Atslēgvārdi:

Kā gadījies, ka Latvijā ir tikai stulbi, slinki, pērkami, neprofesionāli žurnālisti? 11

Kolēģi žurnālisti, pajautājiet saviem draugiem, paziņām, radiem, ko viņi domā par mediju kvalitāti Latvijā! Jūs taču jau iepriekš zināt atbildi: pētnieciskās un analītiskās žurnālistikas vietā mediji izvēlas barošanos ar lētām sensācijām.

Iesaki citiem:
Astegaisa 255x203
Foto:Krista

Interneta portālu diskusijās “tautas balss” žurnālistiem velta šādus apzīmējumus: slinki, stulbi, pērkami, neprofesionāli, dzenas pēc lētām sensācijām, dzelteni... Kuriozākais ir tas, ka vienlaikus socioloģiskās aptaujas jau kuro gadu rāda, ka Latvijas iedzīvotāji ļoti uzticas radio un televīzijai, mazākā apjomā presei.

Domājot par sabiedrības klaji nicinošo attieksmi pret žurnālistiem, sajūtos līdzīgi tiesnešiem. Arī viņi taču ir ļoti apvainojušies par sabiedrības negatīvo vērtējumu, un šķendējas, ka tas radies neizpratnes dēļ. Tā kā politika.lv izveidojusi īpašu mediju paškritikas un pašanalīzes nodaļu, mēģināšu izvirzīt apspriešanai, dažus, manuprāt, galvenos žurnālistikas tēlu negatīvi ietekmējošos akcentus. Iespējams, tie kļūs par pieturas punktiem turpmākajā diskusijā šajā jaunizveidotajā nodaļā.

Vāja prese – medusmaize negodprātīgiem varas vīriem

Nereti žurnālisti iespēju robežās izpēta kādu pretlikumību un savās publikācijās norāda uz konkrētu amatpersonu vainu, taču no tiesībsargājošo iestāžu puses neseko nekādas sankcijas, vai arī tās tiek tikai imitētas. Šādos apstākļos negodprātīgajiem valdošās elites pārstāvjiem un viņu PR mašinērijai nav grūti noskaņot sabiedrisko domu sev vēlamā gultnē – “redz, kāda tā prese – meklē lētas sensācijas, mētājas ar apvainojumiem, bet juridiski taču tur viss izrādās tīrs!”

Rezultātā jau kuro reizi aizdomu ēna, kura tradicionālā rietumu demokrātijā būtu pietiekama, lai amatpersona pazustu no valsts pārvaldes skatuves, Latvijā tiek traktēta kā kārtējais “pasūtījums”, “provokācija”, “lēta sensācija”. Kas paliek atmiņā “vienkāršajam lasītājam”? Tas, ka prese ir lētu sensāciju meklētāja. Kas apmierināti berzē rokas? Sveikā izsprukusī amatpersona.

Vēl vairāk! Var runāt par to, ka mediju diskreditēšana ir sasniegusi kritisko masu. Sākumā jau minēju tiesnešu piemēru – tā kā sabiedrība taču zina, ka “visi žurnālisti ir nekompetenti tieslietās”, tiesneši pārliecinoši soļo uz neaizskaramo statusu – prese nedrīkst vērtēt spriedumus, prese nedrīkst norādīt uz aizdomām par korupciju, prese nedrīkst analizēt procesuālo normatīvo aktu izmaiņas... Tad, varbūt apšaubām arī to, ka prese nodokļu maksātājam palīdz uzraudzīt pirmās trīs varas?

Precedenti grauj cunftes imidžu

Tikpat bieži vērojamas pretējais – pētnieciskās un analītiskās žurnālistikas vietā tiek publicēti “atmaskojumi”, kurus veido sensacionāli secinājumi, kas balstīti uz žurnālista pieņēmumiem, nevis faktiem.

Šāda nekvalitatīva žurnālistika nodara mediju prestižam dubultu ļaunumu. Pirmkārt, konkrētie uzņēmēji vai valsts amatpersonas, kuras centušās bezspēcīgi ar faktiem pierādīt žurnālistam viņa pieņēmumu maldīgumu, turpmāk vairs neuzticēsies preses objektivitātei. Otrkārt, lasītājiem arvien grūtāk kļūst atšķirt patiesi objektīvi izpētītu materiālu no pliko pieņēmumu žurnālistikas, ar kuru tos baro.

Nekvalitatīvās žurnālistikas cēloņi var būt dažādi. Ja žurnālists ir slinks, nepārzina tēmu, par ko raksta, vai nevēlas atzīt savas kļūdas, tad tā ir labvēlīga augsne nepierādītu secinājumu publicēšanai.

1. Slinkums

Domāju, ka mana astoņu gadu pieredze žurnālistikā ļauj man spriest par kolēģu darbu autoritatīvāk nekā “vienkāršajam lasītājam”. “No iekšpuses” ir visai labi redzams, ka nereti tas, kas izskatās kā “politiskais pasūtījums” vai “tendenciozitāte” ir elementārs slinkums.

To, ka žurnālistam jāpārbauda fakti, pirms izteikt secinājumu, ka jāvadās pēc dokumentiem, nevis baumām, ka jāprasa pretējās puses viedoklis, ka jāmēģina tas tomēr izvilināt ar profesionālu jautājumu palīdzību, nevis atviegloti jānomet klausule un jāraksta “atteicās komentēt” – to visu Latvijas Universitātē māca vismaz piecos dažādos kursos – zinu no savas pieredzes. Un labi māca! Tikai, cik no studentiem tiešām vēlas to iemācīties? Savukārt, ja cilvēks nonāk medijā no citas specialitātes, tad viņu par šīm iemaņām apmāca redakcija, tā kā specializētas izglītības trūkums arī nav attaisnojums.

Ko jūs teiktu, ja galdnieks, kas apņēmies jums pagatavot durvis, būtu nolēmis ietaupīt laiku un nozāģēt materiālu, to nenomērot? Jāšaubās, vai tādas durvis spēs kvalitatīvi pildīt savu uzdevumu. Nereti Latvijas medijos parādās žurnālistu materiāli, kas tādas “ķap-ļap” durvis vien ir.

2. Nauda

Lai dziļi izpētītu politisko un biznesa vidi un atklātu tajā valdošās nelikumības, žurnālistam jābūt plašām zināšanām, atjautībai un analītiskam prātam, taču lielākā daļa no tiem, kam šādas īpašības piemīt, uzskata, ka pat vislielākās algas pašlaik Latvijas medijos tomēr ir zem viņu pašvērtējuma līmeņa. Tātad atalgojums arī nosaka to, ka medijos nestrādā daudzi no tiem, kam ir “pa zobam” atklāt korumpantu un valsts budžeta izsaimniekotāju intrigas.

Ja šie spējīgie cilvēki neaiziet no komunikāciju nozares vispār, tad, lai sabalansētu savu pašvērtējumu ar atalgojuma līmeni, viņi kļūst vai nu par sabiedrisko attiecību nozares speciālistiem (ciniski izsakoties, nostājas “barikāžu pretējā pusē”), vai arī kāpj pa medija iekšējās hierarhijas kāpnēm, radošā darbinieka statusu nomainot pret administratīvo.

3. Pašcenzūra

Treškārt jāmin pēdējā laikā izdaudzinātā “politiskā atkarība”, kas mediju vidē visbiežāk izpaužas kā pašcenzūra – žurnālisti zina, kuri politiskās un biznesa vides darbinieki ir attiecīgās redakcijas vadības simpātiju un antipātiju sarakstā, tāpēc, gatavojot publikāciju, jau laikus uzdot nepatīkamos jautājumus “vieniem”, bet “otros” liek mierā. Tādējādi žurnālisti nodrošinās pret to, ka viņus vakarā ilgi nelaidīs ārā no redakcijas, liekot vairākkārt samainīt rakstā būtiskākos akcentus, noīsināt kāda informācijas avota teikto līdz bezjēdzībai, izmainīt virsrakstu, un tamlīdzīgi.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (11) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

samael 20.07.2004 16:25
Elementaari gadiijies. Zhurnaalistikaa no nenoteiktaa briizha ir liels procents taadu puishu in meitenju, kuri nav zhurnaalisti peec aicinaajuma, bet tie, kuri nemak dariit neko, t.sk. buut zhurnaalistam, neizprot zhurnaalista darba buutiibu. Vinji vienkaarshi meklee "haljavu" - vietinju, kur nav jaastraadaa smagajos darbos, bet var visu dienu pljapaat ne par ko. Shis secinaajums izriet no attieksmes pret darbu saliidzinaajuma analiizes dazhadas jomas Latvijaa, peetiijuma, kursh aiznjeem pusgada laiku.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Nellija 08.08.2002 16:23
Trusim--

Tava ideja skaidra, Trusi – žurnālistikas Latvijā vispār nav un jo sevišķi priekšvēlēšanu laikā.

Es tā nedomāju, kaut arī nevaru Tev tagad nosaukt kādu perfekto ‘vietu’ presē, īstās žurnālistikas oāzi. Nevaru tāpēc, ka, manuprāt, žurnālistika nav tik atkarīga no ‘vietas’, cik no katra rakstošā cilvēka – avīze nav labi izmaisīta krāsu bundža, bet mozaīka, to pieraksta ļoti konkrēti cilvēki un praktiski pie katra rakstu gala, izņemot sēru sludinājumu un tamlīdzīgas lietas, stāv autora vārds un uzvārds. Ja šis autors žurnālistiku uztver kā nopietnu karjeru, tad viņš ļoti nopietni attiecas pret katru zilbi un rindiņu, kuru paraksta ar savu vārdu, jo viņa labais vārds ir viņa kapitāls. Ja darbs medijā netiek uztverts kā nopietna karjera, kuru cilvēks plāno turpināt ilgāku laiku, tad attieksme, protams, ir cita. Un tad savu žurnālista profesionālo principu trūkumu var novelt uz kādu citu - ‘sliktajiem’ redaktoriem, kuri laikam gan ar nokaitētiem gludekļiem dabū no rakstītāja ārā vēlamo rezultātu, vai uz šausmīgo trūkumu, kas spiež ņemt kreiso naudiņu utt.

Manuprāt, nevajag sarežģīt vienkāršas lietas – žurnālistikas kvalitāti veido cilvēki, kas tajā strādā, un atbildība par šo kvalitāti vispirms ir individuāla. Īsi sakot, mana atbilde Trusi ir, ka žurnālists var justies neangažēts tad, ja viņš tiešām nav angažēts un tas, savukārt, ir atkarīgs tieši un personīgi no viņa. Būt par žurnālistu nenozīmē tikai, ka tava darba grāmatiņa stāv kāda medija grāmatvedībā – žurnālista darba devējs jau nav tikai juridiskā persona, kura izdod laikrakstu vai ražo programmas, bet gan tas lasītājs, skatītājs vai klausītājs, kura priekšā žurnālistam ir jābūt atbildīgam par katru savu vārdu. Nevajag steigties ar cinisko secinājumu, ka visi mediji ir angažēti un nabaga godīgajiem žurnālistiem nav kur strādāt, jo varbūt šī mediju angažētība rodas tieši tāpēc, ka mediju īpašniekiem vienmēr pie rokas ir ‘žurnālisti’, kuriem labāk patīk nevis atbildīgi darīt savu darbu savu lasītāju/skatītāju/klausītāju labā, bet atrast pāris ērtus ieganstus, kāpēc šāds darbs nav iespējams.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ingus 07.08.2002 17:30
Vilcinam:

Krautmanis, kopš uzsāka politisko karjeru, NRA vairs nestrādā. Tiesa gan, sarakstā "Latgales gaisma" viņu piesaka kā NRA komentētāju, tāpēc rodas ''sis pārpratums.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

trusis 06.08.2002 16:39
Vai Tu, Nellij, vari pateikt, kur ir tā vieta presē, kur var strādāt tie, kuri patiešām grib strādāt par žurnālistiem, nevis par sabiedrisko attiecību speciālistiem, kuri tikai saucas par žurnālistiem? Varbūt esi noskaidrojusi, kur žurnālists pat priekšvēlēšanu laikā var justies neangažēts un rakstīt, domājot tikai par lasītājiem: lai viņi būtu informēti un viņiem būtu interesanti to avīzi lasīt?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

vilcins 06.08.2002 12:38
Jāatzīst, kādu gan cieņu varam prasīt no lasītājiem, ja daži no mūsu amata brāļiem, tātad mūsu cunftes pārstāvjiem, darbu apvienošanas kārtībā spēj savienot ne tikai ierakumu pretējās puses - žurnālistiku un PR, bet pat, manuprāt, savstarpēji atklāti karojošas un savstarpēji izslēdzošas jomas, piemēram, aktīvu pieslēgšanos priekšvēlēšanu aģitācijai, tajā pašā laikā saglabājot žurnālista, pat KOMENTĒTĀJA statusu.

Lūk tikai daži piemēri par dažiem ceturtās varas pārstāvjiem, kuri iecerējuši pakāpties pa varas trepītēm - PCTVL deputātu kandidātu sarakstā varam lasīt laikraksta "Vesti Segodņa" publicistikas nodaļas vadītāja Valdimira Buzajeva vārdu, kas Rīgas vēlēšanu apgabalā stratēs pat ar otro kārtas numuru (kāda gan te var būt politiska ieinteresētība, nu, protams, ka nekādas!!!).

Vai, piemēram, "Latgales gaismas" sarakstiņš, kurā augstos posteņos ierindots "Neatkarīgās Rīta Avīzes" KOMENTĒTĀJS Māris Krautmanis. "Jaunā laika" sarakstā savukārt startēs "Kurzemes Radio" radošā direktore Silva Bendrāte, Čevera partijā - Marina Kosteņecka.

Es, protams, saprotu, ka žurnālists jau arī ir cilvēks, un, iespējams, vairāku kandidatūras nebūt nebūtu tās sliktākās, tomēr vienlaicīgi ... tas tomēr ir atklāts spļāviens lasītājiem sejā - un viņi arī spļauj pretim. Te jau vairs nav runa par sīkiem komercrakstiņiem, tā jau ir atklāta smadzeņu skalošana...

Tā kā vērtējums manuprāt ir diezgan precīzs - mūsu dārziņā laukakmeņu netrūkst

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ArtisK 05.08.2002 13:35
Jāatzīst, ka ļoti labs raksts, Ingu. Lai arī esmu pavisam zaļš - tiko beidzis 1.kursu LU SZF komunikāciju nodaļā - man jau no pirmā semestra galvāpalikusi žurnālista un reklāmas kantora darboņa A.Stavro, kuru intervēju semestra (Varoņa) darbam, atbilde uz jautājumu par preses brīvību Latvijā: "Kāda preses brīvība. Tu aizej uz plānošanu un tev pasaka, ko darīt". Man tas likās pārspīlēti, bet to noteikti varētu attiecīnāt uz pētniecisko žurnālistiku Latvijā.Vēl viena lieta, kas allaž palks atmiņā ir saruna ar Rīgas Balss komentētāju J.Rimšānu, kursa darba izstrādes laikā.Viņš man pateica: "Kas, tu, muļķis esi, ko, tu, lien žurnālistikā, tu, rēķināt nemāki? Žurnālists taču ir prostitūta... ar visu no tā izrietošajām sekām". Saprotiet kā gribiet.Esmu pabeidzis 1.kursu, bet vielas pārdomām šobrīd ļoti daudz...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

SergejsK 05.08.2002 12:56
Ziniet, nēesu nez žurnālists, nez kāds cits līdzīga amata speciālists, bet gan tas, kālab visi žurnālisti cenšās - lasītājs. (Vis maz es ceru, ka mūsu dēļ)

Neapšaubāmi, šad tad rodas sajūta, ka visi daudz maz skaļie raksti ir kādu augsti stāvosu personu darbības rezultāti. Dažeiz ir smieklīgi, dažreiz skumīgi, bet gandrīz vai nekad nav neapmierinājuma. Nēesmu dzeltėnās preses lasītājs un vērā ņemu tikai lielākos un nopietnākos laikrakstus. Dzīvojam laikos, kad vārda brīvībai ir burtiska nozīme un, gribu teikt - ta turēt, Dāmas un Kungi. Pateicoties jums neizgāja cauri afēra (esmu pārliecināts, ka tas tā ir) ar ledus halli un, ja šāda situācija būtu 90-to sākumā, nebūtu tik drausmīga līguma par Lattelekom un arī G-24 būtu paveicis kaut daļu no paredzētā. Jeb kurai lietai būs tik daudz vērtējumu, cik domātāju. Mūsu valsts ir mūsu māja, mūsu žurnālisti pilda putekļu sūcēja lomu, tikai putekļu maisa saturu nevis met ārā, bet liek uz papīra tā, ka mēs redzam kur un kas ir netīrs.

Lai vīri uzvalkos taisnojas par savu rīcību viens otram "braukdami" virsū. Lai visi neskaitāmie nelikumīgās darbības apkarošanas biroji un policija kustina "mīkstās" vietas. Visi viņi saka, ka strādā... Jums, žurnālistiem, jāvērtē šī darbība, lai mēs, lasītāji redzam, kā mūsu valstij ietās.

Visu cieņu

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Iveta 01.08.2002 18:01
Koks ar diviem galiem, saki.Tai pat laikā piekrīti, ka, jā - nav jau labi... Ja esmu Ērglis, strādāju lielā izdevniecībā un man ir PR kantoris, tas jau ir saistoši Klientam. Jo viņš tak ar nav muļķis un domā, - šim kantorim nebūs problēmu ar manas publicitātes nodrošīnāšanu. Līdz ar to, kādas tur šaubas? Manuprāt! Vladimirovs... Šeit lūk ir situācija, kas apliecina, vai nu Tu esi PR speciālists vai žurnālists - ideālists, kurš ar laiku kļuvis par prastu žuļiku. PR, paldies Dievam!, nav tirgus bodīte un pat ne VZ. Sabiedriskās attiecības ir mākslas, pieredzes, godprātīguma apvienojums.' Tā varētu turpināt, apspriežot daudzus mūsu PR un žurnālistikas apvienot\ajus. Diemžēl, un nebūšu oriģināla, šī tēma mūsu valstī netiek analizēta, apspriest. Kāpēc? šķiet tā ir neizdevīga abām pusēm - žurnālistiem un PR speciālistiem.Diemzēl arī Klientiem. Kaut gan lielaks , ka pienācis laiks parunāt, gan par pērkamajiem žurnālistiem, gan par PR spečukiem, kuri šo profesiju drīzāk uzskata par piparbodīti, ga žurnālistikas un PR apvienotājiem.

Iveta, bijusī žurnāliste, tagad PR speciāliste

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Nellija 01.08.2002 17:32
Jūtu pienākumu atsaukties Ingus aicinājumam izteikties par žurnālistu pašcenzūru.

Domāju, ka pašcieņas trūkums un miglaini priekšstati par savām tiesībām un pienākumiem (kas turklāt ierakstīti Preses likumā) ir galvenie iemesli gadījumiem, kad žurnālisti savā darbā izvēlas labāk konfliktēt ar patiesību, nekā redakcijas vadību vai izdevējiem. Proti, labāk izvēlas sagrozīt faktus vai manipulēt ar tiem, ignorējot vienus un pārspīlēti izceļot citus, vai līdzīgā veidā tendenciozi atspoguļot viedokļus.

Protams, neviens ziņojums nevar pretendēt uz visaptverošu un pilnīgi precīzu notiekošā atspoguļošanu, un kurš tad to no medijiem gaida? Bet tas, ko lasītājam būtu pamats gaidīt, ir žurnālista un medija godprātīga attieksme – bez dubultas grāmatvedības motīvos, kas nosaka rakstīšanu. Visnožēlojamākās un stulbākās man šķiet situācijas, kad žurnālists skaidri apzinās šo dubulto motivāciju un uzskata to par nepieņemamu, bet tomēr spēj par to tikai klusi burkšķēt, it kā iebilšana nozīmētu nez kādu pasaules galu.

Debates ar redaktoru par to, kā būtu jāatspoguļo konkrētā lieta, ir pilnīgi normāla parādība un labs žurnālists, kas diendienā seko līdzi savai tēmai, šādos strīdos īstenībā ir daudz labākā pozīcijā par redaktoru, kuram informācijas avotu parasti ir mazāk vai tie ir vienpusīgāki. Manā reportiera pieredzē ir bijis daudz šādu sarunu, kurās uzvarējis ir labāk argumentētais viedoklis. Un, galu galā, par tekstu pēdējais vārds vienalga ir žurnālista pusē – jo es to rakstu vai nerakstu, nevis redaktors. Toties redakcijai ir citi ļoti iedarbīgi ietekmes mehānismi – vienu rakstu izcelt ar vistreknākajiem burtiem un skaļāko virsrakstu, bet citu iebāzt priekšpēdējā lapā, vai ‘vietas trūkuma dēļ’ atlikt un beidzot nepublicēt nemaz.

Tāpēc man liekas, ka žurnālistu pašcenzūru rada tas, ka šie cilvēki īstenībā nemaz negrib strādāt par žurnālistiem, negrib uzņemties atbildību par savu vārdu un saviem tekstiem, vienkārši nav izvēlējušies sev īsto darbu un ir gatavi jebkādā veidā pelnīt naudu kā kaut kādi maskēti sabiedrisko attiecību darboņi vai publiski nedeklarētu interešu rupori. Diemžēl to pašu var teikt arī par veseliem medijiem, kuru īpašniekiem neinteresē žurnālistikas bizness vai nav par to nekādas jēgas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ingus 31.07.2002 16:09
->Ingu, vai tev neliekas, ka par zurnalistu pascenzuru, kuru piemini, vispar parak maz tiek diskutets?

Jā. Tāpēc jau 8.jūlijā mediju sanāksmē BNS telpās tika tik pozitīvi uzņemta ziņa par mediju kritikas nodaļas atvēršanu politika.lv portālā, jo ir vesels problēmu komplekss, kas iedarbojas uz mediju satura kvalitāti un pašcenzūra noteikti ir viens no tiem. Tā būtu interesanta diskusija, jo nav jau tā bilde tik melnbalta - redaktoriem, izdevējiem būtu savs viedoklis, vai viņi jaunos reportierus "pieradina" par vienu melniem darbiem pastiprināti intetresēties, bet uz otriem raudzīties caur pirkstiem, kamēr žurnālistam jau ari ir sava izpratne par to, kā rakstīt to, ko vajag un tai pat laikā īpaši nekonfliktēt ar sirdsapziņu. Arī šīs vietas "mājasmāte" Nellija varētu pastāstīt par laikiem, kad viņa strādāja , vai "Dienā" - kas uzņemsies vērtēt, vai nodaļas redaktors stundām nelaiž reportieri mājās, tāpēc, lai padarītu rakstu kvalitatīvāku, vai tāpēc, lai noslīpētu politiski pareizāku? Tam kokam ir divi gali.

->Man liekas, ka tu te aizmirsi pieminet vel vienu - visciniskako variantu - zurnalists strada paraleli par sabiedrisko attiecibu veidotaju :)

Arī koks ar diviem galiem - ja Šmitiņš brauc ar Kalniņa mersi, bet nepieņem nevienu lēmumu par labu Kalniņam (kam neviens, protams, netic, bet juridisku pierādījumu taču nav!), tad viņš ir interešu konfliktā vai nav? Ja Ērglim pieder PR kantoris, kas apkalpo kādu alus brūzi, bet "Klubā" netiek publicēti raksti, kas nomelno citus alus brūžus, tad, vai mēs varam teikt: "Ērgli, nesēdi uz diviem krēsliem!"? Personīgi es domāju, ka mediju cilvēks nedrīkst nodarboties ar PR vienkārši tāpēc, pat tad, ja tieša interešu konflikta nav. Vienkārši tāpēc, lai nesabojātu reputāciju (Atkal paralēles ar Šmitiņa gadījumu). Bet kur tad novilkt svītru? Man, piemēram, pieder daži simti "Rīgas kuģu būvētavas" akciju, kuras neesmu kustinājis kopš 1997.gada. Vai man tās būtu jāpārdod, lai nebūtu interešu konfliktā, publicējot ziņas par Rīgas KB? Zinu, ka dažās valstīs ir šādi aizliegumi žurnālistam dabroties biržā. Vai "Rīgas laiks" ir kļuvis "airBaltic" rupors, tāpēc ka Tīrons un ko sākuši izdot "Outlook"? Utt, utt. Streips vispār, kā zināms, studentiem māca neņemt pildspalvas un kūciņas prezentācijās... Jauki būtu, ja Vladimirovs, Ērglis, Zanders uc šādi "uz diviem krēsliem sēdētāji" varētu šajā politika.lv mediju kritikas nodaļā publiski sīki un detalizēti pastāstīt, kur viņi velk svītru, lai viņu PR klienti neietekmētu viņu medija saturu. Tas nāktu viņiem pašiem tikai par labu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Martins Kaprans 31.07.2002 14:06
Labs raksts - popularzinatnisks, ta teikt.

Ingu, vai tev neliekas, ka par zurnalistu pascenzuru, kuru piemini, vispar parak maz tiek diskutets?

"(..) [zurnalisti] kļūst vai nu par sabiedrisko attiecību nozares speciālistiem (ciniski izsakoties, nostājas “barikāžu pretējā pusē”), vai arī kāpj pa medija iekšējās hierarhijas kāpnēm]".

Man liekas, ka tu te aizmirsi pieminet vel vienu - visciniskako variantu - zurnalists strada paraleli par sabiedrisko attiecibu veidotaju :)

Citi autora darbi