Kā aizsargāt jūras piekrasti

"Latvijas Vēstnesis", 17.12.2002.
Pielikums "Jurista vārds"

Iesaki citiem:

Būvniecības tiesiskais regulējums Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjoslā

Kāpu aizsargjoslas jēdziens un vispārīgs raksturojums

1997.gada 5.februārī pieņemtais Aizsargjoslu likuma (2002.gada 21.februāra likuma redakcijā) 6.pants Baltijas jūras un tās piekrastes aizsardzības nolūkos paredz Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslu. Viena no tās trijām sastāvdaļām ir krasta kāpu aizsargjosla. Tās platums ir atkarīgs no kāpu zonas platuma, bet nav mazāks par 300 m sauszemes virzienā, skaitot no vietas, kur sākas dabiskā sauszemes veģetācija.

Piekrastes aizsargjoslai raksturīga liela bioloģiska daudzveidība. No 198 biotopiem, kuri atzīti par apdraudētiem Eiropā, 58 ir atrodami arī Latvijā. Pie tiem pieder, piemēram, jūrmalas pļavas, mežainas jūrmalas kāpas, neskarti augstie purvi, smilšakmens atsegumi un upju straujteces. Šeit sastopamas vairākas Eiropā aizsargājamo augu un putnu sugas, ko Latvija apņēmusies saudzēt saskaņā ar Bernes konvenciju. Taču pašlaik šī teritorija ir pakļauta ļoti spēcīgai antropogēnai ietekmei. No vienas puses, tā ir pievilcīga vieta cilvēku atpūtai, jo katru gadu palielinās piekrastes apmeklētāju skaits. Diemžēl šajās vietās nav nepieciešamās infrastruktūras – trūkst autostāvvietu, pieejas ceļu un taku jūrai, atpūtas un apmešanās vietu. No otras puses, viens no lielākajiem draudiem krasta kāpu saglabāšanā ir būvniecība, kas atsevišķos gadījumos, autoresprāt, jau kļūst nekontrolējama. Īpaši iekārojamas vietas ir teritorijas, kas no 1940. – 1990.gadam bija slēgtas, jo kalpoja padomju armijas vajadzībām.


Nedaudz vēstures

Pirms 2002.gada 21.februāra grozījumu pieņemšanas Aizsargjoslu likuma 36.panta otrā daļa paredzēja, ka krasta kāpu aizsargjoslā bija aizliegts celt jaunas dzīvojamās, saimniecības un ražošanas vai atpūtnieku aprūpei paredzētās ēkas, ierīkot degvielas un uzpildes stacijas, kā arī paplašināt esošās šāda tipa ēkas un būves. Izņēmuma gadījumā iepriekš minētie darbi bija atļauti pēc pozitīva ekoloģiskās ekspertīzes atzinuma, pastāvot šādiem turpmāk minētiem savstarpēji saistītiem priekšnoteikumiem. Pirmkārt, ja attiecīgās darbības bija paredzētas apdzīvoto vietu vai teritoriju attīstības ģenerālplānos, otrkārt, ja no bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, kuriem ir atjaunotas īpašuma tiesības, tika saņemts motivēts pieprasījums, ka nav iespējams dzīvojamās vai saimniecības ēkas būvēt citā vietā.

Kaut arī tajā laikā tikai dažām piekrastes pašvaldībām bija likumā noteiktā kārtībā pieņemts ģenerālplāns, daudzos gadījumos, kā liecina prakse, šīs likuma prasības netika ievērotas un būvatļaujas tika izsniegtas nelikumīgi.

Ja nu arī teritorijas plānojums pašvaldībai bija, piemēram, kā Rojas pagastam, tad atsevišķi indivīdi, arī sabiedrībā labi pazīstamas personas, lai “redzētu jūru pa viesistabas logu” kā starpniekus māju būvniecībā izmantoja bijušos zemes īpašniekus vai viņu mantiniekus, kam bija atjaunotas zemes īpašuma tiesības šajā aizsargjoslā. Savukārt, piemēram, Skultes pagastā, neesot ne pagasta ģenerālplānam un ne pat zemes bijušajam īpašniekam vai mantiniekam, kura aizsegā varētu kārtot būvatļaujas saņemšanai nepieciešamos dokumentus, tika saskaņots būvprojekts 341,5 m2 platībā, lai gan būvniecība tika plānota tikai 50 m no jūras.

Par pēdējo gadu lielāko skandālu izvērsusies būvniecība dažus desmitus metru no jūras Lilastes upes grīvā Saulkrastos, kad pretēji likumam, t.i., trūkstot gan pagasta ģenerālplānam, gan bijušo zemes īpašnieku vai mantinieku pieprasījumam, bet esot visiem “likumīgiem saskaņojumiem”, tiek celta viena no lielākajām būvēm Vidzemes piekrastē.

Turklāt, lai gan Aizsargjoslu likuma 36.panta pirmā daļa aizliedza zemes īpašniekiem vai lietotājiem traucēt cilvēku brīvu pārvietošanos dabā visā Baltijas jūras un Rīgas jūras līča aizsargjoslā, izņemot pagalmus, augļu un sakņu dārzus, kā arī lauksaimniecības kultūrām aizņemtās teritorijas, daudzviet, īpaši Vidzemes jūrmalā, nekustamie īpašumi krasta kāpu joslā patvaļīgi tika nožogoti, liedzot gan atpūtniekiem, gan tuvējo māju īpašniekiem pieeju pie jūras pa gadu desmitiem iestaigāto ceļu. Dažkārt apkārtējie iedzīvotāji nesamierinājās ar izveidojušos situāciju un iesniedza sūdzības dažādās valsts institūcijās, arī pašvaldībās. Taču pēdējās, piemēram, Liepupes pagastā, līdz šim, bārstot tukšus solījumus darboties kopīgi ar Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta vadību, Vides valsts inspekciju un Valsts būvinspekciju, nav pildījušas likumā noteiktās funkcijas. Vēl vairāk – tiek apgalvots, ka pat Valsts būvinspekcijai neesot tiesību apturēt būvniecību, ja pašvaldība pretēji likuma prasībām izsniegusi būvatļauju.[1] Tādējādi patvaļīgi uzceltās būves liecina ne tikai par valsts institūciju bezatbildību un neizlēmību, bet arī par tiesību normu neefektivitāti.

Iespējams, ka šo iemeslu dēļ 2002.gada sākumā, kad Ministru kabineta akceptētais grozījumu projekts Aizsargjoslu likumā tika izskatīts 3.lasījumā[2], deputāte A.Seile izteica priekšlikumu līdz nacionālā plānojuma apstiprināšanai svītrot normas, kas paredzēja iepriekš minētās būvniecības izņēmumus. Kaut arī A.Seiles priekšlikums ar triju balsu pārsvaru tika pieņemts, jāatzīmē viņas lielākā oponenta deputāta L.Muciņa viedoklis šajā jautājumā. Apelējot pie Satversmes 105.panta un aizstāvot cilvēkus zvejnieku ciemos, “kuri pirmām kārtām tās ēkas tur ir cēluši simtiem un simtiem gadu”, viņš kategoriski vairākkārt lūdza noraidīt A.Seiles priekšlikumu. Neraugoties pat uz deputāta M.Lujāna teikto: “Valsts zemes dienesta darbinieki internetā izplata informāciju, ka par zināmu samaksu var atrisināt jautājumu par māju celtniecību visā Kolkas piekrastē … ka tas viss var notikt pat 100 metru zonā no jūras piekrastes… savā ziņā viss šis Aizsargjoslu likums pārvērties par fikciju”.

Kā zināms, Valsts prezidente, uzskatot, ka Aizsargjoslu likuma grozījumi “…būtiski ierobežo Latvijas Republikas Satversmē aizsargātās personu īpašuma tiesības”[3], tos neizsludināja, bet gan prasīja likuma otrreizēju caurlūkošanu. Katrā ziņā jāpiekrīt prezidentei, ka jebkādas būvniecības aizliegšana šajās teritorijās būtiski ietekmēja ostu un tūrisma infrastruktūras attīstību.

2002.gada 21.februārī, sākot grozījumu otrreizēju caurlūkošanu, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija 36.pantu piedāvāja jaunā un juridiski ļoti pretrunīgā redakcijā, kas, lai gan bija atsevišķu deputātu iebildumi, tomēr tika pieņemta. Netika atbalstīts deputātes A.Seiles izvirzītais priekšlikums, ka, trūkstot kāpu aizsargjoslas nacionālajam plānojumam, jūras piekrastes pašvaldībām savus izstrādātos teritoriju plānojumus būtu jāsaskaņo ar Finanšu ministrijas pakļautībā esošo reģionālās politikas un plānošanas institūciju. Vērojot pašreizējo būvniecības gaitu šajās teritorijās, jāpievienojas deputāta A.Kiršteina teiktajam, ka “mazas padomes pirms pašvaldību reformas Latvijā neviens nekad nekontrolēs. Un arī nekādi inspektori šeit kārtību neieviesīs”.[4]


Pašreiz spēkā esošās normas un to piemērošanas problēmas

Aizsargjoslu likuma 36. panta otrās daļas pašreizējā redakcija noteic, ka krasta kāpu aizsargjoslā un pludmalē aizliegts celt gan jaunas dzīvojamās un saimniecības ēkas vietās, kurās nav bijis iepriekšējās apbūves, gan jaunas ražošanas un sabiedriskās ēkas. Tomēr šā paša panta septītā daļa paredz izņēmumus no šī aizlieguma. Proti, celtniecība tomēr tiek pieļauta, ja ir saņemts ietekmes uz vidi novērtējuma valsts biroja pozitīvs atzinums vai izdoti tehniskie noteikumi saskaņā ar likuma “Par ietekmes uz vidi novērtējumu” prasībām un ja attiecīgās darbības paredzētas teritoriju plānojumos. Jāuzsver, ka ietekmes uz vidi novērtējums nepieciešams tikai lieliem projektiem, kas varētu būtiski ietekmēt vidi, cilvēku veselību un drošību.

Dzīvojamo un saimniecības ēku būvniecības gadījumos būvniecības ierosinātājam lielākoties būtu jāsaņem tehniskie nosacījumi saskaņā ar Ministru kabineta 2002.gada 8.janvārī izdotajiem noteikumiem Nr.14 “Kārtība, kādā reģionālā vides pārvalde izdod tehniskos noteikumus paredzētajai darbībai, kurai nav nepieciešams ietekmes uz vidi novērtējums”.

Otrs obligāts priekšnoteikums, lai pašvaldība varētu akceptēt būvprojektu, ir pašvaldības (pagasta, pilsētas) teritorijas plānojums un detālplānojums konkrētam zemesgabalam. Bez pašvaldības teritoriālā plānojuma reģionālās vides pārvaldes nav tiesīgas izsniegt tehniskos noteikumus. Līdz ar to šādos gadījumos būvniecība krasta kāpu aizsargjoslā nevar notikt.

Diemžēl atsevišķas pašvaldības, iespējams, neorientējoties normatīvajos aktos vai kādu citu iemeslu dēļ, pieļauj detālo plānojumu izstrādāšanu atsevišķām teritorijas daļām arī gadījumos, ja likumā noteiktā kārtībā nav apstiprināts visas teritorijas plānojums. Nevar piekrist Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Būvniecības departamenta apdzīvoto vietu plānošanas nodaļas vadītājas L.Čačes šaubām, ka “likumā nav skaidri pateikts, par kāda līmeņa plānojumu ir runa”.[5] Lietojot vēsturisko interpretācijas metodi, redzams, ka 36.panta septītās daļas projekta iesniedzējs deputāts K.Leiškalns, debatējot par to, ir teicis: “… pašvaldība, kas atbild par to zemi un, es pieņemu, arī par Līvu krastu un citām vietām, savā teritoriālajā plānojumā noteiks, ka šī ir apbūvei derīga vieta”.[6]

Vēl atsevišķas izpētes vērts būtu jautājums, vai Ministru kabineta 2000.gada 5.decembrī izdoto noteikumu Nr.423 “Noteikumi par teritorijas plānojumiem” 59.—61.punktā pieļautā iespēja, ka zemes īpašnieki (lietotāji) detālplānojuma izstrādāšanu var pasūtīt par saviem līdzekļiem, atbilst 2002.gada 22.maijā pieņemtajam Teritorijas plānošanas likumam. Teritorijas plānošanai, kā tas ir attīstītās valstīs, vajadzētu būt pilnībā pašvaldību kompetencē, un privātās zemes īpašniekiem (lietotājiem) nevajadzētu piešķirt tiesības izgatavot detālplānojumu savai zemei. Iepriekš minēto Noteikumu par teritorijas plānojumiem 50.—51.punkts noteic, ka tikai pēc pašvaldības teritorijas plānojuma spēkā stāšanās var tikt izstrādāti detālplānojumi, kuros tiek precizēti un detalizēti pašvaldības teritorijas plānojuma priekšlikumi un prasības. Tēlaini runājot, māju taču arī sāk būvēt nevis no skursteņa, bet gan no pamatiem.

Būvniecības gadījumos krasta kāpu joslā, ņemot vērā Aizsargjoslu likumā kā speciālā likumā noteiktās Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslas mērķus un uzdevumus (6.pants), nevar atsaukties arī uz Būvniecības likuma pārejas noteikumu 10.punktu, kas citviet pieļauj būvniecību konkrētā zemesgabalā bez noteiktā kārtībā izstrādāta un apstiprināta pašvaldības teritorijas plānojuma.

Ierobežojums nekustamā īpašuma īpašniekam, aizliedzot izmantot zemesgabalu būvniecībai bez pagasta (pilsētas) teritorijas plānojuma, nav uzskatāms arī par nesamērīgu saistībā ar sabiedrības aizsargājamām interesēm. Par to liecina Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums Alana Jakobsona lietā pret Zviedriju.[7] A.Jakobsons 1974.gadā bija nopircis 2644 m2 lielu zemesgabalu nelielā pilsētiņā 20 km no Stokholmas. Tajā laikā zemesgabals bija iekļauts 1938.gadā izstrādātajā vietējas nozīmes jeb t.s. “apakšplānā” un 1972.gadā apstiprinātajā teritoriālā plānā, kas noteica, ka zemesgabals nav dalāms, ja tas sadalīšanas ceļā kļūst mazāks par 1500 m2. Tāpēc nekādus celtniecības darbus uz tā nevarēja veikt.

Taču A.Jakobsons iegādāto zemes īpašumu vēlējās sadalīt un uzbūvēt vēl vienu māju, un 1975. gadā viņš ar šādu lūgumu vērsās vietējā Celtniecības komitejā. Tā kā lūgums tika noraidīts, viņš vērsās vietējās pašvaldības padomē un prasīja, lai tā liek izstrādāt pilsētiņas plānu. Taču, tā kā saskaņā ar Zviedrijas normatīvajiem aktiem to var uzdot tikai valdība, A.Jakobsona lūgumu atkal noraidīja, norādot, ka teritoriālo plānu izstrādās un īstenos paredzētajā laikā un kārtībā. Pēc tam viņš sūdzējās daudzās citās Zviedrijas institūcijās, taču prasība nekur netika apmierināta, atbildot, ka Zviedrijā tiek ievērota teritoriālās plānošanas prioritāte par tiesībām uz īpašumu. Spriedumā minēts, ka Zviedrijā citastarp pēc teritoriālā plāna pieņemšanas to vismaz vēl divus gadus neīsteno, bet precizē minētā plāna detaļas.

1987. gadā A.Jakobsons iesniedza pieteikumu Eiropas Cilvēktiesību tiesā, uzskatot, ka Zviedrijas valsts pārvaldes institūcijas un dažāda līmeņa tiesas pārkāpušas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 6.,13.,17.,18. pantu un Pirmā protokola 1.pantu. Vienlaikus viņš pieprasīja izmaksāt ievērojamu kompensāciju ( 1 200000 Zviedrijas kronas) sakarā ar to, ka nav varējis izmantot īpašumu un uzlabot savus dzīves apstākļus.

Tiesa atzina, ka pieļauts nosacīts 6.panta pārkāpums, bet nav saskatāmi pārējo pantu, arī Pirmā protokola 1.panta, kas nosaka tiesības uz īpašumu, pārkāpumi. Kompensācijas summa tika atzīta kā nesamērīga, un Zviedrijai bija jāatlīdzina A.Jakobsonam tikai 80 000 kronas par pieaicināto ekspertu atalgošanu.

Domājams, ka gadījumos, ja pašvaldībās nav apstiprināts pagasta vai pilsētas teritorijas plānojums, būvniecība krasta kāpu joslā, pamatojoties tikai uz detālplānojumu, būtu uzskatāma par nelikumīgu. Pretējā gadījumā tiek aizskartas ne vien pašvaldības teritorijā dzīvojošo pārējo iedzīvotāju likumīgās intereses un tiesības, bet arī Teritorijas plānošanas likumā (3.pants) un likumā “Par vides aizsardzību” (3.pants) noteiktais ilgtspējīgas attīstības princips.

Jāatzīmē, ka jau kopš 1997. gada, kad stājās spēkā Aizsargjoslu likums, un arī pašlaik spēkā esošas normas (36.panta sestās daļas 2.punkts) noteic, ka krasta kāpu joslā aizliegts veikt meža zemju transformāciju, izņemot gadījumus, kad to paredz ikreizējs Ministru kabineta rīkojums. Arī šī norma lielākoties netiek īstenota. Piemēram, iepazīstoties ar Valsts meža dienesta praksi, redzams, ka ēku būvniecība, iznīcinot dabisko meža vidi, kāpu aizsargjoslā notiek bez likumā noteikta valdības rīkojuma. Piemēram, Majoros, Jūras ielā 55, zemes īpašnieks B.Medvedevs 2001.gada aprīlī bija uzsācis mājas būvniecību, šim nolūkam izmantojot krasta kāpu aizsargjoslā esošo meža zemi. Rīgas virsmežniecība 2001.gada 14.maijā, apsekojot celtniecības objektu, konstatēja, ka īpašnieks patvaļīgi, bez saskaņošanas ar Lielrīgas reģionālo vides pārvaldi un Jūrmalas domi, noracis mežā atrodošos kāpu. Jūrmalas dome pēc diviem mēnešiem atzina, ka transformācija atbilstot teritoriālam plānojumam. Savukārt Lielrīgas reģionālā vides pārvalde, konstatējot, ka uz meža zemes jau notiekot dzīvojamās mājas celtniecība, uzskatīja par iespējamu papildus transformēt 300 m2 meža zemes.

Toties Limbažu rajona Skultes pagastā rīdzinieka Z.Dzeduļa vēlmēm būvēties krasta kāpu aizsargjoslā uz īpašnieces A.Ozoliņas meža zemes nav iebildusi, pārkāpjot savas pilnvaras un nelikumīgi izsniedzot transformācijas atļaujas, ne pagasta pašvaldība, ne Limbažu virsmežniecības virsmežziņa vietnieks. Turklāt, izpētot šo lietu sīkāk, redzams, ka Valmieras reģionālās vides pārvalde, gatavojot ekoloģiskās ekspertīzes atzinumu, iespējamo būvniecības vietu nav apsekojusi dabā. Par to liecina tās 2001.gada 12.oktobra atzinums, ka “jautājums par tehnisko noteikumu izsniegšanu tiks izlemts pēc tam, kad īpašniece būs iesniegusi dokumentu, kas apliecina, ka paredzētā apbūves vieta nav meža zeme, jo zemes robežu plānā to nav iespējams precīzi konstatēt”. Līdzīgas “papīru” ekspertīzes notiek arī citur. Piemēram, jau iepriekš pieminētajā Skultes pagastā būvniecībai 50 m no jūras visas atļaujas 2000. – 2001.gadā bija saņēmis Ģ.Ādminis. Projekta vietas izvēli, neapsekojot potenciālo būvniecības vietu dabā, bija akceptējusi Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta direktore, Skultes pagasta būvinspektors, kā arī rezervāta Valsts kāpu (?- aut.) inspektors. Izrādās, ka attiecīgais mērnieks mežu uzrādījis plānos kā ganības un pļavu, jo “uzmērot zemi, teritorija jau esot bijusi iezīmēta un daudzas egles nozāģētas un gulējušas zemē.”[8]

Kā redzams, Aizsargjoslu likuma 36.panta sestās daļas 2.punktā ietvertā norma par Ministru kabineta rīkojuma nepieciešamību ir neefektīva, jo nevienā normatīvajā aktā nav noteikta procedūra, kādā šīs lietas būtu kārtojamas. Domājams, ka papildu Aizsargjoslu likumam krasta kāpu aizsargjoslā esošās meža zemes transformācijas atļaujas izsniegšanas kārtībai (procedūrai) jābūt noteiktai Ministru kabineta 2001.gada 27. februāra noteikumos Nr.94 “Meža zemes transformācijas kārtība”.

Kā liecina prakse, valsts un pašvaldību amatpersonas, kā arī ierēdņi Aizsargjoslu likuma 36. panta piemērošanā lieto galvenokārt tikai gramatisko (filoloģisko) metodi. Ne velti Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, izstrādājot kārtējos Aizsargjoslu likuma grozījumus, anotācijā norāda, ka nevienā tiesību aktā neesot skaidrots jēdziens “iepriekšējā apbūve” , kā arī neesot “viennozīmīgi saprotams vārds “vieta” – vai ar to domāts konkrētajam īpašniekam piederošais īpašums vai apdzīvota vieta vispār”. [9]

Diemžēl Latvijā joprojām no tiesību normu lietotājiem – blakus tiešajai profesionālajai kvalifikācijai “netiek prasīta rietumu tiesiskās demokrātijas politisko un juridisko principu pārzināšana un pārliecinātība par to pareizību – “demokrātiskā kvalifikācija””.[10] Vēl vairāk — valsts pārvaldes amatpersonas dažkārt, ļaunprātīgi manipulējot ar likumā esošajiem vārdiem un terminiem, neorientējas uz normas mērķi un nemēģina izsecināt tādu jēgu, lai ar normas palīdzību sasniegtu lietderīgu un taisnīgu rezultātu. Nereti, lai mēģinātu pārkāpt likumu, termini, piemēram, “būve”, “apbūve”, “pagalms” u.c. tiek “izrauti” no likuma konteksta. Ir bijuši mēģinājumi pierādīt, ka patvaļīgi uzcelta māja neesot uzskatāma par būvi Būvniecības likuma izpratnē, jo tā neesot stacionāri būvēta, bet gan uzstādīta (?), izmantojot saliekamas konstrukcijas.[11] Kā “iepriekšēja apbūve” tiek vērtēta vieta, kur palikušas tikai 60 gadu vecas pagrabu drupas, uzcelta “suņa būda” vai neliels padomju armijas novērošanas tornis. Šādas likuma interpretācijas rezultātā tika atļauta lielas mājas būve iepriekšminētajā Skultes pagastā. Savukārt bijušā sargtorņa vietā kāpās, pilnīgi klajā vietā, ir uzbūvēta divstāvu māja. (Liepājas rajona Vērgales pagastā – vietā pie Griguļupes ietekas Baltijas jūrā).

Jāņem vērā, ka ar likumu aizsargājamu teritoriju izveidošanas mērķis ir ne tikai aizsargāt dabas daudzveidību (retas un tipiskas dabas ekosistēmas, aizsargājamo sugu dzīves vidi, savdabīgas un skaistas, Latvijai raksturīgas dabas ainavas utt.), bet arī saglabāt visas sabiedrības atpūtai, izglītošanai un audzināšanai nozīmīgas teritorijas. Aizsargjoslu likuma griba nav vērsta uz to, lai atsevišķiem sabiedrības indivīdiem, kas zemi jūras krastā parasti par nelielu samaksu ieguvuši no bijušajiem zemes īpašniekiem (mantiniekiem) vai arī dažkārt, iespējams, pateicoties labām attiecībām ar pašvaldību amatpersonām, to privatizējuši par sertifikātiem, garantētu īpašas privilēģijas.

Sabiedrībai jeb, kā labpatīk izteikties bijušajam deputātam K.Leiškalnam, pūlim, kam piemītot instinktīva tieksme staigāt pa viņa draugu miljonāru īpašumiem[12], normatīvajos aktos patiešām ir dotas lielas tiesības ietekmēt dabas resursu izmantošanu. Tiesības piedalīties un iegūt labumu no “cilvēces kopīgā mantojuma” – zemes, ūdens, mežiem u.c. dabas resursiem tiek atzītas kā trešās paaudzes cilvēktiesības. Šajā sakarā būtu jāpiemin ne vien Satversmes 115.pants, bet arī Orhūsas konvencija “Par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem”, ko Saeima ratificēja 2002.gada 18.aprīlī. Šķiet, ka pagaidām šajā jomā ne sabiedrība apzinās savas tiesības, ne arī valsts institūciju amatpersonas tām uzliktos pienākumus.

Protams, ka nav pieļaujama otra galējība, kad atpūtnieki, pārkāpjot likumos noteikto kārtību, krasta kāpās un pludmalē braukā ar mehāniskajiem transporta līdzekļiem, piegružo to u.tml. Arī pašvaldībām trūkst gan iespēju, gan līdzekļu, lai iepriekšminēto novērstu.

Iespējams, ka likumdevējs varētu apsvērt viedokli par šo zemju nodošanu pašvaldību īpašumā bez privatizācijas tiesībām. Savukārt pašvaldības kā īpašnieces varētu slēgt līgumus ar uzņēmējiem par to apsaimniekošanu, piemēram, tūrisma attīstības nolūkā saskaņā ar noteiktā kārtībā apstiprinātiem plāniem pieļaujama būtu arī ar vidi saudzējošas infrastruktūras attīstība (autostāvvietu, pieejas ceļu un taku, skatu torņu u.tml. ierīkošana).


Ārvalstu pieredze krasta kāpu joslu aizsardzībā

Diemžēl ļoti bieži Latvijas sabiedrība tiek maldināta, ka citās Baltijas jūras krastos atrodošajās valstīs būvniecības ierobežojumi krasta kāpu joslā nepastāvot. Tieši otrādi, jo, izpētot šo valstu pieredzi,[13] redzams, ka dažās Eiropas valstīs piekrastes aizsardzībai ir ļoti senas tradīcijas, citās – būvniecības ierobežojumi, labojot pagātnes kļūdas, noteikti laikā no 1980. gada līdz 1990. gadam. Kopēja iezīme – piekrastes aizsargjosla sastāv no divām daļām. Šaurākā parasti ir noteikta metros no krasta līnijas sauszemes un jūras virzienā. Tās mērķis ir nodrošināt sabiedrībai brīvu pārvietošanos gar jūras krastu un ainavas vērtību aizsardzību. Otra – attiecas uz vērtīgo vai apdraudēto biotopu, faunas un floras aizsardzību.

Vācijā 1987.gada 12.martā pieņemtais federālais likums “Par dabas aizsardzību un ainavas kopšanu” nosaka citastarp aizsargājamos biotopus, bet jūras piekrastes aizsardzību, paredzot būvniecības ierobežojumus ciešā sasaistē ar teritorijas plānojumiem, paredz atsevišķu zemju likumi. Piemēram, Meklenburgā – Priekšpomerānijā aizsargjosla ir noteikta 200m, bet Šlēsvigā – Holšteinā tā ir 100m gar piekrasti, skaitot no augstākā ūdens līmeņa.

Īpaši būtu jāuzsver Dānijas vides aizsardzības likums, kas tika pieņemts šā gada 4.februārī (Nr.85). Tas aizliedz būvniecību 100 – 300 m joslā no vietas, kur sākas nepārtraukta veģetācija. Minimālā, t.i., 100 m aizsargjosla noteikta tikai urbanizētajās teritorijās. Izņēmumi būvniecībā tiek paredzēti ostu teritorijās un valsts aizsardzības vajadzībām.


Secinājumi

1.Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izstrādātais likumprojekts “Grozījumi Aizsargjoslu likumā” liecina, ka pašreiz spēkā esošās tiesību normas pietiekami nenodrošina Baltijas jūras un Rīgas jūras līča kāpu aizsardzību.

2. Gadījumos, ja pašvaldībā nav apstiprināts teritorijas plānojums, būvniecība, pamatojoties tikai uz zemes īpašnieka (lietotāja) izstrādātu detālplānojumu, krasta kāpu joslā ir uzskatāma par nelikumīgu. Likumā noteiktā prasība par visas pašvaldības teritorijas plānojuma nepieciešamību ir samērīga saistībā ar sabiedrības aizsargājamām interesēm.

3. Papildu Aizsargjoslu likumam meža zemes transformācijas īpatnības krasta kāpu aizsargjoslā jānoteic arī Ministru kabineta noteikumos.

4. Būvniecības gadījumos krasta kāpu aizsargjoslā nevar piemērot Būvniecības likuma pārejas noteikumu 10.punktu.

5. Piemērojot Aizsargjoslu likuma 36.pantu, nevar manipulēt ar atsevišķu jēdzienu un terminu gramatisko interpretāciju, nepārbaudot, vai konkrētais formulējums atbilst likuma mērķiem un principiem.

6. Tiesības piedalīties un iegūt labumu no “cilvēces kopīgā mantojuma” (zemes, ūdeņiem, mežiem u.tml.) pasaulē tiek atzītas kā trešās paaudzes cilvēktiesības.

___________________

[1] Sk. Galzons E. Būvinspekcija bezspēcīga pret Saulkrastu kāpu apbūvi. Diena. 04.12.2002.

[2] Sk. 7.Saeimas 2002.gada 17.janvāra sēdes stenogrammu.

[3] Valsts prezidente: Par grozījumiem Aizsargjoslu likumā. “Latvijas Vēstnesis”. 24.01.2002.

[4] Sk. 7.Saeimas 2002.gada 21.februāra sēdes stenogrammu.

[5] Plato D. Par kāpu sargiem jākļūst pašiem iedzīvotājiem. http://www.saeima.lv

[6] Sk. 7.Saeimas 2002.gada 21.februāra sēdes stenogrammu.

[7] ECT lieta: Jacobsson v. Sweden (N0.1) 25/10/1989

[8] Sk. Ozoliņa G. Jūras krastā rit apšaubāma būvniecība. Diena. 19.03.2001

[9] Sk.likumprojektu “Grozījumi Aizsargjoslu likumā” ar anotāciju, kurš tika izsludināts valsts sekretāru sanāksmē 21.11.2002.

[10] Levits E. Tiesību normu interpretācija un Satversmes 1.panta demokrātijas jēdziens. Cilvēktiesību žurnāls. 1997., Nr.4, 57.—58.lpp.

[11] Sk. Čepāne I., Meiere S. Par tauvas joslas tiesisko statusu. “Latvijas Vēstnesis”. 09.10.2001.

[12] Sk. Mediņa I.,Vīksne I. Žogu žogiem tēvu zeme. “Rīgas Balss”. 28.11.2002.

[13] Sk. Procoast Final report. Schlesvig—Holstein State Ministry of Rual Areas, State Regional Planning, Agriculture and Tourism and Heil Institute of World Economics, 2001, especially pp.17—18

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!