7.Saeimas laikā Jaunā partija (JP) ir piedalījusies divu valdību veidošanā. Līdzīgi kā koalīcijas partneriem no Tēvzemei un Brīvībai/LNNK JP ne reizi nav piedāvāts premjera amats. Arī valdībā pārstāvēto ministru skaits šai partijai bijis vismazākais. Partijas priekšvēlēšanu programmā nav minēta kāda konkrēta sfēra, kuras sakārtošana būs valsts prioritāte. Pēc iepazīšanās ar programmu to drīzāk iespējams raksturot kā īsu pamācību jaunas sabiedrībai daudz izdevīgākas sociālekonomiskās kārtības veidošanā. Šajā programmā ir maz konkrētu solījumu un vēl mazāk metožu, kā tos iespējams īstenot.
Vērtējot paveikto, iespējams secināt, ka partijai solīto jauno kārtību ieviest nav izdevies. Arī programmā atrodamie konkrētie solījumi, kā, piemēram, izglītības, veselības aprūpes un kultūras darbinieku algu palielināšana vai invalīdu līdztiesīgas iespējas sabiedrībā, nav īstenoti. Vēl vairāk, partija, kas dibināta tikai īsi pirms 7.Saeimas vēlēšanām jau paguvusi divas reizes pārformēties — vispirms par Jauno kristīgo partiju, bet tagad iekļauties Latvijas pirmajā partijā, kuru vada garīdznieks Ēriks Jēkabsons, bet viens no viņa tuvākajiem atbalstītājiem ir bijušais JP līderis Ainars Šlesers. Iemeslus, kāpēc nav izdevies pildīt solīto un atbildes uz citiem portālu politika.lv interesējošiem jautājumiem mēneša laikā no A.Šlesera iegūt neizdevās – divas reizes jautājumus bijušais partijas līderis pazaudēja, bet uz trešo reizi sūtītajiem jautājumiem atbildes tā arī netika saņemtas.
Maz deputātu, maz ministru
7.Saeimas vēlēšanās JP tikai knapi pārvarēja 5% barjeru. Partija ieguva 7,31% balsu jeb 8 deputātu vietas. Pēc deputātu mandātu apstiprināšanas JP aktīvi iesaistījās valdības veidošanas procesā un pirmajā Viļa Krištopana (Latvijas ceļš) valdībā ieņēma nozīmīgos, bet Latvijas apstākļos neērtos ekonomikas un tieslietu ministra amatus. Ekonomikas ministra posteni ieņēma pats partijas līderis A.Šlesers, bet tieslietu — zvērināta advokāte Ingrīda Labucka. Tāpat JP tika augstākās izglītības un zinātnes lietu valsts ministra amats.
Jāatgādina, ka viens no V.Krištopana valdības krišanas priekšvēstnešiem bija pieprasītā A.Šlesera demisija 1999.gada maijā. V.Krištopans rīkojumu par A.Šlesera atbrīvošanu no amata parakstīja, pat nesagaidot koalīcijas līgumā noteiktās 48 stundas kopš demisijas pieprasīšanas. Lēmums atbrīvot A.Šleseru tika pamatots ar toreizējā ekonomikas ministra izteikumiem, ka V.Krištopana valdībā “kārtību diktē” Ventspils mērs Aivars Lembergs. Pēc A.Šlesera demisijas ekonomikas ministra krēsls palika JP, taču to var uzskatīt par nosacītu partijas šķelšanās aizsākumu, jo partija nebija gatava iestāties par savu līderi turklāt tādā situācijā, kad JP balsis ir izšķirošas, lai nodrošinātu vairākuma balsojumu Saeimā.
Pēc V.Krištopana demisijas valdības veidošana tika uzticēta Tautas partijas līderim Andrim Šķēlem, un viņš JP pārstāvjus neaicināja piedalīties valdībā, jo TP, LC un tēvzemiešiem Saeimā bija vairākums arī bez JP atbalsta. Laikā, kad partija bija opozīcijā, tā burtiski sašķīda — viena deputāte pievienojās LSDSP, četri citi – centās izveidot savu frakciju, viens – kļuva neatkarīgs, bet divi — turpināja pārstāvēt partijas intereses. 2001.gada janvārī partija piedzīvoja arī vārda maiņu, kļūstot par Jauno Kristīgo partiju, kuras priekšsēdētāja amatā Raimondu Paulu nomainīja mācītājs Guntis Dišlers.
Pēc A.Šķēles valdības krišanas JP atkal tika uzaicināta piedalīties LC veidotajā valdībā, ieņemot tieslietu ministra un īpašu uzdevumu ministra valsts reformu lietās amatus.
Tieslietu un reģionu reforma nesokas
Gan V.Krištopana, gan A.Bērziņa valdība devusi daudz solījumu tieslietu sistēmas sakārtošanai un korupcijas izskaušanai, par kuru tieši atbildīga Tieslietu ministrija. Šajā jomā ar solījumu izpildi vedies pavisam gausi un nav izpildīti pat vairāki konkrēti solījumi, kas varētu būtiski uzlabot situāciju tieslietās. Piemēram, abas valdības solīja iedzīvināt tiesu izpildītāju reformu, kuras rezultātā tiesu spriedumi tiktu patiešām izpildīti, tādējādi palielinot iedzīvotāju uzticību tiesām. Tāpat tika solīts palielināt tiesnešu algas, sakārtot korupcijas novēršanas likumdošanu un izstrādāt jaunu kriminālprocesa likumu, kas paātrinātu lietu izskatīšanu tiesās. Neviens no šiem konkrētajiem solījumiem aizvadīto četru gadu laikā nav izpildīts. Tāpat JP, kas pirms vēlēšanām solīja rūpēties par korupcijas izskaušanu, nav izdevies panākt, ka valdība tieslietas atzīst par prioritāru jomu.
Protams, šo valdību deklarācijās netrūkst arī solījumu citās sfērās, kas tieši sasaucas ar JP priekšvēlēšanu programmu. Piemēram, rūpes par sabiedrības integrāciju, pensiju paaugstināšana, katram pieejama izglītības sistēma un algu paaugstināšana medicīnas, izglītības un zinātnes darbiniekiem. Arī šos solījumus valdībām nav izdevies izpildīt, savukārt LC un TP, iepriekš atbildot uz portāla politika.lv jautājumiem, kā lielākos vaininiekus minēja tēvzemiešus, kas nav tikuši galā ar Labklājības ministriju, bet TB/LNNK mēneša laikā portālam tā arī neatbildēja. Arī JP atbildi par iemesliem, kāpēc nav pildīts solītais, neuzzinājām.
Ar korupciju jācīnās kādam citam
Kā jau partija, kas dibināta īsi pirms vēlēšanām, tās programmā atrodami solījumi veidot valstī jaunu kārtību, kurā “galvenā vērtība būtu cilvēks” un kurā “valsts vara cilvēkam būtu tuvāk, vieglāk izprotama un vieglāk pieejama”. Lai gan partija programmā nav minējusi, kā konkrēti šāda jaunā kārtība ieviešama, pēc citu pārejas tipa valstu pieredzes var secināt, ka par demokrātiskas valsts pārvaldes reformas stūrakmeni visbiežāk tiek uzskatīts demokrātisks administratīvā procesa likums, kas ierēdņu lēmumus dara viegli pārsūdzamus. Latvijā centieni ieviest demokrātisku administratīvo procesu aizsākās jau pagājušās Saeimas laikā un atbildību par to uzņēmās Tieslietu ministrija. Šobrīd likums ir izstrādāts, bet tā ieviešana dzīvē gaidāma tikai ar nākamā gada janvāri. Turklāt tā būs apšaubāma, ja nākamā Saeima un valdība neatradīs naudu jaunu administratīvo tiesnešu darba vietu izveidei un apmaksai. Tā ka šo solījumu partijai, kuras pārraudzībā divu valdību laikā bija Tieslietu ministrija, izpildīt nav izdevies.
Tāpat partija pirms vēlēšanām solīja “pastiprināt atbildību par kukuļņemšanu un valsts mantas izsaimniekošanu”. Vērtējot paveikto korupcijas apkarošanas jomā var secināt, ka no solītā izpildīt ir izdevies labi ja 10%. Piemēram, krimināltiesvedībā nav ieviests legālās prezumpcijas princips, kas šaubu gadījumā liktu amatpersonai pierādīt savu ienākumu legalitāti, nav izveidots solītais korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, partiju finansēšanas likums ir izmainīts, taču tajā atstāti būtiski robi, kas liedz no deklarācijām gūt ticamu priekšstatu par partiju finansu plūsmu. Tāpat nav pieņemts jaunais Kriminālprocesa likums un iedarbināts Administratīvā procesa likums. Pieņemts ir vienīgi jaunais Interešu konflikta likums, taču arī tajā atrodami būtiski trūkumi.
Reģionālā reforma — lika pagaidīt
JP priekšvēlēšanu programmā nav atrodami konkrēti solījumi, kā būtu jānorit reģionālajai reformai. Toties programmā politiķi ir norādījuši, ka lauku attīstība būs “valsts vispārējās attīstības pamats”. Tāpat partija solīja palielināt pašvaldību lomu valsts pārvaldē. Tomēr, vērtējot reģionālās reformas gaitu, par kuras sekmīgu norisi tieši bija atbildīgs valsts ministrs valsts un pašvaldību lietās Jānis Krūmiņš (JP), iespējams secināt, ka tās viens no galvenajiem trūkumiem bija tieši komunikācijas trūkums starp valsts ministru un pašvaldību vadītājiem. Nevar noliegt, ka atsevišķos rajonos pagastu apvienošana izdevusies sekmīgi, piemēram, Kandavas novada izveide, bet ir arī tādi rajoni, kuros, ja notiktu apvienošana no visiem rajona ciemiem uz centru nemaz nekursētu sabiedriskais transports, piemēram, ja par rajona centru izvēlētu Vecpiebalgu, tādu ciemu kā Skujene ar jauno centru nesavieno pat ceļš.
Kopumā reģionālā reforma tiek vērtēta kā nepieciešama, bet lēna un dažviet ne visai veiksmīga. Turklāt par to, cik pamatota bijusi pagastu apvienošana varēs spriest tikai pēc vairākiem gadiem, kad jaunais pagasts būs “iedzīvojies”.
Ar kristīgu piesitienu
JP no pārējām labējām partijām atšķīra arī orientācija uz kristīgām vērtībām — jau programmā rakstīts, ka partija rūpēsies par “kristīgo vērtību nostiprināšanu sabiedrībā”. Tāpat vairāki solījumi vēlētājam saistīti ar sabiedrības integrāciju — gan nacionālo, gan sociālo.
Vienīgā partijas pamanāmā rīcība, kas saistīta ar kristīgo vērtību iedzīvināšanu, attiecās uz Reproduktīvās veselības likumu, kad šā gada janvārī JP pārstāvji kopā ar Latvijas garīdzniecības eliti iestājās pret abortu legalizāciju un uzsāka parakstu vākšanu tautas nobalsošanai pret šo likuma normu. Tomēr partija nepieciešamos 10 000 parakstus nesavāca, bet šā gada augustā šo akciju pārņēma baznīcas.
Savukārt sociālās integrācijas jomā interesants bija solījums rūpēties par invalīdu “līdztiesiskām iespējām sabiedrībā”. Šajā jomā nedz JP, nedz valdība praktiski neko nav darījusi, rūpes par cilvēku ar īpašām vajadzībām integrāciju atstājot sabiedrisko organizāciju un ārvalstu donoru pārziņā.
Tāpat tika dots solījums rūpēties par īrnieku un īpašnieku vienlīdzīgām tiesībām. Šī Saeima gan pieņēma grozījumus likumā Par dzīvojamo telpu īri, kas liek pašvaldībai rūpēties par sociālajiem dzīvokļiem un piedāvāt dzīvesvietu ģimenēm, kas izliktas no dzīvokļiem lielo parādu dēļ. Tomēr praksē reti kuras pašvaldības dzīvojamais fonds atļauj likumu ievērot pilnībā. Arī papildus budžeta līdzekļi pašvaldībām pēc likuma pieņemšanas netika piešķirti.