Foto: I. Kalniņš

Esošais apstrīdēšanas mehānisms projektu pieteicēju nostāda nevienlīdzīgā pozīcijā ar valsti (struktūrfondu administrējošo iestādi). Pat gadījumos, kad tiek konstatētas kļūdas vai pārkāpumi struktūrfondu administrējošās iestādes rīcībā un ir pieņemts projekta pieteicējam labvēlīgs lēmums, projekta pieteicējs nevar iegūt finansējuma sava projekta ieviešanai.

Līdz šim Eiropas Savienības struktūrfondi likuši daudziem uz tiem mesties kā uz medu. Bet bieži vien projektu pieteicēji jutušies pielipuši kā pie medus – pie daudzajām ar SF sadali saistītajām problēmām. Viena no tām saistās ar noraidīšanas apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas regulējumu, kas lielai projektu iesniedzēju daļai neļauj noraidījumus apstrīdēt, savukārt tiem, kam šādas tiesības ir piešķirtas, nav nekādu cerību pat labvēlīga lēmuma rezultātā iegūt finansējumu sava projekta ieviešanai. Viņi var cīnīties par savu taisnību, tā sakot, sava prieka vai principa pēc, bet negūstot materiālu gandarījumu uzvaras gadījumā.

Strīdu risināšanas sistēmu, kas tika piemērota laika posmā no SF apguves uzsākšanas 2004. gadā līdz 2006. gada 1. janvārim reglamentēja Latvijas Republikas (LR) Ministru kabineta (MK) 2004. gada 30. marta noteikumi Nr. 200 “Noteikumi par Eiropas Savienības struktūrfondu vadību” un Administratīvā procesa likums. Savukārt kopš 2006. gada 1. janvāra ir spēkā Eiropas Savienības struktūrfondu vadības likums.

SF vadības likums ietver būtiskus APL piemērošanas izņēmumus SF projektu konkursu gadījumos. Pirmkārt, likumā iekļauts aizliegums daļu lēmumu pārsūdzēt tiesā. SF vadības likums (18. panta devītā daļa) nosaka, ka ja projekta iesniedzējs ir tiešās vai pastarpinātās valsts pārvaldes iestāde (tai skaitā, pašvaldības un pašvaldību iestādes), lēmums nav pārsūdzams. Šajā gadījumā struktūrfondu vadībā iesaistītās institūcijas lēmums nav administratīvs akts, bet gan pārvaldes lēmums, kuru nevar pārsūdzēt tiesā.

Otrkārt, lai izvairītos no SF finansējuma ‘iesaldēšanas’ lēmumu apstrīdēšanas laikā likumā noteikts, ka lēmuma apstrīdēšana vai pārsūdzēšana neaptur tā izpildi (19.panta 6.daļa, 20.panta 2.daļa). Tādēļ lēmuma apstrīdēšanas gadījumā SF administrējošās institūcijas var turpināt citu projektu vērtēšanu un līgumu slēgšanu, neuzkrājot noteiktu finansējuma rezervi gadījumiem, ja apstrīdēšanas vai pārsūdzēšanas rezultāts ir pieteicējam labvēlīgs. Faktiski tas nozīmē to, ka, ja mirklī, kad pieņemts apstrīdētājam labvēlīgs lēmums, viss projektu konkursam iezīmētais finansējums jau ir sadalīts, projektu pieteicējs nevar iegūt finansējumu sava projekta ieviešanai.

Treškārt, lai izvairītos no tiesvedības par neiegūto labumu (SF finansējumu), SF vadības likums nosaka, ka projekta iesniegšana nerada pienākumu SF vadībā iesaistītajai institūcijai piešķirt projekta iesniedzējam finansējumu SF projekta ieviešanai (5. pants). Tātad projekta pieteicējam labvēlīga apstrīdēšanas lēmuma vai tiesas sprieduma gadījumā ir tiesības tikai uz zaudējumu atlīdzību.

Faktiski esošais apstrīdēšanas mehānisms projektu pieteicēju nostāda nevienlīdzīgā pozīcijā ar valsti (SF administrējošo iestādi), jo pat gadījumos, kad tiek konstatētas kļūdas vai pārkāpumi SF administrējošās iestādes rīcībā un ir pieņemts projekta pieteicējam labvēlīgs lēmums, projekta pieteicējs nevar iegūt finansējuma sava projekta ieviešanai. Mehānisms nonāk pretrunā ar administratīvā procesa tiesiskās paļāvības principu, proti, ka „privātpersona var paļauties, ka iestādes rīcība ir tiesiska un konsekventa. Iestādes kļūda, kuras pieļaušanā privātpersona nav vainojama, nedrīkst radīt privātpersonai nelabvēlīgas sekas” (APL 10. pants).

Atbilstoši Eiropas Savienības reģionālās politikas noteiktajiem pamatprincipiem, struktūrfondu atbalsts jāsadala ievērojot sacensības principu, piešķirot finansējumu projektiem, kas veiksmīgāk valstij palīdz sasniegt attīstības mērķus. Sacensības princips praktiski tiek ieviests, naudas sadali veicot vai nu pēc iepirkuma vai atklāta projektu konkursa procedūrām. Ir svarīgi, lai šis finansējums tiek sadalīts godīgi, ievērojot taisnīgus un vienlīdzīgus spēles noteikumus, nepieļaujot favorītismu projektu vērtēšanā. Tāpat nav izslēdzama iespējamība, ka projektu vērtēšanas un lēmumu pieņemšanas laikā SF administrējošā iestāde pieļauj kļūdas. Ja projektu pieteicējiem rodas pamatoti argumenti, ka projektu vērtēšanā pieļautas nepilnības vai pat atklāta diskriminācija, valstij jānodrošina efektīvs mehānisms, lai šādas nepilnības vai nelikumības novērstu. Projektu pieteicējiem ir jābūt iespējām apstrīdēt iestāžu pieņemtos lēmumus.

SF projektu konkursos piemērotajam apstrīdēšanas mehānismam jāatbilst gan valsts pārvaldes pamatprincipiem, kas noteikti Valsts pārvaldes iekārtas likumā, proti, „valsts pārvaldei savā darbībā jāievēro labas pārvaldības principu, kas ietver (..) taisnīgu procedūru īstenošanu saprātīgā laikā un citus noteikumus, kuru mērķis ir panākt, lai valsts pārvalde ievērotu privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses” (10. pants), gan administratīvā procesa principiem.

Lai izstrādātu rekomendācijas kā APL piemērot projektu konkursu gadījumiem Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS šī gada laikā veica pētījumu “Administratīvā procesa piemērošana projektu konkursu gadījumā. Lēmuma par ES struktūrfondu atbalsta noraidīšanu apstrīdēšana augstākā iestādē”. Tā ietvaros tika apokopta apstrīdēšanas gadījumu statistika, veikta noraidīto projektu pieteicēju viedokļu aptauja un izstrādātas rekomendācijas apstrīdēšanas regulējuma ieviešanai nākamajam plānošanas periodam.

Galvenie pētījuma secinājumi ir sekojoši:

Apstrīdēšanas gadījumi nepārpludina ministrijas. Taču apstrīdēšanas rezultāti būtiski ietekmē SF sadali. Lai arī tikai 6% no noraidītajiem projektu pietiecējiem ir gatavi apstrīdēt nelabvēlīgo lēmumu, 60% apstrīdēšanas procesu rezultātā ir ticis pieņemts apstrīdētājam labvēlīgs lēmums. Latvijas investīciju un attīstības aģentūrā un Valsts reģionālajā attīstības aģentūrā pat 80% gadījumu pieņemts labvēlīgs lēmums.

• Līdz šim nav bijusi vienota prakse attiecībā uz augstākas iestādes pilnvaru apjomu, lemjot par apstrīdēto administratīvo aktu. Ekonomikas ministrija un Izglītības un zinātnes ministrija vērtējušas projektu pieteikumus otrreiz pēc būtības, savukārt Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija un Labklājības ministrija gadījumos, kad konstatējušas kļūdas vai pārkāpumus, nosūtījušas projektu pieteikumus atpakaļ zemākai institūcijai kļūdas novēršanai.

• SF vadības sistēmā piemērotajā apstrīdēšanas praksē nepieciešams rast balansu starp Administratīvā procesa likumā noteikto uzklausīšanas regulējumu un konkursu procedūru. Daudzos gadījumos projektu pietiecēji izmantojuši apstrīdēšanu kā iespēju papildināt vai pat labot savu projekta pieteikumu. Apstrīdēšanas laikā Ekonomikas ministrija papildus uzklausīja pieteicējus (papildus informāciju, atbildes uz jautājumiem vai pat klātienes tikšanās), savukārt pārējās ministrijas papildus iespējas uzlabot projekta pieteikumu nav devušas, kas atbilst labai praksei par konkursu norises kārtību, it īpaši ņemot vērā starp iesniedzējiem pastāvošo konkurenci.

• Tā kā Latvija ir uzņēmusies saistības pret Eiropas Komisiju par finansējuma apguves apjomu un laiku, SF vadības sistēmā nepieciešams rast balansu starp struktūrfondu finansējuma laicīgu apguvi un finansējuma daļas ‘rezervēšanu’ gadījumiem, kas apstrīdēšanas rezultātā tiek pieņemts projekta pietiecējam labvēlīgs lēmums. Tāpat nepieciešams rast balansu starp “pēc iespējas ātrāku projektu izvērtēšanu un līgumu slēgšanu” un to laiku, ko paņem apstrīdēšana.

Pētījuma gaitā izstrādāti priekšlikumi, kuru mērķis ir nodrošināt projektu pieteicējus ar tiesībām apstrīdēt nelabvēlīgos administratīvos aktus, izveidot pēc iespējas īsāku apstrīdēšanas procesa norisi, lai nekavētu laicīgu SF apguvi un izvairīties no funkciju dublēšanās starp augstāko un zemāko iestādi apstrīdēšanas procesā, kā rezultātā SF apguvē tiktu veicināta projektu konkurence un SF finansējumu iegūtu kvalitatīvākie un atlases kritērijiem atbilstošākie projekti.

Priekšlikumi labāka apstrīdēšanas regulējuma ieviešanai. Pirmkārt, SF administrējošā institūcija, kuras funkcijās ietilpst projektu pieteikumu izvērtēšana un lēmuma pieņemšana, izdod a) nelabvēlīgu administratīvu aktu par SF atbalsta nepiešķiršanu vai arī b) labvēlīgu administratīvu aktu ar nosacījumu, ka administratīvais akts kļūst par nelabvēlīgu (un neapstrīdamu) administratīvo aktu gadījumā, ja vienlaikus izpildās divi nosacījumi:

apstrīdēšanas rezultātā kāds cits projekts iegūst augstāku punktu skaitu un
izmaiņas uzvarējušo projektu sarakstā rada situāciju, ka projekts vairs neiekļaujas šim konkursam atvēlētā kopējā finansējuma limitā, proti, nepietiek finansējuma tā atbalstīšanai.

Šim nosacījumam ir ierobežojums laikā, proti, ja neviens no nelabvēlīgajiem lēmumiem netiek apstrīdēti 5 darba dienu laikā, tad SF administrējošā institūcija var uzsākt līgumu slēgšanu. Savukārt apstrīdēšanas gadījumā līgumu slēgšana tiek apturēta līdz mirklim, kad ir noskaidrojušies apstrīdēšanas rezultāti. SF vadības sistēmas gadījumā jānosaka laika ierobežojums, ka lēmums par apstrīdēto administratīvo aktu augstākai iestādei jāpieņem divu nedēļu laikā.

Apstrīdēšanas gaitā augstākai iestādei vai amatpersonai nav piešķirama kompetence lemt zemākas iestādes vietā, bet gan saglabājams pārraudzības kontroles apjoms, kas nozīmē, ka apstrīdētā nelabvēlīgā administratīvā akta izvērtēšanas rezultātā ministrija a) atstāj to spēkā vai arī b) atceļ nelabvēlīgo administratīvo aktu un uzliek par pienākumu zemākai iestādei veikt projekta otrreizēju izvērtēšanu, ievērojot augstākas iestādes norādījumus. Arī otrreizējai izvērtēšanai jānosaka laika ierobežojums – tā jāveic divu nedēļu laikā.

Šādas kārtības ieviešana būtiski neaizkavēs SF savlaicīgu apguvi un vienlaicīgi nodrošinās projektu pieteicējus ar tiesībām panākt taisnīgu projektu vērtējumu un rezultātā iegūt materiālo gandarījumu. Tāpat šādas apstrīdēšanas prakses ieviešana dos iespēju valsts pārvaldes iestādēm labot savas kļūdas, kuras, spriežot pēc līdzšinējās statistikas, negadās sevišķi reti.

Administratīvā procesa piemērošana projektu konkursu gadījumā