Recenzija par Dr. Arta Pabrika pētījumu “Etniskās proporcijas, nodarbinātība un diskriminācija Latvijā”.
Recenzija par Dr. Arta Pabrika pētījumu “Etniskās proporcijas, nodarbinātība un diskriminācija Latvijā”.
Vai Latvijā nodarbinātības sfērā pastāv etniskās disproporcijas? Vai tās liecina par diskrimināciju pēc etniskās pazīmes? Atbildi uz šiem jautājumiem mēģina atrast Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra zinātniskais līdzstrādnieks Dr. Artis Pabriks savā jaunajā pētījumā “Etniskās proporcijas, nodarbinātība un diskriminācija Latvijā”.
Diskriminācija jebkurai valstij ir nevēlama parādība. Tā rada diskriminēto iedzīvotāju grupu atsvešinātību no valsts, bremzē valsts ekonomisko attīstību, samazina ārējo un iekšējo drošību. Latvijas valsts nav izņēmums. Diskriminācijas aizliegums ir nostiprināts Satversmē, vairāki normatīvie akti nodrošina šī principa īstenošanu. Tajā pašā laikā var konstatēt, ka diskriminācijas problēmas Latvijā ir maz izpētītas.
2000. gada 29. jūnijā tika pieņemta ES Rasu direktīva[1]. Ņemot vērā Latvijas ārpolitikas prioritātes, jādomā, ka situācijas izpētei diskriminācijas laukā tiks pievērsta ļoti liela uzmanība tuvākajā laikā. Pavisam nesen tika publicēts Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūta pētnieku Gitas Feldhūnes un Mārtiņa Mita darbs “Eiropas antidiskriminācijas tiesību ieviešana: Latvija”[2], kurā ir analizēts diskriminācijas novēršanas juridiskais aspekts.
Dr. Pabriks pievērš uzmanību citam aspektam. Pēc būtības viņa pētījums ir pirmais mēģinājums noskaidrot, vai Latvijas darba tirgū pastāv etniskā paritāte vai disproporcijas, un atklāt disproporciju iemeslus. Darba pamatā ir statistiskie dati, kas iegūti, aptaujājot Latvijas rajonu un pilsētu pašvaldības, ministrijas, valsts uzņēmumus, augstskolas, skolas, kā arī privātos uzņēmumus. Apsveicama ir autora drosme – nervozā pirmsvēlēšanu gaisotnē pētījums par tik politizētu un sensitīvu tēmu var izraisīt diezgan asu reakciju. Vēl pirms dažiem gadiem pat sarunas par eventuālo diskrimināciju Latvijā daudziem šķita nekorektas vai pat aizvainojošas.
Darbs sastāv no trim daļām. Ievaddaļā autors izklāsta darba mērķi un uzdevumus, norādot, ka, ņemot vērā Latvijas sabiedrības multikulturālo un daudzetnisko raksturu, jautājums par etnisko diskrimināciju mūsu valstī ir nozīmīgs gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski, apraksta pētījuma metodoloģiju. Pamatdaļā Dr. Pabriks apkopo statistiskos datus par etniskajām proporcijām Latvijas pašvaldībās, ministrijās, tiesību aizsardzības iestādēs, valsts un privātajos uzņēmumos, izglītības iestādēs un dod savu novērtējumu šīm proporcijām. Nobeigumā tiek analizēta etniskā proporcionalitāte darba tirgū, pārbaudīta eventuālā saikne ar diskrimināciju, autors sniedz arī savas rekomendācijas disproporciju mazināšanai.
Darba nozīmīgums ir acīmredzams. Lielā apjomā ir savākti dati par nodarbināto etnisko piederību. Var tikai iedomāties, kādas pūles bija jāpieliek autoram, lai šie sensitīvie dati tiktu sniegti. Tie var noderēt arī citiem pētniekiem, kuriem agrāk bija jāizvēlas – vai nu ilgi skaidrot, kāpēc ir nepieciešami dati par etnisko piederību, vai pamatot savus secinājumus ar personu uzvārdu “latviskumu” vai “nelatviskumu”, kas, protams, nevar pretendēt uz objektivitāti. Šajā ziņā Dr. Pabrika pētījums var kalpot par svarīgu informācijas avotu. Interesants un pārdomu vērts ir autora viedoklis par disproporciju iemesliem, par diskriminācijas jautājumiem.
Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka pētījumā ir daži strīdīgi momenti. Aprēķinot proporcionalitātes indeksu, autors uzskata par lietderīgu salīdzināt pārstāvniecību attiecīgajās institūcijās ar pilsoņu proporcijām konkrētajā pašvaldībā vai valstī kopumā (respektīvi, ja konkrētajā iestādē darbā pieņem tikai LR pilsoņus, etnisko latviešu proporcija iestādē tiek salīdzināta ar etnisko latviešu proporciju pilsoņu, nevis visu pastāvīgo iedzīvotāju vidū). Pirmkārt, ja mēs cenšamies būt pilnīgi korekti, jāatzīst, ka pilsonības kritērijs nav vienīgais, pieņemot darbā (piemēram, Valsts civildienesta likuma 7. pants paredz pat 10 šādu kritēriju, no kuriem LR pilsonība ir tikai viens). Otrkārt, šādā veidā aprēķinot proporcionalitātes indeksu, mēs netieši atzīstam, ka dalījumam pilsoņos un nepilsoņos ir arī sociālais aspekts – nepilsoņu atstumšana pat no pasīvas piedalīšanās nozīmīgajā darba tirgus daļā ir pilnīgi normāla.
Manuprāt, būtu jāturpina pētījumi daļā, kas attiecas uz statistisko datu interpretāciju. Piemēram, norādot uz lielo cittautiešu proporciju Ieslodzījuma vietu pārvaldē vai Valsts policijā, Dr. Pabriks piemin, ka šīs iestādes vēl nav zaudējušas savu prestižu mazākumtautību pārstāvju vidū. Autors uzskata, ka “lielā daļā valsts institūciju joprojām nav konkurētspējīgas algas un to vispārējais sabiedriskais prestižs ir zems”. Pierādot šo hipotēzi, būtu jāpēta objektīvi kritēriji: darba alga, sociālā drošība, materiālā atbildība. Maz ticams, ka darbs par cietuma uzraugu mazākumtautību pārstāvju vidū ir prestižāks par ierēdņa darbu Ārlietu ministrijā.
Pētījuma nobeigumā autors secina, ka Latvijā pastāv etniskās disproporcijas nodarbinātības jomā, tomēr nesaista tās ar diskrimināciju. Dr. Pabriks uzskata, ka disproporciju cēlonis meklējams Latvijas vēsturē, t.s. “revolūcijas sindromā” pēc neatkarības atjaunošanas, valodas un pilsonības prasībās, mazākumtautību pārstāvju atsvešinātībā no valsts, tieksmē pēc pašsegregācijas. Manuprāt, šie faktori būtu jāpēta turpmāk, tomēr būtu jāpievērš uzmanība arī citiem iespējamiem disproporciju iemesliem. Runājot par vēsturisko faktoru, jāatceras, ka jau desmit gadu garumā Latvijas valstij ir visas iespējas īstenot patstāvīgu politiku disproporciju mazināšanas jomā. Ar “revolūcijas sindromu” nevar izskaidrot mazo mazākumtautību pārstāvju proporciju valsts iestādēs, jo arī daudzas personas, kas pieder pie mazākumtautībām, aktīvi uzstājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Visnopietnākie ir jautājumi par valodas un pilsonības prasībām darba tirgū, kā arī par mazākumtautību tieksmi pēc pašsegregācijas. Analizējot prasības, jāpārbauda, vai vienmēr tās ir adekvātas. Turklāt jāturpina pētījumi par to, vai atšķirīgu attieksmi pret sevi jūt pie mazākumtautībām piederošie LR pilsoņi, kas brīvi pārvalda valsts valodu. Igaunijā veiktie pētījumi pierāda: labas igauņu valodas zināšanas mazākumtautību pārstāvjiem nenodrošina vienādu ar igauņiem stāvokli darba tirgū[3]. Šādu pētījumu kontekstā būtu jāizskata arī jautājums par pašsegregāciju – vai tiešām mazākumtautību pārstāvji vēlas strādāt monoetniskā nelatviešu kolektīvā, vai viņi tomēr nespēj atrast citu darbu un izvēlas pieejamas iespējas? Pēc visu šo jautājumu analīzes būs iespēja formulēt reāli īstenojamas un efektīvas rekomendācijas.
Etniskās disproporcijas darba tirgū var būt nopietns signāls par to, ka valstī, iespējams, eksistē diskriminācija. Ja problēma netiks novērsta, etniskā izcelsme varēs kļūt par sociālu kategoriju. Tāpēc Latvijā ir nepieciešams turpināt pētniecisko darbu šajā jomā (Igaunijā, piemēram, ir publicēti vairāki pētījumi par etniskās izcelsmes nozīmi darba tirgū[4]). Dr. Pabriks ir spēris pirmo nozīmīgo soli šajā laukā. Cerams, šis grūtais, bet vajadzīgais darbs tiks turpināts.
_________________________________
[1] Direktīva 2000/43/EC, “ieviešot vienlīdzīgas attieksmes principu starp personām neatkarīgi no to rases vai etniskās izcelsmes”.
[2] Ir pieejams angļu valodā – http://www.humanrights.lv/frames_l.htm?menu/doc_l.htm
[3] В. Полещук. Неэстонцы на рынке труда. «Бизнес СРЕДА», 29.05.2002 – ir pieejams krievu valodā – http://www.moles.ee/business/02/May/29/12.php
[4] Skat. piemēram, E. Saar, “Education and Estonian labour market: the ethnic aspect”; R. Vöörmann, “Ethnic relations in post-Soviet Estonian entrepreneurship”; J. Helemäe, “Command of Estonian language and labour market opportunities”.
"Etniskās proporcijas, nodaribātība un diskriminācija Latvijā"