Atslēgvārdi:

Kā pārtraukt mazākumtautību jautājuma politisko futbolu? 1

Kamēr Latvijā mazākumtautību jautājums tiks aplūkots dalīti un netiks izveidota valsts struktūra kompleksai tā risināšanai, valstij būs jāsamierinās ar nepārtrauktiem pārmetumiem no dažādu organizāciju puses.

Iesaki citiem:

Kopš neatkarības atjaunošanas mazākumtautību jautājums ir viens no galvenajiem valsts iekšpolitikā un ārpolitikā - tiek runāts par mazākumtautību institucionālās sistēmas izveidi, spriests par starptautiskajām normām atbilstošas likumdošanas izstrādi un nepieciešamību definēt mazākumtautības jēdzienu. Tomēr, lai cik nepatīkami valsts amatpersonām to būtu atzīt, mazākumtautību jautājums valsts institūciju līmenī ir atstāts pašplūsmā. Valsts pārvaldes līmenī nav izveidota atbilstoša institūcija sekmīgai sadarbībai ar minoritāšu organizācijām, un tas nozīmē, ka nav izveidojies arī skaidrs un noteikts mehānisms sadarbībai ar tām.

Pašlaik ar mazākumtautībām saistītos jautājumus koordinē Naturalizācijas pārvaldes Mazākumtautību lietu daļa, kuras galvenais darbības virziens ir valsts piešķirto dotāciju sadale projektu realizācijai un palīdzība mazākumtautību kultūras biedrību metodiskajā vadībā. Darbs, kuru vajadzētu pārraudzīt Kultūras ministrijai. Nodaļai ir atvēlēta nauda tikai darbinieku atalgojumam un komunālajiem maksājumiem, tās rīcībā nav cilvēku un finansu resursu, lai notiktu pētījumi situācijas apzināšanai un rīcības programmu izstrādei. Turklāt, nodaļai nav publicitātes, un tā nav atpazīstama. To apliecina kaut vai tas, ka viedoklis par valsts politiku mazākumtautību jautājumos tiek jautāts neatkarīgajiem ekspertiem, nevis kompetentiem valsts institūciju ierēdņiem.

Salīdzinājumam - abās pārējās Baltijas valstīs ir izveidota patiešām nopietna mazākumtautību jautājumus risinoša institucionālā struktūra – Igaunijā nacionālo jautājumu ministra postenis, bet Lietuvā – valdībai pakļauts Nacionālo minoritāšu un ārvalstīs dzīvojošo lietuviešu departaments.

Ar atsevišķu mazākumtautību jautājumu risināšanu Latvijā nodarbojas arī Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Vispārējās izglītības departamenta Integrācijas nodaļa un Tieslietu ministrijas (TM) Sabiedrības integrācijas departaments. Kaut arī gadiem ilgi dažādās konferencēs tiek pieņemti aicinājumi izveidot mazākumtautību kultūrpolitikas nodaļu Kultūras ministrijā, aicinājums diemžēl ir atstāts bez ievērības.

Bieži izskan pārmetumi, ka Latvijas viedokli starptautiskajās institūcijās pārstāv opozīcijas deputāti un to aizstāvībā ņemtās nevalstiskās organizācijas. Tāpēc jāatzīst - kamēr Latvijā mazākumtautību jautājums tiks aplūkots dalīti un netiks izveidota vienota valsts struktūra kompleksai jautājuma risināšanai, valstij būs jāsamierinās ar nepārtrauktiem pārmetumiem no dažādu organizāciju puses.

Vienīgā partija, kas līdz šim ir nākusi klajā ar priekšlikumu par spēcīgas mazākumtautību jautājumus risinošas struktūras izveidi ir Latvijas Pirmā partija, kas šī gada jūnijā nosauca savu kandidātu jaunveidojamajam mazākumtautību lietu ministra postenim. Tomēr, ņemot vērā to, ka partijai diez vai būs noteicošā loma jaunajā valdībā, maz ticams, ka tai savu ieceri izdosies realizēt.

Iemesli, kāpēc valdība nedomā par spēcīgas institūcijas izveidi, ir vairāki. Partijas nav ieinteresētas kustināt šo sāpīgo jautājumu, lai nezaudētu vēlētāju atbalstu. Politiķu vidū valda uzskats, ka līdz šim izveidotās institūcijas spēj veiksmīgi sadarboties ar mazākumtautību organizācijām un risināt to problēmas. Proti, ja jau šādas institūcijas pastāv un neviens nerunā par to darbību vai bezdarbību, tad viss ir kārtībā. Tomēr atsevišķas valsts institūcijas dažādi izprot savus pienākumus un atbildību šajos dalītās etnopolitikas apstākļos. Šobrīd galveno etnopolitiskās spriedzes jautājumu - izglītības reformu - risina IZM Integrācijas nodaļa. Ir arī vairākas citas būtiskas jomas, piemēram, aktuāls ir etnisko grupu marginalizācijas jautājums, īpaši kultūras un pilsoniskās sabiedrības jomā. Tas nozīmē, ka joprojām daudzas mazākumtautību grupas ir vāji organizētas un liels ir to cilvēku skaits, kuri nav piederīgi nevienai kultūrai. Tāpat bieži sastopami gadījumi, kad mazākumtautības cenšas pārstāvēt organizācijas, kuru rīcība ir klaji politizēta un nav vērsta uz etniskās identitātes attīstības veicināšanu.

Šobrīd Latvijas politiskajā sistēmā, proti valsts līmenī nav izveidots mehānisms dialogam ar mazākumtautībām. To pierādīja kaut vai diskusijas Valsts valodas likuma un to papildinošo valdības noteikumu pieņemšanas gaitā. Arī pašas mazākumtautības nav spējušas konsolidēties, lai valsts institūcijām un pašai minoritātei būtu iespējams identificēt dialoga partnerus. Piemēram, Latvijā darbojas vairāk kā 40 krievu minoritātes organizācijas, kuras bieži vien pauž pilnīgi pretējus viedokļus.

Efektīvi netiek risināti mazākumtautību kultūras un sociālie jautājumi. Pēdējā laikā, ņemot vērā etniskās grupas sociālo stāvokli valstī, īpaši saasinājies čigānu jautājums. Piemēram, Zemgales čigānu organizācija līdz gada beigām plāno uzņemt dokumentālu filmu par čigānu tautas diskriminējošo stāvokli Latvijā, nosūtot to Eiropas cilvēktiesību institūcijām. Ņemot vērā, ka iecerētā filma visdrīzāk būs tendencioza, nebūtu pieļaujams, ka šāda tipa informācija bez nopietnas jautājuma izvērtēšanas valsts institūcijās tiktu nosūtīta starptautiskām institūcijām.

Nav institūcijas, kas sadarbībā ar mazākumtautībām izstrādātu valsts etnopolitikas pamatprincipus un priekšlikumus jaunam likumam par mazākumtautībām. Nav arī institūcijas, kura pilnībā uzņemtos atbildību par Eiropas Padomes Vispārējās konvencijas nacionālo minoritāšu aizsardzībai ratifikāciju un nepieciešamo atrunu izstrādi. Visbeidzot, šobrīd mazākumtautību organizācijām un arī pašiem ierēdņiem nav skaidrs, kura institūcija par kuru jautājumu ir atbildīga. Bieži vien atbildība tiek raidīta kā futbola bumba no vienas ministrijas uz otru. Viens no iespējamajiem risinājumiem varētu būt mazākumtautību jautājumus koordinējoša departamenta izveide TM, kurā līdzšinējo trīs cilvēku vietā tiktu iesaistīts lielāks profesionāli sagatavotu darbinieku skaits un kura pienākumos ietilptu visu iepriekšminēto jautājumu koordinēšana. Svarīgi pie jaunās institūcijas būtu izveidot Tautību konsultatīvo padomi, kuras sastāvā ietilptu mazākumtautību pārstāvji un kā konsultanti tiktu pieaicināti etnopolitikas eksperti. Institūcijai, kuras darbu uzraudzītu vienīgi ministrs, tiktu garantēta plašāka darbības autonomija. Nav lietderīgi risināt vienīgi atsevišķus jautājumus, kuri jau izraisījuši sociālo spriedzi, bet svarīgāk ir veidot vienotu sistēmu pastāvīgai sadarbībai ar mazākumtautībām.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ermuiza 14.10.2002 18:27
Pilnīgi piekrītu rakstā teiktajam. Sabiedrības integrācijas jautājumi Latvijā ir vairāku valsts institūciju pārziņā un tādēļ neviens par rezultātiem neatbild. Sekas - vēlēšanu rezultāti.

Risinājumi:

nepieciešama mazākumtautību ministrija, kuras faktiskais uzdevums būtu likvidēt okupācijas sekas, t.i. veikt sasbiedrības integrāciju;
nepieciešams preses izdevums krievu valodā, lai veiktu dialogu ar cittautiešiem gan Latvijā gan ārzemēs par vēstures faktiem un Latvijas valstiskumu;
jāiesaista arī nepilsoņi valstij aktuālās aktivitātēs, piem., korupcijas likvidēšanā.

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Pētījums par patvēruma meklētāju, bēgļu un personu, kurām piešķirts alternatīvais statuss, piekļuvi izglītībai Latvijā Autors:Svetlana Djačkova, Sigita Zankovska-Odiņa, Kristīne Laganovska, Džena Andersone, Linda Dambe, Jekaterina Kirjuhina