Kopš Hilerijas Klintones briljantās, līdz asarām aizkustinošās runas 7. jūnijā, kad viņa atzina savu sakāvi cīņā par Demokrātu partijas prezidenta kandidāta nomināciju, es ar īpašu interesi klausos „zaudētāju” runas. Jo salīdzinājumā ar eiforijas vilni, kura galā pelnīti gavilē uzvarētājs, ir nesalīdzināmi grūtāk visas pasaules priekšā atzīt sakāvi, turklāt to izdarīt cieņpilnā, iedvesmojošā veidā gan pret sevi, gan savu sāncensi, gan saviem atbalstītājiem.

Hilerija to izdarīja tik izcili, ka man trūkst vārdu, lai to aprakstītu – eleganti, pazemīgi, cieņpilni, emocionāli bet ne pārāk, patiesi, iedvesmojoši, vienkārši … Skatoties šo runu, man bija grūti noticēt, ka TĀDI arī var būt politiķi. Es izkusu aiz apbrīna un cieņas pret šo sievieti, pret ko līdz šim biju noskaņota visnotaļ skeptiski. Pēc šīs runas viņa manās acīs no zaudētājas mirklī pārvērtās par uzvarētāju.

Šorīt skatījos, kā savu sakāvi atzina Džons Makeins. Cita starpā viņš saviem saskumušajiem atbalstītājiem teica „šī neveiksme ir manējā, ne jūsu”. Savukārt Baraks Obama savā uzvaras runā minēja, ka „šī uzvara pieder jums”. Tas, šķiet, ir visaugstākais pašcieņas un integritātes līmenis – uzņemties personisku atbildību par zaudējumu un dalīties uzvaras godā citiem. Es ceru, ka mēs Latvijā arī līdz tam kādreiz izaugsim.

PS pievienojos savstarpējiem apsveikumiem un priekam par Baraku Obamu kā jauno brīvās pasaules līderi!