Foto: Foto - T. Kalniņš © AFI

Likumā teikts, ka sports ir sabiedriskā labuma darbība, nešķirojot – profesionāls vai amatieru. Tāpēc komisijai nav iemesla pateikt, ka vienai organizācijai būs sabiedriskā labuma statuss, bet otrai – nē.

21.septembrī sadarbībā ar politika.lv notika Latvijas Pilsoniskās alianses rīkota ekspertu diskusija par sabiedriskā labuma organizāciju pašreizējo situāciju. Valsts kontroles revīzijā atklātais Latvijas Kultūras fondā metis ēnu uz visām sabiedriskā labuma organizācijām Latvijā. Ekspertu uzmanība vērsta uz pamatjautājumu: kā novērst pārkāpumu risku nākotnē, rodot samērīgu risinājumu, kas arī turpmāk ļautu sekmīgi darboties ne tikai 776 sabiedriskā labuma statusu ieguvušajām organizācijām, bet visam nevalstiskajam sektoram kopumā.

Diskusijā piedalās: Rasma Pīpiķe, Latvijas Pilsoniskās alianses direktore, Viesturs Šiliņš, Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas Nevalstisko organizāciju darbību reglamentējošo likumu izstrādes apakškomisijas priekšsēdētājs, Irita Lukšo, Finanšu ministrijas Nodokļu maksājumu piemērošanas nodaļas vadītāja, Zinta Miezaine, Sabiedriskā labuma komisijas vadītāja vietniece, Ieva Braunfelde, Valsts kontroles Revīzijas departamenta direktore, Ieva Morica, Baltijas – Amerikas partnerattiecību programmas (BAPP) direktore un Inese Danga, BAPP Kopienu filantropijas eksperte. Diskusiju vada Aija Lulle

Vai, jūsuprāt, nesenie notikumi Latvijas Kultūras fondā nodarījuši kaitējumu arī citām sabiedriskā labuma statusu ieguvušām organizācijām? Vai tas kaitējis visam nevalstiskajam sektoram kopumā?

I.Braunfelde: Domāju, ka noteikti, jo sabiedrība ieraudzījusi, ka ziedotie līdzekļi netiek izmantoti atbilstoši mērķim.

I.Lukšo: Šis gadījums ir laba mācība visām organizācijām. Notikusi virzība uz priekšu – atklājušās gan vājās, gan stiprās puses, ar kurām sabiedriskajam sektoram un ziedotājiem ir jārēķinās.

Varat atgādināt, kāpēc Valsts kontrole veica pārbaudi Latvijas Kultūras fondā?

I.Braunfelde: Latvijas Kultūras fonds bija noslēdzis līgumu ar vienu ziedotāju. Jau divus trīs gadus tika vākti ziedojumi, taču netika paskaidrots, kā šie ziedojumi izmantoti. Ziedotājs iesniedza sūdzību Valsts kontrolē un lūdza veikt pārbaudi.

Likumā par Uzņēmumu ienākumu nodokli redzam, ka ziedotājiem nodokli samazina par 85 procentiem. Vai, jūsuprāt, ziedotājiem, kas ziedo visām, pašlaik 776 sabiedriskā labuma statusu[1] saņēmušām organizācijām Latvijā būtu jāsaņem šī atlaide? Organizācijas ir ārkārtīgi dažādas, to vidū ir daudz sporta klubu – džudo, body building utt.?

V.Šiliņš: Saeimas apakškomisija aktīvi iesaistījusies sabiedriskā labuma organizāciju uzraudzībā, lai novērstu riskus nākotnē. Pirmkārt, esam konstatējuši, ka mums ir padziļināti jāpārdomā 11.panta[2] traktējums. Varbūt līdzekļus vispār nedrīkst nodot komercstruktūrām? Otrkārt, jādomā, kā savlaicīgi iedarbināt represīvo aparātu, lai mēs neaizietu līdz milzīgiem skaitļiem. Trešā iniciatīva varētu būt saistīta ar organizācijām, kuru darbība gada laikā nepārsniedz desmit tūkstošus latu. Varbūt, ka viņiem nemaz nav vajadzīga tik milzīga kontrole kā pašlaik?

Un attiecībā uz sportu?

V.Šiliņš: Mēs esam pret šībrīža sporta dalījumu. Organizācijas bieži vien ir īsts bizness, izņemot sadaļas, kur ir runa par veselības veicināšanu un masu sportu. Tiem atlaides ir nepieciešamas, bet ne profesionālām komandām un klubiem. Uzskatu, ka attiecībā uz sportu rūpīgi jāizskata sabiedriskā labuma statusu ieguvušo organizāciju saraksts.

Z.Miezaine: Es darbojos sabiedriskā labuma komisijā, kurai likums jāievieš dzīvē. Tā kā Saeimā tika nobalsots, ka sports ir sabiedriskā labuma darbība, nešķirojot – profesionāls vai amatieru, komisijai nav iemesla pateikt, ka vienai organizācijai būs statuss, bet otrai – ne. Taču komisija, pieņemot lēmumu, vērtē, cik konkrētā sporta organizācija ir atvērta un pieejama, vai tā prasa dalības maksu, cik lielu. Skatāmies, vai organizācija darbojas ar bērniem, kā tiek izplatīta informācija par iespēju trenēties. Atskaitēs ļoti stingri skatāmies, vai tā nav organizācija, kas izveidota, piemēram, galvenā sponsora bērnu sporta aktivitāšu nodrošināšanai.

Vai tam maz iespējams izsekot?

Z.Miezaine: Ļoti grūti, ņemot vērā komisijas resursus. Mēs sanākam reizi nedēļā vai divās. Iesniegtās informācijas apjoms ne vienmēr ļauj izprast situāciju. Tādās situācijās ir un būs jāprasa Valsts kontroles vai Valsts ieņēmumu dienesta sīkāka pārbaude.

Ir vēl kādas citas jomas bez sporta, kam jāpievērš īpaša uzmanība?

Z.Miezaine: Noteikti kultūra, jo šajās organizācijās ir daudz robežgadījumu starp sponsorēšanu un ziedošanu, peļņas gūšanu no kultūras pasākumiem. Ir ļoti grūti nodalīt, kur ir pelnošais pasākums, un kāpēc būtu jāsubsidē kultūras pasākumi, kas nekad nepelnīs. Kultūras ministrija arī nav spējusi skaidri pateikt, kā rīkoties konkrētās situācijās. Turklāt kultūras organizācijas bieži ir komersanti, kā, piemēram, teātri.

Līdzīgi ir ar slimnīcām. Tādējādi veselība ir vēl viena no sensitīvajām jomām. Ir farmācijas, aparatūras izgatavotājfirmas, kas ir gatavas ziedot slimnīcām. Tās saņem 85 procentu atlaidi un pēc tam desmit gadus par lielu maksu apkalpo uzstādīto aparatūru.

I.Lukšo: Kamēr nebūs skaidras definīcijas, kas ir masu, amatieru sports un kas – profesionālais, tikmēr problēma ar sabiedriskā labuma statusu sporta organizācijām būs mūžīga. Ja tas tiktu skaidri noteikts, viss nostātos savās vietās.

Bet nevaram īpaši cerēt, ka mums tas izdosies. Ja cilvēks darbojas sportā, viņš parasti ir aktīvs arī citās jomās. Viņš būs arī aktīvs pieprasot šādu statusu – pieredze darbā ar sportistiem to apliecina!

Veselības jomā emocijas sit augstu vilni. Likumā varbūt skaidrāk jādefinē, ka sabiedriskajam labumam jābūt vērstam tieši uz cilvēku. Ar tehniku un remontiem ir tā: tur būtu jārīko iepirkumu konkursi un valsts un pašvaldību nauda jāizmanto šim mērķim.

I.Danga: Ko ziedotāji grib redzēt? Gan ātros rezultātus – galdus, krēslus utt., gan arī ilgstošus uzlabojumus.

I.Lukšo: Ieguldījumu, piemēram, jaunu galdu iegādē, var veikt arī citādi, nevis saņemot nodokļu atlaides. Tādējādi taču valsts budžetā neienāk nauda. Remontus un citus uzlabojumus var veikt arī paši pēc savas iniciatīvas.

Ir jābūt lietderības koeficientam, kāpēc atlaides tiek sniegtas.

I.Danga: Vēl kāds piemērs: rotaļu laukuma izveide bērnudārzā. Vai te būtu jābūt atlaidei?

I.Lukšo: Tas ir līdzīgi kā ar virtuves kombainu iegādi skolas virtuvēm. Tas ir normāli, ka vecāki rūpējas par savu bērnu labklājību, taču vai tas ir jādara ar atlaidēm?

Bērni izaugs un kombains kalpos arī citu bērnu labklājības celšanai.

I.Lukšo: Tam ir noteikts derīguma termiņš. Nāks nākamie bērni, un viņu vecāki gādās atkal citas iekārtas.

Vai saredzat, ka būtu nepieciešams diferencēt Rīgu un reģionus?

I.Lukšo: Sabiedriskā labuma statusu saņēmušo organizāciju darbības lietderības koeficients reģionos ir nesalīdzināmi lielāks.

R.Pīpiķe: Ir ļoti daudz organizāciju, kurām juridiskā adrese ir Rīgā, bet aktivitātes tiek veiktas reģionos. Tādēļ domāju, ka diferencēšana bez papildu pētīšanas pašlaik nav iespējama.

Runājot par sportu: pilnīgi piekrītu, ka šeit nepieciešams atdalīt, kas ir masu un kas – profesionālais sports. Domāju, ka mēs varam cerēt uz labu sadarbību ar pašām sporta organizācijām.

Pašlaik aplūkojot sarakstu ar īpašo statusu ieguvušām sporta organizācijām, tiešām rodas šaubas par to sabiedrisko labumu. Varbūt daudz precīzāk jādefinē, kas ir sabiedriskais labums. Kritērijus formāli ir ļoti vienkārši izpildīt, pat ja organizācijas pēc būtības nemaz nav sabiedriskā labuma sniedzējas.

Organizāciju ir daudz, tādēļ runājot par sabiedriskā labuma komisiju, tāpat – Valsts ieņēmumu dienestu, man ir bažas, vai administratīvā kapacitāte ļauj kārtīgi izvērtēt katru organizāciju. Uzskatu, ka sistēmai jāizskauž iespējamie riska gadījumi, jo nevaram cerēt, ka pārbaudītāji varēs izbraukāt katru skolu, kur uzlikts jumts, un pārbaudīt, vai tam ir sabiedriskais labums vai nē. Katra situācija var būtiski atšķirties.

Kādā kvalitātē ir organizāciju iesniegtās atskaites?

Z.Miezaine: Ļoti dažādas.

I.Lukšo: Daudz organizāciju pret to izturas bezatbildīgi. Problēmas gan ir ar vienkāršiem matemātiskiem aprēķiniem, neprasmi atspoguļot savu darbību, gramatikas kļūdām. Maģistra grādu ieguvušiem jauniešiem esam „Finanču ministrija”! Ja gada pārskati būtu pareizi, mums nebūtu jātērē tik daudz laika un spēka to labošanai, mūsu darbības kapacitāte arī būtu daudz augstāka. Sešdesmit procenti organizāciju pašlaik nav spējīgas normāli sagatavot atskaites.

Mums regulāri jāskaidro, no kā sastāv rezervju fonds, no kā – gada pārskats, kā ir jāatspoguļo izdevumi utt. Skaidri jāparāda, no kā saņemti ziedojumi, kur tie izlietoti. Organizācijas vadītājam, parakstot atskaites, jāapzinās, ka viņš ir amatpersona.

R.Pīpiķe: Bet šis ir tikai pirmais gads un sistēma ir jauna!

I.Lukšo: Tas mūs neinteresē. Ja organizācija dibināta kā juridiska persona, kas saņēmusi īpašu statusu, tad tai ir arī atbildība. Dāmu klubiņš un čomu biedrība – no šādām biedru organizācijām taču netiek prasītas tādas atskaites.

115 organizācijām, kas vispār nav uzskatījušas par vajadzīgu iesniegt atskaites, esam izsūtījuši brīdinājumus.

Varbūt donori un jumta organizācijas, kas atbalsta nevalstisko sektoru, varētu ieguldīt vairāk resursu sabiedrisko labumu ieguvušo organizāciju izglītošanā?

R.Pīpiķe: Savā veidā varu piekrist Lukšo kundzei – nezināšana neatbrīvo no atbildības. Atbalsts un konsultācijas organizācijām tiek sniegtas arī pašlaik. Varbūt atkārtoti jāvērtē, vai tas palīdz, iespējams, jāatkārto ļoti elementāras lietas. Tie ir praktiski jautājumi. Galvenais, mums jāizskauž caurumi, ko uzrādījis gadījums ar Latvijas Kultūras fondu.

Pagājušajā gadā valsts budžetā neieplūda 13 miljoni latu – nauda, kas aizgāja nodokļu atlaidēm. Domāju, tas ir liels netiešais atbalsts nevalstiskajam sektoram. Manuprāt, definīcija par sabiedrisko labumu ir diezgan izplūdusi, un, ja mēs to nemainām, tad savā veidā līdzdarbojamies, lai šī nauda valsts budžetā neienāktu.

I.Morica: Pieredze rāda: ja kaut ko cenšas maksimāli precīzi definēt, neizbēgami kaut kas paliek ārpus šī definējuma. Manuprāt, likums ir labs, tas dod brīvību, un atlaidēm ir jābūt. Mēs taču gribam dzīvot liberālā, nevis represīvā sabiedrībā. Mums vairāk jārunā par godaprātu un likuma piemērošanu. Sabiedriskā labuma organizācijām jāstrādā ar ļoti augstu atbildības sajūtu valsts un sabiedrības priekšā. Ir pagājis nepilns gads kopš organizācijas strādājušas ar šādu statusu. Tagad jāsāk vērtēt, kā likums tiek pielietots dzīvē.

Šobrīd drīzāk jāskatās, kā pašas organizācijas var palīdzēt Sabiedriskā labuma komisijai, jārunā par iekšējiem ētikas kodeksiem.

R.Pīpiķe: Iespējams, arī sabiedriskā labuma komisijai jāveicina organizāciju pašizvērtēšana.

I. Lukšo: Komisija ļoti aktīvi strādā pie tā jau šobrīd, neskatoties uz milzīgo darba apjomu. Pēdējā sēdē bija 50 – 60 lietu, un tās visas tika izskatītas.

Z.Miezaine: Jautājums ir par resursiem, sabiedriskā labuma komisijas pārstāvji nāk uz sēdēm darba laikā, bet par to atalgojumu nesaņem. Komisijai būtu nepieciešams budžets.

I. Lukšo: Valsts kontrole jau veic pārbaudes nopietnos gadījumos, bet arī Valsts ieņēmumu dienestam nav jāstāv malā, jāpārbauda sabiedriskā labuma organizācijas kā nodokļu maksātāji.

V.Šiliņš: Iespējams, ka varētu organizācijām, kuras atskaites iesniedz ar novēlošanos, piemērot mazāku atlaižu procentu?

Kādēļ esat tik skeptisks par organizāciju godaprātu?

V.Šiliņš: Tādēļ, ka to ir ļoti daudz, nav vienkārši izveidot jumta organizācijas.

I.Morica: Sabiedriskā labuma komisija kopumā strādā adekvāti, ar organizācijām runā, tām skaidro situāciju, nevis uzreiz piemēro represijas. Cilvēkiem jādod iespēja labot kļūdas. Ja tas netiek veikts, sākas nākamais posms, kurā var būt arī statusa atņemšana.

Nedomāju, ka jāveido jumta organizācija, bet jāveido labās prakses kopums, ētikas kodekss, kam organizācijas pievienojas brīvprātīgi un skaidri deklarē, ka ziedojumus izmanto tikai paredzētajiem mērķiem, veic skaidru atskaitīšanos sabiedrībai utt. Tas jādara pašam sektoram, nevis valstij.

Z.Miezaine: Nereti ir situācija, kas jau šajā diskusijā tika minēta: visi taču runā, ka šī organizācija ir blēži, kā gan jūs, komisija, varējāt viņiem piešķirt sabiedriskā labuma statusu? Taču šī informācija līdz komisijai nav nonākusi.

Izskanēja viedoklis, ka varētu arī dalīt organizācijas pēc apgrozījuma apjoma: tās, kuras nepārsniedz desmit tūkstošu latu, varētu arī neiesniegt ļoti detalizētas atskaites.

I.Lukšo: Jebkāda apjoma naudai, kas ienāk valsts budžetā vai kurai piemēro atlaides, ir vienādas prasības.

Z.Miezaine: Domāju, ka tieši mazajām organizācijām ir lielas grūtības ar atskaišu sagatavošanu. Taču tieši šīs mazās organizācijas bieži dod lielu labumu sabiedrībai.

I.Braunfelde: Līdz Sabiedriskā labuma likuma pieņemšanai bija spēkā Ministru kabineta noteikumi, kas Valsts ieņēmumu dienestam uzlika par pienākumu arī kontrolēt sabiedriskās organizācijas. Tagad viņiem šāda pienākuma tiešā veidā nav.

Ja uzņēmums ziedo ļoti lielu summu, lai tikai atgūtu nodokļos maksājamo naudu, bet ne reizi nepajautā, kā ziedojumi izmantoti, tā arī nav normāla situācija.

I.Lukšo: Paraugoties plašāk, uz visām nevalstiskajām organizācijām (NVO), NVO reģistrēšanas brīdī jau būtu jādomā, uz ko tieši organizācija ir vērsta. Ja tā ir pakalpojumu sniegšana, tirdzniecība utt., man nav pieņemami, ka šādas organizācijas, ir nevalstiskā statusā. NVO, kā mēs zinām, nemaksā ienākumu nodokli.

R.Pīpiķe: NVO veidojas brīdī, kad valstiski vai citādi netiek nodrošināta kāda funkcija, piemēram, pakalpojumu sniegšana veciem cilvēkiem.

Domāju, ka organizācijām ir tiesības brīvi darboties, ar ko tās vēlas, jautājums ir, vai šādām organizācijām pienākas sabiedriskā labuma statuss.

I.Morica: Šeit atkal jāskatās atsevišķi, praktiski gadījumi, bet kā princips saimnieciskā darbība un ienākumu gūšana no tās, ir atbalstāma. Kas gan slikts, ja cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem apglezno zīdu, pārdod glezniņas un iegūtā nauda tālāk tiek izlietota garīgās veselības uzlabošanā?

V.Šiliņš: Likumdošanā saimnieciskā darbība ir regulēta un atļauta.

Vēlreiz par kritējiem statusa piešķiršanai: vai piekrītat, ka tie būtu jāpārskata, jāgroza likums?

V.Šiliņš: 8.Saeima pie šī jautājuma strādājusi ļoti daudz. Uzskatām, ka nav iespējams izstrādāt vēl sīkākus kritērijus. Runa pašlaik ir tikai par diviem jautājumiem: 11.pantu, proti, jānosaka, ka organizācijām nav saistības ar komercstruktūrām un par 14.pantu[3], kurā ir runāts par sabiedriskā labuma statusa atņemšanu.

Z.Miezaine: Viena lieta, kas nav likumā: ziedotājiem arī būtu jābūt ierobežojumam, ka tie nevar gūt labumu no biedrības vai nodibinājuma darbības. Tas bija arī Latvijas Kultūras fonda gadījums.

Tas vispār ir iespējams?

I.Lukšo: Jā, bet tas būtu jāprecizē Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā. Vēl būtu jāprecizē arī statusa anulēšana, lai tā būtu pilnībā skaidra un nepārprotama.

Z.Miezaine: Vēl būtu jāprecizē pakalpojumu pirkšana sabiedriskā labuma organizācijās. Būtu jābūt cenu aptaujām, lai neveidojas situācija, ka biedri gūst labumu, izīrējot ledus halli savām SIA utt.

I. Lukšo: Skaidrs sporta dalījums to pilnībā atrisinātu.

V.Šiliņš: Sporta apakškomisija nepiekrita dalījuma nepieciešamībai.

Rezumējot, lūdzu, identificējiet, par kuriem jautājumiem jāturpina diskusijas un kuri palīdzētu novērst riskus, kas apdraud sabiedriskā labuma statusu nākotnē. Runājot par likumdošanu, iezīmējās nepieciešamība pārskatīt Sporta likumu un sniegt skaidru definīciju profesionālā un amatieru sporta definēšanā.

V.Šiliņš: Sportam ir ļoti liels lobijs. Neņemos spriest, vai nākamā Saeima būtu gatava caursist šo lobiju.

Taču tādējādi sanāk diezgan absurda situācija: visi redzam, ka sporta precīza definēšana ir nepieciešama, bet tā nav iespējama lobija dēļ.

Z.Miezaine: Nelieku lielas cerības uz likumdevēju. Šī Saeima pieņēma likumu ar noteikumu, ka sports ir minēts vienā vārdā. Tad, kad bija minēts amatieru sports, likums ļoti tika bremzēts valdībā.

V.Šiliņš: Kultūrā un veselībā ir vienkāršāk, ja 11. panta 5.punktā* būtu skaidri definēts, ka nauda nevar tikt nodota komercstruktūrām.

R.Pīpiķe: Vēl: dažādām institūcijām – valsts, NVO utt. ir jāsadarbojas ciešāk tieši informācijas apritē un veicot skaidrojošo darbu. Uzskatu, ka Sabiedriskā labuma komisijai būtu nepieciešams atsevišķs budžets, lai tā var aktīvāk darboties.

I.Morica: Ir nepieciešams ētikas kodekss.

Ja Sabiedriskā labuma organizāciju likums tiek atvērts, vai nepastāv bīstamība, ka šis likums var tikt sabojāts?

I.Morica: Vēlreiz uzsveru: nedomāju, ka stingrākas definīcijas palīdzēs, tās drīzāk tikai traucēs.

I.Lukšo: Likumu tomēr nāksies atvērt, jo pēc šī gada iezīmējas precizējami jautājumi. Tas visvairāk attiecas uz statusa anulēšanu un atskaitīšanos.

Vēl pretrunīgi izskanēja viedoklis par atlaižu diferencēšanu kavētājiem.

I.Lukšo: Tā nodrošināšanai būtu nepieciešams milzīgs kontroles aparāts. Tas nav lietderīgi. Tā būtu problēma ziedotājiem, nevis pašām organizācijām.

I.Braunfelde: Būtu arī jādiferencē publicējamās atskaišu veidlapas – kas jāaizpilda organizācijām, kas apsaimnieko miljonus, un kas – dažus tūkstošus. Atskaitēm kopumā jābūt pilnīgākām, nevis tikai formālām.

R.Pīpiķe: Pēc šī gada nepieciešams apkopot informāciju par galvenajiem jautājumiem, kur ir dažāda interpretācija. Tas ļoti daudzām organizācijām atvieglotu atskaišu iesniegšanu, un nākamgad tās būtu kvalitatīvākas. Nevajadzētu baidīties vērt vaļā likumu, ja tas var uzlabot situāciju. Citādi mēs neko nepanāktu.

Z.Miezaine: To varētu uzņemties darīt Īpašu uzdevumu sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts.

I. Lukšo: Pašām nevalstiskajām organizācijām jāmeklē labi lektori, konsultanti, kas tās var izglītot specifiskos grāmatvedības atskaišu jautājumos.

______________________

[1] Sabiedriskā labuma organizāciju likums noteic, ka sabiedriskā labuma darbība ir vērsta uz labdarību, cilvēktiesību un indivīda tiesību aizsardzību, pilsoniskās sabiedrības attīstību, kultūras un veselības veicināšanu, slimību profilaksi, sporta atbalstu, vides aizsardzību, palīdzības sniegšanu ārkārtas un katastrofu situācijās un mazaizsargāto grupu labklājības celšanu.

[2] Sabiedriskā labuma organizāciju likums, 11. pants. Sabiedriskā labuma organizācijas mantas un finanšu līdzekļu izlietošanas ierobežojumi (5) Sabiedriskā labuma organizācija nedrīkst bez atlīdzības nodot tai ziedoto mantu vai finanšu līdzekļus komercdarbības, kā arī tādu darbību veikšanai, kuras saistītas ar politisko organizāciju (partiju) darbības vai to vēlēšanu kampaņu atbalstīšanu.

[3] 14.pants. Sabiedriskā labuma organizācijas statusa atņemšana

Publikācija tapusi ar Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta finansējumu valsts programmas „Pilsoniskās sabiedrības stiprināšana. 2005-2009. gads” ietvaros.