Raksts

Kā Latvijā mazās hidroelektrostacijas tapa


Datums:
07. oktobris, 2003


Autori

Gunita Nagle


Foto: S. Akuraters

Upju krastos izbūvētas mazas mājeles, līdzīgas vietai, kur ķeizars iet ar kājām, ir lieliskākais pierādījums tam, cik nepieciešami ir pētījumi pirms politisku lēmumu pieņemšanas.

Gunita Nagle

2001.gadā likumdošanas izmaiņas noteica obligātu mazo hidroelektrostaciju (HES) enerģijas iepirkumu par dubulto tarifu, kas izvērsās mazo HES celšanas bumā. Jau tagad daudzu upju krastus var uzskatīt par mirušo zonu — blīvi izbūvēto mazo HES vajadzībām mākslīgi tiek regulētas ūdens līmeņa svārstības, kuru dēļ upes vairs nav piemērotas ūdens iemītnieku dzīvošanai. Ja pirms mazo HES būvniecības būtu izpētīta to ietekme uz Latvijas upēm, nebūtu iemesla gausties par izžuvušām upēm un apdraudētām zivju sugām.

Ceturtā politika.lv diskusija par valsts pasūtītajiem pētījumiem veltīta Vides ministrijas darbam pētījumu jomā, uz kuru Dienas žurnāliste Gunita Nagle aicinājusi:

Valdi Bisteru, Vides ministrijas Investīciju departamenta Ārējo sakaru nodaļas vadītājs, kurš jau piekto gadu ministrijā ir atbildīgs par pētījumu koordināciju.

Māri Kļaviņu, Latvijas Universitātes (LU) profesoru, LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes dekānu. Vairāku Vides ministrijas pasūtīto pētījumu izpildītājs, 1998.gadā izvērtējis toreizējās Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) pasūtīto lietišķo pētījumu efektivitāti.

Jāni Brizgu, sabiedriskās organizācijas Zaļā brīvība izpilddirektoru, Pasaules dabas fonda Latvija līdzstrādnieku. Pārstāv organizācijas, kas atzinīgi vērtē Vides ministrijas pasūtītos pētījumus, tomēr nekad tos nav izmantojušas.

M.Kļaviņš: Kāpēc Vācija zaudēja Otrajā pasaules karā? Hitlers 1942.gadā pieņēma lēmumu samazināt finansējumu pētījumiem, kuri laikā līdz 6 mēnešiem nedos konkrētus rezultātus.

Māris Kļaviņš: Domāju, mums te jārunā par to, ka pētīt ir lētāk nekā pieņemt lēmumu, strādāt un tad secināt, ka pieļautas kļūdas. Mazās hidroelektrostacijas ir ļoti labs piemērs — izpētīt, kādas varētu būt politiska lēmuma sekas, būtu bijis lētāk. Jebkuru lēmumu ir jāpamato ar zināšanām, un vai nu tās jau ir, vai tiek iegūtas kādu pētījumu rezultātā.

Līdz šim Latvijā vides jomā ļoti daudz informācijas tika nodrošināts bezmaksas palīdzības veidā — to sniedza Zviedrija, Somija, Dānija, Nīderlande, Vācija. Līdz ar to informācija vides jomā balstījās uz to priekšstatu, kāds ir šajās donorvalstīs. Taču pašlaik, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā (ES), lai veidotu vides politiku, ir būtiski izpētīt reālo situāciju valstī. Tikai ar pētījumu palīdzību var izprast, kādi var būt dažādi vides kvalitātes izpētes aspekti, lēmumu pieņemšanas sekas, kā komunicēt ar sabiedrību. Tā katru pavasari aktuāla problēma ir kūlas dedzināšana. No lēmumu pieņēmēju puses ir izdarīts viss, kas bija jāizdara kūlas dedzināšanas ierobežošanai, bet tas nav palīdzējis. Tātad ir jāsaprot, kā ietekmēt sabiedrību. Kas to varēs pateikt?

Kādi ir Jūsu secinājumi, vai līdz šim veiktie pētījumi ir palīdzējuši kādas problēmas konstatēšanā pirms lēmumu pieņemšanas? Kādi būtiskākie trūkumi tika atklāti pētījumu pasūtīšanas procesā?

M.Kļaviņš: Piemēram, pētījumu ietvaros noritējusi Latvijas augsnes vienotas klasifikācijas izstrāde, izveidota praktiskās hidrobioloģijas rokasgrāmata un pēc tās tapusi Latvijas ūdens kvalitātes karte. Pētīta Rīgas jūras līča ekoloģiskā situācija, izveidota Nacionālā bīstamo un ķīmisko vielu klasifikācijas sistēma. Tā ir vajadzīga gan vielu plūsmas organizēšanai caur Latvijas muitu, gan vielu uzskaitei rūpniecībā.

Valdis Bisters: Šī Nacionālā bīstamo un ķīmisko vielu kvalifikācijas sistēma kalpoja par pamatu Nacionālās vides apsaimniekošanas stratēģijai. Tajā konstatēts, ar kādām bīstamām vielām un atkritumiem valstī reāli jāstrādā.

M.Kļaviņš: 1995.gada pētījums Gaujas nacionālā parka sociāli ekonomiskais apskats un analīze tika izmantots, lai veidotu parkā dabas takas. Tā varētu izvērtēt katru pētījumu, taču pateikt, vai katrs no tiem ir bijis ar ļoti konkrētu atdevi, ir grūti. Noteikti varu pateikt, ka tie ir bijuši ļoti būtiski.

Līdz 1998.gadam VARAM nebija iekšējo noteikumu valsts pasūtīto pētījumu procedūrai. Kāda ir kārtība pētījumu pasūtīšanai?

V.Bisters: Ministrija ir atbildīga par daudzām nozarēm un pētījumu jomā jābūt pārstāvētai visu interesēm. Nevar pateikt, ka dabas aizsardzība ir svarīgāka par būvniecību vai tūrismu, tāpēc es vadījos pēc proporcionalitātes principa.

Lai noteiktu aktualitāti un tās atbilstību valsts noteiktajām prioritātēm, jāpanāk, lai pēc iespējas augstākas amatpersonas piedalītos lēmumu pieņemšanā. Šī iemesla dēļ katru gadu tiek izveidota valsts pasūtīto pētījumu izvērtēšanas komisija, kurā ir visu ministrijas departamentu vadītāji un ko vada valsts sekretāra vietnieks. Mēs katru gadu atjaunojam komisiju, jo ministrija ir ļoti dinamiska un tajā bieži veidojas jauni departamenti. Tā šogad mēs no ministrijas atbildības sfēras esam pazaudējuši būvniecības un tūrisma nozari.

Kā panākat, lai, saglabājot ministrijā ieviesto proporcionalitātes principu, tiktu ņemtas vērā arī valsts noteiktās prioritātes vides jomā?

M.Kļaviņš: Tiem projektiem, kuri tika veikti līdz 1998.gadam, pastāv atbilstība starp projektu tēmām un valsts politiskajām prioritātēm. 1995.gadā tika apstiprināts Nacionālais vides politikas plāns, kurā pietiekoši skaidri definētas galvenās prioritātes un ilgtermiņa uzdevumi. Pētījumi, kuriem piešķirts finansējums, atbilst vides politikas mērķiem.

V.Bisters: Vai esmu izjutis kādas problēmas ar zinātnieku potenciālu veikt politikas analīzi? Atbilde ir ļoti vienkārša — nē.

V.Bisters: Skatoties kā pa gadiem mainās pasūtījumu satura orientācija, jāatceras, ka 1995.gadā Latvija parakstīja veselu virkni starptautisku konvenciju par klimata izmaiņu, bioloģisko daudzveidību un citām tēmām. Tādēļ arī deviņdesmito gadu otrajā pusē vides pētījumi bija Latvijas starptautisko saistību nodrošināšanai. Pēdējos divos gados vairāki pētījumi veikti, lai saskaņotu Latvijas un ES likumdošanu. Bija nepieciešama biotopu inventarizācija, upju baseinu apsaimniekošanas principi, jo Eiropas direktīva par upju baseinu apsaimniekošanu prasīja izstrādāt ūdens apsaimniekošanas likumu.

Tagad, kad līdz septembrim ir jāsagatavo jaunais vides politikas plāns, redzam, ka pētījumu prioritātes atkal mainās. Jāpēta dabas aizsardzība, klimata izmaiņas, gaisa piesārņojums, bīstamo atkritumu apsaimniekošana, dzeramā ūdens kvalitāte.

Jānis Brizga: Ir izveidota Vides konsultatīvā padome, kurā pārstāvētas arī lielākās sabiedriskās organizācijas, kas iesaistīta vides politikas veidošanā. Līdz ar to nevalstiskajām organizācijām ir iespēja piedalīties vides politikas veidošanā un pētījumu tēmu noteikšanā. Tās organizācijas, kurās es darbojos, līdz šim gan nav mēģinājušas pieteikt nevienu tēmu. Parasti organizācijas to dara caur citām institūcijām, piemēram, Vides aizsardzības fondu.

M.Kļaviņš: Ja ministrija grib dzirdēt viedokli, kas ir alternatīvs valsts sistēmā strādājošo viedoklim, daudzveidībai varētu pastāvēt arī nevalstisko organizāciju pētījumi. Konsultatīvie pētījumi var būt arī nevalstisko organizāciju atbalstīti, organizēti vai veikti.

Manuprāt, valsts finansējuma samazinājums pētījumiem ir radikāli nepareizs. Kāpēc Vācija zaudēja Otrajā pasaules karā? Militārais potenciāls deva tai iespēju uzvarēt — 1942.gadā Vācija bija tuvāk kodolieroču izstrādāšanai nekā ASV, par Krieviju un Lielbritāniju nemaz nerunājot. Taču Hitlers 1942.gadā pieņēma lēmumu samazināt finansējumu tiem pētījumiem, kuri laika posmā no trīs līdz sešiem mēnešiem nedos konkrētus rezultātus. Līdz ar to tika pārtraukts finansējums Vācijas kodolieroču izstrādes programmai. Varbūt šis Latvijas un Vācijas salīdzinājums ir ļoti dramatisks, taču tie ir vienas kategorijas jautājumi. Ja lēmumi tiks pieņemti bez pamatojuma, sekas var būt smagas.

Kā Vides ministrija izvēlas pasūtījuma veicējus, un kā vērtējat zinātnieku spējas iesaistīties vides politikas analīzē un netieši arī ietekmēšanā?

V.Bisters: Viss notiek ļoti vienkārši — lai gan tad, ja pasūtījuma summa nesasniedz 5000 latus, nav jārīko konkurss pasūtītāju izvēlei un jāveic cenu aptauja, mēs to veicam jebkurā gadījumā, jo cenu aptaujā potenciālajiem pasūtījuma izpildītājiem tomēr tiek prasīta kvalifikācija. Ja skatās vides jomā atvēlēto pētījumu summu izmaiņas pēdējos gados, var konstatēt, ka valsts finansējums līdz pat šim gadam nav samazinājusies. Tas liecina, ka mums ir bijuši kvalitatīvi pētījumi. Katrs no pētījumiem veikts par summu, kas mazāka par 5000 latu — to vidējā cena svārstās no trīs līdz četriem tūkstošiem.

Latvija nav liela — zinātniskais potenciāls mums zināms, tāpat arī konsultācijas firmu speciālisti, no kuriem daudzi ir ar zinātnisko grādu. Pēc izpildītāju saraksta jūs varat konstatēt, ka neviena pētnieciska institūcija vai firma īpaši nedominē. Tas liecina, ka arī izvērtēšanas process bijis diezgan objektīvs.

Vai esmu izjutis kādas problēmas ar zinātnieku potenciālu veikt politikas analīzi? Mana atbilde ir ļoti vienkārša — nē. Visos pētījumos ir strādājuši speciālisti ar lielu pieredzi.

Vai nevalstiskās organizācijas savā darbā izmantojušas kādu no ministrijas pasūtītajiem pētījumiem? Vai esat konstatējuši, ka kāda aktuāla tēma nav izpētīta?

J. Brizga: Ja pētījumā konstatēts, ka kaut kam ir būtiska ietekme uz vidi, tad šai informācijai ir jābūt publiski pieejamai. Un ministrijai jābūt tai, kas šo informāciju aktīvi izplata.

J.Brizga: Mēs neesam pieprasījuši ministrijas pētījumus, taču paši esam veikuši dažus pētījumus. Viens no pēdējiem Pasaules dabas fonda pētījumiem ir par mazo HES ietekmi uz dabu, izvērtēti arī ekonomiskie faktori. Tā ir tēma, kas nav ministrijas pētījumu sarakstā.

Zaļā brīvība tikko veica arī pētījumu ar mērķi noskaidrot, kāda informācija par vidi un piesārņojumu interesē Latvijas lielāko pilsētu iedzīvotājus un kādā formā viņi to vēlas saņemt. Tika atklāts, ka Kurzemē ļoti maz interesējas par vides aizsardzību, savukārt Latgalē cilvēki ir sociāli aktīvāki. Secinājām, ka vides pārskati netiek lasīti, pat studenti neuzskata, ka tajos būtu viņiem svarīga informācija. Cilvēkus vairāk interesē, kā konkrētas preču grupas var ietekmēt viņu veselību vai vides stāvokli.

Kādēļ pieļāvāt, ka tiek pieņemts lēmums par mazo HES celtniecību bez zinātniskas analīzes par to ietekmi?

V.Bisters: Es domāju, tas bija starptautiska procesa rezultātā — mūs mēģināja piespiest atjaunot enerģijas resursus. Visi gribēja, lai tiktu atrasts risinājums un tajā brīdī mazās HES šķita pieņemamas.

M.Kļaviņš: Cik saprotu, tas bija politisks lēmums Latvijā izveidot nacionālu, neatkarīgu enerģētikas bāzi, nerēķinoties ne ar ko, arī ar vidi ne.

V.Bisters: Tolaik enerģijas resursu atjaunināšana bija globāls pasākums un daudzas valstis ar šo jautājumu strādāja. Čehijā mazās HES tika būvētas, neradot nekādas problēmas — tur ir kalnains reljefs. Līdzenā teritorijā jāizbūvē zivju ceļi, taču to izdarīt ir ļoti dārgi un grūti.

J.Brizga: Šis jautājums par mazajiem HES ir mazliet plašāks — enerģija ir vajadzīga, bet tās ieguvei ir ļoti liela ietekme uz vidi. Svarīgākais ir pētīt, kādi ir labākie risinājumi enerģijas ieguvei.

Jau vairāku gadu garumā dzird pārmetumus, ka Latvijā nav skaidri definētas tūrisma politikas. Vai ar pētījumu palīdzību ir mēģināts veicināt tūrisma politikas veidošanu?

V.Bisters: 1998.gadā tika izstrādāta rokasgrāmata tūrisma ilgtspējīgai attīstībai, kas bija diezgan praktiski orientēta — mācību līdzekļa prototips. Šaubos, vai ir tiešs sakars ar politiku. Tūrisma ieguldījums Latvijas ekonomikā bija nākošais pētījums 2000.gadā. Tajā tika dota argumentācija tam, ka tūrisms jāatzīst par ekonomikas nozari.

Pētījums par tūrisma ietekme uz vides aizsardzību palīdzēja Tūrisma nacionālās attīstības programmas veidošanā. Pēdējais, 2002.gada pētījums Nacionālā tūrisma satelītkonta ieviešanas iespējas Latvijā parādīja, ka Latvijas tūrisms kā ekonomiska nozare nav reāli atpazīstams un statistikas dati neparāda tā ieguldījumu tautsaimniecībā. Pētījumi ir parādījuši problēmas, tagad jāpieņem lēmumi. Redzēsim, kā tūrisma nozare attīstīsies Ekonomikas ministrijas paspārnē.

Vai Jūs varētu izskaidrot, kā rokasgrāmatas vai pētījums profesionālās vides izglītības standartu izstrādē saistīti ar vides politiku?

M.Kļaviņš: Investīciju apjoms, kas vides sfēras sakārtošanai ienāks Latvijā pēc iestāšanās ES būs milzīgs. Investīcijas būs gan ceļu infrastruktūrai, gan attīrīšanas iekārtām, atkritumu saimniecībai, nekaitīgas pārtikas un dzeramā ūdens kvalitātes nodrošināšanai. Kādam šajās jomās būs jāstrādā, bet Latvijā šādu profesionāļu ir maz, ļoti maz. Tātad ir nepieciešams izstrādāt profesionālās izglītības standartus, lai būtu kvalificēti speciālisti.

Par rokasgrāmatām. Vienu no tām — par saldūdeņu kvalitātes novērtēšanas kritērijiem — izmanto mani studenti, taču praktiski šī rokasgrāmata tika izveidota kā instruments, saskaņā ar kuru Latvijas vides aģentūras reģionālās vides pārvaldes veic reālu vides kvalitātes novērtējumu. Aģentūras dati nonāk vides kvalitātes apkopojumos, pēc tam tiek izmantoti arī Eiropas vides kvalitātes novērtējumā. Rokasgrāmata ir nodrošinājusi informācijas plūsmu.

V.Bisters: Pētījumiem var būt tiešais un pastarpinātais efekts. Runājot par rokasgrāmatām, tās dod pastarpinātu efektu konkrētās nozares attīstībā. Turklāt pēdējo piecu gadu laikā rokasgrāmatu pētījumu sarakstā vairs nav, lai arī tās ministrijai būtu svarīgas.

Kā panākt, lai valsts pasūtītie pētījumi būtu pieejami pēc iespējas plašākam interesentu lokam?

V.Bisters: Pētījumi nav izvietoti internetā. Tas ir trūkums, mēs to varam atzīt. Taču mēs visas pētījumu tēmas esam nodrukājuši publiskajos gada pārskatos, kas ir plaši pieejami jebkuram interesentam.

J.Brizga: Manuprāt, cilvēkus interesē tikai tik daudz, kādi pētījumi ir veikti un kādi ir secinājumi. Tas arī parasti tiek nodrukāts vai ievietots internetā. Tā vismaz tiek darīts citās valstīs. Piemēram, Zviedrijas vides aģentūra pasūta ļoti daudz pētījumu un ik pa brīdim nāk klajā ar kādiem pētījumu rezultātiem.

M.Kļaviņš: Pētījumi kā informācija ir vērtība, un informācija maksā naudu. Šajā gadījumā jārēķinās ar autortiesībām un materiālu ievietošana internetā, manuprāt, ir nepareiza. Varbūt tas ir pieļaujams atsevišķos gadījumos, taču tad jānodrošina gan autortiesību, gan intelektuālā īpašuma aizsardzība. Viens no iepriekšējo gadu pētījumiem ir bijis par jūras šelfa naftas meklēšanas urbumu. Šādai informācijai ir milzīga komerciāla vērtība un tādēļ mani pārsteidz fakts, ka šis pētījums ir pieejams bibliotēkā un jebkurš to var izlasīt. Latvijā ne intelektuālā īpašuma izmantošanas jautājumi, ne autortiesību jautājumi nav sakārtoti. Tādēļ ministrijai, slēdzot līgumu ar konkrētu projektu izpildītāju, tajā jānorāda arī autortiesību aizsardzība.

J.Brizga: Ja pētījumā konstatēts, ka kaut kam ir būtiska ietekme uz vidi, tad šai informācijai tomēr ir jābūt publiski pieejamai. Un ministrijai jābūt tai, kas šo informāciju aktīvi izplata.


Pelnrušķītes rūpība sociālās politikas pētījumos (Gunita Nagle sarunā ar Initu Pauloviču, Laumu Grafu, Guntu Robežnieci, Signi Kaņējevu, Inesi Ķīkuli, Sanitu Vasiļjevu)

Pētījumi ne politikai, ne uzņēmējiem. Ministrijai (Gunita Nagle sarunājas ar Pēteri Romānu, Remigiju Poču, Inu Gudeli, Valdi Trēziņu)

Valsts — klients, kas mūziku pasūta, bet neklausās? (Gunita Nagle sarunā ar Kārli Šadurski, Juri Jansonu, Baibu Pētersoni un Vitu Tēraudu)


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!