Atslēgvārdi:

Jaunrepatrianti no Austrumiem un mēs 0

"Neatkarīgā rīta avīze", 13.07.2004.

Iesaki citiem:
Nra166

Nu jau vairāk nekā gadu vairāki Austrumu latviešu biedrības pārstāvji pievērsušies problēmām par latviešu repatriāciju no Krievijas un citām NVS valstīm. To padziļināta pētniecība un praktiska risināšana kļuva iespējama ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu, jo tika pieņemts un pamatvilcienos īstenots projekts par jaunrepatriantu ģimeņu sociālekonomisko vajadzību apzināšanu un viņu latvietības stiprināšanu.

Ar jēdzienu jaunrepatrianti nosacīti apzīmēti pēdējos septiņos gados no NVS valstīm repatriējušies latvieši un viņu ģimenes locekļi, kas apzinājušies savu saistību ar Latviju un ieradušies te uz pastāvīgu dzīvi.

Saskaņā ar minēto projektu iezīmējās vairāki būtiskākie mūsu darbības virzieni. Viens no tiem bija ar zinātniski pētniecisku raksturu, kas ļāva izdarīt vairākus visai interesantus secinājumus.

Jautājums par latviešu repatriāciju ir daļa no globāla mēroga teorētiskas un praktiskas problēmas – diasporu vieta un loma mūsdienu pasaulē. Tā kļuvusi ļoti aktuāla un pēdējos 15 gados izveidojusies par īpašu, patstāvīgu zinātniskas izpētes virzienu, kurā darbojas vēsturnieki, politologi, psihologi. Diasporām veltīti speciāli žurnāli iznāk Amerikā, Kanādā, arī Maskavā. Agrāk pārsvarā valdīja uzskats, ka diasporu pastāvēšana ārpus savām valstīm ir īslaicīga parādība un to ar laiku dzēsīs sociālekonomiskās situācijas uzlabošanās vai sabiedrības modernizācija. Kādu laiku pat uzskatīja, ka tā ir specifiska ebreju tautas problēma, jo viņi jau kopš seniem laikiem sastopami dažādās valstīs. Taču iznāca citādi. Diasporas arvien paplašinājās, aktivizējās, un pašlaik pasaulē kustībā ārpus savām valstīm atrodas ap 60 milj. cilvēku.

Diasporu stāvokļa aktualizēšanās visā pasaulē saistīta ar nemitīgu etniskuma faktora nozīmes pieaugumu. Arī ilgstoši dzīvojot ārpus etniskās dzimtenes, cilvēki vēlas saglabāt savu etnokulturālo identitāti.

Pieaug arī lielāko diasporu ietekme uz pasaules politiku. Jūtama viņu pieaugošā loma gan mītnes zemēs, gan etniskajās dzimtenēs. Pētnieki Amerikā atzinuši, ka diasporas kļūst par nozīmīgu politisku resursu gan savās mītnes zemēs, gan atstātajās etniskajās dzimtenēs. Arī mums kā normāla parādība būtu jāuztver tas, ka latvieši Amerikā vēlas tur lobēt Latvijas intereses, ka Latvijas krievi grib justies arī turpmāk cieši saistīti ar Krieviju, ka Sibīrijas latvieši aizrautīgi dodas tālajā un bezgala dārgajā ceļā uz Latviju, lai emocionāli uzlādētos un stiprinātu savu latviskumu.

Tā diasporas daļa, kas izdarījusi savu, reizēm pat visai sarežģīto, izvēli un atgriezusies etniskajā dzimtenē vai tēvzemē, ir repatrianti. Politiskie un ekonomiskie žņaugi agrākā režīma laikā tādu izvēli ierobežoja, bet reizēm padarīja pat pilnīgi neiespējamu.

Pagājušā gadsimta otrajā pusē jau bijuši vairāki latviešu repatriācijas viļņi no Krievijas. Tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām uz Latviju no dažādām PSRS malām atbraukuši apmēram 25 tūkstoši latviešu. Piecdesmito gadu otrajā pusē, tiklīdz vien radās šāda iespēja, Latvijā atgriezās vesela iepriekšējos gados represēto straume.

Mūsu uzmanības lokā pašlaik ir jaunrepatrianti – repatriācijas jaunākais vilnis uz neatkarīgo Latvijas valsti. No Krievijas un citām NVS valstīm uz dzīvi Latvijā pārcēlušies vairāki tūkstoši latviešu kopā ar ģimenes locekļiem un tuviniekiem: tie ir galvenokārt agrāko izceļotāju – lētākas zemes meklētāju – pēcteči pat vairākās paaudzēs, represēto un izsūtīto bērni un mazbērni, arī ekonomiska rakstura pārceļotāji.

Lai pamatīgāk izpētītu šo jaunrepatriantu kontingentu un viņu vajadzības, kopā ar Repatriācijas nodaļu (agrāk – Repatriācijas centrs, kurš kopš 1995. gada darbojas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes ietvaros) tika izstrādāta īpaša anketa, ko nosūtīja pa pastu vai aizpildīja personīgās intervijās un pārrunās Rīgā, Daugavpilī, Jēkabpilī, Madonā, Ventspilī.

Repatriantu izvietojumā nav nekā mīklaina vai nesaprotama. Mazpilsētās un lauku rajonos apmetās galvenokārt tās atbraukušo ģimenes, kurām te jau bija kādi radinieki, kas varēja sniegt atbalstu – tādu visumā nebija daudz. Cilvēki lielākoties meklēja iespējas iekārtoties lielākajās pilsētās, kur bija drošākas cerības atrast darbu. No 78 aizpildītajām anketām apmēram puse ir gados jauni cilvēki, bet otra puse – vecumā starp 40 un 60 gadiem, tātad darba spējīgi un personīgajā dzīvē jau nostabilizējušies ļaudis. Trešajai daļai no anketētajiem jau ir pabeigta augstākā izglītība, daudziem iegūta – vidējā profesionālā. Pārliecinošu vairākumu no aptaujātajiem veidoja latvieši – apmēram trīs ceturtdaļas, anketas aizpildītāju vidū bija arī krievi un citu tautību pārstāvji. Lielākā daļa jaunrepatriantu atgriezušies kopā ar bērniem (pavisam anketās minēti 96 bērni), 23% no aptaujātajiem bērnu nav, bet tie ir jauni cilvēki, kam nākotnē bērni vēl var būt.

Atbildot uz jautājumu par pārcelšanās motīviem, materiālos apsvērumus par noteicošiem minējuši tikai 8 cilvēki, gandrīz pusei Latvijā ir dzimtās saknes, samērā daudzi kā galveno iemeslu minējuši vēlēšanos, lai šeit varētu dzīvot un iegūt pilsonību viņu bērni. Aptaujātos pozitīvi raksturo apstāklis, ka attieksmē un izteikumos par agrāko mītnes zemi viņi ir korekti. Tikai retais minējis psiholoģiska rakstura grūtības, kādas nācies tur pārdzīvot. Un tas arī saprotams: nav ko pelt zemi, kurā tik ilgi dzīvots, iegūta izglītība un profesija, kurā vēl paliek dzīvot tuvi draugi un radinieki.

Jaunrepatriantiem ir izteikti pozitīva attieksme arī pret Latviju. Ar savu piederību Latvijai lepojas 74,3% aptaujāto, kas atbilst pēdējos SKDS pētījumos uzrādītajam patriotu īpatsvaram Latvijas pamatiedzīvotāju vidū. Sarunās un intervijās izskanēja pozitīvs vērtējums arī par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, izsakot pārliecību, ka tā būs saistīta ar tālāku valsts demokratizācijas procesu.

Repatriācijas likumā iekļautās repatriējušos latviešu tiesības iegūt Latvijas pilsonību reģistrācijas kārtībā apgrūtina ilgstošā birokrātiskā procedūra, kas saistīta ar iepriekšēju atteikšanos no Krievijas, Ukrainas vai Baltkrievijas pilsonības. Šī likumu nesaskaņotība un birokrātiskā mašinērija, kas daudziem nozīmē ieilgušu nespēju sakārtot praktiskās dzīves jautājumus, nekādi nevar veicināt patrotisko jūtu pieaugumu.

Dažādās Latvijas pilsētās repatriantu ģimenes iekārtojas, kā nu katra var un prot. Savstarpēja apmaiņa gūtajā pieredzē praktiski nenotiek, lai gan tā varētu dažu labu jautājumu atvieglot. Viens no mūsu projekta mērķiem bija pievērst šiem jautājumiem pašvaldību uzmanību, kā arī, balstoties uz aktīvākajiem un atsaucīgākajiem pārstāvjiem no pašu jaunrepatriantu vidus, pakāpeniski veidot atbalsta punktus šādas savstarpējās koordinācijas attīstībai.

Repatriēšanās un jaunas dzīves uzsākšana pilnīgi citos apstākļos nereti viņiem bijusi nevajadzīgi sarežģīta tieši informācijas trūkuma dēļ. Daudzās juridiskās procedūras, kas nepieciešamas dokumentu kārtošanai, repatriantiem nav bijušas iepriekš zināmas. Tādēļ projektā tika paredzēta un īstenota īpaša bukleta sagatavošana, kas iespējami aptveroši uzskaitītu likumos ietvertās norādes par repatriantu pienākumiem un tiesībām. Repatriācijas nodaļa nosūtīja bukletu visām Latvijas diplomātiskajām pārstāvniecībām NVS valstīs, lai tas būtu tur pieejams uzziņai visiem interesentiem. Bukletam tika sagatavoti divi varianti – konspektīvais un paplašinātais, visu svarīgāko informāciju dublējot arī krievu valodā. Protams, repatriantiem no rietumvalstīm ir nedaudz atšķirīgas intereses, tāpēc viņiem domāts līdzīgs buklets būtu jāveido citādi, ar citiem satura akcentiem un tulkojumu citās valodās.

Lai veicinātu jaunrepatriantu integrēšanos Latvijas sabiedrībā, valodas jautājums nav mazsvarīgs. Lai gan daudziem atbraukušajiem latviešu valoda pat skaitās dzimtā valoda, parasti tās zināšanas ir nepietiekamas, lai uzreiz varētu iekļauties apkārtējā latviešu sabiedrībā, lai pietiekami labi orientētos masu saziņas līdzekļu sniegtajā informācijā. No viņu interešu viedokļa tikai apsveicama ir plašāka krievu valodas lietošana dažos Latvijas televīzijas kanālos. Labāk taču, ja cilvēki informāciju par Latviju var uztvert sev saprotamā valodā šejienes interpretācijā, nevis izmanto sagrozītās un tendenciozi pasniegtās ziņas Krievijas raidījumos.

Jaunākā paaudze latviešu valodu parasti nezina nemaz. Kā palīdzēt jauniešiem un bērniem iepazīt Latvijas kultūras dzīvi un dabu, pēc spējās izraušanas no ierastās vides likt viņiem sajusties kā starp savējiem?

Projektā realizētās lektorija nodarbības par Latvijas vēstures, kultūras un demogrāfiskās attīstības jautājumiem apmeklēja galvenokārt vecākās paaudzes pārstāvji. Arī latviešu valodas praktikuma nodarbībās regulāri mācījās samērā ierobežots klausītāju loks, lai gan atkārtoti uzaicinājumi un informācija par projektā ietvertajiem pasākumiem tika izsūtīti vairākkārt uz daudzu jaunrepatriantu adresēm.

Nedaudz lielāku atsaucību skolu jaunatnes vidū izraisīja konkurss Vai Tu zini?. Dažādās atbildes uz jautājumiem par attieksmi pret saviem līdzaudžiem un Latvijas vēsturē nozīmīgiem notikumiem, te dzīvojošo minoritāšu pārstāvju dzīvesgaitu analīze, jēdzienu dzimtene un tēvzeme emocionālais vērtējums ļāva dziļāk ieskatīties gan nesen uz Latviju no Austrumiem atbraukušo jauniešu uzskatos, gan vietējo skolēnu pārdomās par Latvijas vēstures līkločiem. Lieliski izstrādātus darbus konkursam iesūtīja Ludzas Bērnu un jaunatnes centra pulcinātās un rosinātās 5. līdz 8. klašu skolnieces no septiņām dažādām Ludzas novada skolām. Veiksmīgākie šā konkursa dalībnieki piedalījās projekta noslēguma seminārā, kas notika Rīgas Latviešu biedrības namā š. g. 3. jūnijā.

No projekta īstenošanas gaitā veiktajiem vērojumiem izkristalizējies šo jaunrepatriantu kolektīvais psiholoģiskais portrets: pārsvarā tas ir enerģisks un uzņēmīgs cilvēks, kam pieticis drosmes riskēt, lai kopā ar ģimeni uzsāktu pilnīgi jaunu dzīvi agrāk neiepazītos apstākļos. Galvenais, bet visbiežāk pat vienīgais viņa kapitāls ir izglītība, iegūtā profesija un apņēmība.

Jaunrepatrianti ļoti grib ātrāk un ciešāk iekļauties Latvijas sabiedrībā, tieši tādēļ taču viņi ir braukuši šurp. Pat ja tā ir viņu tēvu vai vectēvu zeme, tomēr tā vēl ir nepierasta, izzināma un apgūstama. Tie ir labvēlīgi nosacījumi jaunrepatriantu un viņu bērnu integrēšanai latviešu sabiedrībā, taču te nepieciešams lielāks valsts atbalsts, kā arī pretimnākšana un atsaucība no mūsu puses.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Saistītie raksti