Kā parakstīt mazākumtautību konvenciju

"Latvijas Avīze", 01.02.2005.
Rubrika: Integrācija (9. lpp.)

raksts pārpublicēts ar Lursoft atļauju no Lauku Avīzes arhīva
www.news.lv

Iesaki citiem:
Logo lavize

Kādus galvenos principus Latvijai izvēlēties, ratificējot Vispārējo mazākumtautību aizsardzības konvenciju, un kas Latvijā būs nacionālās minoritātes? Pie šā jautājuma pētīšanas ķērusies darba grupa ārlietu ministra Arta Pabrika vadībā. Tās sastāvā ir arī etnologs Ilmārs Mežs. Viņš pie konvencijas analīzes strādā arī kā integrācijas ministra Ainara Latkovska padomnieks.

– Pie kādiem secinājumiem, pētot konvenciju parakstījušo valstu ziņojumus, esat nonācis?

Ilmārs Mežs: – Valstis, kas ratificējušas konvenciju, plašos ziņojumos – uz daudziem desmitiem lappušu – atskaitās, kā tajās konvencija tiek īstenota. Un atskaitās gan par katru konvencijas punktu, gan par definīcijām. Teiksim, kā, atbilstoši konvencijai, izprot mazākumtautības jēdzienu: uz kurām tautībām un kurās valsts teritorijās konvencija tiek attiecināta. Tiek arī skaidroti kritēriji, kādi izvirzīti mazākumtautības noteikšanai.

No šiem ziņojumiem varam daudz mācīties, un tie Latvijai ir labi paraugi, kā ratificēt konvenciju. Plašākai sabiedrībai Latvijā nav zināms, ka vairākumā ES valstu, nosakot mazākumtautības, piemērots ļoti šaurs kritērijs. Es teiktu – daudz šaurāks nekā tie, par ko šobrīd Latvijā tiek runāts.

Gandrīz visās ES valstīs mazākumtautības jēdziens tiek attiecināts tikai uz šo valstu pilsoņiem un ļoti daudzās – tikai uz dažu mazskaitlīgu vēsturisko minoritāšu pārstāvjiem. Vairākās valstīs piemērots teritoriālais jeb reģionālais princips: kāda tautība nacionālās minoritātes tiesības bauda tikai noteiktā un bieži vien ļoti nelielā valsts teritorijā – rajonos, kuros tā izsenis dzīvojusi.

Francija, kas paziņojusi, ka tās teritorijā neesot mazākumtautību, konvenciju pat nav parakstījusi. Visai asa situācija ar minoritātēm arī citās valstīs, kas vēl nav ratificējušas konvenciju, – Beļģijā, Luksemburgā, Nīderlandē un Grieķijā.

Eiropas Parlamentā ir noteiktas partijas un Latvijā zināmi politiķi, kas cenšas iztēlot, ka konvencija tika izveidota, lai mazākumtautību skaitā iekļautu arī nesen valstī iebraukušos imigrantus vai pat bēgļus. Te nu gan vairākuma ES valstu valdībām ir vienota nostāja: konvencija netiek attiecināta uz pēckara imigrantiem. Iespējams, latviešiem tas var likties pat pārāk strikti, bet, piemēram, Zviedrija, Norvēģija, Ungārija norādījušas: attiecīgajai tautībai valsts teritorijā jābūt nodzīvojušai vismaz ilgāk par gadsimtu, lai varētu apgalvot: šī tautība ir "pietiekoši tradicionāla un vēsturiska", lai uz to varētu attiecināt konvenciju. Latvijā, diskutējot par mazākumtautības definīciju, šobrīd gan min nevis gadsimtus, bet 60 gadus.

Otrkārt, pēc valstu ziņojumu izpētīšanas gribas uzsvērt: Latvijai nevajag censties būt par "lielākiem katoļiem nekā Romas pāvests".

Jā, Latvijas virzienā no Eiropas skanēja rekomendācija mazākumtautību jēdzienu noteikt bez ierobežojumiem. Te prātā nāk teiciens "Neskaties uz maniem darbiem, bet klausies uz maniem vārdiem!". Pirms uzklausīt kāda ES valstu eksperta vai pārstāvja iebildumus, ka Latvijā varētu tikt piemērota pārāk šaura nacionālo minoritāšu izpratne, man gribētos vispirms izanalizēt attiecīgās valsts praksi. Jo gadās, ka starp vārdiem un darbiem ir liela nesakritība. Patiesībā, ja Latvija, nosakot mazākumtautības, izvēlētos "vidējo aritmētisko" ES valstu praksi, tad mazākumtautību noteikšanas kritēriji būtu vēl striktāki nekā tie, ko šodien apspriež.

– Arī Latvijas un Krievijas deklarācijas projektā Krievija norādījusi, ka mazākumtautības definīciju Latvijā nevajadzētu ierobežot. Turklāt šīs deklarācijas parakstīšana tiek saistīta ar robežlīguma parakstīšanu 10. maijā – uzreiz pēc Uzvaras dienas svinībām.

– Būtu ļoti liela kļūda steigties un mazākumtautību definīciju noteikt, izvēloties "kaut ko pa vidu" starp Eiropas un Krievijas viedokli. Mums nevajadzētu īpaši ņemt vērā nevienas ārpus ES esošas valsts uzskatus, ko un kā Latvijai vajadzētu darīt.

Tāpēc Latvijai nebūtu prātīgi steigties ar konvencijas ratifikāciju un pa galvu pa kaklu to parakstīt līdz minētajām maija dienām.

Noteikti nedrīkst notikt kāda politiskā tirgošanās un piekāpšanās minoritāšu konvencijas sakarā, it īpaši mazākumtautību definīcijas sakarā, pretī saņemot robežlīgumu vai kādu vēl nosacītu labvēlību no Maskavas.

No Krievijas pēdējos mēnešos bijis daudz visdažādāko signālu un viļņošanās. Pirms pāris dienām Putins Rītelam teica vienu, Vīķei-Freibergai pavisam ko citu. Arī Luksemburgas vēstnieks Maskavā izteicies, ka Luksemburgas prezidentūras laikā ES nopietni tikšot izskatīta krievvalodīgo situācija Baltijas valstīs. Domāju, Latvijas valdībai varētu būt ļoti interesanti iepazīties ar pašas Luksemburgas pieeju nacionālo minoritāšu problēmas risinājumā. Lai gan Luksemburgā 39 procenti iedzīvotāju ir nepilsoņi, valsts paziņojusi, ka konvencijas izpratnē tajā mazākumtautību neesot. Gluži otrādi – Luksemburga minoritāšu aizstāvībā varētu daudz mācīties no Latvijas!

– Pabrika kungs izteicies, ka par mazākumtautībām neatzīšot pēckara imigrantus.

– Ārlietu ministrijā, meklējot principus, ar kādiem konvenciju varētu pieņemt Latvija, tapuši divi varianti iespējamajām atrunām vai deklarācijas tekstam.

Vienā no izstrādātajiem variantiem principi ir ļoti līdzīgi tiem, kādus, konvenciju ratificējot, izvēlējās Igaunija. Tajā, nosakot mazākumtautības, par būtiskākajiem kritērijiem izvirzīta pilsonība un tautības ilgstošas vēsturiskas saites ar valsti.

– Vai, jūsuprāt, konvenciju Latvijā vajadzētu attiecināt uz mazākumtautību pilsoņiem, kas valstī ienākuši pirms 1940. gada 17. jūnija un viņu pēctečiem? Par to daudz strīdas.

– Manuprāt, Latvijā pareizais risinājums būtu konvenciju attiecināt pilnīgi uz visiem pilsoņiem, arī uz vakar naturalizētajiem, kuri pieder pie vēsturiskajām minoritātēm.

Bet ir vēl viens konvencijas ratificēšanas modelis: teritoriālais princips. Gan Zviedrija, gan Dānija, gan daļēji arī Vācija konvenciju nav attiecinājusi uz visu valsts teritoriju, bet gan uz konkrētiem attiecīgās minoritātes tradicionāli apdzīvotajiem rajoniem.

Attiecīgi Latvijā tie būtu Latgales pagasti, kur kompaktās teritorijās vēsturiski ilgi dzīvojuši krievi. Zviedrijā, piemēram, somu valodas tiesības konvencijas izpratnē tiek aizstāvētas tikai piecos teritoriāli nelielos pierobežas pagastos, kur somi dzīvojuši gadsimtiem. Zviedrijā dzīvo ap 450 000

somu, turklāt vismaz 90 procenti – tajā valsts teritorijā, kur somi nav nacionālā minoritāte. Piemēram, Stokholmā, kur dzīvo visvairāk Zviedrijas somu, nav nevienas somu skolas. Bet, ja Zviedrijā dzīvojošs soms pārceļas uz dzīvi šajos piecos ziemeļu pagastos, viņš var sūtīt savus bērnus somu skolā, var tiesās un vietējās pašvaldībās sazināties somiski.

Dānija noteica, ka mazākumtautības definīciju attiecinās uz vāciešiem vienā no Dānijas provincēm – Dienvidjitlandē. Uz pārējiem vāciešiem, kas dzīvo ārpus Dienvidjitlandes, konvencija netiek attiecināta.

– Rodas iespaids, ka šo teritoriālo konvencijas ratificēšanas modeli augstākās politiskās aprindas Latvijā izliekas neredzam.

– Lai arī Latvija parakstīja konvenciju pirms desmit gadiem, iepriekšējos astoņos deviņos gados nebija nopietnas diskusijas par konvencijas ratifikāciju. Dziļāka analīze un diskusijas par šo tēmu parādās tikai pēdējā pusgada laikā.

Varbūt valdībai un politiķiem vēl trūkst papildu informācijas? Bet varbūt valda uzskats, ka Latvijai šis teritoriālais modelis būs par šerpu, ko Eiropa "nesapratīs"?

– Prezidente norādīja: konvencija jāparakstot tā, lai sabiedrībā nepalielinātos spriedze...

– Bet, ja nopietni apsver, vai Latvijai maz ir kāds cits konvencijas ratifikācijas veids, izņemot teritoriālo modeli?

Nedomāju, ka Latvijas krievu vairākums gatavi klausīt kādu marginālu politiķu grupas aicinājumiem, kuri vēlas konvenciju attiecināt visā valsts teritorijā un gan uz pilsoņiem, gan nepilsoņiem. To, ka šai politiķu grupai nav visai liela ietekme, pierādīja akcijas "Tukšās skolas" izgāšanās. Izglītības reforma tiek īstenota, un lielākā daļa krievu skolēnu un viņu vecāku to pieņēmuši.

Saistībā ar konvencijas ratifikāciju mums jādomā ne tikai par iekšpolitisko situāciju, bet arī par ārpolitiku. Vai tiešām būtu jāizšķiras apgrūtināt pārējās ES valstis ar kādu tām nevēlamu precedentu, teiksim, pārmērīgi plaši traktējot konvenciju? Var gadīties, ka šādu Latvijas rīcību noteikti politiķi izmantos kā argumentu, cenšoties piespiest Dānijas, Zviedrijas, Austrijas, Vācijas valdības mainīt šajās valstīs noteikto mazākumtautību traktējumu.

Dānija pat savā ziņojumā min, ka pāris valstīs ārkārtīgi plašā konvencijas interpretācija rada risku, ka konvencija un tajā iecerētā mazākumtautību aizsardzība tādējādi tiks vājināta, nevis stiprināta. Dānijas viedokli, kas uzskata par nepareizu šo konvenciju attiecināt uz pēckara imigrantiem, atbalsta lielākā daļa ES valstu.

Iespējams, teritoriālā principa pielietošana, nosakot mazākumtautības, būs smags solis, līdzīgi kā smags solis bija izglītības reforma vai Valodu likuma pieņemšana. Bet mums nav citas izejas! Jā, ja konvenciju piemēros visā Latvijas teritorijā, priecāsies zināmi krievvalodīgie politiķi un viņu atbalstītāji. Bet ko teiks latvieši? Izdabājot kādai šaurai iedzīvotāju grupai, nedrīkst nerēķināties ar pilsoņu vairākuma viedokli.

Ceru gan, ka teritoriālā modeļa izvēli latvieši neuztvers kā Latgales pārkrievošanu. Latviešiem, aizbraucot, teiksim, uz Goliševas pagastu, taču būtu interesanti aplūkot, ka kaut kur Latvijā vietvārdu nosaukumi rakstīti divās valodās. Turklāt teritoriālā modeļa izvēlei ir vēl viena liela priekšrocība: konvencijas tekstā atrunas nebūs vajadzīgas. Atrunas – ka uz Latviju nevarēsim attiecināt vienu vai otru konvencijas pantu (par ielu nosaukumu rakstību minoritāšu valodā, mazākumtautību skolām, saziņas valodu pašvaldībās) – ES tiešām var uztvert ar neizpratni.

No Eiropas puses skanējuši ieteikumi valstīm, kas vēl konvenciju nav ratificējušas, to parakstīt ne tikai bez atrunām, bet arī bez sašaurinošām definīcijām, kā arī tām ES valstīm, kas konvenciju pieņēmušas ar atrunām, izskatīt iespēju par šo atrunu atcelšanu. Latvijā ir politiķi, kas šo ieteikumu labprāt piemin. Bet es neuzskatu, ka Latvijai būtu pirmajai jāskrien šā ieteikuma pavadā.

– Ko šis teritoriālais konvencijas parakstīšanas modelis nozīmēs citām Latvijas mazākumtautībām – čigāniem, ebrejiem, lietuviešiem?

– Piemēram, Zviedrijā mazākumtautību konvencija ir attiecināta arī uz čigāniem visā valsts teritorijā, kur šī tautība dzīvo pietiekami lielā skaitā. Teritoriālais modelis ir spēkā tikai attiecībā uz sāmiem un somiem.

Tautības, kas gadsimtiem dzīvojušas izkliedētas pa visu Latvijas teritoriju, arī baudīs nacionālo minoritāšu priekšrocības: valsts atbalstīs to kultūras dzīvi un valodas saglabāšanu.

Interesanti, ka ne katra valsts konvencijas izpratnē par nacionālo minoritāti ir atzinusi ebrejus. Dānijā un Vācijā ebreji tiek uzskatīti par reliģisku kopienu, nevis nacionālo minoritāti, jo viņi zaudējuši savu dzimto valodu. Latvijas ebreju kopienām, manuprāt, būtu jāvaicā, vai ebreji vēlētos tikt atzīti par mazākumtautību Latvijā.

Lai gan Skandināvijā sāmi atzīti par galveno minoritāti, Norvēģijā Sāmu Parlamenta lūguma dēļ viņi konvencijas izpratnē netiek uzskatīti par mazākumtautību. Sāmi darīja zināmu, ka mazākumtautību konvencijas attiecināšana uz viņiem Norvēģijā viņu tiesības nevis paplašinātu, bet, gluži pretēji, sašaurinātu, nostādot viņus vienā līmenī ar citām, gadsimtu laikā ieceļojušajām minoritātēm, tādām kā Norvēģijas somi vai čigāni. Iespējams, ka lībieši arī vēlētos rīkoties līdzīgi Norvēģijas sāmiem.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Skumjs

Klusuma skaņas 4 Autors:Anda Rožukalne