Atslēgvārdi:

Kā iekustināt Zinātnes padomes muskuļus?

No darbības viedokļa Zinātnes padomi pēdējos piecus gadus īsumā varētu raksturot diezgan skarbi, jo tās loma pamazām iesīkstējusi. Padomei bija nepieciešamas pārmaiņas. Iesīkstēšana notika tāda paša iemesla dēļ kā zinātnes iesīkstēšana – naudas trūkuma dēļ.

Iesaki citiem:

Diskusijā piedalās Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības un zinātnes departamenta direktora vietnieks pārvaldes jautājumos Anatolijs Melnis, Zinātnes padomes priekšsēdētāja vietnieks Juris Jansons, Latvijas Universitātes (LU) prorektors Indriķis Muižnieks un Juris Rozenvalds, profesors no LU Politikas zinātnes katedras


Kā Jūs dažos teikumos raksturotu Zinātnes Padomes lomu un vietu zinātnes un augstākās izglītības attīstībā Latvijā pēdējo piecu gadu laikā?

Anatolijs Melnis, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības un zinātnes departamenta direktora vietnieks pārvaldes jautājumos: Saskaņā ar likumu Zinātnes padomei ir divējāda daba. No satura viedokļa var teikt, ka Zinātnes padome ir koleģiāla institūcija, bet no otras puses Zinātnes padome ir arī valsts pārvaldes iestāde. Padomes divējādā daba kontrastē un tas rada zināmus sarežģījumus.

Kā zinātnieku koleģiāla institūcija – Zinātnes padome ievēlēta, deleģējot pārstāvjus gan no Zinātņu akadēmijas ekspertu komisijas, gan no ministrijas. Zinātnes padome ir partneris sadarbībai ar Izglītības un zinātnes ministriju un citām valsts pārvaldes institūcijām. Padome piedalās stratēģiju izstrādē un politikas veidošanā. Var teikt, ka padome piedalās arī lēmumu pieņemšanā, bet tās viedoklis tiek izteikts ieteikumu, priekšlikumu veidā.

Tas ir skats no normatīvo aktu puses. Varam arī palūkoties uz Zinātnes padomes lomu un vietu no praktiskās puses.

Juris Jansons, Zinātnes padomes priekšsēdētāja vietnieks: Mana pieredze Zinātnes padomē mērāma vairāku gadu garumā. Divus gadus esmu bijis tās priekšsēdētājs, četrus gadus – priekšsēdētāja vietnieks. Tādēļ varu teikt, ka padomi pazīstu gan no ārpuses, gan iekšpuses.

No darbības viedokļa pēdējos piecus gadus īsumā varētu raksturot diezgan skarbi, jo Zinātnes padomes loma pamazām iesīkstējusi. Padomei bija nepieciešamas pārmaiņas. Iesīkstēšana notika tāda paša iemesla dēļ kā zinātnes iesīkstēšana – naudas trūkuma dēļ. Neviens nedrīkstēja aiziet postā, jo bija jāuztur visas zinātnes nozares.

Tādēļ Zinātnes padome nevarēja realizēt to, par ko tikko runāja A.Melnis. Nebija iespēju sadarbībā ar valsts pārvaldes institūcijām veidot zinātnes politiku. Kādu politiku tu vari veidot, ja nav naudas? Šodien Zinātnes padome ir lielu pārmaiņu priekšā. Ir nodoms padarīt Zinātnes padomi par vienu no partneriem valsts politikas realizācijā.

Beidzot jāatrisina arī Padomes divējādā daba. Zinātnieki ir ļoti interesantas būtnes. Ierēdņiem grūti saprast, ka zinātnieki paši formulē sev darba uzdevumu, paši izvērtē darba rezultātus un pasaka, vai izdarītais ir labs vai slikts. Fundamentālajā zinātnē tieši tā arī notiek. Tādēļ valstī nepieciešama pārdomāta un līdzsvarota sistēma. Tradicionāli to risina veidojot šādu sistēmu: ministrija nosaka valsts politiku un aizstāv valsts intereses, ir arī elitāra, zinātnieku vēlēta ar augstu autoritāti un ne pārāk daudzskaitlīga Zinātnes padomes institūcija, un ir arī trešā sastāvdaļa – aģentūras, kuras nodarbojas tieši ar projektu realizāciju, pilda tās funkcijas, kuras nav raksturīgas ne ministrijai, ne Zinātnes padomei. Šāda sistēma Latvijā, manuprāt, tuvākajā laikā būtu jārada.

Muižnieka kungs, Jūs esat augstskolas zinātnes prorektors, un turklāt Latvijas lielākās augstskolas zinātnes prorektors. Kā Jūs skatāties uz šo jautājumu?

Indriķis Muižnieks, LU prorektors: Zinātnes padome jāvērtē vēsturiskā kontekstā. Valstīs, kuras izgājušas transformācijas procesu, vēsturiskā attīstība ir līdzīga. Bija nepieciešams mainīt zinātniskās darbības organizācijas finansēšanas sistēmu, kāda tā bija Padomju Savienības, laikā. Šis uzdevums lielā mērā tika veikts pateicoties Zinātnes padomes aktivitātēm. Acīmredzot jaunajām vajadzībām, kas parādījušās sabiedrībā, Zinātnes padomes esošā forma vairs īsti neatbilst ne no administratīvā, ne no likuma viedokļa, ne arī pēc funkciju daudzveidības. Īpaši šis jautājums ir aktuāls tagad, kad esam deklarējuši virzību uz zināšanās balstītu ekonomiku. Ceturtā daļa struktūrfondu paredzēta zinātnes un augstākās izglītības vajadzībām. Mēs esam definējuši, ka centīsimies sasniegt Barselonas kritērijus (2002) – 2010.gadā sasniedzot valsts finansējumu zinātnei viena procenta no iekšzemes kopprodukta apmērā.

Tādēļ šādai koleģiālai institūcijai, kurai nav vietas pašreizējā valsts pārvaldes struktūrā, nepieciešamas pārmaiņas. Tāpat nepieciešamas pārmaiņas, lai izpildītu funkciju, kuru visu laiku deklarējam, – zinātnes un augstākās izglītības integrācija, bet ar kuras īstenošanu nesekmējas.

Kāda ir Zinātnes padomes loma augstākās izglītības attīstībā? Līdz šīm diezgan maz bijuši dokturantūras granti, bet pamatā Zinātnes padomes funkcija bija saglabāt zinātnisko potenciālu un zinātniskos virzienus. Zinātnes padomei nebija reālas iespējas būtiski ietekmēt augstākās izglītības attīstību, tomēr Zinātnes padomes pārstāvji darbojas Augstākās izglītības padomē. Jāatzīst, ka priekšstats par zinātnes un augstākās izglītības šķirtību iesēdies cilvēku prātos.

Jaunās funkcijas pašlaik tiek noteiktas, nolikuma projekti tiek slīpēti. Es domāju, ka attīstība patlaban ir pozitīva.

Jansona kungs pieminēja, ka nebija naudas, lai Zinātnes padome varētu palīdzēt valsts pārvaldes iestādēm veidot zinātnes politiku. Ja nauda šodien būtu, vai Zinātnes padomei ir pietiekoša kapacitāte, lai virzītu Latvijas zinātnes attīstību atbilstoši globālās situācijas izaicinājumiem?

I.Muižnieks: Ja man prasa, es teiktu, ka nav.

Juris Rozenvalds, profesors no LU Politikas zinātnes katedras: Mana situācija ir ļoti specifiska, jo man kā zinātniekam Zinātnes padome vairāk kā desmit gadus pildījusi tādu kā zinātnes mātes funkciju. Es negribu kādu apsūdzēt. Tomēr jāsaka, ka laikā, kad nodarbojos ar filozofiju, man bija iespējas saņemt Zinātnes padomes atbalstu, bet kad pārgāju uz politoloģiju, manis vairs nav, un ne tikai manis, bet vairāku citu zinātņu nozaru nav, proti, nav iespēju tikt pie grantiem, kas, protams, rada problēmas.

Paskatoties vēsturē, varam teikt, ka tas, ko es saku, nav saistīts ar subjektīvu attieksmi, ar nevēlēšanos. Objektīvi Zinātnes padome šajā laikā pildīja divas funkcijas: no vienas puses tā saglabāja proporcijas, kas bija izveidojušās 1990.gadu sākumā. Toreiz nebija politoloģijas. Līdz ar to, protams, mēģinājums ielauzties un teikt, lai man atdod kādu daļu no “pīrāga”, saduras ar kolektīvu pretošanos. Zinātnes padome šos gadus eksistēja kā starpveidojums, ar vienu daļu atbalstot Padomju sistēmu – Zinātņu akadēmiju kā Zinātnes ministriju. Pretestību jaunu zinātņu nozaru ienākšanai var saprast. Bija funkcija saglabāt, nodrošināt eksistenci Zinātņu akadēmijas paliekām, kadri nemainījās, mainījās nosaukumi. Vai tie bija Zinātņu akadēmijas vai universitātes institūti, kas saņēma finansējumu? Es paskatījos, kā sadalījās grantu finansējums 2001.–2004.gadā starp universitāti kā tādu un bijušajiem akadēmijas institūtiem. Proporcijas ir ļoti skaidras – filozofijā, psiholoģijā, socioloģijā – institūtiem ticis 70 procenti finansējuma, vēsturei no 94 procentiem līdz 92 procentiem. Līdz ar to man šķiet, ka šeit veidojas problēma. Zināmā mērā, Zinātņu padomes funkcija bija drīzāk konservatīva. Iespējams, ka tajā situācijā varbūt nebija citas iespējas, bet vajadzēja saglabāt to, kas ir.

Ja uzdodam jautājumu par padomes kapacitāti tās pašreizējā kondīcijā, man ir zināmas šaubas. Ir nepieciešama padomes transformācija.

Jūs pieminējāt sociālās un humanitārās zinātnes. Zināms, ka “cietajās” zinātnēs nav grūti veidot prioritātes, proti, tur, kur ir bāze, kur ir spēcīgi zinātnieki, kaut kas arī notiek un attīstās. Tanī pašā laikā sociālajās, humanitārajās zinātnēs kritēriji ir vairāk izplūduši. Kas pašreizējā veidolā Latvijas zinātnes politikā garantē, ka nenotiek kaut kādas nedaudz provinciālas darbības prioritāšu noteikšanā, kas neorientējas uz pasaules līmeni vai globālu kontekstu, bet drīzāk uz to, ko domā konkrēti politikas veidotāji konkrētajā brīdī? Kas garantē provinciālisma nepieļaušanu?

A.Melnis: Tas tiešām ir svarīgs aspekts un reizē arī drauds. Latvija ir Eiropas Savienībā, un zinātne vairāk integrējas Eiropas telpā, tajā skaitā arī Sestās ietvarprogrammas projektos. Līdz ar to līdzfinansējums balstās uz Eiropas kopēju ekspertu, ne jau uz vietējo ekspertu slēdzieniem. Arī struktūrfondi, kur tiek izvirzītas prioritātes un mērķi, pamatā nav balstīts uz vietējām, bet gan globālām tendencēm Eiropas un pasaules zinātnē.

Arī sociālajās zinātnēs?

A.Melnis: Pagaidām mēs runājam par galvenajām prioritātēm dabaszinātnēs, inženierzinātnes un tehnoloģijās. Nākamajā periodā, īpaši doktorantu sagatavošanā, arī sociālajām zinātnēm nauda būs.

Bet, kurš veido prioritātes? Kurš nodrošina, ka prioritātes atbilst ne tikai dažu personu subjektīvam viedoklim, bet arī globālām tendencēm vai Latvijas vajadzībām šo tendenču kontekstā?

A.Melnis: Ministrijai sadarbībā ar Zinātnes padomi, ar augstskolām, ar augstākās izglītības padomi to vajadzētu nodrošināt.

I.Muižnieks: Pašlaik tiek veidotas jaunās prioritātes. Sociālās zinātnēs acīmredzot prioritātes var veidot lietišķajiem pētījumiem, bet ļoti grūti tās noteikt teorētiskajiem pētījumiem. Varētu teikt, ka sociālās zinātnes kļuvušas gana lietišķas. Tur pastāv naudas pelnīšanas iespējas. Tur ir lielas iespējas iegūt finansējumu no ārpuses. Ekonomikas fakultātei ir miljonu projekti ar Labklājības ministriju, ir NATO, tautas attīstības pētījumi utt.

J.Rozenvalds: Šī situācija, no vienas puses, ļauj pelnīt naudu – tas ir neapšaubāmi, bet no otras puses – tā neveido zinātni, un tā ir problēma. Ir būtiska atšķirība, ko noteikti vajag ņemt vērā: nav grūti nolikt fiziķi, biologu vienā malā un pēc tam nolikt sociologu un prasīt: “Kur tev ir zinātniskās publikācijas?”. Problēma ir tāda, ka dabas zinātnēs, un es pieņemu arī tehniskajās, ir viena lieta – saglabāt un attīstīt esošo potenciālu, bet sociālajās zinātnēs ir problēma uzaudzēt muskuļus. No kurienes rasties bicepsiem politoloģijā? Politoloģija Latvijā faktiski radās 1980.gados principā tukšā vietā. Ja socioloģijā bija kaut kas, tad zinātnisko komunismu uzskatīt par politoloģijas priekšvēsturi nevar, tā ir pavisam cita paradigma. Tādēļ man šķiet svarīgi noteikt prioritātes, saprotot, ka ir dažādi līmeņi.

Man šķiet, ka prioritāšu noteikšanā darbojas atšķirīgi principi. Ir viena lieta, kā prioritātes veidojas dabas un tehniskajās zinātnes, bet otra – kā tās veidojas sociālajās un humanitārajās zinātnēs. Sociālajās, humanitārajās zinātnes prioritātes veidojas pilnīgi atklāti politizēti. Kurš iebildīs, ka letonikai jābūt prioritātei, bet zem šī temata var satilpināt daudz ko. Tā ir problēma, ka nav skaidri noteikti kritēriji.

I.Muižnieks: Taisnība. Aicinājums novērst provinciālismu prioritāšu veidošanā lielā mērā saistīts ar to, kā atbrīvot prioritāšu veidošanu no politiskās ietekmes. Nākotnē Zinātnes padomes kā ministrijas pārraudzības institūcijas un autonomās universitātes sadarbībā, cerams, parādīsies lielāka sabiedrības ietekme, un tas būs tikai labi. Tā nebūs politiska ietekme, tā būs universitāšu un sabiedrības mijiedarbība, kas ir nepieciešama.

Mēs universitātē mēģinājām jau kaut kādus gadus 4 –5 to uzsākt, nosakot šīs prioritātes iekšējā lauciņā, nav brīnums, ka daudzas no tām sakrīt ar to, kurās mēs esam pašlaik. Teiksim viena prioritāte, kas mums bija, pārejas posma sabiedrības sociālās un ekonomiskās problēmas, citur Latvijā izglītībā nebija. Tā teikt 10-15 gadus jau esam tajā pārejas posmā, varbūt šis pārejas posms būs 40 gadi.

Pārejas posms ir unikāla substance pētījumiem, tas ar ko mēs varam gan sev paši, gan starptautiski būt ārkārtīgi interesanti sociālajās zinātnēs. Tas ir viens, ko mēs varam un noteikti attīstīsim, it īpaši to, kā mēs turpināsim darboties kopā ar Juridisko augstskolu, kā mēs attīstīsim Sociālo un politisko pētījumu institūtu. Ir domas par austrumu institūta veidošanu. Te, manuprāt, jāskatās optimistiski.

Bet kurš dalīs finansējumu?

I.Muižnieks: Jau pagājušajā gadā, pateicoties Labklājības ministrijas ietekmei, ir parādījušās jaunas finansējuma shēmas, līdz ar to kopējais finansējuma apjoms ir palielinājies. Pirmo reizi parādījies tas, kam vajadzēja būt deklarāciju formā jau sen - tieši finansējums augstākajai izglītībai. Augstākās izglītības institūcija lemj, kādā veidā šis finansējums tiek lietots.

Nākotnē plānots veidot iestādi – Augstākās izglītības un zinātnes administrācija. Sakiet, lūdzu, kā tas sasaistās ar Zinātnes padomes darbu? Kurš būs tas, kurš dalīs naudu un noteiks prioritātes?

I.Muižnieks: Ir skaidrs, ka Zinātnes padome atbildīga par lietišķiem un fundamentāliem pētījumiem – tā ir tikai viena aprūpes programma zinātniskās darbības finansējuma daudzveidībā. Tātad struktūra zināmā mērā mainās, bet Zinātnes padome nedala visu naudu, bet nodrošina ekspertīzi visā iespējamajā programmā. Te parādās tāds loģisks princips – viena lieta ir novērtēt projekta zinātnisko kvalitāti, otra lieta – nolemt, cik daudz, kādā veidā un no kādas naudas piešķirams finansējums. Zinātnes padomes rīcībā ir noteikts finansējums, bet grūti pateikt, cik liela daļa tā būs, nu vismaz pāris miljoni latu. Parādās augstskolas pētījumi, Ekonomikas ministrijas rīcībā esošie zinātniskie pētījumi. Sliktāk, ja ministrija pati nosaka – šeit vajag izpētīt, un tad politiskajā kontekstā palūdz sev zināmo pētnieku, lai viņš sagatavo atskaiti. Zinātnes padomes jaunā funkcija ir nodrošināt ekspertīzi projektu vērtēšanai.

Tātad nebūs tā, ka ministrija var pa taisno vienkārši pasūtīt pētījumu?

I.Muižnieks: Vismaz es tā ceru. Zinātnes padome iecerēta kā pieteikumu un rezultātu ekspertīzes institūcija, kurā būs neliela komisija un plaša ekspertu datu bāze, līdzīgi kā tas ir Briselē, Eiropas projektus vērtējot. Tur izvēlas konkrētam projektam maksimāli objektīvus ekspertus. Es gribētu cerēt, ka šī datu bāze attīstīsies un tajā būs eksperti ne tikai no Latvijas, bet arī no kaimiņvalstīm, Ziemeļvalstīm.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Citi autora darbi