Kā sirdsapziņa izraisīja konstitucionālo krīzi Luksemburgā 8

Kā ziņo BBC ziņu dienests, Luksemburgas lielhercogs Anrī, atsaucoties uz savu sirdsapziņas balsi, atteicies parakstīt likumprojektu, kurš pēc decembrī sagaidāmā otrā lasījuma būtu legalizējis eitanāziju. Likums būtu pieļāvis iespēju neārstējami slimiem cilvēkiem mirt, ja viņi paši to vairākkārtēji būtu lūguši un viņu lēmumu atbalstītu divi ārsti un ekspertu konsīlijs. Tomēr lielhercoga sirdsapziņai šāds likums maksātu pārāk dārgi, tādēļ viņš atteicās to parakstīt. Tas ir izraisījis interesantu konstitucionālo krīzi vienā no bagātākajām un mazākajām Eiropas Savienības valstīm.

Iesaki citiem:

Formāli izpildvara pieder lielhercogam, tomēr, kā visās Eiropas konstitucionālajās monarhijās, viņa loma līdz šim ir bijusi vienīgi formāla, jo izpildvaru realizē valdība, kuru sastāda demokrātiski vēlētā parlamenta vairākums. Tādēļ arī taisnošanās, ka lielhercogam attiecīgais likums radītu problēmas ar viņa sirdsapziņu, izsauca sašutumu pat pret likumu noskaņotajā kristīgi demokrātiskā premjerā Žanā Klodā Junkerā. Tādēļ jau trīspadsimt gadus pie varas esošais premjers ir nolēmis virzīt konstitūcijas grozījumus, kuri visai burtiskā tekstā ierobežotu lielhercoga varu – ja līdz šim lielhercoga paraksts apstiprināja likumprojektu (un likumprojekta neparakstīšana bloķēja tālāku likumdošanas procesu), tad pēc konstitūcijas grozījumiem lielhercoga parakstam būtu vien ceremoniāla nozīme.
Iespējams, ka daudziem katoļu fundamentālistiem šis lielhercoga solis šķiet esam varonīgs. Liberāļiem tāds solis liekas ne tikai muļķīgs, bet arī bīstams, jo sabiedrībā tiek atklāti spekulēts gan par Luksemburgas arhibīskapa, gan par lielhercogienes Marijas Terēzes neformālo ietekmi šinī krīzē. Man kā politikas zinātniekam ir interesanti novērot neformālo institūciju nozīmi – pat ja konstitūcija formāli paredz, ka lielhercogam ir veto vara, tad neformālās normas un tradīcijas prasa, ka lielhercogs netielējas, bet veic no viņa sagaidāmo – apstiprina likumprojektu. Tad, kad lielhercogs tomēr tielējas, tad rodas krīze un līdz ar to arī akūta vajadzība neformālās normas nostiprināt eksplicītā konstitūcijas grozījumā. Tas ir kārtējais piemērs parlamentārās demokrātijas triumfa gājienam.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (8) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

domīgi 08.12.2008 23:34
Nu, nezinu-nezinu, bet principā tā ir lielā nekrietnība.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis 08.12.2008 21:13
Konstitūcijā nekur nav teikts, kas notiek, ja lielhercoga "Entschließung-s" (lēmums/slēdziens) ir negatīvs. Nestrīdēšos - var jau būt, ka lielhercogam nebija tiesību rīkoties tā, kā viņš rīkojās... Esot bijis Luksemburgā līdzīgs precedents kaut kad 20. gadsimta sākumā, kad līdzīgi esot neapstiprināts izglītības likums.

Neesmu konstitucionālo tiesību speciālists, bet ideja, ka ir kāda institūcija (kaut vai lielhercogs), kas atgriež parlamentam atkārtotai izskatīšanai kādu likumprojektu - tā ir ļoti saprātīga. Veto tiesības, manuprāt, nevajag (jo lielhercogs tomēr nav vēlēts). Bet ja nav nevienas bremzes, kas likuma stāšanos spēkā aiztur kaut par 6 mēnešiem, tad karstgalvji parlamentārieši var ātri sataisīt visādas ziepes. (Lai atceramies kaut vai 2006.g. drošības likuma grozījumus tepat Latvijā.). Un eitanāzija - tas jau ir līdzīgs skandāls.

Varbūt tas pat ir populāri, bet legalizēta eitanāzija ir bīstama lieta. Ja nu kāds uz nāvi slims cilvēks vēlas aiziet no šīssaules, es negribu nevienu tiesāt (daži smagi slimi sirmgalvji tepat Latvijā atsakās no ēdiena un klusām aiziet - neviens jau nezin, vai viņi vairs nevar neko ieēst, vai nevar atļauties, vai arī vēlas pasteidzināt nomiršanu). Bet vismaz nevajag šinī procesā jaukt citus iekšā. Es nedomāju, ka pārtikušā un civilizētā sabiedrībā ir vajadzīgi profesionāli bendes vai eitanāzijas tehniķi, kuru amats ir nogalināt cilvēkus. Tas ir atdzimstošs fašisms, kas varētu iegūt ļoti nepievilcīgus vaibstus tad, ja pēc 10-20 gadiem Eiropas sabiedrība novecos, un kāda ceturtā daļa būs vecie ļaudis, kurus nebūs, kas apkopj. Tad par "labo nāvi" varētu izlemt arī tādi sirmgalvji, kuri nemaz nav uz nāvi slimi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

domīgi 08.12.2008 17:21
Teksts:
Art. 32. Die souveräne Gewalt beruht in der Nation.
Der Großherzog übt dieselbe aus in Gemäßheit der gegenwärtigen Verfassung und der Gesetze des Landes.
Er hat keine anderen Gewalten als diejenigen, welche ihm ausdrücklich durch die Verfassung und die auf Grund der Verfassung selbst erlassenen besonderen Gesetze zustehen, unbeschadet des Art. 3 der gegenwärtigen Verfassung.

Art. 33. Der Großherzog ist Staatsoberhaupt, Symbol der Einheit und Garant der nationalen Unabhängigkeit. Er übt die vollziehende Gewalt in Übereinstimmung mit der Verfassung und den Gesetzen aus.

Art. 34. Der Großherzog bestätigt und verkündigt die Gesetze. Er eröffnet seine Entschließung binnen drei Monaten nach dem Beschluß der Kammer.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

domīgi 08.12.2008 17:17
Es piedāvāju lasīt pantus pilnībā. Ir svarīgās gan viņam piešķirtās funkcijas, gan atruna, ka viņam ir jārīkojas atbilstoši likumiem un konstitūcijai. Veto pastāv, ja likumā ir nostiprināta izvēles brīvība un atbilstošs mehānisms, kas ļauj īstenot izvēles brīvību. Izvēles brīvības nav, mehānisma arī nav.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis 08.12.2008 16:17
>>> Es to saprotu pavisam citādi--viņam nav un nebija veto tiesību. Viņš ir pārkāpis pamatlikumu, atteicās izpildīt konstitūcijas priekšrakstus.
=====
Nez vai. Pašreizējā konstitūcija taisni saka, ka lielhercogam esot likums jāapstiprina pirms tas stājas spēkā. T.i. pēc pašreizējās konstitūcijas viņš ir rīkojies neparasti, bet palikdams likuma ietvaros.

Anglijā ir t.s. lordu palāta, kuru arī neviens nav vēlējis (un arī lordi nav nomaināmi), bet šī palāta var vismaz uz laiku aizkavēt nevēlamu likumprojektu stāšanos spēkā. Neraugoties uz to, ka likumdošanā zināma teikšana ir arī ieceltam (nevis vēlētam) varas orgānam, Anglija ir viena no senākajām un konsekventākajām demokrātijas valstīm pasaulē.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

domīgi 08.12.2008 14:16
Es to saprotu pavisam citādi--viņam nav un nebija veto tiesību. Viņš ir pārkāpis pamatlikumu, atteicās izpildīt konstitūcijas priekšrakstus. Viņa atšķirība no prezidenta ir tāda, ka viņš nav nomaināms. Ja viņam kaut kas nepatīk un viņš neuzskata par vajadzīgo rēķināties ar konstitūciju un rīkojās sirdsapziņas balss vadīts, tad tas ir stupceļš. Tieši tādēļ ir jāgroza konstitūcija.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis 08.12.2008 07:24
>>> Iespējams, ka daudziem katoļu fundamentālistiem šis lielhercoga solis šķiet esam varonīgs.
=====
Eitanāzijas aizliegšana nav saistīta ar katoļu fundamentālismu. Eitanāzijas aizliegums ir viena no barjerām, kas atdala civilizētu sabiedrību no mežoņu sabiedrības - no tā, kas saglabājies dažās tautas pasakās par vecīšu sēdināšanu ragaviņās un vešanu uz mežu. Ja nu Luksemburgas likumdevējs ar šo jautājumu nav ticis galā (varbūt viņi iespaidojušies no Beļģijas vai kādas citas kaimiņvalsts), tad par to ir jārunā ne vien lielhercogam, bet visiem cilvēkiem, kuriem ir kaut kāda sirdsapziņa. Ja nu politiskā tradīcija nepieļauj veto, tad vienīgais, kas lielhercogam atliek - atteikties no troņa, lai nebūtu jāpieredz, ka veci, slimi un invalīdi tiek atkal "humāni" nogalināti ar saldu, iemidzinošu tēju kā Ādolfa Hitlera laikos.

Katoļu fundamentālisms nozīmētu, ka termināli slimiem pacientiem ir jācieš Dieva uzliktais krusts un tie nedrīkst saņemt atsāpināšanas līdzekļus (t.sk. stiprus līdzekļus, kuru lietošanas nolūks tomēr nav pacientu nogalināt, bet nodrošināt normālu paliatīvo aprūpi). Eitanāzija savukārt nozīmē mediķiem uzliktu pienākumu iesaistīties citu cilvēku pašnāvībā. Ko par šādām izredzēm domā mediķi paši, var palasīt "Rīgas Laiks" 2006.g. jūlija numurā, intervijā ar Viesturu Boku.

Vai P.Timofejevs šinī piemērā saskata tikai interesantu konstitucionālo tiesību gadījumu? Vai tomēr cilvēkiem (un ne jau tikai monarham) var būt sirdsapziņa, kura liedz pieļaut šādas lietas savā valstī?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

V.S. 06.12.2008 19:32
Ja skatīties uz mūsu parlamenta un to triumfālo varu, tad ir jāšaubās par tās demokrātiskumu, varai ir jābūt dalītai, nevis tā, kā tas notiek pie mums, citādi iznāk, ka 100 deputātiem ir gandrīz absolūta vara pār valsti, viņu pilnvaras ir pārāk plašas. Mums nav skaidra varas dalījuma- deputāti kontrolē izpildvaru, vēlē prezidentu, apstiprina valsts kontrolieru, augstākās tiesas tiesnešus. Vai tā būtu demkrātija? Latvijā sen jau vajadzētu paplašināt prezidenta tiesības un ievēlēšanas kārtību.
Domāju, ka Luksemburga pārdzīvos šo skandālu, un atradīs iespēju, ķā izkļūt no šīs situācijas, tomēr lielhercoga tiesību apcirpšana tīri institucionāli būtu apšaubāma, jo tādā veidā Luksemburgas parlaments kļus vēl neatkarīgāks, strīdu gadījumos rodas patiesība, bet ja parlamentam nebūs ar ko strīdēties, tad jau pietiks ar koalīcijas vairākumu, lai pieņemtu jebkādu likumu. Ir jabūt spēkam, kurš spēj apturēt lēmumus, kuru pieņemšanu diktē kāda iegriba vai mode(Francijā republikā eitanāzija nav atļauta, vai tad Francija nav demokrātiska?). Lielhercoga vietā varētu būt kāds prezidents, bet augstākāi institūcijai ar veto tiesībām ir jābūt.

Citi autora darbi