Kā “aizdedzināt” reģionus? 2

Latvijā nav reģionālā līmeņa politiskās darbības subjekta, kas rīkotos, pārzinātu reģiona resursus, iespējas un vajadzības. Nozaru attīstība un teritoriju attīstība savā starpā jāsaista. Tādēļ reģionu reforma ir absolūti steidzams darbs.

Iesaki citiem:

Latvijas reģionu nevienmērīgā attīstība jau sen ir vispārzināms fakts. Ja mēs kā zināmu atskaites punktu Latvijas attīstībai pieņemam valsts iestāšanos Eiropas Savienībā, tad kādas tendences reģionu attīstībā iezīmē pēdējais pusotrs gads?

Ir grūti vērtēt reģionu attīstību tieši no šī atskaites punkta, jo iestāšanās ES ir ilgāks process. Cita lieta ir jaunās iespējas, kas pavērušās pēc iestāšanās. Aktīvi cilvēki izmanto šīs iespējas, un tādi ir atrodami visos reģionos.

Strādājot pie tautas attīstības pārskata, mums bija lielas grūtības definēt reģiona jēdzienu, jo Latvijā tas patlaban tiek lietots ļoti dažādās nozīmēs. No vienas puses, ir vēsturiskie novadi, no otras – statistiskie reģioni, plānošanas reģioni kā lielākas vienības. Taču Latvijas reģionālās plānošanas sistēmā nav reģionālā līmeņa politiskās darbības subjekta, kas varētu reāli darboties. Valsts pārvaldes institūcijām - kopumā apmēram 26 resoriem – ir katrai savs reģionālais dalījums. Izrādījās, ka šie pārvaldes centri reģionos ir ļoti haotiski izvietoti. Ir daži reģionu centri, kas diezgan spēcīgi koncentrēti, kā piemēram, Valmiera. Taču parādās arī grūti atšifrējamas vietas lielu pilsētu tuvumā, kur arī ir diezgan daudz reģionālo pārvaldes iestāžu. Līdz ar to jautājums - kas tad īsti attīstās?

Pārskata par tautas attīstību centrā izvirzījām nevis jautājumu, kā attīstās reģions, bet kādas ir cilvēku darbības iespējas reģionos. Vai visos reģionos ir attīstības iespējas un vai visi cilvēki tās izmanto? Tas, kā cilvēki izmanto šīs iespējas, atkarīgs gan no viņu zināšanām un prasmēm, gan psiholoģiskām īpašībām – gatavības riskēt, uzņemties atbildību, rīkoties. Svētdien LTV Panorāmā bija interesants sižets par Turku pagastu. Tur, izrādās, cilvēki ļoti aktīvi raksta projektus un izmanto tās iespējas, kādas droši vien ir arī citos pagastos tajā pašā Preiļu rajonā.


Kādas ir attīstības iespējas cilvēkiem, piemēram, Kurzemē un kādas - Latgalē?

Kas nosaka cilvēka iespējas konkrētā reģionā? No vienas puses, tas, ko makroekonomiskā līmenī piedāvā reģionālās attīstības politika, kā ir organizēta valsts pārvalde. No šī skata punkta, gluži vienādas iespējas visos reģionos nebūs.

No otras puses, ārkārtīgi liela nozīme ir konkrētajai informācijas videi, informācijas pieejamībai. Mūsdienās priekšplānā galvenokārt izvirzās datora un interneta pieejamība. Turklāt nepietiek ar iespējām, svarīgas ir prasmes šīs iespējas izmantot.

Ja runājam par interneta pieejamību, tad izrādās, ka Latvijā tā ir izveidojusies vienmērīga, praktiski visos reģionos līdzvērtīga. Taču cilvēki tās iespējas neizmanto, un to nosaka viņu zināšanas, prasmes un iemaņas. Arī, protams, iekšējie sociālie resursi kopienās, sociālie tīkli, tas, kā cilvēki prot sadarboties, iesaistīt citus, izmēģināt kaut ko jaunu. Viens pozitīvs piemērs “aizdedzina” citus. Partnerība ir labs piemērs, kā mobilizēt visus pieejamos resursus. Gan NVO, gan aktīvie indivīdi, uzņēmēji var apvienoties vietējās nozīmes projektu īstenošanā. Patiesībā partnerība ļoti aktīvi veidojas Latgalē, bet neveidojas Kurzemē.


Vai kopumā praktiskā ziņā ir būtiska atšķirība starp cilvēka iespējām Latgalē un Kurzemē?

Ir jomas, kur atšķirības ir, un ir jomas, kur nav. Atrast atšķirības starp reģioniem ir grūtāk, tie ir ļoti atšķirīgi gan iepriekšējās attīstības mantojuma, gan šīsdienas iespēju dēļ. Savā ziņā parādās tas, ka centrs attīstās straujāk. Piemēram, visvairāk uzņēmumu ir nodibināti centrālajā reģionā, praktiski visās jomās.

Uzņēmējdarbības attīstības centri Latvijā ir Rīga un Daugavpils.

Arī demogrāfiskajos procesos ir grūti runāt par īpašām atšķirībām starp reģioniem. Cita lieta, ka Latgalē novecošanas process visu laiku ir bijis straujš, straujāks tas vairs nevar kļūt.

Ar izglītību ir interesanti. Piemēram, Vidzemē ir ļoti daudz valsts ģimnāziju, tas saistīts arī ar Vidzemes apdzīvotības īpatnībām – tur vairāk saglabājušās viensētas, mazas apdzīvotas vietas.

Grūti atbildēt, kurš reģions attīstās straujāk... Man grūti domāt tādās kategorijās. Man patīk lietot formulējumu – katrs reģions attīstās savā gaitā. Katram ir savas specifiskās iespējas, sava specifiska situācija.


Cik efektīva Latvijā ir valsts reģionālās attīstības politika?

Nav efektīva. To apliecina kaut vai tas, ka reģionālā reforma un administratīvi teritoriālā reforma nenotiek ļoti ilgu laiku. Visu laiku notiek diskusijas, tiek izspēlēti kaut kādi varianti un projekti, bet tajā pašā laikā pašvaldības nespēj tikt galā ar savām ikdienas vajadzībām. Ļoti daudzām pašvaldībām nav izstrādāti teritoriālās attīstības plāni. Koordinācija reģionālā līmenī starp pašvaldībām daudzu praktisku jautājumu risināšanā nenotiek, jo nav vidējā reģionālā līmeņa, kas varētu apzināt vietējās vajadzības un palīdzēt sadarboties.

Valsts politikas līmeņa problēma ir arī nozaru attīstība, jo tās projekti tiek veidoti, neņemot vērā reģionu īpatnības. Rezultātā izveidojas situācija, ko minēju iepriekš, - ir daudz reģionālo dalījumu, un vienas un tās pašas teritorijas dažādās nozarēs var būt dažādās reģionālā dalījuma vienībās.

Tās ir nopietnākās problēmas. Tautas attīstības pārskata mērķis nav piedāvāt konkrētus risinājumus. Mēs drīzāk varam definēt problēmu, un tas, ko mēs redzam, ir, ka nav vidējā līmeņa darbības subjekta, kas rīkotos, pārzinātu reģiona resursus, iespējas un vajadzības.


Kāpēc plānošanas reģioni neveic šo funkciju?

Tie nav īsti konsekventi līdz galam izveidoti. Tādā ziņā, ka to juridiskās formas ir ļoti nekonkrētas, dažādas, tā ir tāda vidēja līmeņa pārvaldes institūcijas imitācija.


Kā Jūs raksturotu saiti starp centrālo varu un dažādām pašvaldībām un reģioniem? Vai tā visur ir vienlīdz spēcīga un ieinteresēta?

Šie jautājumi ir saistīti ar pašvaldību politiskās rīcībspējas problēmām. Mūsu autors Jānis Ikstens ir iezīmējis, ka pašvaldību, valsts un politisko partiju attiecības raksturo patronāža un klientelisms. Protams, ir labi, ka pašvaldībās veidojas profesionāli politiķi. Taču, ja budžeta nauda tiek sadalīta atkarībā no tā, kura partija ir pašvaldībā, tas vēl vairāk padziļina reģionu nevienmērību - netiek ņemtas vērā reģionu vajadzības, bet partiju princips. Tas arī nav demokrātiski. Bet cilvēki paši to pieņem, tas ir diezgan negatīvi. Faktiski Latvijas iedzīvotāju politiskā kultūra vēl veidojas, tā ir procesā.


Jūs pārskatā mudināt nekavējoties īstenot administratīvi teritoriālo reformu, bet vienlaikus norādāt, ka ir jāsaglabā vietējā identitāte. Ko īsti Jūs iesakāt?

Katram cilvēkam piederības sajūta - gan konkrētām sociālām kopienām, gan teritorijai - ir ļoti svarīga. Šis aspekts pārskatā ir viens no svarīgākajiem, jo piederības izjūta reģionam ir nopietns attīstības resurss.

Latvijā ir ļoti liela cittautiešu daļa. Viņi izjūt piesaisti dabas ainavai utt., bet neizjūt piesaisti kultūrai. Tas nozīmē, ka viņi nesaprot tos simbolus, kas ir cilvēkiem, kas labi pārzina latviešu kultūru. Pasaki Cibiņš, un latvieši pamatā zinās, ko tas nozīmē. Visa mūsu kultūra, šīs vietas ir bagātas ar kultūrvēsturisko mantojumu, zīmēm un simboliem. Ja viņi aizbrauc prom, meklējot labāku dzīvi citur, tad šos specifiskos resursus neviens cits neprot izmantot un tie aizies postā.

Vienlaikus dažādu pakalpojumu sniegšanai un nozaru organizācijai arī ir kaut kāds efektivitātes līmenis. Domāju, ka risinot administratīvi teritoriālos jautājumus, jāatrod viduspunkts - optimums starp teritoriju, ar kuru cilvēks sevi var saistīt, un racionālo, ekonomiski efektīvo teritoriju. Acīmredzot tāpēc šai reformai ne vienmēr jābūt risinātai administratīvā piespiedu kārtā. Cilvēki izjūt piederību savai dzīves vietai un valstij. Reģiona identitāti cilvēks nejūt. Viņš nespēj domāt kā Rīgas plānošanas reģiona iedzīvotājs, jo tur ir ļoti plašas teritorijas –Limbaži, Ogre, Tukums. Latgaliešiem ir spēcīga identitāte, tas ir vēsturiski veidojies, varbūt kā zināma reakcija, ka Latgalei vienmēr nav klājies ekonomiski spoži. Šis latgaliešu lepnums var parādīties izceļotājam no Latgales, dzīvojot kādā citā vietā. Bet vai ienācējs šajā teritorijā pratīs novērtēt visus resursus, arī kultūras resursus, kas tur ir un kas var tikt izmantoti kā attīstības potenciāls?

Ja nav saglabājusies vēsturiskā identitāte, cilvēki mēģina konstruēt kaut kādu jaunu identitāti. Zemgales piemērs un fakts, ka tur pēkšņi ir atklāts Pokaiņu mežs ar mistiskām sakrālām īpašībām – tas faktiski ir mēģinājums radīt jaunu mitoloģiju.


Pārskatā atzīts, ka demogrāfiskais potenciāls nav pietiekams ilgspējīgai attīstībai. Vai un kā to iespējams uzlabot?

Ja to varētu pateikt, tas droši vien sen būtu izdarīts. Kas ir ilgspējīga attīstība demogrāfiskā kontekstā? Tas nozīmē normālu paaudžu nomaiņu. No vienas puses, te ir dabiskie procesi - dzimstība un mirstība. No otras, migrācija un mirstības samazināšana, dzīves ilguma palielināšana. Latvijas iespējas te ir diezgan lielas, jo izrādās, ka Jelgavā jau pirms apmēram 15 gadiem ir sasniegts daudz lielāks vidējais mūža ilgums nekā Latvijā kopumā.

Interesanta ir iekšējā un ārējā migrācija. Pārskats atklāj, ka Rīga nekļūst par vietu, uz kuru visi dodas. Rīga darbojas kā tāds pārdalītājs. No laukiem un mazpilsētām dodas uz Rīgu, pēc tam no Rīgas uz Pierīgu. Protams, iedzīvotāju pārvietošanās kopējo demogrāfisko situāciju neizmaina. Cita lieta ir ārējā migrācija, bet par to mēs pārskatā maz runājam, jo nav reālu datu. Taču ja turpināsies tas, kas tagad notiek, būs jādomā vai nu par reemigrāciju vai iespējām piesaistīt darbaspēku no ārpuses, jo iedzīvotāji noveco. Ja skatās demogrāfisko slodzi – attiecību starp darbaspējīgiem un darbnespējīgiem iedzīvotājiem – Rīgas reģions ir vienīgais, kur šī slodze ir pozitīva.


Modelējot situāciju 10 vai 20 gadus tālā nākotnē, vai būs kādas vietas Latvijā, kas paliks tukšas?

Latvijas īpatnība ir tā, ka iedzīvotāju izvietojums ir ārkārtīgi nevienmērīgs. Lielākā iedzīvotāju daļa ir koncentrēta centrālajā daļā, bet Kurzeme un Vidzeme ir maz apdzīvotas. Latgalē iedzīvotāju novecošanās jau ir sen notikusi. Cilvēku reproduktīvā vecumā tur ir maz, tāpēc dzimstība ir maza.


Ar ko tas beigsies?

Labā vietā tukšs nepaliks. Ne velti darba devēji domā, kā varētu ievest darbaspēku. Taču to kultūrvēsturisko telpu, - to neviens neizpratīs, tā aizies zudībā. Bet tā ir vērtība un resurss.


No vienas puses, reģionos runā par bezdarbu kā problēmu, no otras – uzņēmēji visur sūdzas par darba roku trūkumu. Kā šīs divas lietas apvienot?

Mūsdienās darbaspēks nav abstrakts cilvēks ar savām fiziskajām īpašībām. Vajadzīgas zināšanas, prasmes, iemaņas, izglītība. Arī zināmas morāles un psiholoģiskās īpašības – spēja uzņemties atbildību, riskēt. Ļoti daudz cilvēku uzskata, ka uzņēmējiem ir laba dzīve, bet kad jautā – vai pats gribi būt uzņēmējs – tad viņi nav gatavi uzņemties atbildību.

Darba devējiem ir viņu vajadzības, bet vēl jāņem vērā darba devēju piedāvājums – atalgojums. Par labu darbu cilvēki grib saņemt arī labu atalgojumu, un tas Latvijā ir zems. Domāju, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc tik daudz cilvēku dodas prom no Latvijas.

Taču galvenā problēma ir tā, ka lielākā daļa cilvēku ir gatavi būt darba ņēmēji, bet nav gatavi būt uzņēmēji. Nevienā sabiedrībā uzņēmēju - cilvēku, kas gatavi lauzt stereotipus un izdomāt ko jaunu - nav daudz. Arī zināšanas un prasmes cilvēkiem nav tik lielas, lai viņi varētu daudz runāt par uzņēmējdarbības veicināšanu. Tomēr Latvijā cilvēkiem ir sarežģīti sākt neliela mēroga uzņēmējdarbību. Palasot rakstus par cilvēkiem, kas devušies uz Īriju, atklājas, ka daudzi no viņiem ir tur, jo šeit ir izputējusi viņu uzņēmējdarbība. Tie ir uzņēmīgi, aktīvi cilvēki.


Izvēloties stratēģiju Eiropas Savienības reģionālo fondu sadalei, Latvija visu valsti noteica par vienu reģionu. Līdz ar to visa nauda nāk uz centru, nevis pašiem reģioniem. Vai tas ir attaisnojies?

Nav attaisnojies, jo iespējas reģionos tomēr ir atšķirīgas. Reģionālais aspekts projektu izvērtēšanā netiek ņemts vērā, un tas nav labi, jo ir atšķirīgas problēmas un vajadzības. Te gan ir neliela pretruna. Vērtējot finansējumu saņēmušos projektus pa reģioniem, parādās, ka Rīgas reģionā ir saņemts visvairāk līdzekļu. Bet pārrēķinot uz 1000 iedzīvotājiem, izrādās, ka tā nemaz nav. Vienkārši centrālajā daļā dzīvo vairāk cilvēku.

Ir svarīgāk, lai cilvēkiem ir informācija un iemaņas projektu pieteikšanā, nevis tas, ka kādam reģionam nosaka prioritāti.


Kas ir absolūti steidzams darbs, kas valdībai tepat un tūlīt jāpaveic reģionu attīstībā?

Reģionālā reforma. Ir jomas, kur pagasta kompetence beidzas līdz ar pagasta robežām, tāpēc nepieciešama koordinācija reģionu ietvaros. Nozaru attīstība un teritoriju attīstība savā starpā ir saistīta. Mēs pārskatā secinājām, to varētu veicināt reģionālā līmeņa pārvaldes institūcija. Kādai tai būt – to mēs neņemamies spriest. Bet šī iemesla dēļ buksē visa reģionālā attīstība.


Ja runājam tālākā perspektīvā – kam jābūt partiju programmās nākamās Saeimas vēlēšanām?

To ir grūtāk pateikt nekā izdarīt – sabiedrībā nepieciešams veicināt aktīvo, pozitīvo domāšanu. Cilvēkam visu laiku ir stāstīts, ka centrs attīstās, bet reģioni nē. Viņš domā: es dzīvoju tādā atpalikušā reģionā, ko tad es tur varu darīt. Vienlaikus – neviens cilvēka labā nevar izdarīt vairāk kā viņš pats.

Kas jādara partijām, pašvaldībām, ministrijām? Jārada iespējas, lai visi cilvēki varētu savu dzīvi izmainīt. Lai viņiem būtu vienādas iespējas neatkarīgi no tā, vai viņi dzīvo Turkos vai Dundagā.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


rumpelšteins 20.12.2005 19:49
Ar špickām tantiņ,ar špickām...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vidzemnieks 14.12.2005 00:31
Aijas Zobenas stāstījumā ir ļoti daudz vērtīgu faktu un atziņu attīstībai. Un ir saprotams, ka pārskata veidotāju pienākumos neietilpst atbildēt uz jautājumu - ko darīt. Bet kulturālam cilvēkam ir diezgan skaidrs ko un kā reāli var izdarīt un tas ir jādara citiem. Jautājums - KAM? Ir tikai viena iespēja - politiķiem un administratoriem.

Nevajadzētu tik daudz kladzināt par reģionālo reformu bet konkrēti rīkoties kur tas ir iespējams. Cilvēki ir pieraduši justies piederīgi rajoniem un pagastiem. Ilgās kladzināšanas rezultātā daudziem pašvaldību vadītājiem ir nolaidušās rokas un valda neziņa kā tad galu galā būs. Labāk nogaidīt - tad jau redzēs, jo "viss taču notiek no augšas". Saimnieciskā un arī kultūras dzīve, ja vien tā ir kaut cik aktīva, pati jau ar laiku izvēršas arvien plašāka un stiepjas pāri pašvaldību robežām. Ir jāstimulē un jāatbalsta visādas iniciatīvas. ... Jā, Eiropas nauda uz vienu iedzīvotāju. Cik nekulturāla ir pieeja Andža Ūbeļa rakstā 13. dec. "Dienā"! Iedzīvotāji uzskatīti kā vienveidīga kvantitatīva masa. Sociālais strukturējums un dzīves funkcionālā kvalitāte tiek ignorēti. Un 2007 - 2013 gadā no Eiropas budžeta 70% Finansu ministrija ir ieplānojusi infrastruktūrai un pakalpojumiem (tirdzniecībai?) bet cilvēkresursiem - iniciatīvu atbalstam un kultūrai - 10%. Lūk, cik dažādās attīstības izpratnēs mēs dzīvojam. Struktūra nodrošina funkciju tikai mašīnā. Cilvēku sabiedrībā aktivitāte un funkcija veido vajadzīgās strukturas. To Ūbeļa kungs nezina vai negrib zināt.

Saistītie raksti