Atslēgvārdi:

Kā aizsargāt personas datus telekomunikācijās. 4. daļa

"Latvijas vēstnesis", 18.06.2002.
Rubrika: Jurista vārds

Iesaki citiem:

Turpinājums.

Sākums “LV” 23.04.2002., Nr.61;

“LV” 07.05.2002., Nr.67

“LV” 04.06.2002., Nr.83



Valsts nav definējusi savu politiku šajā jautājumā un izdevusi īpašas normas, tādēļ ikviens var vērsties ar sūdzību tiesā Civilprocesa likuma noteiktajā kārtībā un, atsaucoties uz Civillikumu, piedzīt zaudējumus par līguma nepildīšanu. Kopš Fizisko personu datu aizsardzības likuma stāšanās spēkā[50] saskaņā ar tā 32.p. zaudējumus un atlīdzību par morālo kaitējumu no jebkuras fiziskās vai juridiskās personas tiesā var prasīt arī tad, ja izpaustas patiesas ziņas[51]: “ja, pārkāpjot šo likumu, personai nodarīts kaitējums vai radīti zaudējumi, tai ir tiesības saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu”. Tātad šeit, iespējams, būtu pārkāpts gan Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7. un 10.p., gan arī likuma “Par telekomunikācijām” 25.p. pirmā daļa.

Kaut arī šajā gadījumā trešajām personām tiek izpausts tikai abonenta numurs, tas ir līguma pārkāpums, jo abonents vēlas izsargāties no to personu zvaniem, kuriem nav pats iedevis savu numuru. Ja abonents vēršas tiesā, iesakāms vispirms vērsties telekomunikāciju uzņēmumā ar attiecīgu prasību pārtraukt šī abonenta numura sūtīšanu tādā veidā, kas pieļauj numura attēlojumu izsaukuma saņēmējam, un, iespējams, norādīt, vai persona vēlas saņemt atlīdzību par kaitējumu, ja tāds nodarīts. Ja prasība netiek nodrošināta, jāvēršas tiesā.

Citas valstis ir saskārušās ar šo problēmu saistībā ar to, ka numura attēlojuma pakalpojumi tika ieviesti brīdī, kad, piemēram, daudziem fiksētā tīkla abonentiem jau bija līgumos iekļauts aizliegums izpaust datus trešajām personām. Šāds papildpakalpojums abonentiem kļūst neinteresants, sākot ar brīdi, kad aptuveni 20% no visiem attiecīgā operatora abonentiem ir aizlieguši sava numura attēlojumu.[52] Jāņem vērā, ka Latvijā lielākā fiksēto līniju abonentu daļa varētu būt aizliegusi izpaust par sevi jebkādus datus, tādēļ līguma pildīšanas gadījumā tas ietekmētu arī citu uzņēmumu abonentus un arī pašu uzņēmumu peļņu.

Juridiski risinot situāciju, jautājums izlemjams par labu abonentam. Piemēram, Vācijā saskaņā ar 1996. gada likumu “Datu aizsardzības kārtība telekomunikācijās”[53] bija noteikts: gadījumos, kad klients līgumā ir noteicis aizliegumu iekļaut datus publiskā katalogā, nedrīkst veikt viņa numura izmantošanu identifikācijas (attēlojuma) pakalpojumiem, ja nav tieši izteikts pretējais.

Šis ir jautājums par patstāvīgā numura attēlojuma bloķēšanas tipa noteikšanu (default blocking type). Saskaņā ar Eiropas izsaucošā numura attēlojuma vadlīnijām[54] pastāv vairāki patstāvīgie numura attēlojuma bloķēšanas tipi: uz attiecīgo izsaukumu vai uz abonējamo līniju un citi. Noteikumi par tiesībām uz izsaucošā un izsaucamā numura attēlojuma ierobežojumu attiecināmi arī uz tādiem pakalpojumiem kā “balss pastkastīte”, kurā tiek atstāta ziņa, bet telekomunikāciju uzņēmums informē ziņas adresātu par līnijas numuru, no kuras veikts izsaukums, jo šis pakalpojums ietilpst izsaukuma (angļu val. — call) definīcijā. Direktīvas 97/66/EC 8.p. noteikumi piemērojami jebkurā gadījumā, kad izsaukums tiek savienots ar automātisko atbildētāju.

Būtiski ir atzīmēt direktīvas 97/66/EC 8.p. piektajā daļā noteikto dalībvalstu pienākumu[55] nodrošināt, ka telekomunikāciju uzņēmumi informē abonentus par to, ka numura attēlojuma pakalpojumi vispār tiek sniegti, jo, piemēram, analogās līnijas abonenti, kuri nesaņem šādu pakalpojumu, var arī nesaprast, ka viņu numurs tiek attēlots.

Jāpiezīmē, ka tehniski nav nepieciešamības ierobežot numura sūtīšanu un identificēšanu telekomunikāciju tīkla ietvaros, ierobežot numura sūtīšanu citam telekomunikāciju uzņēmumam, jo tas saistīts ar rēķinu sastādīšanu un sarunas maksas aprēķināšanu. Šos datus var pieskaitīt trafika vai rēķina sastādīšanai nepieciešamajiem datiem. Tādējādi izsaucošā līnijas numura attēlojums kā pakalpojums ir jānošķir no numura sūtīšanas pa publiskajiem telekomunikāciju tīkliem vispār, kas ir datu apstrāde telekomunikāciju operatora vajadzībām, lai nodrošinātu izsaukumu (trafika dati direktīvas 97/66/EC 6.p. pirmās daļas izpratnē) un uz to neattiecas direktīvas 8.p. noteikumi.

Telekomunikāciju pakalpojumu kvalitāte un tās uzraudzības kārtība ir un būs viens no aktuālākajiem jautājumiem. Kvalitātes prasības jāievēro, ne tikai sniedzot telekomunikāciju pamatpakalpojumus, bet arī papildpakalpojumus. Arī numura attēlojuma pakalpojumam ir jābūt kvalitatīvam, un to nosaka tas, kādas papildu iespējas var izmantot: iespēja atzvanīt uz attēloto numuru; numura saglabāšana un vārda piešķiršana numuram, kas tiek uzrādīts atkārtota izsaukuma gadījumā; neidentificētu zvanu noraidīšana; visu zvanu automātiska noraidīšana, izņemot iezīmētos numurus; iezīmēto numuru zvanu noraidīšana; iezīmēto numuru pāradresācija; zvana gaidīšana sarunas laikā.

Saprotams, ka daudzas no šīm iespējām var izmantot, ja to pieļauj konkrētais telefona aparāts, tomēr tas vispār ir iespējams tikai tad, ja pakalpojums ir kvalitatīvs. Iepriekš minētajā ES komisijas pētījumā par kvalitātes galvenajiem kritērijiem tiek izvirzīta pakalpojuma uzticamība (klienti zina, ko šis pakalpojums ietver un papildiespējas) un pareizība (numurs tiek korekti sūtīts un attēlots zvana saņēmējam). Numura attēlojuma pakalpojuma kvalitāti Latvijā samazina, piemēram, tas, ka tiek uzrādīts tikai izejošās līnijas numurs, uz kuru nevar atzvanīt. Gadījumos, kad tiek zvanīts tikai no izejošās līnijas, numura vietā būtu jāattēlo paziņojums, kas norāda uz to, ka numurs nav pieejams.

Minētajā pētījumā uzsvērts, ka starptautiski nav noteikts līnijas identifikācijas pareizības standarts, taču atzīmēts, ka numura sūtīšana tiek izmantota arī rēķina sastādīšanas vajadzībām. Tādēļ izteikts viedoklis, ka numura sūtīšanas un attēlojuma pakalpojumam attiecībā uz pareizību varētu piemērot Starptautiskās telekomunikāciju savienības rekomendāciju E 433.

Gan Eiropas Telekomunikāciju standartizācijas institūts (angļu val. — European Telecommunication Standartization Institute, turpmāk — ETSI), gan arī Starptautiskā telekomunikāciju apvienība (angļu val. — International Telecommunication Union, turpmāk — ITU) ir pieņēmusi virkni rekomendāciju — standartus līnijas identifikācijas jomā.[56] ITU rekomendācijā šis papildpakalpojums pirmo reizi tika definēts šādi: papildpakalpojums, kas tiek piedāvāts izsaukuma saņēmējam, attēlojot izsaucošās ISDN līnijas numuru[57] (jāņem vērā, ka sākotnēji līnijas identifikācija un attēlošana galaiekārtā tehniski bija iespējama tikai ISDN tīkla ietvaros).

Šobrīd ir citas tehniskās iespējas, kas, piemēram, piedāvā līnijas attēlojumu saistīt ar abonenta vārdu vai nosaukumu. Piemēram, ITU rekomendācija nosaka, ka zvanītāja vārda attēlojums ir papildpakalpojums, kas tiek piedāvāts izsaucamajai pusei, uzrādot izsaucošās līnijas abonenta vārdu, kas sastāv no 15–50 simboliem. Vārds šajā gadījumā ir informācija, kas asociējas ar abonenta numuru.[58]

Saistībā ar numura attēlojumu valstī ir jārisina daudzi citi jautājumi, kas nav regulēti Direktīvā 97/66/EC (direktīva kā jebkurš tiesību akts nosaka tikai minimālās prasības). Ņemot vērā, ka nav pieņemti nekādi normatīvie akti, daudzus jautājumus šobrīd nosaka paši telekomunikāciju uzņēmumi. Tā, piemēram, Latvijā nav iespējams no maksas 900. līnijas numuriem veikt izejošos zvanus. Pretējā gadījumā 900. līnijas numura abonents izdarītu izsaukuma mēģinājumu uz mobilo telekomunikāciju lietotājiem, kuri, izmantojot līnijas numura attēlojuma pakalpojumu, saņemtu neatbildētā numura attēlojumu. Ja abonents nepievērš uzmanību numuram un atzvana, par pirmo minūti tiktu ieskaitīta attiecīgā 900. līnijas numura maksa.

Izsaukuma saņēmējam ir tiesības bez maksas atteikties no numura attēlojuma pakalpojumiem.

Latvijā pagaidām normatīvie akti neparedz abonenta tiesības saņemt arī pakalpojumu, saskaņā ar kuru uz abonenta galaiekārtu nepienāk neviens izsaukums, kura numurs netiek attēlots. Šāds pakalpojums jānodrošina saskaņā ar direktīvas 97/66/EC 8.p. trešo daļu. Tomēr tas var radīt drīzāk problēmas nekā ieguvumu, jo, piemēram, daudzi starptautiskie izsaukumi tehniski nenodrošina numura attēlošanas pakalpojumus. Tā ir standartizācijas problēma, jo tehniski jānodala izsaukumi, kuru numuri ir bloķēti attēlošanai pēc datu subjekta pieprasījuma, no tiem izsaukumiem, kuriem numurs netiek attēlots kādu tehnisku apsvērumu dēļ. Dalībvalstis nedrīkst kavēt tādu iekārtu apriti un sertificēšanu, kas nodrošina 8.p. trešajā daļā paredzēto tiesību individuālu realizēšanu.

Direktīvas 97/66/EC noteikumi par līnijas identificēšanu un uzrādīšanu obligāti attiecināmi tikai uz balss pārraides pakalpojumiem reālajā laikā. Kā zināms, izmantojot komunikāciju tehnoloģijas, iespējams sūtīt īsziņas (angļu val.— short messaging — SMS), e–pastu, tuvākajā nākotnē parādīsies attiecīgas galaiekārtas un pakalpojumi, kas nodrošinās multimediju ziņojumus (angļu val. — multimedia messaging — MMS). Tātad, arī sūtot e–pastu uz mobilo tālruni un otrādi, direktīva 97/66/EC nenosaka obligātu pienākumu attiecināt līnijas identificēšanas noteikumus uz citiem elektronisko komunikāciju pakalpojumu veidiem.

Tas nenozīmē, ka to nedrīkst paredzēt Latvijā, jo direktīva nosaka tikai minimālās prasības. Tomēr attiecībā uz e–pasta sūtīšanu vai interneta izmantošanu saskaņā ar direktīvas 97/66/EC 8.p. noteikumi nav piemērojami. Diskutabls ir jautājums, vai Latvijā attiecībā uz numura attēlojuma pakalpojumu šeit var attiecināt likuma “Par telekomunikācijām” 26. panta otro daļu, jo jēdziens “ziņojums” nav definēts.

Saskaņā ar direktīvas 97/66/EC 9.p. paredzēti izņēmumi, kurus dalībvalstis drīkst izdarīt, neievērojot 8.p. noteikumus.

Direktīva nosaka: dalībvalstīs jānosaka pārskatāma kārtība, kādā telekomunikāciju uzņēmumi drīkst neievērot līnijas identifikācijas noteikumus un attēlot numuru:

1) uz laiku, ja abonents iesniedz lūgumu veikt ļaunprātīgu zvanītāju atklāšanu. Šādā gadījumā zvanītāju numuri tiks glabāti un izpausti;

2) ja līniju abonē palīdzības dienesti, ieskaitot tiesībsargājošās iestādes, ātrās neatliekamās palīdzības un ugunsdzēsības dienestus, lai varētu atbildēt uz šiem zvaniem.

Saskaņā ar direktīvas 97/66/EC 3.p. otro daļu 8. un 9.p. iekļautie noteikumi par numura identifikāciju attiecināmi tikai uz līnijām, kuras pieslēgtas digitālajām centrālēm. Analogo centrāļu līnijām iepriekš analizētie noteikumi piemērojami, ja tas nerada pārmērīgas pūles. Tātad attiecībā uz analogajām līnijām dalībvalstis var izdarīt izvēli.

Svarīgi atzīmēt, ka attiecībā uz fiziskajām personām saistībā ar zvanītāja līnijas identifikāciju Latvijā piemērojams arī Fizisko personu datu aizsardzības likuma 28.p., kas regulē personas datu nodošanu uz ārvalstīm, un gadījumos, ja nav minētajā pantā noteiktā pamata datu apstrādei, nedrīkst uz citu valsti sūtīt numuru zvanītāja līnijas attēlojuma pakalpojuma nolūkos. Šis noteikums darbojas arī gadījumos, kad Latvijas telekomunikāciju operatora abonents atrodas ārvalstīs un zvana no sava mobilā telefona šīs valsts tīklā. Lai nodrošinātu Fizisko personu datu aizsardzības likuma ievērošanu, attiecīgi noteikumi jāatrunā operatoru viesabonēšanas līgumos, ja tas nav izdarīts. Diemžēl saskaņā ar likumu “Par telekomunikācijām” regulators nevar ietekmēt starpsavienojumu līgumu, ko slēdz Latvijas telekomunikāciju uzņēmums ar ārvalsts telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēju, saturu, jo likums, kā arī regulatora tiesības iejaukties starpsavienojumu jautājumos attiecas tikai uz Latvijas uzņēmumiem (likuma VII nodaļa).


Rēķinu analīze

Saskaņā ar direktīvas 97/66/EC 7.p. prasībām abonentiem ir tiesības saņemt rēķinus bez telekomunikāciju pakalpojumu analīzes. Identiska norma iekļauta likumā “Par telekomunikācijām” (24.p. piektā daļa). Lai izmantotu šīs tiesības, abonentam ir jāiesniedz attiecīgs iesniegums.

Direktīva uzliek par pienākumu dalībvalstīm veicināt cita veida norēķinu sistēmu lietošanu un norēķinu komunikāciju, lai garantētu informācijas par abonenta zvanītajiem numuriem neizpaušanu trešajām personām. Tas var notikt gadījumos, kad rēķins tiek piesūtīts neīstajam adresātam.


Izsaukumu pāradresācija

Direktīvas 95/62/EC III pielikumā ir definēti papildpakalpojumi, kas obligāti jānodrošina telekomunikāciju pakalpojumu sniedzējiem fiksētajā tīklā. Viens no tiem: “izsaukuma pāradresācija — ienākošie izsaukumi tiek pārsūtīti uz citu numuru tajā pašā vai citā dalībvalstī. Šī iespēja tiek nodrošināta saskaņā ar attiecīgo likumdošanu par privātās dzīves un datu aizsardzību” (III pielikuma c) punkts).

Saskaņā ar direktīvas 97/66/EC 10.p. dalībvalstīm jānodrošina katram abonentam iespēja bez maksas pārtraukt automātisku trešo personu izsaukumu pāradresāciju uz abonenta galaiekārtu. Likumā “Par telekomunikācijām” nav šādas normas, bet regulatoram ir tiesības to noteikt saskaņā ar šā paša likuma 26.panta ceturto daļu.

Atbilstoši direktīvas 97/66/EC 3.p. otrajai daļai dalībvalstīm ir tiesības šo prasību izvirzīt tikai attiecībā uz digitālajām telefona centrālēm.


Nevēlamie izsaukumi un nevēlama komerciāla komunikācija

Šajā sadaļā tiek apskatīts tā saukto nevēlamo izsaukumu vai nevēlamas komunikācijas (angļu val. — unsolicited calls, unsolicited communication[59]) statuss. ES dokumenti tieši nedefinē kritērijus, kā noteikt, ka ziņa vai e—pasts ir nevēlams un kam nevēlams. Tomēr no normu teksta izriet prezumpcija, ka visu veidu komunikācija, kas vērsta pret datu subjektu komerciālos nolūkos, ir viņam nevēlama.

Direktīvas 97/66/EC 12.p. regulēts nevēlamu izsaukumu (angļu val. — unsolicited calls) statuss. Pie nevēlamiem izsaukumiem tiek pieskaitīti izsaukumi tiešā mārketinga nolūkos, izmantojot faksa aparātus vai citas automātiskās sistēmas, piemēram, autoatbildētājus. Minētā direktīva paredz, ka izsaukumi tiešā mārketinga nolūkos var notikt tikai ar abonenta iepriekšēju piekrišanu. Šajā gadījumā darbojas tā sauktais iestāšanās izvēles princips (angļu val. — opt–in), saskaņā ar kuru šīs ierīces nedrīkst izmantot, lai sazinātos ar abonentu, pirms nav saņemta viņa iepriekšēja piekrišana.

Minētās direktīvas 12.p. 2.d. noteikts, ka gadījumos, kur nevēlamu izsaukumu veikšanai tiek lietoti citi līdzekļi (kas nav minēti 12.p. 1.d.), dalībvalstis var izlemt, vai abonentam ir tiesības bez maksas atteikties no šo izsaukumu saņemšanas pēc iestāšanās izvēles (angļu val. — opt–in) vai arī pēc izstāšanās izvēles principa (angļu val. — opt–out) — izsaukumi pienāk, kamēr abonents neinformē katru zvanītāju, ka viņš nevēlas tos turpmāk saņemt. Tomēr direktīvas 97/66/EC 12.p. attiecas tikai uz izsaukumiem un balss pārraidi reālajā laikā un atsauce uz citiem līdzekļiem neietver e–pastu.

Saskaņā ar direktīvas 97/66/EC 12.p. 3.p. nevēlamu izsaukumu ierobežošana piemērojama tikai attiecībā uz abonentiem, kas ir fiziskās personas, taču dalībvalstīm jānodrošina, ka arī juridisko personu likumīgās intereses tiek pienācīgi aizsargātas.

Šobrīd tiešā mārketinga nolūkos tiek plašāk izmantotas jau citas, daudz piemērotākas iespējas: e–pasts. Pārlūkojot www lapas internetā, uz mūsu datoru ekrāniem “izlec” neskaitāmi “reklāmas logi”.

Ko nozīmē tiešā mārketinga mērķi ES likumdošanas izpratnē? Direktīvā 97/7/EC noteikts, ka reklāma ir jebkādā formā veikta tiešā mārketinga komunikācija, ieskaitot jebkādas tirdzniecības veicināšanu vai kapitāla palielināšanos, neatkarīgi no tā, vai tā satur oferti noslēgt līgumu. Eiropas Padomes rekomendācija Nr.20R(85) “Par tiešajā mārketingā izmantojamo personas datu aizsardzību” nosaka tiešā mārketinga definīciju: “jebkuras aktivitātes, saskaņā ar kurām ir iespējams piedāvāt preces vai pakalpojumus vai pārraidīt ziņojumus pa pastu, telefonu un citiem tiešiem līdzekļiem ar mērķi informēt vai saņemt atbildi no datu subjekta.”[60]

Ievērojot direktīvas 97/66/EC 12.p. noteikto attiecībā uz izsaukumiem atsevišķas ES dalībvalstis ir noteikušas iestāšanās izvēles, bet citas izstāšanās izvēles principu. Tas izraisa situāciju, kad tādu dalībvalstu, kurās darbojas iestāšanās izvēles princips, pakalpojumu sniedzēji veic tiešā mārketinga darbības valstīs, kurās ir izstāšanās izvēle.

Situāciju sarežģī tas, ka tiešā mārketinga darbības ir atrunātas vēl divos ES dokumentos: direktīvā Nr. 97/7/EC “Par patērētāju aizsardzību, slēdzot distances līgumus”[61] (turpmāk — direktīva 97/7/EC) (direktīva nosaka preču un pakalpojumu veidus, uz kuriem attiecināmi dokumenta noteikumi), kā arī direktīvā Nr. 2000/31/EC “Par elektronisko komerciju” (turpmāk — direktīva 2000/31/EC).[62]

Direktīvas 97/7/EC 10.p. “Atsevišķu distances komunikāciju veidu ierobežošana” noteikts: “Pirms piegādātājs izmanto turpmāk uzskaitītos komunikācijas līdzekļus, nepieciešama patērētāja iepriekšēja piekrišana.” Komunikācijas līdzekļi ir šādi: automātiskie atbildētāji, faksimila aparāti un citas distances automātiskās ierīces. Tātad arī distances komunikācijās, kā noteikts direktīvā 97/66/EC, attiecībā uz šādu iekārtu izmantošanu komerciālā komunikācijā darbojas iestāšanās izvēles princips. Pie cita veida automātiskajām ierīcēm pieskaitāmi arī datori, kad, aktivizējot programmu, tiek veikta jebkāda veida iezvanīšanās. Kā atzīmēts direktīvas 95/46/EC darba grupas dokumentā, jēdziens “izsaukums” ietver arī interneta lietošanu.[63]

Savukārt direktīvas 97/7/EC 10.p. 2.d. teikts: “Citu komunikācijas metožu gadījumā, kas nav minētas panta pirmajā daļā, individuāla komunikācija ir pieļaujama, ja patērētājs nesniedz skaidri izteiktu iebildumu.” Direktīva 97/7/EC vispār definē distances komunikāciju veidus: “Jebkurš komunikācijas veids, kas var tikt lietots līguma noslēgšanai bez piegādātāja un patērētāja vienlaicīgas fiziskas klātbūtnes. Šo līdzekļu saraksts sniegts direktīvas I pielikumā” (2.p. 4.d.).

Interesants ir uzskaitījums, kas sniegts minētajā pielikumā: iespieddarbs bez adresāta, adresēts iespieddarbs, standarta vēstule, preses sludinājums ar iespēju pasūtīt no kataloga, telefons ar cilvēka līdzdarbību, automātiskās zvanīšanas iekārtas, radio, videotelefons (telefons ar ekrānu), videoteksts (televīzijas ekrāns vai dators) (izmantojot tastatūru vai skārienekrānu), elektroniskais pasts, faksimila aparāti, televīzija. Tātad attiecībā uz šādu līdzekļu lietošanu ES darbojas izstāšanās izvēles princips (izņemot telefona lietošanu izsaukumiem) un dalībvalstis nevar noteikt pat iestāšanās izvēli, kā tas bija paredzēts direktīvas 97/66/EC 12.p. 2. daļā attiecībā uz izsaukumiem.

Izstāšanās izvēles princips ES attiecas arī uz īsziņām un elektroniskā pasta ziņām, kas tiek saņemtas uz mobilo telefonu.

Direktīva 2000/31/EC nosaka, ka tās noteikumi neietekmē direktīvas 97/7/EC noteikumu izpildi (preambulas 29.p.), vēl vairāk — personas datu aizsardzības prasības arī elektroniskās komercijas jomā tiek noteiktas saskaņā ar direktīvām 95/46/EC un 97/66/EC.

Direktīvas 2000/31/EC 7.p. papildus regulēta nevēlamas komerciālas komunikācijas kārtība: “Papildus citām prasībām, kas jau definētas ES likumdošanā, dalībvalstīs, kurās atļauti nevēlamas komerciālas komunikācijas sūtījumi ar elektroniskā pasta starpniecību, ir jānodrošina, ka visā dalībvalsts teritorijā pakalpojumu sniedzējs norāda, ka tā ir saņemta no šāda pakalpojumu sniedzēja” (7.p. 1. d.). Literatūrā paskaidrots, ka elektroniskā pasta saņēmējam ir jānorāda, ka tas ir komerciāla rakstura sūtījums, lai adresātam būtu iespēja to saprast pirms atvēršanas.[64] Saskaņā ar minēto direktīvu komerciālā komunikācija nozīmē jebkādas formas komunikāciju ar mērķi tieši vai netieši veicināt kompānijas preču izplatību vai tēlu.

Direktīvas 2000/31/EC 7.p. 2.d. nosaka: “Papildus direktīvā 97/7/EC un direktīvā 97/66/EC noteiktajam dalībvalstīm ir jānodrošina, ka pakalpojumu sniedzēji, kas nodarbojas ar nevēlamu komerciālu komunikāciju, izmantojot elektronisko pastu, vēršas tā saucamajos izstāšanās izvēles reģistros (angļu val. — opt–out registers), kur jebkura fiziskā persona, kas nevēlas saņemt komerciāla rakstura reklāmu, pati sevi var reģistrēt.”

Direktīva 2000/31/EC arī definē, kas šīs direktīvas izpratnē ir pakalpojumu sniedzējs: jebkura fiziska vai juridiska persona, kas sniedz informācijas sabiedrības pakalpojumus (2.p. b) p.).

Uz informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem attiecas tikai tās dalībvalsts likumi, kur atrodas šo pakalpojumu sniedzēju uzņēmums (veic savu ekonomisko darbību) (angļu val. — establishment of the service provider), un dalībvalstis nedrīkst ierobežot šo pakalpojumu saņemšanu no citas dalībvalsts, pamatojoties uz vietējiem likumiem. Ar jēdzienu “pakalpojuma sniedzēja uzņēmums”tiek saprasta pakalpojumu sniedzēja ekonomiskā darbība, izmantojot fiksētu un uz nenoteiktu laiku izveidotu pakalpojumu sniegšanas vietu.[65] Šī direktīvas 2000/31/EC prasība neatttiecas uz nevēlamiem komerciāliem komunikācijas sūtījumiem pa e–pastu, kā tas atrunāts 3.p. 3.d. un pielikumā. Tas nozīmē, ka komerciāla rakstura elektroniskā pasta sūtījumi pakļauti arī tās dalībvalsts datu aizsardzības likumdošanai, kurā tos saņem, ne tikai tās valsts likumdošanai, no kuras nosūta. Šī norma ir izņēmums arī no datu aizsardzības direktīvām, kur attiecībā uz personas datu apstrādi tiek piemērota tās valsts likumdošana, kurā atrodas sistēmas pārziņa uzņēmums vai viņa iekārtas datu apstrādei. Lai varētu piemērot minēto normu, e–pasta sūtījumam ir reāli jāpārvietojas uz citu dalībvalsti, jo vietējā likumdošana attiecas tikai uz tiem e–pasta sūtījumiem, kas pienākuši uz attiecīgās valsts jurisdikcijā esošu serveri un uz tām elektroniskā pasta adresēm, kas piešķirtas šajās valstīs. Piemēram, Vācija, Austrija, Itālija, Somija un Dānija tomēr ir noteikusi iestāšanās izvēles principu, tādēļ sūtīt reklāmu pa e–pastu Vācijas e–pasta lietotājam (ja viņš izmanto Vācijā reģistrētu e–pasta adresi, kuru piešķīris pakalpojumu sniedzējs Vācijā) drīkst tikai tad, ja pirms tam ir saņemta viņa piekrišana. Tiklīdz e–pasta lietotājs izmanto ārpus attiecīgās valsts piešķirtu e–pasta adresi (piem., www.hotmail.com), bet pats piekļūst e–pasta sūtījumam no Vācijas, ES normas nedarbojas.

Tajās dalībvalstīs, kurās saskaņā ar direktīvu 97/66/EC (12.p. 2.d.), gan 97/7/EC (10.p. 2.d.) ir noteikta izstāšanās izvēle, patērētājam ir tiesības saņemt elektronisko pastu ar attiecīgu norādi, ka tas satur komerciāla rakstura informāciju. Tādējādi nav pareizs Eiropas Starptautisko telekomunikāciju lietotāju grupas (INTUG–Europe) apgalvojums, ka direktīvā 2000/31/EC ir ietverts izstāšanās izvēles princips.[66] Direktīva 2000/31/EC tikai nosaka šādu elektroniskā sūtījuma tehnisko izpildījumu, bet princips ir noteikts direktīvā 97/7/EC. Latvijā nav tiesību normas, kas noteiktu pienākumu norādīt uz e–pasta komerciālo raksturu, nav pieejami arī opt–out reģistru pakalpojumi.

Domas par tikko apskatīto problēmu ir izteikusi arī direktīvas 95/46/EC darba grupa, pieņemot viedokli par atsevišķiem datu aizsardzības aspektiem elektroniskās komercijas jomā.[67] Direktīvas 95/46/EC darba grupa ir pat atzinusi, ka elektroniskais pasts tiešajā mārketingā varētu būt (bet saskaņā ar kopienas likumdošanu nav — aut.) ekvivalents automātiskajām zvanīšanas iekārtām.[68]

Nevēlamus jeb tiešā mārketinga komunikācijas sūtījumus var saņemt gan pirms jebkāda līguma noslēgšanas ar abonentu (telefona vai e–pasta adrese iegūta no publiski pieejamiem abonentu sarakstiem, internetā), gan pēc tam, kad abonents jau ir izmantojis pakalpojumus, par kuriem uzzinājis no tiešā mārketinga sabiedrības (pats vienreiz nodevis savus datus tiešā mārketinga sabiedrībai).

Piemērojot direktīvu 2000/31/EC un 97/66/EC, pilnā apjomā darbojas direktīvas par datu aizsardzību: 95/46/EC un 97/66/EC. Saskaņā ar direktīvas 95/46/EC darba grupas viedokli, ievācot datus par e–pasta adresi no datu subjekta, pakalpojumu sniedzējiem ir jāpiemēro vispārīgie noteikumi, kas paredz informēt datu subjektu par datu apstrādes mērķi un datu turpmāko izmantošanu. Elektroniskā pasta adreses ievākšanas brīdī datu subjektam ir tiesības iebilst pret datu apstrādi. Bet gadījumos, kad elektroniskā pasta adreses tiek ievāktas no trešajām personām, nelikumīga ir ne tikai komerciālu sūtījumu piegādāšana, bet arī pašu adrešu apkopošana, ja datu subjekts to ir nodevis citam mērķim (ja vien www mājaslapā elektroniskā pasta adrese nav norādīta šim mērķim).[69]



Nobeigums — "LV" 02.07.2002., Nr.98

_____________

50 Fizisko personu datu aizsardzības likums stājās spēkā 20.04.2000.

51 Attiecībā uz atlīdzību par morālo kaitējumu ir jāņem vērā, ka CL nedefinē morālā kaitējuma jēdzienu un ka uz morālā kaitējuma mantisku atlīdzību netiek attiecināts vispārējā delikta princips, tas ir, mantisku kompensāciju par morālo kaitējumu var pieprasīt tikai likumā tieši minētos gadījumos: Bitāns A. Civiltiesiskā atbildība un tās veidi. Rīga: AGB, 1997, 625. lpp.

52 Norcontel. Calling line identification guidelines//Final report for the European Union DG XIII. January 1999.

53 Šobrīd Vācijā attiecībā uz datu aizsardzību spēkā ir cits — 2000. gada 18. decembra — likums

54 European Guidelines for Calling line identification//European Telecommunications Platform. CLI Working group/Final 22 January 1999.

55 Šāds pienākums uzsvērts arī direktīvas 97/66/EC preambulas 19. punktā

56 Pieejams: http://www.itu.org. un http://www.etsi.org.

57 ITU–T Rec. I.251.3.

58 ITU–T Rec. I.251.9 (07/96) Calling name identification presentation

59 Tiešā tulkojumā no angļu val.: nelūgta komunikācija

60 Pieejams:http://www.dataprotection.gov.uk/telcom1.htm.

61 Directive 97/7/EC of the European Parliament and of the Council of 20 May 1997 on the protection of consumers in respect of distance contracts//Official Journal L 144, 04.06.1997.

62 Directive 2000/31/EC of the European Parliament and of the Council of 8 June 2000 on certain legal aspects of information society services, in particular electronic commerce, in the Internal Market (Directive on electronic commerce)//Official Journal L 178, 17.07.2000.

63 Article 29 Data protection working party/Opinion 7/2000 — On the European Commision Proposal for a Directive of the European Parliament and of the Council concerning the processing of personal data and the protection of privacy in the electronic communication sector of 12 July 2000 COM (2000) 385.

64 Garzaniti L. J. H. F. Telecommunications, Broadcasting and the Internet: E.U. Competition law and Regulation. Sweet and Maxwell 2000. p.p.137.

65 Definīcija radīta saskaņā ar ES tiesas spriedumu lietā R. v. The Secretary of State for Transport, ex parte Factortame Ltd. And Others [1991] I E.C.R. 3905.

66 INTUG/Data protection position paper 2000/08/E. Pieejams: http://www.intug.net/views/europe/privacy.html. Skatīts: 02.02.2002.

67 Opinion 1/2000 on certain data protection aspects of electronic commerce/5007/00/EN/final/Adopted on 3th February 2000.

68 Turpat

69 Opinion 1/2000 on certain data protection aspects of electronic commerce/5007/00/EN/final/Adopted on 3th February 2000.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!