Atslēgvārdi:

Kad mums vajadzēs, mēs jūs pasauksim

Politiķiem nevajadzētu izmantot interneta medijus, lai līdzīgi kā tradicionālajos medijos stāstītu par savām programmām, aktivitātēm un potenciālu, bet gan klausīties, ko saka pilsoņi.

Iesaki citiem:
Brinumi 255x203
Foto:gaspi*yg

Neskatoties uz politisko spēku, politiķu un viņu atbalstītāju aktivitāti tīmeklī, rudenī gaidāmās nebūs tvitera vēlēšanas, un sociālajiem medijiem tajās būs tikai pastarpināta nozīme. Daļēji tas ir saistāms ar salīdzinoši nelielo cilvēku skaitu, kas izmanto sociālos medijus saziņai ar politiķiem, bet daļēji arī tāpēc, ka Latvijas politikai, pirms tā spēs efektīvi izmantot interneta mediju iespējas, ir jāatrisina krietni plašākas problēmas, kuru pamatā ir pilsoņu uzticēšanās trūkums.


Divi ekrāni

Sociālos medijus pārsvarā lieto gados jauni cilvēki, kas ir tikai viens vēlētāju segments, un vien aktīvākie no viņiem šos medijus izmanto, lai iesaistītos publiskajos procesos. Twitter, kas pēdējā laikā bieži vien tiek piesaukts kā politisku diskusiju vietne, ņirb no žurnālistiem, komentētājiem, politiķiem, polittehnologiem un ieinteresētiem pilsoņiem, tomēr tur darbojas mazāk nekā 10 000 Latvijas iedzīvotāju, un to, kurus interesē politika, visticamāk, ir vēl mazāk.

Nav gan noliedzams, ka pilsoņiem, kuri lieto sociālos medijus un iesaistās diskusijās, politika ir kļuvusi citāda. Viņi tagad raidījumiem līdzi seko divos ekrānos — vienā ir televīzijas pārraides, bet otrā — Twitter vietne, kurā viņi apspriež redzēto un dzirdēto. Šādā veidā vēstījumu autoriem ir vieglāk gūt priekšstatu par tvitera auditorijas reakcijām, turklāt viedokļu līderi sākotnējos vēstījumus pārinterpretē un nodod tālāk tiem, kuri sākotnējo vēstījumu nemaz nav dzirdējuši vai redzējuši.

Arī politiskajiem spēkiem ir iespējas savas kampaņas rīkot pēc citiem principiem. Taču, lai Latvijas politiskajā vidē tas būtu iespējams, nepieciešams mainīt ne tikai kampaņas formu, bet arī saturu.


Panākumus nodrošina televīzija un liels budžets

Kā spilgtākais sociālo mediju lietojuma piemērs politikā nereti tiek piesaukti Baraka Obamas panākumi 2008. gada vēlēšanu kampaņā. Proti, interneta laikmetā vēlēšanās uzvar tas politiskais spēks, kurš efektīvāk ir iesaistījis vēlētājus un spējis tos uzrunāt sociālajos tīklos. Šādi secinājumi gan ir mazliet pārsteidzīgi.

Ideju par to, ka naudas meklējumos jāvēršas pie pilsoņiem, nevis tikai pie miljonāriem, pirmais prezidenta vēlēšanās veiksmīgi izmantoja 2004. gada kandidātu sacīkšu dalībnieks Hovards Dīns. Viņš demokrātu partijas nomināciju prezidenta vēlēšanām neieguva, tomēr parādīja ceļu saviem sekotājiem, proti, cik labus rezultātus var sasniegt, vēršoties pie pilsoņiem un šim nolūkam izmantojot interneta medijus.[1]

Obamas komanda, kas pārņēma Dīna pieeju, kampaņas laikā izveidoja plašu interneta lietotāju tīklu. Obama savam Facebook un Twitter kontam arī spēja piesaistīt krietni vairāk sekotāju nekā konkurents Džons Makkeins. Sekotāju skaita tieša saistīšana ar viena vai otra kandidāta panākumiem ir vilinoša, taču arī bīstama, jo tas nozīmētu pasludināt, ka televīzija un citi tradicionālie masu saziņas līdzekļi ir zaudējuši savu ietekmi iepretim sociālajiem medijiem. Ņemot vērā laikrakstu tirāžas un televīzijas un radio kanālu tirāžas, kuru tūkstošos un desmitos tūkstošu mērāmā auditorija daudzkārt pārsniedz vidēja tvitera konta simtus vai labākajā gadījumā tūkstošus. Tāpēc tam, kas notiek mediju ēterā vai slejās, uz vēlētāju prātiem joprojām ir krietni lielāka ietekme nekā tam, kas notiek tviterī.

Lai arī interneta mediji nenoliedzami ieņem aizvien nozīmīgāku vietu politiskajā komunikācijā, tomēr Obamas veiksmes stāstu nevienam vēl nav izdevies atkārtot. Citu attīstīto valstu vēlēšanas, kas notikušas pēc tam, ir nedaudz mazinājušas pārlieko optimismu, ka nākotne jau ir pienākusi. Piemēram, Lielbritānijas šā gada parlamenta vēlēšanu kampaņā krietni lielāka ietekme bija nevis politiķu, mediju un līdzi sekotāju aktivitātei Facebook un Twitter profilos un tīmekļa žurnālos (blogos), bet gan tam, ka šajā vēlēšanu kampaņā pirmo reizi tika rīkotas partiju līderu debates televīzijā. Par debašu ietekmi stāsta kaut vai tas, ka liberāldemokrātu līderis Niks Klegs, kurš līdz šim īpaši daudz uzmanības nebija baudījis, viena raidījuma laikā savu partiju padarīja par spēcīgu konkurentu leiboristiem un torijiem.[2] Pilsoņu reakcija tviterī gan bija viens no indikatoriem, kas parādīja, ka tieši Klegs šajās debatēs ir uzvarējis, tomēr tā bija televīzija, kas politiķi parādīja pievilcīgā gaismā. (Vēlēšanu rezultāti turpretim parādīja, ka Twitter lietotāju atbalsts Klegam vēl nenozīmē labākus rezultātus vēlēšanās: jaunajā Lielbritānijas parlamenta apakšpalātas sasaukumā liberāldemokrāti deputātu vietas klāt neieguva.)

Arī Obamas veiksmes pamatā bija ne tik daudz lielais sekotāju skaits, bet gan tas, ka viņa pārstāvju izmantotās e-pasta kampaņas bija efektīvas nelielu ziedojumu piesaistei, par ko, savukārt, tika apmaksātas reklāmas un citas kampaņas aktivitātes. Pirms pasludināt sociālos medijus par izšķirošo spēku vēlēšanās, der salīdzināt arī kampaņu budžetus. Obamas stratēģija pirmām kārtām bija nevis sociālo mediju stratēģija, bet lielbudžeta reklāmas stratēģija. Viņš laikposmā no 2007. līdz 2008. gadam savāca vairāk nekā 778 miljonus dolāru,[3] turpretim Makkeins — „tikai” 400 miljonus.[4] Ņemot vērā to, ka ASV prezidenta vēlēšanu kampaņas kļūst aizvien dārgākas, tieši spēja piesaistīt ziedotājus nevis vienkārši sekotājus sociālajos medijos ir tas, kas izšķir kandidātu veiksmi.


Politiķiem trūkst izdomas

Sociālā tīmekļa kampaņas politiķiem ir vilinošas ar to, ka šādā veidā var veidot atbalstītāju pulku, nodrošināt tiem iespējas sazināties ne tikai ar pašu atbalstīto kandidātu, bet arī vienam ar otru, mobilizēt tos kopīgai rīcībai, kas var būt ne tikai došanās vēlēt, bet arī dažādiem brīvprātīgiem kampaņā noderīgiem darbiem. Citiem vārdiem, veidot atbalstītāju kustību.

Latvijas partiju kampaņās var saskatīt pa druskai no mēģinājumiem īstenot šo pieeju. Uz aicinājumiem ziedot partijas nav diez ko skubināmas, un šāds aicinājums atrodams jo daudzu partiju tīmekļa vietnēs. Gan partijām, gan politiķiem un viņu reklāmas speciālistiem ir tvitera konti, kurus daļa no tiem aktīvi izmanto, lai izteiktu savu vērtējumu par dažādiem procesiem un dažādos veidos uzbruktu konkurentiem. Partijas arī aicina iestāties savās rindās vai kā citādi iesaistīties. Piemēram, Vienotība piedāvā aizpildīt kontaktformu, tomēr interesantam netiek stāstīts par iespējām, kur viņš var līdzdarboties, vien tiek norādīts, ka „mēs ar Jums sazināsimies, lai informētu par gaidāmajām aktivitātēm un pārrunātu Jūsu iespēju līdzdarboties”. Par labu Latviju pavēsta, ka pirms vēlēšanām rīkošot kampaņas pasākumus, un aicina pieteikties brīvprātīgos, kā arī piesola, ka skolēniem un studentiem šī pieredze noderēšot „turpmākajā profesionālajā izaugsmē”. Citiem vārdiem sakot, „kad mums vajadzēs, mēs jūs pasauksim”.

Novatorisku, uz cilvēku iesaistīšanu un viņu atbalsta vairošanu orientētu mēģinājumu nav arī partijās, kuras veido līdz šim Saeimā neiekļuvuši spēki, no kuriem varētu gaidīt nevis līdzšinējo politisko tehnoloģiju atdarināšanu, bet arī jaunu pieeju. Patiesībā vairumam jauno, mazo un maz zināmo partiju slikti veicas gan ar vēlētāju piesaisti ierastajā veidā, izmantojot reklāmas un publicitāti medijos, gan arī tīmekļa saziņā. Mazliet izceļas Visu Latvijai, kas bez aicinājumiem ziedot partijai un iestāties tajā rīko arī akciju, kurā automašīnas aicina rotāt ar Latvijas karodziņu. Vienlaikus ir neveikli, ka šīs partijas apvienībai ar Tēvzemei un brīvībai/LNNK nav pat savas kopējas vietnes. Un, protams, jāpiemin arī Pēdējā partija, kas mēģina sevi rādīt kā alternatīvu tiem spēkiem, kuri vēlētājiem sagādājuši vilšanos. Tomēr šai partijai nav izdevies izvairīties no publikas šaubām par savas rīcības motīviem, kā arī nekādu pilsonisku kustību tā veidot īpaši necenšas.


Partiju un vēlētāju paralēlās pasaules

Atbalstītāju mobilizēšana partijas organizētiem pasākumiem prasa resursus. Interneta saziņa var būt lēta un efektīva, tomēr sociālais tīmeklis ir tikai viens no vēlēšanu kampaņas elementiem, un, ja nebūs plašas un daudzveidīgas kampaņas, kurā būs iestrādātas dažādas iesaistīšanās iespējas, viens pats tīmeklis un runāšana tajā nekādu rezultātu nedos. Ja nebūs satura, ap kuru veidoties un attīstīties interneta kopienai, rezultāta nebūs. Savukārt saturs nav tikai ieraksti un videoklipi oficiālajā vietnē, Twitter un Facebook sekotāji un vēstkopas kontakti, — bet arī lietotāju un atbalstītāju līdzdalība un bezsaistes aktivitātes: brīvprātīgais darbs, došanās pie citiem cilvēkiem, lai aicinātu atbalstīt šo politisko spēku, un vēlētāju tikšanās, pasākumu rīkošana.

Tomēr bez tā, ka partijām ir problēmas ar reāliem piedāvājumiem, kuros pilsoņiem būtu viegli un ērti iesaistīties, lielāka problēma ir tā, ka vismaz starp varas partijām un pilsoņiem pastāv dziļa uzticēšanās plaisa. Valstī, kuras iedzīvotāji starp citām Eiropas Savienības valstīm izceļas ar to, ka ir vieni no skeptiskākajiem par valsts attīstības virzienu, kā arī ar visaugstākajiem neuzticēšanās rādītājiem Eiropas Savienībā vietējai valsts varai — valdībai, Saeimai un politiskajām partijām —,[5] ir visai grūti iedomāties kādu vietējo politiķi, kas varētu kļūt par tādu publiskās dzīves zvaigzni kā Baraks Obama.

Vēlētājus piesaistīt grūti ir ne tikai tāpēc, ka pie mums politika nav tik ļoti saplūdusi ar populāro kultūru, un pie mums politiķis un šovmenis vienā personā ir retums. Lielā mērā tas ir tāpēc, ka partijas un vēlētāji Latvijā dzīvo paralēlās pasaulēs, kurām satikšanās ir nolikta vien reizi četros gados (vai divos, ja ieskaitām pašvaldību vēlēšanas). Tad partijas vēlētājus mēģina apburt ar reklāmām un manipulatīviem mediju vēstījumiem. Bet, kad vēlētāji aizgājuši pie vēlēšanu urnām, partijām atkal priekšā ir ilgs laiks, kurā nav paredzēts, ka pilsoņi tās traucē.


Uzvarēs tas, kurš gūs uzticību

Politiķu un pilsoņu sarunas lāgā nevedas. Tās nevedas arī tīmeklī, kur politiķi un vēlētāji ir vieglāk pieejami un sarunas varētu vērsties brīvākas un atklātākas. Kontakta nav, jo izrādās, ka vēlētājam un politiķim īsti nav, par ko runāt. Viņu viedoklis vienam par otru ir cinisks, un viņi viens otram ir vajadzīgi tikai formālu demokrātijas prasību izpildīšanai.

Politiķiem nevajadzētu izmantot interneta medijus, lai līdzīgi kā tradicionālajos medijos stāstītu par savām programmām, aktivitātēm un potenciālu, bet gan klausīties, ko saka pilsoņi. Ko domā vēlētāji? Kādas ir viņu problēmas? Kā viņiem var palīdzēt (ne tikai priekšvēlēšanu laikā)? Ir savādi, ka politiskie spēki tik maz izmanto tādu vēlēšanu kampaņas elementu kā kļūt noderīgiem pilsoņu dzīvē: gan uzklausot tos, gan arī izdarot kaut ko jēdzīgu. Tā vietā viņi iedomātajai auditorijai bezpersoniski stāsta, kā izglābs valsti.

Tas spēks, kurš pirmais spēs sevi parādīt ne tikai kā spējīgu reāli darboties, bet arī sapratīs, kā dēļ pilsoņi tik maz uzticas partijām un parlamentam, uzvarēs vēlēšanās — un tviteris palīdzēs. 10. Saeimas vēlēšanas tās gan vēl nebūs.
________________________________

[1] Sk.: Wolf, G. (Jan. 2004). How the Internet Invented Howard Dean. Wired. Sk. http://www.wired.com/wired/archive/12.01/dean.html

[2] Wintour, P, Curtis, P. (April 15, 2010). Leaders’ debate: Nick Clegg seizes his moment in the TV spotlight. Guardian.co.uk. Sk.: http://www.guardian.co.uk/politics/2010/apr/15/leaders-debate-nick-clegg-tv

[3] Federal Election Commission. Candidate Summary Reports: Barack Obama. 2007 — 2008 Cycle. Sk.: http://query.nictusa.com/cgi-bin/cancomsrs/?_08+P80003338

[4] Federal Election Commission. Candidate Summary Reports: John McCain 2007 — 2008 Cycle. Sk. http://query.nictusa.com/cgi-bin/cancomsrs/?_08+P80002801

[5] Eurobarometer (2009). Eurobarometer 72: Sabiedriskā doma Eiropas Savienībā. Sk. http://ec.europa.eu/public_opinion/archives/eb/eb72/eb72_lv_lv_nat.pdf

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi
6220425549 cc19140a63

Cīņas suņi 204 Autors:Jānis Buholcs

Tuksums 255x203

Tīklos sapinušies Autors:Jānis Buholcs