Kad kritīs „īres griesti"? 2

Latvija, līdzīgi kā Polija, atbildības slogu par trūcīgajiem īrniekiem ir uzvēlusi namīpašnieku pleciem. Tieši valsts pozitīvu darbību trūkums ir viens no būtiskajiem argumentiem, kādēļ Latviju Strasbūras tiesā gaida tikko piedzīvotais Polijas liktenis, kad „īres griesti” atzīti par nesamērīgiem.

Iesaki citiem:
Sabruks 255x203
Foto:Krista

Ar plašām atskaņām sabiedrībā Saeima pagājušā gada decembrī grozīja likumu „Par dzīvojamo telpu īri”, līdz 2007.gadam pagarinot tā sauktos īres griestus jeb neatkarības sākumposmā noteikto pārejas periodu brīvā tirgus principu ienākšanai denacionalizēto dzīvokļu īres tirgū. Šiem grozījumiem sekoja gan trūcīgo īrnieku atvieglojuma nopūtas, gan dzīvokļu īpašnieku dusmu izvirdums. Izskanēja draudi vērsties Satversmes tiesā, un nepieciešamības gadījumā pat meklēt taisnību Strasbūrā.

Šā raksta mērķis ir paraudzīties uz pieņemtajiem grozījumiem saistībā ar pavisam svaigo Eiropas Cilvēktiesības tiesas spriedumu lietā Hutten-Czapska pret Poliju, kas, kaut spriesta par citu valsti un citiem apstākļiem, tomēr lielā mērā parāda, kādā virzienā Temīdas zobens varētu cirst, ja tiesas priekšā nāktos stāties arī Latvijai.

Šis ir pirmais Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums, kurš skar ne tikai Polijā, bet arī citās post-komunistiskajās valstīs aktuālo īres griestu problēmu. Kaut arī spriedums tieši attiecas tikai uz Poliju, tiesas secinājumiem būtu jākļūst par vadlīniju arī citām valstīm, kurās ir noteikti līdzīgi īpašumtiesību ierobežojumi.

Sūdzības iesniedzēja šajā lietā bija poļu izcelsmes francūziete Marija Huten Czapska (Maria Hutten-Czapska), kurai Polijas pilsētā Gdiņā pieder dzīvojamā māja. Sūdzības iesniedzēja bija viena no aptuveni 100 000 Polijas namīpašnieku, kurus skāra Polijā noteikti stingrā īres cenu kontroles sistēma.

Saskaņā ar Polijas likumiem jau kopš 1994. gada, kad tika principiāli reformēta valstiski regulētā īres tiesību piešķiršanas sistēma, pastāvēja normatīvi noteikta maksimālā īres maksa īrniekiem, kuri dzīvojamo telpu ieguvuši pirms īres sistēmas reformas.
Saskaņā ar likumu īres maksa mēnesī nedrīkstēja pārsniegt 3% no mājokļa rekonstrukcijas izmaksām, taču pēc tiesā iesniegta pētījuma maksimālā īres maksa nosedza tikai 60% no faktiskajām mājokļa uzturēšanas izmaksām.

No otras puses, Polijas tiesību aktos bija paredzēti plaši namīpašnieku pienākumi saistībā ar mājokļa uzturēšanu atbilstošā tehniskajā stāvoklī. Turklāt namīpašnieks īres līgumus varēja izbeigt tikai izņēmuma gadījumos.

Pirms jautājuma nonākšanas Eiropas Cilvēktiesību tiesā, īres maksas ierobežojumu atbilstību konstitūcijai bija vērtējis arī Polijas konstitucionālais tribunāls. Tas vairākos spriedumos bija jau atzinis, ka minētie ierobežojumi ir pretrunā ar Polijas konstitūciju, jo namīpašniekiem uzliek pārmērīgu slogu. Pēc katra no minētajiem spriedumiem sekoja nenozīmīgas izmaiņas likumos, taču tie pēc būtības nemainīja pastāvošo īres maksas kontroles sistēmu.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa izvērtēja, vai Polija, nosakot minētos ierobežojumus sūdzības iesniedzējas M.Huten-Czapska īpašumtiesību īstenošanai, nav pārkāpusi Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1.protokola 1.pantā nostiprinātās tiesības uz īpašumu. Vadoties pēc iepriekšējā praksē jau iedibinātas pārbaudes shēmas, tiesai bija jānoskaidro, vai ierobežojumi ir noteikti ar likumu, vai tiem ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības vispārējām interesēm un sūdzības iesniedzējas tiesībām uz īpašumtiesību netraucētu baudīšanu.
Tiesa secināja, ka Polijas noteiktie ierobežojumi iztur pirmos divus no minētajiem kritērijiem. Ierobežojumi bija noteikti ar attiecīgā brīdī spēkā esošiem tiesību aktiem, kā arī ierobežojumiem bija leģitīms mērķis – nodrošināt trūcīgo īrnieku sociālo aizsardzību pārejas periodā no valstiski regulētās īres sistēmas uz pilnībā līgumiski regulētām īres attiecībām; jo īpaši apstākļos, kad Polijā pastāvēja ilgstošs dzīvojamās platības trūkums un augsta īres maksa.

Analizējot trešo no minētajiem kritērijiem – vai ir ievērots taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības vispārējām interesēm un sūdzības iesniedzējas tiesībām uz īpašumtiesību netraucētu baudīšanu - tiesa ir norādījusi, ka tādās jomās kā mājokļu politika valstij ir plaša rīcības brīvība gan identificēt problēmas, gan izvēlēties līdzekļus privātpersonu īpašumtiesību kontrolei. Viens no šādiem līdzekļiem, kā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, var būt arī īres maksas līmeņa regulēšana, kas var radīt pat ievērojamu īres maksas samazinājumu salīdzinājumā ar tirgus cenām.

Tomēr tiesa spriedumā arī atzīmējusi, ka šāda valsts rīcības brīvība nav neierobežota pat visplašāko valsts reformu laikā un nedrīkst nonākt pretrunā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijā ietvertajiem standartiem.

Analizējot Polijas noteiktos ierobežojumus, tiesa secināja, ka Polijā pastāvošie apstākļi attaisnoja ne tikai īrniekus saudzējošas likumdošanas pieņemšanu, bet arī īres maksas noteikšanu, kas ir zemāka par tirgus vērtību. Tomēr tiesa kā neattaisnojamu atzina Polijas rīcību, ilglaicīgi nenodrošinot sūdzības iesniedzējai un citiem namīpašniekiem nepieciešamos līdzekļus telpu uzturēšanas izmaksu segšanai, nemaz nerunājot par kaut minimālu peļņu.
Līdz ar to Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka Polijas varas iestādes sūdzības iesniedzējai ir noteikušas pārmērīgu un nesamērīgu slogu, kas nevar tikt attaisnots ar nevienu no sabiedrības vispārējām leģitīmajām interesēm. Tādējādi tiesa secināja, ka Polija ir pārkāpusi Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1. protokola 1. pantu.

Salīdzinot Polijā un Latvijā noteiktos ierobežojumus, ir saskatāma virkne līdzību. Varētu pat teikt, ka situācijas ir identiskas. Latvijā, līdzīgi kā Polijā, jau kopš neatkarības atgūšanas normatīvi ir noteikts maksimālais īres maksas līmenis, ko izīrētājs var prasīt no denacionalizētā namā dzīvojošajiem īrniekiem. Latvijā, tāpat kā Polijā, likumā „Par dzīvojamo telpu īri” ir stingri regulēti izņēmuma gadījumi, kad izīrētājs drīkst izbeigt dzīvojamo telpu īres līgumu, piemēram, ja īrnieks bojā dzīvojamo telpu, nemaksā īres maksu u.tml. Tāpat abu valstu likumi izīrētājam paredz plašus pienākumus dzīvojamās telpas remontēšanā un uzturēšanā.

Lai noteiktu, vai īpašumtiesību ierobežojums ir pārmērīgs un tādējādi pārkāpj Eiropas Cilvēktiesību konvencijā garantētās tiesības, izšķirošais apstāklis ECT spriedumā ir tas, vai valsts ir nodrošinājusi izīrētājam iespējas saņemt nepieciešamos līdzekļus dzīvojamās telpas uzturēšanas izmaksu segšanai. Šādu iespēju valsts var nodrošināt, nosakot īres maksas samazinājumu līdz attiecīgam līmenim, vai paredzot citādus namīpašnieku atbalsta mehānismus. Taču kā nepieļaujamu Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi situāciju, kad rūpes par trūcīgajiem īrniekiem valsts ir uzlikusi uz namīpašnieku pleciem un kad īpašnieks no sava īpašuma nevar gūt ne tikai peļņu, bet, gluži pretēji – tas prasa vēl papildus izdevumus no īpašnieka puses.

Jautājums par to, vai pērnā gada decembra grozījumos paredzētā īres maksas likme spēj nosegt īpašuma uzturēšanas izmaksas, ir strīdīgs un prasa rūpīgus un izsvērtus aprēķinus. Taču nenoliedzams ir fakts, ka vairāk nekā desmit gadus likumā paredzētie īres griesti namsaimniekiem lika izšķirties – savu īpašumu uzturēt no savas kabatas vai atteikties no šādas „greznības”. Līdz ar to arī īres maksa, ko namīpašnieki var saņemt pēc jauno grozījumu pieņemšanas, būtiski nemaina valsts praksi, kas, visticamāk, tiktu atzīta par namīpašnieku īpašumtiesību pārkāpumu. Un, vēl jo vairāk, grozījumos noteiktās īres maksas likmes nenodrošina pienācīgu kompensāciju par iepriekšējos gados ilglaicīgi pastāvējušajiem būtiskajiem īpašumtiesību ierobežojumiem.

Latvija, līdzīgi kā Polija, nav darījusi neko citu, lai panāktu taisnīgu līdzsvaru starp sabiedrības vispārējām interesēm un namīpašnieku tiesībām netraucēti lietot savu īpašumu, kā vien to, ka atbildības slogu uzvēlusi namīpašnieku pleciem. Valsts pozitīvu darbību trūkums ir viens no būtiskajiem argumentiem, kādēļ Latvijai Strasbūras tiesā gaida Polijas liktenis.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

AndrejsG 08.03.2005 01:50
Skatoties uz likumdošanu denacionalizēto namu jomā, šķiet, ka likumi speciāli radīti tiem namīpašniekiem, kas no izmisumā novestiem mantiniekiem (nu nespēj viņi ne to pensionāru izlikt uz ielas, ne arī normāli apsaimniekot māju un samaksāt nodokļus) par lētu naudu iegādājušies ēkas ar īrniekiem, atlēdz siltumapgādi, elektrību, ūdensapgādi un kanalizāciju un gaida, kad tie pensionāri vai nu paši aizies, vai slimības pieveiks. Lai pēc tam ēku izdevīgi pārdotu. Izdevumu nekādu. Agrāk par normāliem cilvēkiem mēdza uzskatīt tos, kuriem kaut ko tādu liedz darīt sirdsapziņa. Tagad laikam ir savādāk. Palasot publikācijas, bieži vien redzams, ka šie bezdvēseliskie radījumi izrādās diezgan tuvi Latvijas valdošajām aprindām. Kas maksā (vai vienkārši ir labs draugs un biznesa partneris), tas pasūta sev labvēlīgus likumus? ... Pārējie var vazāties pa tiesām un krāt naudiņu braucienam uz Strsbūru.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

AK 02.03.2005 02:24
Izskatās, ka autors nepamatoja, kāpēc griesti būtu nesāmērīgi Latvijas gadījumā - vai 0,60 Ls/m2 nenodrošina namīpašniekam iespēju pildīt savus pienākumus un gūt peļņu? Kad griesti bija 24 santīmu līmenī, kaut kas tāds varētu šķist ticams, bet tagad...

Saistītie raksti