Atslēgvārdi:

Jauns un ienesīgs 4

Āfrika ir atstumta no pasaules notikumiem, un kontinentam ir nepieciešamas inovācijas un neierasti risinājumi.

Iesaki citiem:
Bites 255x203(2)
Foto:Klara

Garlaikoti. Tieši šāda esot bijusi kenijiešu reakcija, kad pirms pāris gadiem viņi pirmo reizi izdzirda par tādu celtni kā siltumnīca, kas varētu paātrināt dārzeņu augšanu un dubultot ražas apmērus. Tagad lauksaimnieki, kas savulaik nespēja pabarot pat savas ģimenes, ir kļuvuši par veiksmīgu saimniecību īpašniekiem un ir vieni no lielākajiem darba devējiem savos reģionos.

Inovācija — siltumnīca tomātiem

Ravalo (Rawalo) reģions ir viens no pirmajiem Kenijas apgabaliem, kur zemnieki ir apvienojušies un sākuši būvēt siltumnīcas. Lielākā ciema daļa joprojām mazliet zobojas un ir nesaprašanā, kādēļ tās ir nepieciešamas tik karstā un mitrā klimatā, kāds valda Kenijā. Bet fermeris, kurš ar savām rokām uzcēlis ar plēvi pārvilktu koka karkasa siltumnīcu, ir ciema varonis. Ar milzīgu mačeti rokās viņš novēro iebraucējus un stāsta, ka divos trijos mēnešos tomātu stādi ir gatavi ražai. Tie aug kontrolētā vidē, pasargāti no klejojošiem dzīvniekiem un slimībām.

Siltumnīcas plēvē ir redzamas aizlīmētas plaisas, bet par zagļiem neviens īpaši nevēlas runāt, jo tiem Kenijā bieži vien lemta linča tiesa. Vēl nezinām, ka pavisam drīz par vienas tādas rezultāta aculieciniekiem kļūsim arī mēs. Taču pagaidām šeit, siltumnīcā skatām apūdeņošanas sistēmu, kas darbojas neatkarīgi no laika apstākļiem, jo tieši blakus celtnei ir uzstādīts lietus ūdens uzkrājējs. Līdz šim divdesmit sešus gadus vecais siltumnīcas īpašnieks Mārtins Omondi Onjango (Martin Omondi Onyango) tomātus audzēja uz lauka un no viena zara ieguva tikai trīs tomātogas. Toties siltumnīcā ražas daudzums ir palielinājies trīs reizes. Lai siltumnīcu uzceltu, jaunais vīrietis pagājušā gada novembrī saņēma 50 000 Kenijas šiliņu (aptuveni 297 latu) aizdevumu, kas viņam jāatdod septiņu mēnešu laikā. Pateicoties pārdotajai produkcijai un nopelnītajai naudai, viņš beidzot var savus bērnus sūtīt skolā, iegādāties liellopus un ir spējīgs palīdzēt grūtībās nonākušajiem radiniekiem.

Netālu no siltumnīcas banānu plantācijas laukā slēpjas skolēni, kuri starpbrīdī ir aizlavījušies no skolas, lai paskatītos uz neierasto kņadu, ko esam sacēluši mēs, iebraucēji. Skolēni ir daļēji ieguvēji no ciema attīstības. Piemēram, pateicoties fermeru uzņēmībai, dārzeņu cenas vietējā tirgū ir kritušās. Tas nozīmē, ka skolu ēdināšanas programma ir kļuvusi nedaudz lētāka un to būs iespējams turpināt ilgāku laiku.

Uzturvielu trūkums Āfrikā ir milzīga problēma — izglītības līmenis krīt, jo izsalkuši bērni nespēj koncentrēties mācībām, saasinās veselības problēmas un samazinās darba jauda. Uzturvielu trūkums visvairāk ietekmē bērna veselību pirmajās 1000 dzīves dienās. Jau tagad vismaz 70% afrikāņu nodarbojas ar lauksaimniecību, tomēr cilvēku, kuri cieš no nepietiekama uztura, skaits ir palielinājis no 100 miljoniem 1990. gadā līdz 250 miljoniem pašlaik. Hārvarda universitātes profesors Kalests Juma (Calestous Juma) savā jaunākajā grāmatā The New Harvest uzsver, ka pēdējo 40 gadu laikā pārtikas ražošana pasaulē ir pieaugusi par 145%, taču dramatiski ir Āfrikas rezultāti — samazinājums par 10% kopš 1960. gada. Strauji augošais iedzīvotāju skaits un pārtikas ražošanas tempa samazinājums nenozīmē tikai 50 gadu stagnāciju. Tas nozīmē, ka Āfrika ir atstumta no pasaules notikumiem un kontinentam ir nepieciešamas inovācijas un neierasti risinājumi. Par vienu no potenciālajiem Āfrikas, tajā skaitā arī Kenijas, veiksmes stāstiem varētu kļūt biškopība.

Medus kā veiksmes stāsts

„Mums ir jābaidās nevis no slimībām, bet no cilvēkiem. Lipīgais un saldais kārums patīk visiem, arī zagļiem,” smejoties nosaka viens no desmit Nyango Honey Processing Group kooperatīva fermeriem, kurš kopš 2008. gada nodarbojas ar biškopību. 2010. gadā biškopji no 900 bišu saimēm, kas atrodas Luri apgabalā, spēja ievākt vairāk nekā 1,2 tonnas medus. Tie nav projekta galīgie apmēri, mierīgi stāsta biškopji, jo šogad plānots bišu saimes palielināt līdz 1300.

Bites nepiebaro ar cukuru, bet, lai tās spētu ievākt nektāru arī ne tik labā sezonā, ap stropiem fermeri ir sastādījuši kaliandra (calliandra) kokus. No pupām līdzīgiem augiem spraucas nokareni ziedi, ap kuriem lidinās bites. Līdzīgu sistēmu pielieto arī Indonēzijā, tomēr tas ir tikai viens veids, kā nodrošināt medus dažādību. Stropi tiek pārvadāti no vienas vietas uz citu, tādēļ medus ir iegūts no dažādiem ziediem, un tas ir mazliet rūgts, ar banānu smaržu — ne tik salds kā Latvijā. Bet sacukurojas ātri, un tātad ir labs. Tieši tādēļ tik lielas cerības tiek liktas uz jauno nodarbi, kam ir visas iespējas iekarot Āfrikas slikti strukturēto tirgu un virzīties tālāk uz Eiropu.

Tomēr tam visam priekšā stāv birokrātija. Ministri un atbildīgās personas ir ieinteresētas attīstīt tikai tos projektus, no kuriem paši gūst labumu. Acīmredzot medus nav to skaitā. Lai to varētu pārdot ne tikai lokāli, bet arī lielveikalos, ir nepieciešams iegūt sertifikātu. Tas var ieilgt pat pusgadu, bet uz jautājumu, ko fermeri darīs, ja tas netiks iegūts, viņi smejoties atbild: „Mēs iegūsim, tas ir tikai laika jautājums. Viss būs labi. Mēs nedomājam par slikto, esam optimisti.” Gaidot kāds gan var pasteigties priekšā. Jau tagad Kararo rajonā, Etiopijā, ir uzstādītas vairāk nekā 1200 bišu kolonijas, un tiek prognozēts, ka, pārdodot 1900 litrus medus, viņi spēs nopelnīt vismaz 2100 dolārus.

Jaunās iespējas Āfrikā strauji atrod dzirdīgas ausis. Piemēram, 213 fermeri 11 ciemos jau ir uzsākuši zīdtārpu audzēšanu. 80 sievietes ir apmācītas lopkopībā un aušanā. Tas viss atgādina sava veida sprinta laukumu. Tas, kurš būs pirmais, būs ieguvējs, un tas nozīmē tikai vienu — vairākām Āfrikas valstīm kavēšanās var dārgi maksāt.

Labi ķeras zivtiņas

Valstī, kurā lauksaimnieki nodarbojas ar tradīciju ievērošanu un audzē lielākoties kukurūzu, ir grūti uzsākt jaunu un perspektīvu nozaru ieviešanu. Tādēļ projektu ieviesēji visbiežāk izvēlas kādu no reģiona zemniekiem, kam piedāvāt mainīt nodarbošanos. Ja projekts izdodas, tas ieinteresē desmitiem citu lauksaimnieku. Un tas, savukārt, veicina reģiona ekonomisko uzplaukumu.

Uranga rajonā Kenijā projektā Millennium Villages (MVP) ir atbalstīta zivsaimniecības attīstība. Kalnainā apvidū ir izveidoti vairāki zivju baseini kopumā 760 kvadrātmetru platībā. Šīs saimniecības īpašnieks Lūks Ajeta Kundu (Luke Ayieta Kuundu) iepriekš audzējis kukurūzu, bet tā nav bijusi pietiekami ienesīga nodarbe, lai pabarotu ģimeni. Viņam nebija noliktavas, tādēļ visa ievāktā produkcija tika pārdota par neizdevīgu cenu un drīz vien nācās ciest badu. Kopš 2007. gada viņš sācis nodarboties ar zivju audzēšanu un atzīst, ka tas bijis veiksmīgs lēmums.

Sauri reģionā kopumā ir izveidoti 60 šādi zivju baseini, katrs no tiem maksā aptuveni 240 ASV dolāru. Pusi no izmaksām sedz MVP, bet fermerim ir jāizrok baseini un jānodrošina līdzfinansējums. Paplašinot zivju produkciju un ražošanas apjomus, MVP līdz 2015. gadam cer atbalstīt kopumā 1550 šādu zivsaimniecību, kas varētu saražot 282 tonnas tilapiju un 441 tonnu samu.

„Visgrūtāk ir iegūt zivīm nepieciešamo barību. Mums jāliek lietā izdoma, jo tikai tā mēs šo biznesu varam veiksmīgi attīstīt,” stāsta saimniecības īpašnieks, kad jautājam, kas atrodas baseinos iemērktajos maisos. Svahili valodā tam ir vienkāršs apzīmējums — mbolea. Tie ir liellopu un vistu mēsli, no kuriem barojas planktoni, tā nodrošinot dzīvu barības ķēdi. Saimniekam tikai pāris reizes dienā jāpacilā maiss, lai ūdens iekrāsotos duļķaini zaļā krāsā, un planktoni būs paēduši. Uz salīdzinoši mazā zemes gabala ir trīs lieli zivju baseini, un divi no tiem ir savstarpēji savienoti. Lai noķertu samu, kas ierokas dziļi dubļos, baseinā nākas nolaist ūdeni. Lai to nezaudētu, ūdens aiztek uz citu baseinu un pēc kāda laika atkal atgriežas pirmajā. Ūdens šeit ir svarīgs un to nedrīkst izšķiest, un ne jau tādēļ vien, ka tā ir maz, — ūdenī ir arī nepieciešamās barības vielas. Tomēr barības pārpalikumi un ekskrementi, kuri ar ūdens nolaišanu vienā no baseiniem var iekļūt blakus baseinos, rada augstu iespējamības risku zivīm saslimt ar dažādām slimībām vai iegūt parazītus.

Kad mazās zivteles pieaug līdz 5-10 gramiem, tās pārvieto uz citu baseinu un pāris dienas pirms pārdošanas novēro. Viens sams spēj radīt vismaz 10 000 olu, un tikai 8000 derēs zivju pavairošanai. Katra šāda ola tirgū maksā vidēji 5 Kenijas šiliņus jeb 0,3 santīmus. Varētu šķist, ka tas ir maz, bet zivis šādu apjomu spēj saražot ik pēc diviem mēnešiem. „Pārdodot mazās zivis, mēs par katru varam nopelnīt 2,5 šiliņus. Ja nogaidām četrus mēnešus un ļaujam zivīm paaugties, cena sasniedz 60-90 šiliņus par zivi,” skaidro saimnieks. Šādā veidā viņš ir spējīgs mēnesī nopelnīt vismaz 29–47 latus un būt neatkarīgs no sponsoriem vai dažādu projektu līdzfinansējumiem. Šo gandrīz četru gadu laikā viņš ir paplašinājis savu darbību, pieņēmis darbā trīs cilvēkus un iegādājies kaimiņu zemi, kurā audzē papaiju. „Lielākās, labākās un skaistākās mēs pārdodam tirgū. Tas, kas paliek pāri, tiek ģimenei,” viņš apmierināti nosaka.

Dodoties tālāk, kļuvām aculieciniekiem kādam bēdīgam galam. Kenijā jau bijām pieraduši pie „guļošajiem policistiem” — tie ir visur, un ir tikai normāli, ja ik pēc kilometra esi spiests palēkties gaisā no trieciena, kam pēc idejas būtu jāsamazina braucamā ātrums. Tā nu arī šoreiz īpašu uzmanību nepievērsām vienam šādam pacēlumam kāda ciema vidū. Un tomēr — šis būtiski atšķīrās no pārējiem, jo tas nemaz nebija „guļošais policists”. Lielceļa vidū gulēja kails vīrietis, apsegts ar banānu lapām. Visapkārt policisti ar automātiem un mūsu autobuss tika apturēts. Pāris ātru vārdu apmaiņa starp mūsu šoferi un tiesībsargiem, un varam doties tālāk. Un tikai pēdējā dienā, brokastojot viesnīcā un lasot avīzes, uzzinājām, ka divi vīrieši uzbrukuši kādai sievietei un atņēmuši rokassomu ar naudu. Viens no zagļiem paspējis aizbēgt, bet otru noķēruši apkārtesošie cilvēki. Bez vārda runas zaglis tika nolemts linča tiesai. Iznākums šaušalīgi vienkāršs — zagli nogalina un nozog visu vērtīgo, arī drēbes. Un taisnīgums uzvarējis — zaglis notverts, bet notvērējiem — arī materiāls gandarījums.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Margarita Mikelsone

Paldies par reālajiem piemēriem kā notiek attīstības projekti Āfrikā. Šo pašu pieeju, ar to domājot, tradicionālo lauksaimneicības prakšu mainīšanu un diversificēšanu, vajadzētu mēģināt piemērot arī Latvijas laukos.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ahmeds 06.04.2011 16:16

Un pat bez propagandas par "women empowering", "girls education", "gay rights" utt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ahmeds 06.04.2011 16:15

Interesantākais politika.lv raksts, kuru esmu lasījis.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Linda Jākobsone 05.04.2011 22:45

Paldies par šiem veiksmes stāstiem!
Bieži vien, liekas, tieši šie it kā mazie projekti var nest daudz labuma tāpēc, ka tie skar cilvēkus vistiešāk. Ļoti gribētos, ka to, cik svarīga ir pārtikas drošība un šādi projekti, saprastu arī politiķi Eiropā, tajā skaitā Eiropas Parlamentā.
Ceru, ka rakstīsiet vēl par attīstības sadarbības jautājumiem!

Citi autora darbi
Dsc 2403

Par ūdeni! 1 Autors:Edgars Skvariks

370233203 9cb445381b

Ugandas mēris Autors:Edgars Skvariks