Kā astras zieds, kā gladiolas zobens 1

Torīt stipri lija. Pagalms pilns peļķēm. Man bija uzvilktas baltas zeķbikses, taču ar tām es aizbridu tikai līdz tuvējam stūrim. Visas vienos dubļos! Atgriezāmies mājās, un grūtu sirdi mamma sašmulēto zeķbikšu vietā man iedeva brūnas.

Iesaki citiem:

Padomju laikos bija tādas — eleganti „nepielipa” mazajai kājiņai, bet šļuka uz leju un sakrunkojās ap potītēm. Man ar’ sirds sāpēja. Viss taču bija tik smuki izdomāts — es savā jaunajā skolas formā, ar baltām gladiolām un baltām zeķbiksēm! Nekā – tā vietā brūnas un nesmukas! Tāds bija mans pirmais 1.septembris. Bet par spīti brūnajām zeķbiksēm es biju lepna. Jo tikai vienu reizi ir 1.septembris 1.klasē. Manā Madonas 1.vidusskolas 1.c klasē.

Kopš tā 1981.gada ir bijuši daudzi 1.septembri, bet ik gadu pirmā skolas diena raisa dīvainu smeldzi. Zinu, ka manai mammai katru 1.septembri vaigs mitrs. Gar manu vecāku māju, kas netālu no Madonas skolas, daudzi bērni 1.septembrī dodas uz skolu. Sapucējušies. Ziediem. Draiski. Lepni. Nezinu, vai vienaldzīgi. Jo, manuprāt, lai nu ko, bet vienaldzību pirmā skolas diena neraisa. Varbūt skumjas par aizgājušo vasaru vai nepatiku pret gaidāmajām mācībām, bet vienaldzību — nē.

Arī man šodien jādomā par savu skolu. Un saviem skolotājiem un skolotājām. Esmu daudzkārt sev solījusies savas mīļākās skolotājas apciemot. Bet tas tā arī ir palicis solījumos. Pēdējā vidusskolas gadā es biju varen lecīga. Stāstīju visiem, ka gaidīt gaidu skolas beigšanu, jo „skola ierobežo personības brīvību”. Šaubos, vai tobrīd pati īsti sapratu, ko ar šiem vārdiem domāju, bet skanēja varen gudri. Kā tolaik biju pārliecināta.

Bet šodien man īpaši jādomā par divām skolotājām. Skolotāju Strodi un skolotāju Cakuli. Skolotāja Staņislava Strode bija mana klases audzinātāja un latviešu valodas un literatūras skolotāja pamatskolā. Viņa manī radīja spēcīgu interesi par latviešu literatūru. Uzņēmīgi mūs, lauku bērnus, veda uz Rīgu, uz teātra izrādēm, uz muzejiem un pat uz kapiem pie rakstnieku atdusas vietām. Un stāstīja, stāstīja, stāstīja. Viņa bija kā otra mamma — mīļa, atsaucīga, rosinoša un atbalstoša. Reiz, kad jau mācījos vidusskolā, skolotāja Strode, mani sastapusi, jautāja, vai esmu padomājusi, par ko gribu kļūt. Tobrīd jau domāju par žurnālistiku, bet vēl nevienam to nebiju sacījusi. Bikli bildu kaut ko par žurnālistikas studijām, un skolotāja Strode sacīja — viņa tieši par to domājot, jo, viņasprāt, man žurnālistika būtu tieši kā radīta un arī skolotāja Cakule viņai atzinīgus vārdus par maniem sacerējumiem teikusi.

Jā, tolaik vēl valdīja tāds vienkāršots priekšstats, ka žurnālistika — tā ir domāta tiem, kas labus sacerējumus raksta. (Šo šauro pārliecību LU pasniedzēji gan sagrauj jau pirmajās lekcijās). Lai gan prasme rakstīt „garšīgi”, izjust valodu un spēlēties ar to — tas nu tiešām ir viens no žurnālista darba stūrakmeņiem. Un mana latviešu valodas un literatūras skolotāja vidusskolā Valda Cakule mūs mudināja uz valodas izgaršošanu, rosinot daudz lasīt un izdomājot visdažādākos un visinteresantākos domrakstu tematus. Ar skolotāju Cakuli man bija īpaši interesanti — samērā nesen sākusi strādāt skolā, latviešu valodas un literatūras fanāte — viņa radīja polāras sajūtas pret sevi un savu mācāmo priekšmetu. Vieniem — absolūtu pretestību, citiem — milzīgu pieķeršanos. Es pieķēros. Man patika. Patika ne tikai stundās runāt un izteikt savas domas, bet arī pēc stundām ar viņu runāties. Viņa tiešām iemācīja mīlēt grāmatas. Un iemācīja domāt. Analizēt. Un savas domas izteikt vārdos, ietērpt teikumos. Viņa mums lika literatūras pierakstu kladē pirmajā lapā ierakstīt savu mīļāko dzejoli. Un man tā kļuva par tradīciju. Viņa ar mums runājās kā līdzīgs ar līdzīgu. Un pēc padomju skolas režīma tas bija kas jauns un nepiedzīvots. Bet vislielāko saviļņojumu skolotāja Cakule man izraisīja vidusskolas izlaiduma dienā, iedāvinot Edvarta Virzas mīlas dzeju krājumu un zem veltījuma parakstoties nevis kā skolotāja Cakule, bet gan — kā „skolotāja Valda”. Es jutos pagodināta. Un novērtēta. Ļoti, ļoti.

Lai piedod man tie daudzie Madonas skolas skolotāji, ko šeit izvērsti nepieminu. Katram, protams, no viņiem ir sava vieta manā dzīvē un tapšanā. Un droši vien neapzinātā līmenī viņi mani ietekmē vēl arī šodien. Skolotāja Stasjule, kas, audzinot mūs 3.klasītē, ar savu atvērtību un sirsnību ieguva mūsu mīlestību un bija mums, delveriem, vecākās māsas vietā. Bioloģijas skolotāja Semberga, kas lika mums šūnas uzbūvi iemācīties tā, lai „pat nakts laikā jūs to varētu uzzīmēt”. Skolotāja Grīnblate, kas rosināja mūs uz brīvdomību. Skolotāja Kazakeviča, kas pašā atmodas sākumā sarežģīto divdesmitā gadsimta vēsturi mums godprātīgi skaidroja bez mācību grāmatu atbalsta. Skolotāja Špate, kas, slavena ar savu stingrību, mums neatlaidīgi prasīja mācīties angļu valodu, kad šķita — tā valoda nebūs vajadzīga, jo mēs, padomju bērni, nekur ārpus PSRS robežām netiksim.

Es kādreiz neticēju domai, ka skolotājus novērtē tikai pēc daudziem gadiem. Man šķita — „labos” skolotājus protu novērtēt jau mācību laikā. Bet īsti tā tomēr nav. Laiks un pieredze rada savas korekcijas. Tāpēc šodien salieku vārdu ziedus un sūtu visiem saviem Madonas skolotājiem. Ne skaļus saukļus. Ne dzejas rindas. Ne filozofu atziņas. Vienkāršu — paldies. Jo nekas labāks vēl pasaulē nav izgudrots. Paldies — kā astras zieds, kā gladiolas zobens, kā pirmā dzeltenā kļavas lapa, kā dzērves atvadu kliedziens. Paldies par tiem divpadsmit gadiem, ko jūs visi bijāt kopā ar mani.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


DaceA 01.09.2008 19:54
Ļoti skaists stāsts! Paldies! Un pirmā rindkopa mani izsmīdināja tik pamatīgi, ka smējos skaļi!

Citi autora darbi
Kaut kas krasains

Un atkal jauns sākums 5 Autors:Dita Arāja