"Neatkarīgā Rīta Avīze", 23.03.2004.
Pret visu veidu diskrimināciju drīzumā vērsīsies likuma spēks. Apsūdzību izvirzīšana diskriminācijā būs atkarīga no tā, kā būs definēts šis jēdziens. Vadlīnijas šeit piedāvā īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta (ĪUMSILS) izveidotās darba grupas apspriešanai nodotais projekts – Nacionālā programma pret neiecietību (NPPN). Pēc tam, kad šis dokuments tiks apstiprināts valdībā, tas kalpos par galveno kritēriju diskriminācijas definīcijai likumu un normatīvo aktu izstrādē.
No NPPN projekta dveš apņēmība īstenot diskriminācijas izskaušanu un apkarot jebkura veida neiecietību, nodrošinot tam efektīvus tiesiskus instrumentus u. tml. Tiktāl visnotaļ uzteicama apņēmība. Bet jāsaka uzreiz – uz šo pasākumu aicinātie neatkarīgie un augsti kvalificētie eksperti gandrīz visi vienā mutē asi kritizēja NPPN projektu un norādīja uz klajām pretrunām tajā: īpaši principiālās nostādnes prasa daudz pamatīgāku izstrādi. Nepietiek deklarēt trīs galvenās grupas, pret kurām visbiežāk tiek vērsta diskriminācija – rases, seksuālās minoritātes, reliģiskās minoritātes un uzstādīt iecietības prasību pret tām. Jau pats šis dalījums slēpj sevī pretrunu. Piemēram, nediskriminējoša attieksme pret seksuālajām minoritātēm jeb, vienkāršāk, homoseksuālistiem, nav viena un tā paša tā paša līmeņa problēma, proti, to nevar likt vienā rindā ar rasi un ar reliģisko pārliecību. Piederību rasei vai tautībai neviens neizvēlas – tā izsaka absolūtu iedzimtības faktoru, kamēr homoseksuālisma iedzimtība zinātniski nav pierādīta un drīzāk uzskatāma par iemantotu seksuālās izturēšanās novirzi un, kā lielā vienprātībā izteicās eksperti, visdrīzāk attiecas uz morāles problemātiku. Latvijas sabiedrībā izteikti dominē šāda attieksme pret homoseksuālismu. Vai tas patīk vai ne, – tāda nostāja raksturīga mūsu kultūrā, tās vērtību sistēmā, tāpēc nedrīkst to vienkārši neņemt vērā nacionālu programmu izstrādē. Nemaz nerunāsim par to, ka homoseksuālisms ir stingri nosodīts ikvienā reliģiskā konfesijā. Kā var vienlaikus ar homoseksuālismu prasīt iecietību pret reliģiskiem uzskatiem, ja to pārstāvošās grupas stingri vēršas pret homoseksuālismu: prasot akceptēt vienus, tiek diskriminēti otri. Tāpat tika norādīts uz programmas nosaukumā ietverto pretrunu – “pret neiecietību”, jo daudz jēdzīgāk būtu to pārdēvēt – “par iecietību”.
Protams, ES eksistē iestrādes par to, kā saprast neiecietību un atšķirīgu rasu, reliģiju un pasaules uzskatu diskrimināciju, tomēr nav iespējams tās vienkārši mehāniski pārņemt un lietot arī Latvijas situācijā. Mēs mēdzam pārcensties ES priekšrakstu izpildē un neatšķiram direktīvas no ieteikumiem. Katrā zemē pastāv savas īpatnības – kultūras daudzveidībā piekoptais komunikācijas stils, arī atšķirīga sociālo vērtību sistēma, un ar to ir jārēķinās visā nopietnībā. Ne viss no vecās Eiropas ir jāpārņem automātiski, ir jāprot arī kritiski izvērtēt tās negatīvās tendences, kas kultūru komunikācijā valda Rietumu sabiedrībā.
Jautājums par savstarpēju iecietību mūsu sabiedrībā īstenībā skar kultūras identitāti un to, kā dažādu grupu un pasaules uzskatu pārstāvji spēj saprasties. Tikai tas, kas ir izpratis pats sevi, savu piederību, vērtību definīciju, var sākt pretendēt sākt saprast otru – cienīt citādāk domājošo. Diemžēl cilvēka dabā ir guldīta dziļa neiecietība – īstenībā mēs slikti panesam sev līdzās citādi domājošos. Tā ir realitāte un par to ir jārunā atklāti. Labu gribēt un deklarēt savstarpēju iecietību ir skaista vēlamība, kamēr dzīvē lietas izpaužas daudz savādāk. Miermīlība pret citādākiem ir nopietns kultūras izglītības jautājums – šī īpašība ir jāapgūst, proti, jāiemācās, jo dabiski tā nevienam cilvēkam nepiemīt, lai vai cik dedzīgi viņš stāstītu, ka no visas sirds mīl pretēju uzskatu paudējus. Interesantu domu paauda viens no ĪUMSILS pieaicinātājiem ekspertiem, publicists Didzis Meļķis: mums nevajadzētu par katru cenu ar likuma rīksti piespiest piekrist atšķirīgai vai bieži vien pretējai pārliecībai, bet gan vispirms mācīties būt kopā, nesaasinot šīs atšķirības. Pēc D. Meļķa domām, – par zināmām lietām nevajag runāt. Varbūt tas izklausās pēc vairīšanās no risinājuma, tomēr tam ir ne tikai pragmatisks mērķis, bet arī dziļa jēga. Nespēlēt toleranci tur, kur tās nav, bet vispirms aprast ar faktu: citādākie vienkārši pastāv mums līdzās.
Tolerances skola ir jāsāk ar pirmo klasi, ar tā saucamo baby steps metodiku. Kādā veidā lai cilvēks iemanto spēju iejusties otra cilvēka pasaulē? Kā jau teikts, vispirms mācoties saprast pats sevi, ielūkoties savos uzskatos. Tas ir patiesas citādākā izpratnes pirmais nosacījums. Patiesas tolerances nebūs tur, kur pašam ir izplūduši uzskati un trūkst jel kādas pārliecības. Citiem vārdiem – cienīt citu viedokli cilvēks sāk mācīties, vispirms apgūstot savējo, proti, mācoties izkristalizēt savus uzskatus, izvērtēt savu pozīciju, cik tā ir pamatota, patiesīga utt. Neīsta iecietība ir ne tikai liekulība, bet nes sevī pēkšņa konflikta potenciālu. Šī problemātika visspilgtāk ir izpaudusies bijušajā Dienvidslāvijā: komunistiskās valsts līderi apgalvoja, ka beidzot ir noregulējuši attiecības starp daudzagām grupām – sociālisms, lūk, esot pratis pārvarēt vēsturisko naidu. Bet vajadzēja tikai krist šim režīmam, un šajā reģionā uzliesmoja asiņainas sadursmes un tika īstenots visšausmīgākais genocīds mūsdienu Eiropā. Tālab mūsu NPPN projektā būtu jāveicina patiesas tolerances veidošana, nevis faktiskā vienaldzībā balstīta viltus iecietība. ĪUMSILS spraustie uzdevumi tātad nebūt nav triviāli un vienā rāvienā atrisināmi, bet gan lielā pacietībā un gudrībā meklējams ceļš. Šo gudrību gribētos vēlēt NPPN darba grupai un visam ĪUMSILS kopumā.