Kā ziņo BBC ziņu dienests, Luksemburgas lielhercogs Anrī, atsaucoties uz savu sirdsapziņas balsi, atteicies parakstīt likumprojektu, kurš pēc decembrī sagaidāmā otrā lasījuma būtu legalizējis eitanāziju. Likums būtu pieļāvis iespēju neārstējami slimiem cilvēkiem mirt, ja viņi paši to vairākkārtēji būtu lūguši un viņu lēmumu atbalstītu divi ārsti un ekspertu konsīlijs. Tomēr lielhercoga sirdsapziņai šāds likums maksātu pārāk dārgi, tādēļ viņš atteicās to parakstīt. Tas ir izraisījis interesantu konstitucionālo krīzi vienā no bagātākajām un mazākajām Eiropas Savienības valstīm.

Formāli izpildvara pieder lielhercogam, tomēr, kā visās Eiropas konstitucionālajās monarhijās, viņa loma līdz šim ir bijusi vienīgi formāla, jo izpildvaru realizē valdība, kuru sastāda demokrātiski vēlētā parlamenta vairākums. Tādēļ arī taisnošanās, ka lielhercogam attiecīgais likums radītu problēmas ar viņa sirdsapziņu, izsauca sašutumu pat pret likumu noskaņotajā kristīgi demokrātiskā premjerā Žanā Klodā Junkerā. Tādēļ jau trīspadsimt gadus pie varas esošais premjers ir nolēmis virzīt konstitūcijas grozījumus, kuri visai burtiskā tekstā ierobežotu lielhercoga varu – ja līdz šim lielhercoga paraksts apstiprināja likumprojektu (un likumprojekta neparakstīšana bloķēja tālāku likumdošanas procesu), tad pēc konstitūcijas grozījumiem lielhercoga parakstam būtu vien ceremoniāla nozīme.
Iespējams, ka daudziem katoļu fundamentālistiem šis lielhercoga solis šķiet esam varonīgs. Liberāļiem tāds solis liekas ne tikai muļķīgs, bet arī bīstams, jo sabiedrībā tiek atklāti spekulēts gan par Luksemburgas arhibīskapa, gan par lielhercogienes Marijas Terēzes neformālo ietekmi šinī krīzē. Man kā politikas zinātniekam ir interesanti novērot neformālo institūciju nozīmi – pat ja konstitūcija formāli paredz, ka lielhercogam ir veto vara, tad neformālās normas un tradīcijas prasa, ka lielhercogs netielējas, bet veic no viņa sagaidāmo – apstiprina likumprojektu. Tad, kad lielhercogs tomēr tielējas, tad rodas krīze un līdz ar to arī akūta vajadzība neformālās normas nostiprināt eksplicītā konstitūcijas grozījumā. Tas ir kārtējais piemērs parlamentārās demokrātijas triumfa gājienam.