"Diena" 17.12.2005
Pašlaik Eiropas Savienības (ES) darba kārtības degpunktā ir jautājums par budžeta sadalījumu laika periodam no 2007. līdz 2013.gadam. Lai arī notiek intensīva tirgošanās par katras dalībvalsts ieguldījumu un guvumu, ir skaidrs, ka Latvija no ES kopējā katla šo septiņu gadu laikā iegūs summu, kas rakstāma ar deviņām nullēm — guvums varētu pat sasniegt četrus miljardus eiro. Summu veidos Eiropas Sociālā fonda, Eiropas Reģionālā attīstības fonda un Kohēzijas fonda ieguldījumi Latvijas sociāli ekonomiskajā attīstībā, un šis neietver vēl to finansējuma daļu, kas tiks novirzīts lauksaimniecības attīstībai un lauku ekonomikas dažādošanai. Tātad kopējais naudas birums gaidāms vēl lielāks.
Tāpat ir zināms, ka tik liels ES fondu ieguldījums jaunajās dalībvalstīs vairs nākotnē neatkārtosies, jo tuvākajos gados ES darba kārtībā arvien aktuālāks kļūs jautājums par tālāku paplašināšanu. Rindā stāv Rumānija, Bulgārija, Horvātija, Turcija un, iespējams, tuvākajos septiņos gados — Ukraina un Balkānu valstis, kas ieņems nākotnes paplašinātās ES nabadzīgāko valstu pozīcijas un līdz ar to paģērēs lielākos ES budžeta tēriņus. Tātad 2007.—2013.gada periodā Latvijai pieejamie ES fondi ir neatkārtojama iespēja, kas jāizmanto gudri.
Ačgārna plānošana
Ministrijās pašlaik notiekošā plānošana nerada pārliecību, ka ES fondi tiks ieguldīti stratēģiski, pārdomāti un mērķtiecīgi. Pirmkārt, nākamā perioda plānošana notiek bez esošā perioda (2004.—2006.) izvērtējuma. Nav noticis ne aktivitāšu izvērtējums pēc būtības, ne institucionālās sistēmas izvērtējums.
Pati ES fondu ieviešanas vadošā iestāde Finanšu ministrija ir atzinusi: “[Esošajos] struktūrfondu plānošanas dokumentos iekļauts reālajām finansējuma saņēmēju vajadzībām neatbilstošs piedāvājums, uz ko norāda projektu pieteikumu trūkums, un ir zaudēts laiks SF līdzekļu apgūšanā” (FM informatīvais ziņojums par ES finanšu resursu apguvi, 16.XI 2005., 4.lpp.).
Tomēr, lai arī problēma ir atzīta, pirms nākamā perioda plānošanas nav veikts izvērtējums, lai izvairītos no kļūdu atkārtojuma. Šis rada bažas, ka arī turpmāk Latvijas ministriju galvenais mērķis būs laikus apgūt, nevis mērķtiecīgi ieguldīt piešķirto finansējumu.
Otrkārt, Nacionālais stratēģiskais ietvardokuments (NSID), kas noteiks ES fondu sadalījumu 2007.—2013.gadā, tiek rakstīts, vēl pirms Latvija ir apstiprinājusi savu Nacionālo attīstības plānu (NAP), kas pašlaik tiek izstrādāts Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas paspārnē. NAP sabiedriskā apspriešana plānota janvārī un februārī, un tas noteiks valsts attīstības visaptverošos mērķus un paredzēs pasākumus to sasniegšanai. ES fondu finansējumam būtu jākļūst par vienu no instrumentiem, kā sasniegt Latvijas attīstības mērķus, un tāpēc to izlietojuma plānojumam būtu jāizriet no NAP, nevis otrādi.
Treškārt, ES fondu apguves institucionālā sistēma ir apstiprināta vēl pirms vienošanās par prioritātēm un aktivitātēm. Loģiski būtu, ja no sākuma politiskā līmenī tiktu panākta vienošanās, ko mēs ar ES fondiem darām un kādās jomā ieguldām, un tad atbilstoši meklējam institūciju, kas vislabāk spētu šo naudu administrēt. Latvijā diemžēl pietrūks rīcībpolitikas koordinācijas, kas stāvētu pāri katras ministrijas šaurajām interesēm. Plānojot finansējuma sadalījumu, Latvijā pieejamais naudas daudzums no sākuma tiek sadalīts “uz galviņām”, un tad ministrijas sāk domāt, kur iedoto naudu iztērēt.
No tā arī izriet ceturtā ačgārnība — finansējuma sadalījuma procenti tiek noteikti vēl pirms lēmuma par sasniedzamajiem rezultātiem un aprēķiniem par to sasniegšanas izmaksām. Proti, lielāko finansējuma daļu “izsit” spēcīgākās ministrijas, un vājajām jāsamierinās ar mazumiņu. Šāda finansējuma plānošana uztur Latvijas atpalicības apburto loku, jo, piemēram, ministrijām, kas rūpējas par iedzīvotāju izglītību un labklājību, nav kapacitātes administrēt lielāku finansējumu vai īstenot ambiciozākas idejas nekā līdz šim.
Diemžēl ES fondu ieguldījumu galvenajam plānotājam Finanšu ministrijai šāds finansējuma sadalījuma process ir pieņemams, un paredzētais ES fondu naudas sadalījums pēc prioritātēm tiek noteikts, “ņemot vērā SF ieviešanas progresu 2004.—2006. gada pašreizējā plānošanas periodā”. (NSID projekts, 161.lpp.) Pamatojoties uz šo progresu, FM ir lēmusi, ka infrastruktūrā jāiegulda 70% pieejamā finansējuma, uzņēmējdarbības un inovāciju veicināšanā — 20%, savukārt cilvēkresursu attīstībā un nodarbinātībā — tikai 10%.
Jāiegulda cilvēkresursos
Abstrahējoties no organizacionālajiem jautājumiem, piedāvāju paskatīties uz labās prakses piemēriem citās ES dalībvalstīs, kā visefektīvāk ieguldīt pieejamos līdzekļus, lai panāktu ne tikai īstermiņa impulsu inflācijas sakāpināšanai, bet arī nodrošinātu valsts ilgtermiņa ekonomisko attīstību.
Viens no noteicošajiem Īrijas attīstības aspektiem ir bijusi mērķtiecīga ES fondu finansējuma ieguldīšana cilvēkresursos. Salīdzinot ar citām struktūrfondu saņēmējvalstīm, kas cilvēkresursos ieguldījušas vidēji 20% no kopējā finansējuma, Īrija ieguldījusi vidēji 35%. Īrijā īstenotā izglītības attīstības un nodarbinātības veicināšanas programma ir bijusi balstīta uz diviem pamatprincipiem: 1) izglītībai ir jāatbilst tautsaimniecības prasībām, un tai jāsagatavo kvalificēti cilvēkresursi aktuālajām tirgus nepieciešamībām; 2) finansējumam ir jābūt pieejamam pēc iespējas vienkāršāk.
Mācību jomu un programmu izvēli valsts nav atstājusi pašplūsmā, bet gan sadarbībā ar darba tirgus pētniekiem, arodbiedrībām un uzņēmumiem izvirzījusi rekomendējamās profesijas un jomas, kurās īstenotās mācības var iegūt ES fondu atbalstu. Īrijā veiksmīgi ir ieviests projekts, kurā atbilstoši profesionālajai jomai vai reģionālajam izvietojumam ir izveidoti jau vairāk nekā 50 profesionālās izglītības veicināšanas tīklu (skillnets). Tajos apvienojušās ne tikai profesionālās izglītības iestādes, bet arī — pats galvenais — uzņēmumi un arodbiedrības. Atbilstoši nepieciešamībai tie spēj ātri reaģēt uz tirgus izmaiņām un par zemām izmaksām apmācīt darba ņēmējus pieprasītajās jomās. Tas ir tikai viens no piemēriem, kā veiksmīgi īstenota nodarbināto kvalifikācijas paaugstināšana vai pārkvalifikācija.
Atšķirībā no Latvijas, kur līdz šim Eiropas Sociālā fonda finansētās mācības galvenokārt ir bijušas pieejamas bezdarbniekiem un sociālās atstumtības riska grupām, Īrija savu nodarbinātības veicināšanas programmu bāzējusi uz ekonomiski aktīvajām sabiedrības grupām, skolēniem un studentiem. Nemainot Latvijas nodarbinātības veicināšanas mērķauditoriju, mēs kļūsim par visizglītotāko bezdarbnieku valsti. Turklāt mācības ir tikai daļa no nepieciešamā — tās ir jāpapildina ar prakses iespējām uzņēmumos un tā saukto sēklas naudu uzņēmējdarbības sākšanai.
Sabiedriska labuma mērķi
Uzņēmējiem pieejamajam finansējumam jāizvirza sabiedriska labuma mērķi. Tikai šādā privātā publiskā sadarbībā var nodrošināt ilgtermiņa attīstību: publiskais finansējums iniciē aktivitāti jomā, kas prasa lielus ieguldījumus un kas īstermiņā nav izdevīga peļņas gūšanai, savukārt, ja sāktā iniciatīva ir bijusi veiksmīga, tās turpināšanos nodrošina tirgus spēki uz privātā finansējuma bāzes.
Latvijā līdz šim uzņēmumiem pieejamais finansējums ir ticis dalīts pēc “kas pirmais brauc, tas pirmais maļ” principa. Lai arī pieteikuma veidlapās uzņēmējiem ir jāpamato sava projekta atbilstība reģionālās attīstības, informācijas sabiedrības un dzimumu līdztiesības veicināšanas mērķiem, tomēr tā ir bijusi tikai formalitāte, jo projektu vērtēšanā šie aspekti netiek ņemti vērā. Latvijā, piesakoties ES fondu finansējumam, uzņēmumam pat nav jānorāda, cik darba vietu, projektu īstenojot, izveidos vai saglabās. Šāds kritērijs tiek piemērots Igaunijā lauku tūrisma attīstības projektiem. Tāpat, piemēram, Lielbritānijā, Liverpūles reģionā, izveidotais investīciju fonds, kas sniedz kredītus riskantiem mazo un vidējo uzņēmumu biznesa projektiem, ir uzņēmies saistības ar savām investīcijām radīt vai saglabāt 12 000 darba vietu. Šāda kritērija piemērošana liek investīciju fondam, kas citādi darbojas brīvā tirgū pēc tīrās peļņas principiem, raudzīties arī uz sabiedriskā labuma mērķu sasniegšanu.
Papildinātības princips
ES fondu finansējums būtu jāiegulda aktivitātēs, pēc kurām ir pieprasījums, lai nodrošinātu iesāktā ilgtspēju. Pretējā gadījumā var tikt pieļauta kļūda, kā teikts The Economist, būvējot “katedrāles tuksnesī” vai ļaujoties tehnoloģisko parku sindromam. Tie ir lieli, dārgi infrastruktūras projekti, pēc kuriem nav pieprasījuma un tāpēc tiem pēc ES finansējuma beigšanās nav iespējams piesaistīt privātās investīcijas. Šādi projekti rada atkarību no atbalsta, jo īstenotās idejas nespēj nodrošināt savu dzīvotspēju un to uzturēšanai atkal un atkal jātērē valsts vai ES fondu līdzekļi.
Atkarību no ES finansējuma var radīt arī ieguldījumi tādās jomās, kas sabiedrībai šajā mirklī nav aktuālas. Tie ir kaut kur “augšā” izdomāti projekti, kuriem nav tā saukto lokālo idejas īpašnieku (stakeholder). Šajā gadījumā projektu konkursu mērķauditorija laikus apgūs piešķirto finansējumu, bet, kad finansējums beigsies, sāktos projektus neturpinās, jo neuzskatīs tos par vajadzīgiem un aktuāliem.
Nobeigumā, atgriežoties pie raksta sākumā minētajiem problēmjautājumiem, vēlos uzsvērt, ka, plānojot četru miljardu eiro tērēšanu, politiķiem un ierēdņiem tuvākajā laikā jāpaveic šādi darbi. Pirmkārt, jāapstiprina Nacionālais attīstības plāns un tikai pēc tam jādomā, kuru mērķu sasniegšanai izmantojami ES fondi.
Otrkārt, jāvienojas par mērķiem, sasniedzamajiem rezultātiem un atbalsta jomām un tikai pēc tam jāveido institucionālā sistēma finansējuma sadalījumam.
Treškārt un galvenokārt, Latvijas sociālekonomiskās attīstības plānotājiem jāpārkāpj sava vienaldzība un šauri specializētā domāšana un, plānojot investīcijas, ES fondi jānovirza tā, lai Latvijā tiktu sasniegti ES reģionālās politikas mērķi: tiktu stimulēta ilgtspējīga sociāli ekonomiskā attīstība atpalikušajos reģionos.