Kā uzlikt "cepuri" attīstības plānošanai? 5

Vai un kā īstenojams Reģionālās attīstības ministrijas ambiciozais mērķis veidot jauno Nacionālo attīstības plānu 2007. – 2013. gadam kā vienotu ietvaru visu publisko investīciju piesaistei?

Iesaki citiem:
Asni 255x203
Foto:Ilze

Diskusijā piedalās Krišjānis Kariņš, ekonomikas ministrs, Sanita Pavļuta – Deslandes, Ministru prezidenta padomniece, Māris Sprindžuks, NAP vadības grupas koordinators, Andžs Ūbelis, Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietnieks, Baiba Pētersone, Valsts kancelejas Politikas koordinācijas departaments, Žaneta Ozoliņa, Stratēģiskās analīzes komisijas vadītāja, Uģis Rotbergs, Pasaules dabas fonda vadītājs, Jānis Āboltiņš, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents, Edvīns Karnītis, Latvijas attīstības vīzijas modeļa autors.


Reģionālās attīstības ministrijai noteikusi ambiciozu mērķi veidot jauno NAP kā “nacionālu vienošanos par valsts attīstību”. Pirmais jautājums Sprindžuka kungam – kā panāksiet, ka šī nekļūst tikai par vēl vienu papīra stratēģiju?

Māris Sprindžuks, NAP vadības grupas koordinators: Jā, ir apņemšanās šo NAP neveidot vienkārši kā sarakstu naudas sadalīšanai, bet redzējumu par to, kā mums, latviešiem, būtu jāattīstās, kas jādara, lai uzlabotos mūsu dzīves kvalitāte. Tādēļ iesaistījām Latvijas zinātniekus, kuri redz lietas vairāk kopskatā, un tapa šis piedāvājums, kas liek skatīties uz lietām citādi, nekā ierasts – caur cilvēka prizmu.

Bet kā šo mērķi īstenot? Kāds varētu būt tas juridiskais modelis, kā NAP izpildi var nodrošināt?

M. Sprindžuks: Mēs rakstām lietas, kuras varētu arī nefinansēt no ES, bet no Latvijas budžeta, no pašvaldību budžetiem, kuras varētu finansēt privātie vai arī privātie partnerībā ar publisko sektoru. Mēģinām vienotā vidēja termiņa plānošanas ietvarā rakstīt mērķus, sasniedzamos rezultātus un veicināt darbības. Tas ir nebijis darbiņš, šo efektu nevar panākt, ejot ikgadējo budžeta plānošanas modeli, jo tas ir īstermiņš, kas tiek pielāgots politiskai konjunktūrai, ignorē iestrādes…

Jā, mēs par to runājam jau sen, bet nekas līdz šim nav noticis!

K.Kariņš: Kā valdībā notiek diskusijas par budžetu? Partejiskā līmenī – man šo, jums to, un tur nav nekādas stratēģijas.

Krišjānis Kariņš, ekonomikas ministrs: Es būšu skarbāks. Tas pats par sevi ir labs darbs, ka mēģina izveidot vienu NAP, bet problēma ar to būs tā pati, kas ar citiem plāniem – to īstenošana caur valsts budžetu vienkārši nenotiek. Mums jau šobrīd ir Tautsaimniecības vienotā stratēģija, kura tika izstrādāta ar domu, ka kļūs par vienu no pamatdokumentiem jebkura gada budžeta veidošanā. Ekonomikas ministrija jau maijā izstrādāja analīzi par pērno gadu, iesniedza valdībai, bet premjers atsakās šo dokumentu izskatīt valdībā, nesasauc Tautsaimniecības vienotās stratēģijas padomi par tām lietām runāt.

Kā valdībā notiek diskusijas par budžetu? Partejiskā līmenī – man šo, jums to, un tur nav nekādas stratēģijas. Ja mēs nevaram mainīt to politisko kultūru, kas ir atkarīga tieši no premjera, tad Sprindžuka kungs un visa ministrija varēs strādāt un mēs varēsim priecāties par vēl vienu cēlu ideju, kuru nespēsim īstenot. Problēma nav tik daudz dokumentos, bet tajā, ka tos valdība konsekventi neņem kā pamatu, lai veidotu jebkura gada budžetu. Un iemesls ir tas, ka ir nozaru ministrijas, kas ir konkrētas politiskās partijas pārziņā, un mēs nespējam pārvarēt to politisko strīdēšanos.

Nu, piemēram, ja Ekonomikas ministrija ir atbildīga par valsts investīciju programmu, vai Jūs būtu gatavs atdot atbildību par to uz šādu jumta stratēģiju?

Ja tautsaimniecības vienotā stratēģija, kas jau ir izstrādāta, arī kļūst par daļu no NAP, tad, protams. Mēs neraušam neko sev. Es nestrīdos par stratēģiju kā tādu, es tikai izsaku ļoti lielas šaubas par valdības spēju pašizstrādātos dokumentus reāli ņemt vērā, kad nauda ir jāsadala.

Vai vispār varētu būt valdība, kur kaut ko tādu varētu?

A. Kariņš: Viss ir atkarīgs no vadītāja.

M.Sprindžuks: NAP kļūst par forumu, kur latvietis ar latvieti, nozare ar nozari, lauki ar pilsētu, latvietis ar krievu, slimais ar veselo izrunājas.

M. Sprindžuks: Mēs nedaudz noklīstam, runājot tikai par to, ka attīstību nosaka budžeta nauda. Attīstību var noteikt arī likums. Rīgas jautājumi ir tipisks piemērs, kur nevajag subsīdijas, lai kaut kas notiktu, bet vajag skaidrību, ko drīkst darīt, ko nedrīkst, uz kādiem nosacījumiem. Manuprāt, NAP ir drīzāk consensus starp dažādām nozarēm, pretrunīgiem skatījumiem - forums, kur var izstrīdēties un politiskā līmenī nolemt vai vienkārši zināt, ka sestajā vai septītajā gadā ir vajadzīga vienošanās. Tas ir veids, kurā valsts septiņos gados vienreiz sanāk kopā un pasaka, kur mēs vēlamies iet, un septiņus gadus mēģina šīs lietas īstenot. Tas ir nebijis forums, tā nav vienkārši naudas sadalīšana.

Vai tiešām tādu ambiciozu mērķi var panākt, strādājot tikai ar 16 tūkstošiem latu?

M. Sprindžuks: Nevar, tādēļ valdība ir jau devusi akceptu, ka budžeta grozījumos resursi plāna izstrādāšanai tiks papildināti par vairākiem simtiem tūkstošiem latu. Ar to vajadzētu pietikt.

Edvīns Karnītis, Latvijas attīstības vīzijas modeļa autors: Ir vajadzība pēc kaut kādas cepures visam kopumā, kas pasaka šo vienoto virzību. Mūsu taisītais attīstības modelis, pirmkārt, ir orientēts uz to, lai būtu resursu, mērķu un stratēģisko darbību kopība – tas trīsstūris, kas līdz šim nav bijis. Domāju, ka mēs sekmīgi sasaistījām šajā lietā valdību, Saeimu un prezidentes struktūras. Ja rudenī šis modelis tiek apstiprināts Saeimas līmenī, kā šobrīd plānots, tad mēs iegūstam ilgāku stabilitāti un virzību, nekā to spēj nodrošināt viena atsevišķa valdība. Saeima var apstiprināt Latvijas attīstības modeli, kas kļūst obligāts valdībai, pie tam uzliekot premjeram vai Ministru kabinetam koordinācijas funkcijas. Kamēr premjera līmenī nebūs stratēģiskās pētniecības un attīstības virzības centrs, kas šīs lietas pastāvīgi koordinēs, tā lieta būs vārga.

J. Āboltiņš: Mēs pārāk ticam valsts institūciju spējām, un līdz ar to gribam tos papīrus sarakstīt pārāk daudz.

Jānis Āboltiņš, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents: Manā uztverē ir vajadzīga nacionālā vienošanās un šis NAP ir jādefinē, lai cik tas dīvaini izklausītos, vienā vai divos teikumos. Mums ir jāuzmet kaut kāda vīzija, pieņemsim, Latvija ir dinamiska valsts ar augsti attīstītu infrastruktūru un zaļu vidi. Tālāk jābūt virslikumam, kas visas ministrijas un budžetu noliek ar savām darbībām zem šiem mērķiem. Atgādināšu, ka Vācijas Bundestāgs septiņdesmitajos gados pieņēma stabilitātes un izaugsmes likumu, un tur ir uzrakstīts skaidri un gaiši, kas ir jādara tautsaimniecības mērķu sasniegšanai: nodarbinātība, cenu stabilitāte un nepārtraukta izaugsme. Mums šie mērķi valstij nav uzrakstīti, un tad sākas visas haotiskās lietas.

Otra lieta – mēs pārāk ticam valsts institūciju spējām, un līdz ar to gribam tos papīrus sarakstīt pārāk daudz. Valsts institūciju kompetence ir stimulēt tirgus attīstības tendences, infrastruktūru, piebalstīt tos cilvēkus, kuri kaut kādu objektīvu iemeslu pēc ir izkrituši ārā, bet ar pārējo uzņēmēji tiks galā.

Nu, bet ja nav šādas vienošanās?

J. Āboltiņš: Nu, ja nav vienošanās, tad Mozus slīd pa tuksnesi četrdesmit gadus. Mēs kuļamies tikai piecpadsmit, mums ir vēl optimistiskas iespējas panākt savu rezultātu. Filozofiskais viedoklis neveidojas vienā dienā.

Žaneta Ozoliņa, Stratēģiskās analīzes komisijas vadītāja: Būtu pārspīlēti teikt, ka nav bijusi vienošanās 15 gadus, jo consensus bija par NATO un Eiropas Savienību, kas turēja gan politiķus rāmjos, gan arī sabiedrību motivēja. Problēma ir cita - pa šo pusotru gadu consensus panākt nevar, jo neviens nav mēģinājis nākt klajā ar kaut kādu piedāvājumu. Tagad, kad šis modelis ir izstrādāts, tas vismaz ir piedāvājums, uz kura pamata šo consensus veidot.

U. Rotbergs: Ja nevaram atbildēt, kas ir švaki līdzšinējā darbībā, un vienīgā atbilde, ka trūkst naudas, nu tad sorry, tā nav pareizā atbilde.

Uģis Rotbergs, Pasaules dabas fonda vadītājs: Lietderīgi ir paskatīties atpakaļ, kāpēc nav iznācis. Man liekas, ka vienīgais iemesls, kāpēc līdz šim kādi plāni ministrijās ir bijuši, ir ES prasības. Mums nebija iekšēju pasūtījumu iekšpolitiskai attīstībai. Šobrīd, kad ir pazuduši ārpolitiskie mērķi, visi partneri un daļa gaišāk domājošu politiķu sāk meklēt šos iekšpolitiskos attīstības mērķus. Problēma ar NAP – kur tad ir īpašnieks, lai mobilizētu šos spēkus? Vienā vai otrā ministrijā vai institūtā var sarakstīt papīrus, bet plānošana ir ļoti svarīgs process pašā sabiedrībā. Kāds ir politiskais signāls sabiedrībai? Vai šai plānošanai būs jēga un konsekvences, jo cilvēki ir jau pietiekoši daudzreiz mānīti – mums, piemēram, vides stratēģijas un attīstības plāni ir četri vai pieci. Ar to principā ir nokauta jebkāda piedalīšanās, vienalga, vai no vārgā NVO sektora vai biznesmeņu puses. Šobrīd, piemēram, norvēģu naudas nāk piecdesmit miljoni, kurus donori iesaka izmantot ilgspējīgai attīstībai, bet viss tiek sadrumstalots pa sektoriem. Šveices naudas, kas ir brīvas mūsu pašu izvēlē. Pašos pamatos ir jāmaina tas, kā ministrijas savā starpā plāno.

Baiba Pētersone, Valsts kancelejas Politikas koordinācijas departaments: Tā aina nav tik melna, kā viņu mālē – nav taisnība, ka nav bijis iekšēja pasūtījuma un ministrijas nezina, ko dara. Plānošana ir diezgan attīstījusies pēdējos desmit gados, novērtēšanas mehānismi ir paredzēti - atskaitīšanās periodi, monitoringi. Cilvēki tiek apmācīti.

Par prioritātēm – Bērziņa valdība uztaisīja prioritāšu vērtēšanu ar zinātnieku piedalīšanos un ekspertu grupām. Tur bija NATO, ES un izglītība – trīs prioritātes vairākiem gadiem. Tam nav turpinājuma, neviena valdība vairs nav pierunājama. Tāpēc likumdošanas bāze ir vajadzīga, jo koalīcijas valdībā ir sektoru kašķi, kur sektori ir politiski identificēti, un tam nevar tikt pāri.

Tikai tā lieta ir sarežģītāka. Būtu labi, ja jaunais NAP būtu ieraugāms kaut cik reālistiskākā veidolā, nekā pašlaik. Jo ir ļoti liels risks, ka rada mehānisku plānošanas sistēmu, kas labi apkopo no visas birokrātijas milzīgus blāķus ar informāciju, tā arī nespējot nekādu stratēģiju tur ielikt. Tādi piegājieni daudzi ir bijuši, un tad birokrātija iegūst iespēju strādāt pati uz sevi: plānot pusgadu un pusgadu atskaitīties. Tas ir vecais padomju piegājiens. Pašlaik es neesmu absolūti pārliecināta, ka šī kvalitāte būtu, tāpēc ar likumdošanu jāpagaida, vispirms jāierauga, kāds tas plāns ir.

Jau pirms pieciem gadiem britu ierēdnis Robin Marfred ieteica, ka vajadzētu Latvijā izveidot stipru starpministriju koordinācijas institūciju.

B. Pētersone: Bet tā ir izveidota – es viņu pārstāvu. Mēs veidojam šo sistēmu, bet, protams, to nevar izdarīt, kamēr nav jumta ietvara.

J. Āboltiņš: Valsts kancelejā jau ilgāku laiku ir parādījušās pazīmes, kas liecina, ka plānošanas sistēma attīstās. Problēma ir par to, lai kāds būtu tiesīgs nodefinēt mērķus, kurus šī sistēma cenšas sasniegt. Tam jānāk no Saeimas un valdības, un tas gals joprojām ir vaļā.

Ž. Ozoliņa: Mani sarūgtina stratēģiju kvalitāte. Ja kādam būtu jāatskaitās par to murgu, ko viņi iesniedz MK vai Saeimā, tad viņi tā nedarītu.

Ž. Ozoliņa: Faktiski Latvijā tagad tiek iedibināta jauna tradīcija. Pirmais, stratēģijas ir agrāk rakstītas, bet iniciatīva ir nākusi no iekšpuses - ministrija nolemj, ka ir vajadzīga stratēģija, uzraksta un pati ar to nodarbojas. Ar NAP ir baža, ka nav skaidrs, no kurienes nāk pasūtījums. Ir vajadzīgs politiskais lēmums, ko Saeima akceptē, tātad politiķi ir tie, kam jāsniedz šis pasūtījums. Tam ir jābūt juridiskam pasūtījumam, nevis vienkārši labas gribas pasūtījumam, kas var sabrukt, mainoties valdībām.

Nākamais – manuprāt, ar šo NAP tiek ieviesta laba tradīcija, ka ierēdņi kalpo kā procesa organizētāji. Pa šiem gadiem ir izveidojies ļoti kvalificēts ierēdņu slānis, mēs varam būt ļoti lepni.

Trešais solis – plāna piepildīšana ar saturu, un te atkal ir jaunā pieredze, kur tiek pieaicināts nevalstiskais sektors, eksperti, zinātnieki. Tātad faktiski tas materiāls, kas tagad tiks ielikts NAP, ir kolosāla informatīva masa, ko pēc tam vajag analizēt, pat ja plāns izgāžas.

Ceturtā lieta, kas Latvijā pagaidām gan nav attīstījusies, ir atskaitīšanās prakse. Es nereducētu to uz politiku ieviešanas izvērtēšanu, tas būtu pārāk tehniski, bet kaut vai tās pašas ministriju stratēģijas – lai ir prakse atskaitīties par tām.

A. Kariņš: Ekonomikas ministrija jau divus mēnešus grib atskaitīties! Tautsaimniecības attīstības stratēģija parāda, kur mēs gribam tikt, un analīze parāda, ka pēc pieciem gadiem iebrauksim dziļā bedrē, ja turpinām kā šodien. Lai neiebrauktu bedrē, mums ir jāmaina lietas nākamajā budžetā, bet premjers vispār neiekļauj šo jautājumu dienas kārtībā. Dēļ tā, ka šis plāns izjauks politisko partiju tiešās intereses, jo norādīs, ka jādara varbūt viena lieta, no kuras nav labuma partijai, kurai nav tā konkrētā ministrija, kam nepieciešamas investīcijas. Šī ir tā problēma – nav politiskā vadība, kas saka, ka šis ir tas, kas mums ir jādara. Tas mani sadusmo. Es redzu, kur jāiet, bet neļauj pat runāt par to.

Ž. Ozoliņa: Tas ir sistēmas trūkums. Savukārt mani kā ekspertu sarūgtina cita lieta – stratēģiju kvalitāte. Ja kādam būtu jāatskaitās par to murgu, ko viņi iesniedz Ministru Kabinetā vai Saeimā apstiprināšanai, tad viņi tā nedarītu. Piemēram, Nacionālā Drošības koncepcija ir kauna traips visai latviešu tautai.

U. Rotbergs: Kā radīt šo sistēmu, lai ir pārvaldes struktūras, kas adaptīvi rīkotos visu laiku? Mērīšana nav vajadzīga, lai kāds atskaitītos, bet, lai adaptētu savu nākošo rīcību. Šie jautājumi nekad nav atbildēti iepriekšējo plānu izstrādē.

A. Kariņš: Ja premjera institūcija nepārņems politisko aizbildniecību pār NAP un citiem plāniem, nekas nenotiks.

Sanita Pavļuta – Deslandes, Ministru prezidenta padomniece ES jautājumos: Vispirms ir vajadzīga vienošanās par mērķiem gan valdībai, gan Saeimai, gan sabiedrībai, zinātniekiem. Ja esam skaidri pateikuši, kas ir mūsu mērķi, tad uz to virzāmies – vienalga, vai mums mainās valdības, vai notiek vēlēšanas vai ierēdņu mainība. Tālāk runājot - vai NAP ir risinājums? Es teiktu, ka NAP ir instruments, vidēja termiņa instruments. Atslēgas vārds ir jau teiktais - kas ir īpašnieks? Protams, ka viena ministrija tā nevar būt, tai jābūt valdībai, bet ne tikai valdībai, jo galu galā budžeta veidošanā ir iesaistīta arī Saeima.

Pirmais solis ir relatīvi vienkāršs – vienoties par to, ka mēs visi gribam labāk dzīvot. Jautājums, kā? Nevajadzētu sacerēties, ka ar šo te NAP, kas principā ir pirmais daudz maz pamatīgais mēģinājums kaut ko izdarīt, mums izdosies viss. Svarīgi, ka process ir iesācies. Tas būs ļoti, ļoti ilgi. Mums vajadzētu skatīties ilgā termiņā un veidot stratēģiskās plānošanas resursus ne tikai valsts pārvaldē, bet plašāk.

Labi, par resursiem ir atbildīga Finansu ministrija. Tad dosim vārdu tās pārstāvim.

A. Ūbelis: Nav jēgas sapņot par visaptverošu stratēģiju, ka tūlīt nonāksim pie nacionālā consensus, un tad visiem kaut kas tiks. Netiks!

Andžs Ūbelis, Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietnieks ārvalstu finanšu līdzekļu koordinācijas jautājumos: Pastāv mīts, ka ir pieejami milzīgi resursi, tikai vienīgā problēma – šobrīd nepareizi sadalīti. Jāpaskatās pilnīgi godīgi – mums ir zemākais IKP Eiropas Savienībā, 40% no ES vidējā. Mums ir viens no zemākajiem publiskā sektora īpatsvariem – no IKP tikai 38 %. Tā ir mūsu politika, ka speciāli mazinām nodokļu slogu uzņēmējiem – lai valsts pēc iespējas mazāk iejaucās. Resurss patiesībā ir ļoti maziņš un to visticamāk apēdīs sociālā joma. Jābūt ļoti pragmatiskiem, nav jēgas sapņot par visaptverošu stratēģiju, ka tūlīt nonāksim pie nacionālā consensus, un tad visiem kaut kas tiks. Netiks!

Arī laiks mums ir ierobežots. Kā jau Kariņa kungs teica, ja piecu gadu laikā kaut ko nemainām, būs krīze. Attiecībā uz finansēm varu pateikt, ja no 2007. – 2013. gadam ES finansējumu nepaņemam, tad pēc 2013.gada visticamāk arī vairs nebūs. Tā ir unikāla iespēja Latvijai.

Trešais – Latvijā ir cilvēku resursu krīze, tai pašā publiskajā administrācijā, visur mums pietrūkst smadzeņu.

Pie kā tad noved šis finanšu, laika, cilvēku resursu trūkums? Neizbēgami jāveic prioritizācija gan finansiāli, gan laikā. Citādi nav jēgas visam plānošanas pasākumam. Skatoties uz nabadzību valstī, pareizākā pieeja būtu koncentrēties uz jomām, kas visātrāk ģenerē ekonomisko izaugsmi. Kad būsim pietuvojušies 75% no vidējā līmeņa, tad domāsim par visu pārējo. Tas skan ciniski, bet sakiet, kā tad šobrīd panākt to consensus? Katram iedot pa bišķim? Tad teiksim, ka gribam padarīt visus Latvijas iedzīvotājus laimīgus, bet kā to izdarīt, mums nebūs sajēgas.

M. Sprindžuks: Pareizi, visiem nepietiks un nav jēgas panākt concensus, iedodot katram pa latam. Tā ambīcija ir iedot katram iespēju piedalīties attīstībā, un tas ir kas vairāk par vienu latu. Šis iespēju redzējums ir tas, kā hroniski trūkst. Cilvēki no laukiem brauc uz Rīgu, citi uz Īriju, jo viņi neredz variantus.

S. Pavļuta - Deslandes: Vajag saprast, ko cilvēki var sagaidīt no valsts un kas viņiem būs jāizdara pašiem. Tam, ko varam sagaidīt no valsts, jāparādās NAP.

J. Āboltiņš: NAP nevar runāt par došanu. Vienošanās ir jāpanāk zem vārda “ļaut” cilvēkiem būt labākiem, spēcīgākiem, mūžīgi neraudošiem utt. Valsts stimulē šīs tirgus lietas un piestutē tos, kuri nevar, jo viņiem ir viena roka un viena kāja.

A. Vanags: Bet vai NAP ir vienīgā alternatīva, vai varbūt ir kāds labāks variants, kā to noteikt?

B. Pētersone: Tas ir iestrādāts vēlēšanu sistēmā, ka politiķi nevar paskatīties uz sabiedrības interesēm ilgtermiņā.

B. Pētersone: Ir riski tur iekšā. Pirmkārt, šis ir otrais NAP, ar pirmo ir bēdīgi. Otrkārt, nelolosim ilūzijas, ka tas ir mūsu pašiniciēts dokuments – tā ir ES prasība. Tā kā tas ir ārēji nosacīts, tad tomēr ir sasaiste ar 7 gadu periodu un ir termiņi, tātad izstrādē nevar ieguldīt tik daudz laika, cik būtu nepieciešams. Tā vietā, lai taisītu milzīgus blāķus ar situācijas analīzēm, vajadzētu koncentrēties uz stratēģisko daļu, uz mērķi. Nākamais struktūrfondu programmēšanas dokuments nāk virsū, tas būs jānodod un tur būs jāraksta iekšā prioritātes, kuras nebūs izdiskutētas, jo mēs bezgalīgi aprakstām situāciju.

S. Pavļuta - Deslandes: Es saprotu, ka NAP ambīcijas tomēr ir plašākas nekā tikai struktūrfondu sadale.

M. Sprindžuks: Teikšu ciniski – es tās prioritātes varēju nosaukt jau gadu atpakaļ. Manuprāt, vērtība ir, ka šis NAP kļūst par forumu, kurā tiek meklēta nacionālā vienošanās. Ir vajadzīgs forums, kur latvietis ar latvieti, nozare ar nozari, lauki ar pilsētu, latvietis ar krievu, slimais ar veselo izrunājas. Šis ir tas forums, un viņu var darīt ne tikai reizi septiņos gados, bet visu laiku, ja uzskatām, ka no tā ir kāds labums.

U. Rotbergs: Man liekas, ka Andža komentārs zināmā mērā sašaurina to lietu. Daudzas lietas nav tikai izmaksu, bet arī politiskās gribas, strukturālo pārkārtojumu jautājums. Ja mēs nevaram atbildēt, kas ir švaki līdzšinējā darbībā, un vienīgā atbilde, ka mums trūkst naudas, nu tad sorry, tā nav pareizā atbilde. Tas ir jautājums par biznesa plāna esamību. Mēs hipotētiski ņemam kredītu, lai attīstītu savu valsti.

A. Ūbelis: Par to pieprasījumu, kas nāk no ES. Jaunajos regulu projektos vairs nekas nav minēts par NAP nepieciešamību, bet loģiski - kad jūs ejat uz banku, jums ir biznesa plāns, un šeit ir tā pati pieeja. Tiek prasīts rezultāts - ko tad mēs dabūsim pretī jūsu izaugsmes tempu izmaiņu vai citu rādītāju ziņā.

Es gribētu pievienoties Mārim par to, ka NAP kā mēģinājums vienoties ir vajadzīgs. Arī Īrijai viens no izaugsmes stūrakmeņiem bija vienošanās starp valsti, darba devējiem un darba ņēmējiem vēl 70 – tajos gados. Ja Latvija var panākt vienošanos, ka viens otru nemēģina apkarot, tas jau būtu daudz. Viena pieeja ir katram kaut ko iedot, otra – katrs no kaut kā atsakās. Jautājums ir, kas ir gatavs no kaut kā atteikties?

E. Karnītis: Mēs nevaram iet uz Korejas modeli un pateikt – veči, šitai paaudzei nebūs nekas, viss tiek darīts priekš nākamās.

E. Karnītis: Te mēs lēnām nonākam pie šī vārdiņa, kurš pirms tam nav skanējis –„cilvēks”. Jautājums ir, kāpēc man jāatsakās - es aizbraucu uz Īriju, Zviedriju, Dievs zina vēl kur, un šeit paliek tuksnesis. Par to, ka mums būs imigrācija agri vai vēlu, nevienam nav šaubu, bet mēs nevaram iet uz Korejas modeli un pateikt – veči, šitai paaudzei nebūs nekas, viss tiek darīts priekš nākamās.

J. Āboltiņš: Šodien tas reāli notiek, mēs tikai neesam to pateikuši. Visi pensionāri, 300 tūkstoši, tūliņ apmirs badā, tiklīdz palaidīs jauno gāzes tarifu.

E. Karnītis: Tai pašā laikā jaunā paaudze intensīvi skatās uz Rietumu pusi. Migrācija šodien ir drausmīga! Visos līmeņos, sākot ar smadzenēm un beidzot ar darba rokām. “Latvijas Gāzei”nav, kas trubas sametina, “Latvenergo” nav elektriķu.

J. Āboltiņš: Tāpēc, ka ir par lielu valsts iejaukšanās – metinātāju un visādas profesionālās lietas ir sīku, merkantilu interešu dēļ atdotas visādu biedrību rokās, kas nobloķē jaunu asiņu pieplūšanu profesijās!

U. Rotbergs: Šie piemēri ir spilgta ilustrācija, kur ir nepieciešama analīze un iejaukšanās. Jo ir jāpasaka atbilde uz jautājumu, kas tad mums ir jādara, nevis visu laiku jāsaka cilvēkam: paliec Latvijā.

B. Pētersone: Āboltiņa kungs, mūsu valsts politikā piecpadsmit gadus dominējis neiejaukšanās princips, arvien esam šaurinājuši jebkādas valsts atbalsta, noteikšanas funkcijas. Mums tas ir ļoti ērti, arī Eiropas valstis saka: nē, nē, jūs nedrīkstat neko atbalstīt, mums ir liberālais tirgus! Bet šajās Eiropas valstīs bija tie 70 – tie gadi, kad viņi šo atbalstu īstenoja.

J. Āboltiņš: Jā, bet ar kādu mehānismu?

B. Pētersone: Nav svarīgi!

J. Āboltiņš: Ir svarīgi! Nevar kā vecajā teicienā par peļu sapulci, kur ierosina piekārt runcim pie astes zvanu, un tad viens muļķis uzdod jautājumu, kā mēs to izdarīsim, un visi - tas nav svarīgi! Ir svarīgi! Valsts šodien ir nosviedusi biedrībām 54 dažādas licences. Pamēģiniet šodien uzsākt degvielas tirdzniecību, lai radītu konkurences apstākļus, tad jūs redzēsiet!

B. Pētersone: Tā ir valsts funkciju deleģēšana privātajam sektoram.

J. Āboltiņš: Kroplā izpildījumā, monopolizējot šīs lietas.

S. Pavļuta-Deslandes: Jebkuram jāapzinās, ka cits manā vietā nedarīs. Tas attiecās gan uz ierēdni, gan ģimeni, kuri paši izlemj, vai viņi taisīs bērnus vai nē.

S. Pavļuta – Deslandes: Ir jābūt skaidram, kur valsts jauksies un kur nē. Par migrāciju – cilvēki brauc prom, jo tur valsts nejaucas. Ja runa būtu par pilnīgu neiejaukšanos, tad mums būtu robeža vaļā ar iespēju braukt iekšā, bet tā nav, un te zūd līdzsvars.

M. Sprindžuks: Es dažas lietas minēšu, kur būtu nepieciešama nacionāla vienošanās par vēlamo stāvokli. Pirmā ir demogrāfija. Cik tad mēs būsim pēc 7 vai 20 gadiem? Daudzas lietas, kuras mēs tik labi plānojam, vienkārši nevarēs notikt, jo ir vajadzīga kritiskā cilvēku masa. Tas vedina uz nākamo jautājumu – kāda būs mūsu imigrācijas politika? Trešais jautājums ir telpa – kāda būs Latvija pēc dažiem gadiem, redzot tendenci, ka drīz pierīgā visās pļavās būs ciemati un te dzīvos cilvēki no Bauskas, Jēkabpils utt. Vai mums ilgtermiņā ir izdevīga pārapdzīvota, vienos korķos, dūmos un sociālās problēmās stāvoša liela aglomerēta Rīga? Šīs tendences ir ieprogrammētas un kādā dienā X sasniegs kritisko punktu, tāpēc mums plānošanā jāatbild uz šiem jautājumiem, no tā daudzas rīcības atvasināsies.

Nobeigumā gribētu visiem pajautāt, kādi Jūsuprāt būtu tie soļi, ko vajadzētu spert nākamā gada laikā, lai uzlabotu stratēģiskās plānošanas kapacitāti?

K. Kariņš: Vajadzētu pievērst uzmanību tam, kas jau līdz šim ir darīts, un redzēt, vai nevar kaut ko jau īstenot. Ja valdība pēc šiem plāniem nestrādā, tad tiem jēgas nav.

E. Karnītis: Es neticu īstermiņa Ministru kabinetiem, tāpēc man patīk Āboltiņa kunga doma par koncentrētu likumu par attīstību, ar ko Saeima nodefinētu prioritātes, atbildības un subordinācijas. Tam jānotiek jau šogad.

Ž. Ozoliņa: Tas gan vairāk attiektos uz ekspertu un akadēmiskās kopienas darbu - būtu jāsavāc tāda paliela jauno zinātnieku grupa un jāizdara visu eksistējošo stratēģiju, koncepciju, plānu, programmu revīzija, identificējot problēmas. Varbūt tur parādās labas lietas. Stratēģiskās komisijas ietvaros to varētu noorganizēt un nofinansēt.

Otrs, kas attiektos uz valdības līmeni, es novēlētu no runām par inovācijām pāriet uz darbiem pie inovācijām. Tās ir atslēgas vārdi, kas nodrošinās izaugsmi.

B. Pētersone: Būtu labi, ja tādu likumu izstrādātu, kas uzliek par pienākumu ilgtermiņa, vidēja termiņa prioritātes nosaukt, jo koalīciju valdības nespēj risināt stratēģiskas problēmas. Otrs – jauna diskusija būtu jāuzsāk par Latvijas politisko sistēmu, par ievēlēšanas kārtību. Mūsu politiskā kvalitāte diemžēl nevis uzlabojās, bet rada ar vien lielākas problēmas, jo tas ir iestrādāts vēlēšanu sistēmā, ka politiķi nevar paskatīties uz sabiedrības interesēm ilgtermiņā. Mēs nevaram prioritāšu apstiprināšanu pārlikt uz Saeimu, jo tā nav īstas kvalitātes garants. Paskatieties kaut vai uz diskusiju par izglītības politiku – tā ir šausmīga.

U. Rotbergs: Es gribētu noskaidrot, kas ir šīs vīzijas īpašnieki, iniciatori. Tas nekādā gadījumā nevar būt administratīvais aparāts vai politiskās aprindas. Vai nu tas ir kaut kāds apaļš galds, akadēmiskais prāts, NVO vai biznesa līderi, kuriem daudz vairāk uzticēsies sabiedrība, nevis politiķiem, kuri runās par kārtējo attīstības plānu. Otra lieta – es gribētu redzēt NAP izstrādes grupu un sekretariātu ar mandātu no valdības. Trešā lieta – NAP nevis kā dokuments, bet kā process ar pakārtotiem normatīviem aktiem, kas dos signālu, ka tas nav domāts tikai priekš plaukta. Pašlaik šī signāla principā nav.

M. Sprindžuks: Man ir sajūta, ka NAP ir pareizi sākts. Svarīgākais, ka ir iesākta diskusija par vēlamo attīstību. Man ir bažas par administratīviem šķēršļiem, tādiem kā laiks, nauda, atskaitīšanās Briselei kaut kādā posmā. Ja mums vajag to NAP priekš sevis, tad mēs to darām tik ilgi un tādā skatā, cik ir vajadzīgs, tie var būt pat vairāki gadi. Mums ir jādara šis darbs ne dēļ Eiropas naudas, bet dēļ pašu skaidrības, un to nevar panākt citādi kā vien diskusijās.

J. Āboltiņš: Vispirms ir jānodefinē NAP misijas paziņojums, kur parādās mērķi un to sasniegšanas principi – ka tas ir tirgus spēks, kuram uzticamies, ka ir mērķtiecīga valsts līdzekļu tērēšana, balstoties uz efektivitātes principu. Spēki jāveltī tam, lai likums kļūtu par sabiedrības pārliecību. Ja runājam, ka mums nav cilvēkresursu, katru gadu 600 nositam uz ceļiem, 1200 pašnāvnieki. Kāpēc tikai 60%, kāpēc viss akcīzes nodoklis neaiziet ceļos? Tas ir par to, vai mēs mērķtiecīgi strādājam uz cēloņiem un to likvidēšanu.

S. Pavļuta – Deslandes: Svarīgākā lieta – jebkuram ir jāapzinās, ka neviens cits manā vietā to nedarīs. Tas attiecās gan uz ierēdni, gan uz ģimeni, kuri paši izlemj, vai viņi taisīs bērnus vai nē, kādā skolā bērnus sūtīs. Ja mums ir mērķis un noticēšana tam, tad kaut kas sanāks.

A.Ūbelis: Jāvienojas, ka NAP rakstam ne tikai priekš ES fondiem, bet paši sev un plašāk. Tajā pašā laikā jāapzinās, ka šie ES fondi rada unikālu iespēju 7 gadiem izstrādāt stratēģiju un iegūt finansējumu neatkarīgi no politiskās konjunktūras. Šo iespēju vajadzētu izmantot, liekot to galvenajās jomās, kuras apdraud ekonomisko izaugsmi. Teiksim, izglītībā - ja mēs paliekam bez kvalificētiem cilvēkiem; ceļos – ja ir risks, ka tie ir pārāk šauri; zinātnē un pētniecībā - ja pastāv risks, ka bez valsts atbalsta tās vienkārši nebūs.

Otra lieta – NAP kā consensus meklējumiem būtu jāturpinās pēc 2007. gada. Jāskatās, ko var izdarīt pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām. Nofiksējam tad to attīstības vīziju vismaz četriem gadiem – vienam parlamentārajam termiņam.


Šī diskusija ir tapusi Sorosa fonda – Latvija projekta “NVO līdzdalība valsts attīstības plānošanā” ietvaros, kas finansēts no Sabiedrības integrācijas fonda administrētās ES Phare grantu programmas "Pilsoniskās sabiedrības attīstība un stiprināšana" līdzekļiem.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (5) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Raimondsmeiksha - visiem 24.03.2006 15:27
Interesē mehānisms, ka labāka vai ne tik laba ideja nonāk līdz apspriešanai.

Pieņemsim, izglītības kļūdu novēršanas koncepcija vai kāda Īrijas, ASV vai citur noskatīta pieeja biznesa attīstībai utt., kas pēc autora domām būtu nopietni apspriežama - kā tā tiek aktualizēta.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


joks 03.08.2005 15:01
Diskusija pati par sevi maz ko mainīs.

Es visā šajā politiskajā ķīselī saskatu divus virzienus- valstisko un partejisko. Tie Latvijā krietni vien ir atšķirīgi. Ne reti politiķu galvās partija ir augstāka institūcija par valsti.

Šaubos, vai kāds patreiz spēs uzlikt cepuri un pildīs jumta likumu, kurā būs ierakstīts kaut vai viens teikums - Valsts attīstības plānošana ir prioritāra attiecībā pret partijā notiekošajiem procesiem.

Latvijas elitāro mazpartiju, es viņas nevaru saukt savādāk, sistēma gluži kā Kiplinga vaukšķošais šakālēns ir atkarīgas no saviem tīģerveida sponsoriem. Abi joprojām uzkrāj kapitālu. Un tas ne vienmēr sakrīt ar valsts attīstībai nepieciešamo rīcību. Raustas valsts vara, pamazām pievienojas galvaspilsēta, pēc pašvaldību reformas raustīsies visa valsts. Atļaušos apgalvot, ka visu mazpartiju rīcība vismaz dažreiz ir pretvalstiska, valsts attīstību, maigāk izsakoties, neveicinoša. Un par to viņiem nekas nav.

Konsensus, manuprāt, jāmeklē izpratnē par to, kas ir nodarbošanās ar politiku. Un tikai nākošajā solī ir jēga runāt par gudru - valstisku politiku.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


maru 26.07.2005 10:49
Apsveicu -- atvērusies kārtējā pļāpātava. Piedodiet, citādi to neredzu. Ja diskusija, tad diskusija.

NAP "vīzijas" autors un viņa domubiedri šajā diskusijā ir īstenie kosmopolīti, kuriem nav ne sakara ar patriotiskum attieksmi un pieeju. Tāpēc arī tik sarežģīta pļāpāšāna, tāda nesapratne, šaubas utt., un par to saņem naudiņu. Piem., tukša runa par konsensu, galīgi tukša: kas tad tur tā villojas savā starpā? Kaut kur augšās, un tad arī pēc īpašas uzkurināšanas, kas kādam patīk. Ne jau tauta villojas. Un runājot par NVO, nav ko tās kritizēt un gānīt par vārgulību utt. -- paši (jeb tie, kā dziesmu dziedat) taču iznīcināja un aizliedza uz 50 gadiem, ko tad tagad tik ātri gaidāt (resp., nemaz negaidāt, nevēlaties?) atjaunotni?

Īstu NAP'u -- nevis diskusiju klubiņu -- var izveidot tikai īstu (vienalga kādas tautības) patriotu pulciņš. Patiesībā tas nemaz tik grūti nebūtu tādā tik ļoti nelielā sabiedrībā, kāda ir Latvija -- pēc iedzīvotāju daudzuma kā vidēja lielpilsēta, ar kuru Rietumu pasaulē it labi tiek galā saprātīgs pilsētas galva ar saviem palīgiem! Tāda mēroga sabiedrība ar visu savu saimniecību ir patiesībā labi pārskatāma un arī pārvaldāma! Varat brēkt: oho, atkal kārtējais autokrāts uzradies ar saviem centralizācijas priekšlikumiem! Jums kā pārliecinātiem kosmopolītiem laikam šķiet atbilstīgs tāds stāvoklis, kad Latvijā viss jūsuprāt saprātīgais ir orientēts uz ārieni un iekšienē valda jukas; tad jūs varat pašapmierināti aizvien konstatēt, kādas fui nebūšanas valda "šajā" valstī, plebejiskajā pelēkajā un provinciālajā fui valstiņā, par kuru jums šķiet kauns, ka esat tādā izauklēti, izbaroti un uzauguši (un joprojām tajā dzīvojat).

Patiesībā NAP'am vajadzētu būt negaram, saprotami izklāstītam un ar stingru struktūru -- kā jau plānam vai programmai septiņu gadu periodam. Kad jau, tad jau -- stāvokļa un problēmu apraksts, mērķu uzstādījums, rīcības virzieni, galvenie atbildīgie un galvenie darītāji, sasniedzamais iznākums. Viss. Tas mūsu valstij un tautai.

Lai šādu NAP'u nodrošinātu, ir turklāt absolūti nepieciešams pietiekami augstā līmenī, -- jā, pietiekami augstā un visai tautai labvēlīgā līmenī -- apkopot un vispārināt to, ko plānam var sniegt atsev. nozares, sektori utt. To veikt sekmīgi -- nevis tikai mehāniski salikt kopā -- spēj tikai tie (vienalga kādas tautības viņi būtu), kam blakus gudrībai piemīt arī dziļš un neviltots patriotisms. Ja to paveiks, tad arī NAP's iznāks īss, skaidrs un saprotams visiem. Tauta redzēs -- tas ir savējais, un ķersies pie tā īstenošanas. Jeb vai varbūt tieši to jūs, dāmas un kungi, nevēlaties, ka tik nejēdzīgi pļāpajat?

Piedodiet par asumu -- diskusija paliek diskusija. Paldies par uzmanību.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vidzemnieks 24.07.2005 07:55
Vērtīga diskusija! Skaidrs ir viens - ir nobriedusi prasība pēc vispārējas stratēģiskās domāšanas formas - likuma, ietvara, direktīvas - vienalga kā to nosaukt. Diskusijas gaitā izteikti vērtīgi atzinumi un priekšlikumi - Baibas Pētersones, Žanetes Ozoliņas, Jāņa Āboltiņa, Uģa Rotberga redzējumi. Nav nemaz tik neiespējami atrast tiem kopsaucēju, un būs sperts svarīgs solis kā kopējās formas tā konsensusa meklējumos. Konsenss ir labs princips, bet tas reizē ir arī process. Kopējās formas meklējumu metodoloģiju piedavāšu atsevišķā rakstā portālam "Politika".

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Sauls Pauls 23.07.2005 21:27
OK, izlasiju. Aktuali. Bet to var saprast, diemzeel, tikai un vienigi ielasoties teksta dzilumos, kurp, ja nav istas motivacijas, ne muzam netiksi.

Dalibniekiem it ka skaidrs par ko vini diskute, un varbut pat passaprotami ka visu var skaisti un efektivi istenot, tacu vienmer ir kaut kadi apstakli, svarigos mezglos sez ne visai gudri cilveki, nu vardsakot, ka vienmer, mus genijus neviens nesaprot, bet musu genialo ideju istenosanai trauce itin viss. Patiesibaa, dalibnieki vienkarsi nav aizdomajushies tik talu, lai izdomatu, kaa panakt iecereto. Te luk ir ta drama!

Nav isti skaidrs, ko tur dara tads personazs ka Rotbergs. Neko ipasi gudru no vina neesmu izlasijis. Par ko vins tad butu labaks par parejiem Latvijas NVO bandas parstavjiem? Vai vinam joprojam is simbioze ar Sorosa f., jeb kaa nu vins tagad saucas...

Saistītie raksti