu, bet gan raidījumu, kur „jautrā un uzspēlētā manierē tiek runāts par filozofiskām un sadzīviskām tēmām.” Bet vai patiesi sabiedriskā radio ģenerāldirektoram nerūp auditorijas iespējamā neuzticēšanās Burkovskim? Nē, tādu vēstījumu no klausītājiem Kolāts neesot saņēmis, taču daži gan esot sūdzējušies, ka nepatīkot Haralda smiekli.

Ja arī Dzintris Kolāts Burkovska aktivitātēs nesaskata ētikas pārkāpumus, tad der atgādināt, ka Radio un televīzijas likumā ir 22.pants, kas liedz reklāmā izmantot „tādu personu tēlu vai balss materiālu, kuras regulāri vada ziņu vai sabiedriski aktuālu tēmu raidījumus”. Un atkal Kolāts ir pārliecināts, ka uz Burkovski šis liegums neattiecas, jo Kā labāk dzīvot neesot sabiedriski aktuāls raidījums. Tomēr vai patiesi Burkovskis ir vienīgais cilvēks, kas sabiedriskajā radio ir spējīgs vadīt konkrēto raidījumu? Jā, jo viņam, pēc Kolāta domām, piemītot „personības starojums” un, lai gan viņš „ēnu met, bet tā ir maza ēna.”

Meklē sevi. Un atrod

Ja uz šurpu turpu starp PR un žurnālistiku staigājošajiem žurnālistiem amata brāļi un māsas raugās ar mēmu klusumu, tad par Burkovski privātās sarunās pagaužas gan. Bet publiski turpina klusēt. Konkrētā cilvēka rīcību atturas vērtēt arī otras viņa cunftes — sabiedrisko attiecību — pārstāvji. Viņi runā vispārināti. „Ja tu strādā un realizē PR intereses, tad nedrīksti darboties kā brīvais žurnālists,” vispārzināmo profesionālo standartu patiesību vēlreiz atkārto Vita Savicka, kādreizējā žurnāliste un šobrīd — sabiedrisko attiecību aģentūras Baltic Communication Partners direktore. Tieši tāpat uzskata arī Latvijas Sabiedrisko attiecību kompāniju asociācijas (LSAKA) valdes loceklis un PR firmas Hill and Knowlton vadītājs Ralfs Vīlands, jo „diez vai var būt tik liela uzticība, ka viņš vienmēr skatīsies pietiekami objektīvi no žurnālistikas viedokļa, un no PR viedokļa nav īsti korekti, ja tev vēl ir „savs” medijs, jo tad tu iegūsti priekšrocības pret tiem, kam „sava” medija nav.”

Savukārt par tiem, kas no PR atgriežas žurnālistikā, pamatviedoklis ir — katrs gadījums ir jāskata individuāli. Piemēram, Nekā personīga (NP) komandā nu jau trešo gadu strādā kādreizējais Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas preses sekretārs Ansis Pūpols. Arta Ģiga, uzņemot viņu savā komandā, Pūpolam tomēr ir iedevusi biļeti atpakaļceļam. „Viņš pie mums atnāca no Degpunkta,” savu izvēli par labu Pūpolam pamato Ģiga. Pūpols esot bijis sevis meklējumos — pastrādājis žurnālistikā, aģentūrā LETA, tad pievērsies PR, bet pēc tam — atgriezies žurnālistikā un NP pievienojies tikai tad, kad jau medijos laiciņu bija pastrādājis. Pēc Ģigas domām, ir svarīgi, ka Pūpols NP ir atradis savu īsto ampluā, saprotot, ka viņa īstā vieta ir žurnālistika. Arī pats Pūpols apgalvo, ka PR ir bijis interesanti, tomēr „esmu ļoti laimīgs, ka man izdevās izsprukt ārā”. Viņš uzskata, ka atgriezties žurnālistikā palīdzējusi „buferzona” — neilgs laiks TV24 producenta amatā, jo pēc tam, kad esi mēģinājis aizstāvēt iestādi, kurā strādā, esot grūti kā žurnālistam uzdot kritiskus jautājumus.

Tomēr šādu ētisko dilemmu, kā izskatās, nav bijis jārisina kādreizējai Microsoft Latvia sabiedrisko attiecību vadītājai un patlaban — LTV raidījuma De facto žurnālistei Ilzei Naglai. „Ir skaidrs, ka PR nav lepra, ar kuru aplīp un kas līdz mūža galam velkas līdzi,” viņa saka, skaidrojot — nav problēmu, ja cilvēks nevis vienlaikus, bet gan secīgi strādā PR un žurnālistikā. Tad tikai, atgriežoties medijos, esot jāizvairās gatavot publikācijas par iepriekšējiem darba devējiem.

Buferzona — laiks, kad cilvēkam, mainot barjeras puses, notiek vērtību apjēgšana, ir laba doma, saka Vīlands. Svarīgi, viņaprāt, lai cilvēkam ir pietiekami plašs redzesloks, lai saprastu, ar ko viens darbs atšķiras no otra. Arī mediju pētnieks Holgers Zīverts (Holger Sievert) apgalvo, ka mediji un PR — tās par spīti kopīgajām saknēm tomēr ir divas dažādas jomas. Žurnālistikai ir unikāla loma — nodrošināt sabiedrību ar tai svarīgu publisko informāciju, kamēr sabiedriskās attiecības ir citas sociālās sistēmas — biznesa, politikas vai kultūras — sastāvdaļa, kas strādā šo jomu publiskā tēla interesēs. Tāpēc Zīverts pat iesaka studentiem PR mācīt šķirti no žurnālistikas[1].

Godīgums pret auditoriju

Tiesa, Latvijas realitāte ir skarba — mediju tirgus ir tik niecīgs, kvalitatīvu plašsaziņas līdzekļu skaits sarūk un žurnālisti ir tik neaizsargāti, ka neviens nav pasargāts no cita darba meklēšanas, iespējams, arī sabiedrisko attiecību jomā. Un tāpat ir dažādi žurnālisti — dažs varbūt savu principu dēļ pilnībā izslēdz darbu sabiedriskajās attiecībās, bet kāds cits ik pa laikam pamaina puses un īpašas ētikas diskusijas ar sevi nemaz arī nerisina. Var piekrist tiem, kas saka — katrs šāds staigāšanas gadījums ir jāvērtē atsevišķi. Un var piekrist arī tiem, kas saka — nē, principi tomēr paliek principi, un atpakaļceļa biļetes vairs nav. Katram savas izjūtas. Katram savi eksistenciālie meklējumi par to, kas viņš vai viņa īsti ir. Piemēram, Arta Ģiga saka — ne visi PR strādājušie der par žurnālistiem, teiksim, NP komandā, jo „mūsu joma prasa īpašības, lai ietu uz konfliktu, bet tas nepiemīt kuram katram, jo preses sekretāra darbs ir vērsts uz konflikta nogludināšanu.”

Un tomēr, mazākais, ko vajadzētu, — vismaz profesionālas diskusijas par šiem „atsevišķajiem” gadījumiem, lai auditorija — lasītāji, klausītāji un skatītāji — redz, ka žurnālistiem nav vienaldzīga profesijas reputācija. Lai zina, ka žurnālistiem ir svarīga auditorijas uzticība. Jo, ja nevērtē cunftes brāļi un māsas, tad vērtētājos paliek vien lasītāji, klausītāji un skatītāji. Tiem būtu jābūt visbargākajiem soģiem, taču diemžēl Latvijā auditorija jau ir pieradusi, ka pietiekami daudzi mediji un tajos strādājošie žurnālisti faktiski darbojas nevis savas auditorijas, bet gan kāda naudas devēja interesēs. Tādā ziņā robeža starp žurnālistiku un PR jau ir sagrauta.

Taču tas tikai uzliek papildus pienākumu no PR uz žurnālistiku atpakaļ atnākušajiem kolēģiem savai auditorijai godīgi izskaidrot, kāpēc šī puses mainīšana ir notikusi un kas ir bijuši iepriekšējie klienti, lai skatītāji, klausītāji un lasītāji zina iespējamos riskus. Jo „sabiedriskās attiecības ir dzīvošana ar to sirdsapziņu, kas ir cilvēkam, ko pārstāvi. Tu neesi tu. Viņš — vainīgs vai nevainīgs, bet galvenais — zīmēt viņu baltu. Un tu nonāc situācijā, kad tavs viedoklis vairs nav svarīgs,” atzīst Ansis Pūpols. Tikai katrs pats, visticamāk, zina, cik dziļas pēdas viņā ir vilkušas sabiedriskās attiecības. Un, kā liecina pašreizējā prakse, nekad jau nevar zināt, kad nāksies atkal pārsviesties uz otru pusi un atgriezties sabiedriskajās attiecībās, jo, kā redzams, dažkārt cilvēki padodas liktenim un paši atturas lemt par savu rīcību, jeb kā fatāli teic Inta Lase — ir nekorekti uzdot jautājumu, vai tagadējais žurnālists pēc kāda laika atkal nepārmetīsies uz sabiedriskajām attiecībām, jo „kā būs lemts, tā arī notiks.”

____________________

[1] Why Differentation between PR and Journalism ir Necessary, Holger Sievert, 2007, http://www.politika.lv/temas/mediju_kritika/14345/


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!