"Diena", 01.11.2005
Pēdējā gada laikā Latvijas preses izdevumos arvien biežāk tiek atspoguļotas juridiskas pārdomas par privātuma aizsardzību un tās uzraudzības trūkumiem (4.XII, 2004. Diena. Privātuma aizsardzībai jābūt efektīvai; 19.X, 2005. Diena. Top neatkarīga valsts kontroles iestāde, arī publikācija žurnālā Likums un Tiesības u.c.). Tiek diskutēts par neatkarīgas institūcijas nepieciešamību. Tam jāpiekrīt. Tomēr rodas šaubas par to, ka privātās dzīves aizsardzība tiks nodrošināta, aprobežojoties tikai ar neatkarīgas institūcijas izveidi. Runa ir par konceptuālas izpratnes trūkumu, kādas ir valsts pārvaldes tiesības rīkoties ar personas datiem kopumā.
Pirms iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijai bija nepieciešams ieviest visai apjomīgo acquis communautaire. Viens no šiem Eiropas Savienības normatīvajiem aktiem ir Direktīva 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi. Šajā saistībā Saeima pieņēma Fizisko personu datu aizsardzības likumu, kas pilnībā stājās spēkā no 2001.gada janvāra, kad darbu sāka jauna valsts pārvaldes iestādes — Datu valsts inspekcija.
Diemžēl Fizisko personu datu aizsardzības likuma pieņemšana valsts pārvaldei drīzāk asociējas tikai ar saistību izpildi pret Eiropas Savienību, nevis Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk — Satversme) 96.pantā garantēto personas tiesību ievērošanu. Kā citādi izskaidrot, ka pirms 25.III 2004. grozījumu pieņemšanas Ārstniecības likumā Saeimai tika iesniegts priekšlikums, ka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests statistikas vajadzībām varēs iegūt pacientu sensitīvos personas datus (?!). Ja tiktu akceptēts Veselības ministrijas priekšlikums, patlaban vienotā valsts reģistrā tiktu reģistrēts jebkurš pacienta apmeklējums pie ārsta, jebkurš recepšu zāļu iegādes fakts, to paziņojot ārstējošajam ārstam (arī statistikas vajadzībām)! Ministru kabinets saskaņā ar 6.VII 2004. protokola lēmuma nr.41 18.paragrāfu nolēma uzdot Satiksmes ministrijai izstrādāt grozījumus normatīvajos aktos, paredzot, ka transportlīdzekļu vadītāju veselības pārbaudes dati nav sensitīvi personas dati. Tas norāda uz to, ka privātās dzīves neaizskaramība mūsu valstī nav līdz galam izprasts jēdziens. Pateicoties Datu valsts inspekcijas, Valsts cilvēktiesību biroja, manai un citu juristu līdzdalība Saeimas komisijās, minētie priekšlikumi tika noraidīti. Tie ir tikai daži piemēri.
Valsts pārvalde, izstrādājot normatīvo aktu projektus par dažādu personas datu reģistru veidošanu, vairākumā gadījumu paredz reglamentēt tikai informācijas savākšanu, ievadīšanu un reģistrēšanu. Gandrīz nevienā normatīvajā aktā (ar dažiem izņēmumiem, piemēram, Sodu reģistra likumā) nav skaidri noteikts, kam, pie kādiem nosacījumiem un kādam mērķim ir tiesības no attiecīgā reģistra informāciju saņemt. Piemēram, saskaņā ar Iedzīvotāju reģistra likumu fiziskās un juridiskās personas var saņemt reģistra informāciju par citu personu uz motivēta iesnieguma pamata. Būtu labi redzēt šīs motivācijas.
Tikai šā gada 11.oktobrī ir pieņemti Ministru kabineta noteikumi “Valsts informācijas sistēmu vispārējās tehniskās prasības” un MK noteikumi “Valsts informācijas sistēmu vispārējās drošības prasības, lai nodrošinātu informācijas sistēmu drošību. Tajos noteikts: “Sistēmas pārzinis nodrošina šajos noteikumos noteikto prasību izpildi atbilstoši tam piešķirtajiem budžeta līdzekļiem.” Tātad — var nepildīt?
Galvenais personas datu apstrādes princips ir datu apstrādes mērķis. Ņemot vērā, ka valsts pārvalde var darīt tikai to, kas ir atļauts, personas datu apstrādes mērķis vienmēr skaidri jādefinē likumā. Un datu apstrādes mērķis ir pakārtots pašam likuma mērķim. Amatpersonas gudri spriedelē, ka transportlīdzekļu vadītāju pārkāpumu uzskaites punktus izmantos transportlīdzekļu obligātās civiltiesiskās apdrošināšanas prēmiju diferencēšanai. Ne Ceļu satiksmes likumā, ne Pārkāpumu uzskaites punktu sistēmas noteikumos nr.551 vai citā normatīvajā aktā nav paredzēti gadījumi un institūcijas, kas var saņemt no transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistra datus par pārkāpumu uzskaites punktiem, tāpēc rodas jautājums: uz kāda tiesiskā pamata valsts pārvalde apdrošināšanas sabiedrībām nodos šos datus? Ja tiesiskā pamata nav, valsts pārvalde veiks nelikumīgu faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma izpratnē, par kuru ikviens varēs pieprasīt morālo kompensāciju administratīvajā tiesā.
Viens no pēdējiem priekšlikumiem ir koncepcijas projekts par vienotu valsts biometrijas datu bāzi. Kā zināms, Eiropas Savienība paredz, ka personu apliecinošos dokumentos (piemēram, pasēs) tiks iekļauti personas pirkstu nospiedumu dati. Priekšlikuma ideja ir tāda, ka personas biometrijas datiem Latvijā varēs piekļūt arī kriminālizmeklēšanas vai citām vajadzībām. Koncepcijas projektā kā citu valstu piemēri tiek minēta Krievija, Kazahstāna… Jāpiebilst, ka Eiropas Savienība biometrijas datu izmantošanu paredz tikai un vienīgi personas identifikācijas mērķim, nevis noziegumu izmeklēšanai. Pretējā gadījumā valsts katru cilvēku uzskata par potenciālo nodziedznieku. Eiropas Cilvēka tiesību tiesa jau 1987.gadā lietā nr. C (87) 31 “Leander pret Zviedriju” ir secinājusi, ka piekļūšana personas datiem citiem mērķiem ir nevajadzīga iejaukšanās privātajā dzīvē.
Kā grozījumu projekta Fizisko personu datu aizsardzības likumā autors cītīgi vēroju attīstību un arī vēlos sagaidīt no valsts pozitīvus lēmumus personas datu aizsardzības iestādes neatkarības statusa nostiprināšanā. Jāsecina, ka izmaiņas ir nepieciešamas, jo patlaban valdībai nav pienākuma normatīvos aktu projektus personas datu apstrādes jomā saskaņot ar Datu valsts inspekciju. Rezultāts jau redzams. Tomēr ne pārāk pārliecinošs izklausās M.Gobiņa publikācijā Dienā (19.X 2005) paustais priekšlikums paplašināt Valsts kontroles funkcijas ar personas datu aizsardzības uzraudzību. Tā nav nevienā Eiropas Savienības valstī.
Jāsecina, ka pagaidām Latvijas likumu piedāvātā personu aizsardzība ir kā caurspīdīgs peldmētelis, kuram ikviens redz cauri šķietamo Latvijas pilsoņu un iedzīvotāju privātumu.