Labrīt, lasītāji!Divās jomās šodien jādomā par jēdzienu "kā jau vienmēr." Pirmā ir politika. Nav jau nekāda pārsteiguma, ka Godmanis un Slakteris tagad vāvuļo, ka patiesībā valsts ekonomiskā situācija nemaz tik traka nav un nav un nav. Abiem džentlmeņiem taču jāglābj reputācija, cik vien iespējams.

It īpaši Slakterim, par kuru joprojām ņirgājas pat tik nopietna instance, kā Lielbritānijas ziņu žurnāls The Economist. Var cilvēks darīt ko vien vēlas, bet viņš visu pārējo mūžu staigās ar vārdiem “nothing special” uz pieres. Viņējā ir ministrija, par kuras kompetenci publiski ir runājis Valsts prezidents, un diez vai tā būs sakritība, ka Valsts prezidents ar paziņojumu par kompetences trūkumu nāca tieši pēc tam, kad bija ticies ar Starptautiskā valūtas fonda pārstāvjiem. Kas attiecas uz Godmani, viņš vienmēr ir bijis strīdīgs cilvēks. Vieni viņam ir pateicīgi par valsts izvešanu no PSRS, citi atceras, ka viņš nāca ar savām krāsniņām un “iznīcināja rūpniecību” (tas gan lielākoties ir mīts, bet tomēr). Tagad viņš atkal ir pavadījis veselu gadu, demonstrējot saraukto pieri un milzīgo nopietnību, ar kādu viņš pieiet visam pēc kārtas. (Patiesi jābrīnās, vai arī mājās viņš izturās tāpat: “Tā, sieva. Punkts viens. Olas šorīt neēdīsim, tās ir par treknu. Punkts divi. Kafija mums ir par dārgu, turpmāk dzersim kefīru. Punkts trīs…”) Taču ar visu pieres raukšanu, Latvija tomēr atrodas dziļos mēslos. Negrib taču cilvēks par to uzņemties to atbildību, kāda tomēr būtu jāuzņemas cilvēkam, kurš pie stūres ir bijis jau 14 mēnešu garumā. Tāpēc tagad var skaidrot, ka patiesībā viss ir jauki. Vien nelaime, ka Godmanis kopā ar pārējiem valdošās “elites” pārstāvjiem uzticības kredītu iztērēja jau ļoti, ļoti sen.

Neesmu ekonomists. Nav ne jausmas, vai patlaban valsts budžetā tiešām pietrūkst 700 miljoni latu. Taču esmu politikas novērotājs un kārtējo reizi jūtu nākam sliktu dūšu, kad skatos, kā politikāņiem svarīgāka ir pozicionēšanās, manevrēšana un shēmošana, nekā valsts un tās nākotne. Slakterim it īpaši nevajadzēja sākt plātīties ar finanšu veiksmēm, jo nudien šķiet, ka viņš par valsts tautsaimniecību daudz vairāk par mani nezina. Pirmais piemērs par “kā jau vienmēr.”

***

Otrs piemērs par “kā jau vienmēr” saistās ar Puzes ķeizariņu un viņa kroņprinci, kurus abus it kā tiesā par milzīgu daudzumu finanšu smuču, lai neteiktu krietni, krietni smagāk. “It kā” tiesā tāpēc, ka tiesāšana kā tāda vēl nav sākusies, ķeizars, kroņprincis un viņu aizstāvji tiesu ir bombardējuši ar lielu skaitu “lūgumu” par to, ka prokurori ir slikti, izmeklēšanu vajag sākt no jauna, vajag mainīt pārvaldītāju arestētajiem aktīviem, no rītiem nevajag tiesāties tāpēc, ka ķeizaram ir vajadzīga fizioterapija, tualetes papīrs tualetes telpā ir nepietiekami mīksts, logus tiesas zālē vajag turēt vaļā no rītiem un ciet pēcpusdienās, jo citādi ķeizaram un kroņprincim var piemesties saules dūriens u.tt., u.tjp., u.tml. (iespējams, ka daži no minētajiem lūgumiem nav īsti). Te nu gan risinājums ir viens. Mainīt drošības līdzekli un abus censoņus likt atpakaļ aiz restēm. Tad gan centieni procesu paildzināt līdz 2048. gada oktobrim beigtos, kā ar nazi nogriezti. Šī ir lieta, ar kuru Latvijai ir pieredze, un nebūt ne jauka — visi atceramies, kā Lavents darīja visu iespējamo un pat šķietami neiespējamo, lai viņa “tiesāšana” turpinātos daudzu gadu garumā. Arī tā dēvētais digitalizācijas skandāls nav pat tuvu tiesāšanai pēc būtības. Tāpēc atkal doma “kā jau vienmēr.” Protams, vienu labu lietu par to visu var teikt — kamēr Puzes ķeizariņu tiesā, pat viņa mēli izkārušās prostitūtas Saeimā neuzdrīkstas viņu bīdīt premjerēšanas virzienā. Censties legalizēt viņam inkriminētos noziegumus vai arī viņu amnestēt priekšlaicīgi — to gan var, bet vismaz varam justies pasargāti no šī cilvēkbērna iesaistīšanās lielajā politikā.

Vēl tik varētu vēlēties, kaut kāds izdomātu veidu, kā garantēt, ka Šlesers nekļūs par Rīgas mēru, jo to nu reiz Latvijas galvaspilsēta nevar atļauties.

Jauku visiem dienu!