Foto: Bernard Durfee

Dienvidsudānas valsts nākotne ir pašu dienvidsudāniešu rokās. Taču starptautiskajai sabiedrībai nevajadzētu būt miegainai par demokrātisko institūciju apdraudējumu valstī.

Kamēr Latvijā ziņas par nākamā gada budžeta konsolidāciju nomaina ziņas par Dinamo panākumiem, tūkstošiem kilometru attālumā no Rīgas dzimst jauna valsts — Dienvidsudāna. Neskatoties uz pēdējās desmitgadēs bieži pieminēto globalizāciju un valstu lomas samazināšanos, vecās valstis turpina šķelties un jaunas nācijas dzimt.

Salīdzinoši mazā interese Latvijā par Dienvidsudānas neatkarības referendumu ir saprotama — šī jaunā valsts, kas janvārī nobalsoja par neatkarību no Sudānas, atrodas ļoti tālu no Latvijas, citā reģionā, un mūs tieši nesaista ne ekonomiskās, ne kulturālās saites. Tomēr, pateicoties tai pašai globalizācijai, šī referenduma sekas, lai kādas tās būtu, izjutīsim arī mēs, visticamāk, ka vispirms jau lejot savu automašīnu bākās degvielu.

Iedvesma pasaulei

Dienvidsudāna ir reģions Āfrikas kontinenta ziemeļaustrumos ar aptuveni deviņiem miljoniem iedzīvotāju un teritoriju Francijas lielumā. Līdz pat šim brīdim Dienvidsudāna ietilpa Sudānas valsts sastāvā, taču jau kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem šajā reģionā norisinājās viens no asiņainākajiem pilsoņu kariem, kas ir prasījis vairāk nekā divu miljonu cilvēku dzīvības. Atšķirībā no Sudānas ziemeļu reģioniem, kurus pārsvarā apdzīvo islamticīgie arābi, Dienvidsudānā dzīvo melnādainie āfrikāņi, kas vairākumā ir kristieši vai aministi. Arābi šajā reģionā ir dominējuši gadu simtiem, un tikpat ilga ir arī savstarpējo konfliktu un nesaskaņu vēsture starp šīm divām kopienām. Vēl pavisam nesen ziemeļos dzīvojošie arābi centās dienvidsudāniešus pārdot un izmantot kā vergus. Lielās atšķirības starp abām konfliktējošajām pusēm bija viens no galvenajiem iemesliem pilsoņu kara uzliesmošanai un Dienvidsudānas neatkarības centieniem, taču eļļu ugunij pielēja arī milzīgu naftas rezervju atklāšana Dienvidsudānā. Līdz pat 2005. gadam, kad starp karojošajām pusēm tika noslēgts miera līgums[1], kas paredzēja arī referenduma rīkošanu šogad, naftas ieguves potenciāls šajā reģionā netika izmantots pat uz pusi no iespējamā. Pasaules naftas kompāniju plānus apdraudēja apkārt notiekošais pilsoņu karš. Taču pat par spīti tam Sudāna šobrīd ir sestā lielākā naftas eksportētājvalsts Āfrikā[2].

Sudāniešiem 2005. gadā noslēgtā miera līguma lielākais sasniegums ir janvārī rīkotais neatkarības referendums. Nosacījums referenduma rezultātu likumībai bija ne tikai pozitīvs balsojums par Dienvidsudānas neatkarību, bet arī vismaz 60% balsstiesīgo dienvidsudāniešu līdzdalība referendumā. 9. janvārī sācies un 15. janvārī beidzies, referendums dienvidsudāniešiem ir atnesis ilgi gaidīto neatkarību no arābu apdzīvotajiem ziemeļu reģioniem. Pēc provizoriskajiem datiem par neatkarību un atdalīšannos no Sudānas ir nobalsojuši 98,6% vēlētāju[3]. Ja referenduma iznākums starptautiskajai sabiedrībai nav pārsteigums un tika prognozēts jau iepriekš, tad par pārsteigumu gan var uzskatīt referenduma mierīgo gaitu un Sudānas valdības un tās prezidenta Omāra al-Bašira (Omar al-Bashir) mierīgo reakciju salīdzinājumā ar to, kas tika gaidīts. Nav piepildījušās bažas par plašiem konfliktiem starp Dienvidsudānas neatkarību atbalstošo Sudānas Tautas atbrīvošanas armiju un proarābiski noskaņotajiem paramilitārajiem grupējumiem. Ir gan notikušas apšaudes un slepkavības, taču daudz mazākos apmēros, nekā tika paredzēts, un galvenokārt — robežrajonos.

Gan ANO palīdzības organizācijas, gan Eiropas Savienības (ES) novērotāji un amatpersonas, gan arī ASV prezidents Obama ir pauduši apmierinātību ar referenduma gaitu. Obama to pat ir nodēvējis par „iedvesmojumu pasaulei”[4]. Šis referendums tiešām var kalpot par iedvesmu pasaulei, it sevišķi — Āfrikai, kur politiskās pārmaiņas nu valstu robežu maiņas nospiedošā vairākumā notiek vardarbības un korupcijas pavadībā. Diemžēl šobrīd vēl nav skaidrs, vai šī iedvesma var nest labvēlīgas sekas kontinentam un pasaulei. Daudzi politiķi, un ne bez pamata, satraucas, ka, iedvesmojoties no Dienvidsudānas panākumiem, arī citi reģioni Āfrikā ar separātistiskām tendencēm var pastiprināt savas prasības pēc neatkarības vai autonomijas un destabilizēt jau tā jūtīgo Āfriku.

Mānīgais miers

Sudānas samērā mierīgā rekcija un rīcība ir reizē gan saprotama, gan arī pārsteidzoša, taču tāpēc vien Sudānas prezidentu Omāru al-Baširu nevajadzētu iecelt „svēto” kārtā un rādīt citiem kā piemēru. Visticamāk, al-Bašira, par kuru interesējas Hāgas Starptautiskā Krimināltiesa saistībā ar viņa lomu Dārfūras reģiona genocīdā, rīcība ir izskaidrojama ar to, ka viņš nolēmis visus spēkus koncentrēt vēl viena Sudānas separātiskā reģiona — Dārfūras — pakļaušanai. Arī Dārfūra, kas atrodas Sudānas ziemeļrietumos, gadiem ilgi cīnās par neatkarību no Sudānas centrālās varas, un tur konflikts ir ieguvis vēl asiņainākus apgriezienus nekā tas bija Dienvidsudānā. Acīmredzot arābu valdība Sudānas galvaspilsētā Hartūmā ir izkalkulējusi, ka labāk vadīties pēc latviešiem zināmā ticējuma „labāk zīle rokā, nekā mednis kokā”. Iespējams, Hartūmas pēdējo gadu pielaidīgumu attiecībā uz Dienvidsudānas neatkarības centieniem iedrošina arī apziņa, ka Dienvidsudāna arī pēc neatkarības atgūšanas gadiem būs atkarīga no Sudānas, jo tieši caur tās teritoriju stiepjas Dienvidsudānai vitāli svarīgie cauruļvadi naftas eksportam[5].

Nenoliedzami, lielu lomu Dienvidsudānas neatkarības centienos pēdējos gados ir spēlējušas rietumvalstis ar ASV priekšgalā, atgādinot Sudānas centrālajai valdībai turēt solījumus par referenduma rīkošanu. Tam par cēloni galvenokārt ir pragmatiski iemesli. Viens no tiem — Dienvidsudānas neapgūtie naftas lauki, savukārt otrs — ASV ideoloģisko pretinieku — Sudānas centrālās valdības — novājināšana un ASV un tās lielākā sabiedrotā Ziemeļaustrumāfrikā — Etiopijas — ietekmes palielināšana. Tāpat pasaules uzmanību Āfrikas ilgākajam un vienam no asiņainākajiem konfliktiem ir palīdzējušas pievērst pasaulē populāras personības, piemēram, aktieris Džordžs Klūnijs.

Korupcija, nafta, favorītisms

Tas, vai Dienvidsudānas valdībai un nācijai kopumā izdosies attaisnot milzīgo uzticības kredītu, ko tai ar savu atbalstu ir devuši paši dienvidsudānieši un ārvalstu diplomātiskie dienesti, ir atkarīgs no viņiem pašiem. Vēsture rāda, ka cerības, ko rada jaunu valstu rašanās un apspiestu reģionu neatkarības iegūšana, bieži vien netiek attaisnotas. Par ļoti nopietnu pārbaudījumu Dienvidsudānai kļūs Āfrikas politiskā, sociālā un ekonomiskā vide. Āfrikas valstīm raksturīgā etniskā neiecietība, korupcija, favorītisms un savējo atbalstīšana var sagraut Dienvidsudānas nākotni jau pašā sākumā. Arī jau šobrīd zināmais valsts galveno ienākumu avots — nafta — var dot valstij pretēju efektu, ja resursu ieguve kļūs neefektīva un koruptīva un valsts neattīstīs citas naudu nesošas nozares, piemēram, lauksaimniecību, kas šobrīd ir naturālo saimniecību līmenī. Ienākumi no naftas patlaban veido 98% no kopējiem Dienvidsudānas autonomās valdības ienākumiem, tādējādi valsti padarot par absolūti atkarīgu tikai no viena ienākumu avota[6]. Paredzams, ka pēc neatkarības pasudināšanas, kas varētu notikt šā gada jūlijā, Dienvidsudāna kļūs par nabadzīgāko valsti Āfrikā. Taču tai ir potenciāls, un tā ir nafta.

Kā min analītiķi, Dienvidsudāna var kļūt par diplomātisko cīņu arēnu starp rietumvalstīm un austrumvalstīm (Ķīnu un Indiju) par piekļuvi bagātīgajam naftas baseinam zem tuksnesīgajām Dienvidsudānas zemēm. Līdz šim ar naftas ieguvi šajos reģionos nodarbojās tieši Indijas, Ķīnas un Malaizijas kompānijas, lai arī rietumvalstu kompānijām, piemēram, Francijas Total un ASV Marathon jau kopš 80. gadiem pieder naftas ieguves tiesības, kas līdz šim nav izmantotas[7]. Izskatās, ka šobrīd labvēlīgāka situācija ir rietumvalstu kompānijām, pateicoties rietumvalstu atbalstam un Dienvidsudānas prorietumnieciskajai orientācijai. Par labu tam kalpo arī cerības, ka rietumvalstu kompānijas, kurām parasti ir augstāki apkārtējās vides standarti nekā Āzijas kompānijām, apkārtējo vidi un naftas ieguves procesu sakārtos videi daudz draudzīgāk. Kā raksta analītiķi, līdz šim Āzijas valstu kompānijas pret vidi ir izturējušās izteikti pavirši, tādējādi piesārņojot ap naftas ieguves vietām esošos apgabalus. Nenoliedzami, ka jauna naftas baseina atvēršana starptautiskajam tirgum ietekmēs naftas cenu. Nevar viennozīmīgi apgalvot, ka naftas cena ilgtermiņā kritīsies. Resursi tomēr nav tik lieli, turklāt jāņem vērā arī tas, ka efektīva naftas ieguve sāksies tikai pēc gadiem, bet Āzijas lielvalstu pieprasījums pēc naftas turpina pieaugt. Taču, kā apgalvo analītiķi, iespējams, Dienvidsudānas naftas baseina apguve par vairākām dekādēm attālinās nenovēršamo naftas ieguves kritisko punktu. Tas nozīmē, ka arī mums nevajadzēs tik drīz masveidīgi pārsēsties uz velosipēdiem vai arī krāt naudu elektroautomobiļiem.

Starptautiskie draugi

Dienvidsudānas panākumi lielā mērā ir atkarīgi no tās valdības prasmes rast kompromisu ar Sudānas valdību, kura nenoliedzami joprojām saglabās ietekmi ne tikai iepriekšminēto cauruļvadu dēļ, bet arī tāpēc, ka nav skaidra ar naftu bagātākā Abejas (Abyei) reģiona un vēl divu provinču nākotne un piederība vienai vai otrai valstij. Tieši šo regionu dalīšana var kļūt par vienu no klupšanas akmeņiem jaunpasludinātajai Dienvidsudānas valstij. Paredzams, ka Sudānas centrālās valdības mēģinājumi paturēt šos reģionus savā kontrolē būs enerģiski un, iespējams, asiņaini. Dienvidsudānas valdībai ar tās prezidentu Salvu Kīru Majarditu (Salva Kiir Mayardit) vajadzēs ANO un starptautiskās sabiedrības stingrā uzraudzībā rīkoties ļoti disciplinēti attiecībā uz iespējamajām proarābiski noskaņotu grupējum provokācijām, lai nepieļautu jauna asiņaina konflikta eskalāciju.

Taču liela loma būs arī starptautiskajai palīdzībai ne tikai sociālo jautājumu risināšanā, bet arī politisko un ekonomisko padomu došanā. Paredzams, ka rietumvalstis aktīvi iesaistīsies Dienvidsudānas valstiskuma un demokrātisko institūciju stiprināšanā. Manuprāt, šeit arī Latvijai nebūtu jāstāv malā. Vajadzētu uzņemties starptautiskās saistības un pienākumu palīdzēt jaunizveidotām valstīm nostiprināt valstisko neatkarību un demokrātiskās pārvaldes institūcijas un
ziedot tradīcijas. Tas ir mūsu pienākums ne tikai tāpēc, ka deviņdesmito gadu sākumā līdzīgi mums palīdzēja un ka mēs arī zinām, ko nozīmē neatkarības atgūšana no daudz lielākas un ietekmīgākas, un naidīgi noskaņotas kaimiņvalsts, bet tāpēc, ka faktiski var apgalvot, ka jaunizveidotā valsts šobrīd vēlas piebiedroties tiem pašiem starptautiskajiem valstu blokiem, pie kuriem piederam arī mēs. Dienvidsudāna vēlas ciešāku attiecību nostiprināšanu ar rietumvalstīm. Taču ar palīdzības sniegšanu Dienvidsudānai uzreiz nav jāsaprot misijas nosūtīšana uz Āfriku, bet gan vienkārša nestāvēšana malā — kaut vai Dienvidsudānas neatkarības atzīšana, palīdzības piedāvāšanu un darbība ANO palīdzības misijās.

Nesen interneta vidē izskanēja ziņa par jaunās valsts interneta domēnu. Pēc ierastās prakses jaunajam domēnam vajadzētu būt „.ss”. Šo divu burtu salikums lielākajā daļā cilvēku raisa negatīvas asociācijas, tāpēc valstij tiks dota iespēja izvēlēties starp dažādiem domēnu variantiem. Līdzīgi ir arī ar Dienvidsudānas valsts nākotni. Tā ir pašu dienvidsudāniešu rokās, taču starptautiskajai sabiedrībai nevajadzētu būt miegainai attiecībā uz demokrātisku institūciju apdraudējumu valstī. Pasaulei atkal ir dota iespēja kādā no tās vietām radīt labāku vietu dzīvošanai, nekā tā bijusi pirms tam. Ir dota iespēja radīt miera un stabilitātes salu Āfrikā. Ja tas izdosies, dzīve labāka kļūs arī šeit, šobrīd sniegotajā Latvijā.

_____________________

[1] Comprehensive Peace Agreement, http://unmis.unmissions.org/Default.aspx?tabid=515

[2] George Wachira, South Sudan and Khartoum must learn how to co exist, The Business Daily Africa http://www.businessdailyafrica.com/..

[3] Provizoriskie rezultāti: Dienvidsudānā 99% nobalsojuši par neatkarību. www.delfi.lv http://www.delfi.lv/news/world/other/provizoriskie-rezultati-dienvidsudana-99-balsojusi-par-neatkaribu.d?id=36380021

[4] Obama commends Sudan on peaceful balloting – cnn.com, http://www.cnn.com/2011/WORLD/africa/01/16/sudan.election/index.html

[5] Hamilton Rebecca, „ Awaiting Independence Vote, Southern Sudan Has Hight Hopes”, Washington Post, Nov.28, 2010

[6] The „Big 4” – How oil revenues are connected to Khartoum, The Amnesty International. http://www.amnestyusa.org/business-and-human-rights/oil-in-sudan/the-big-4/page.do?id=1081006

[7] South Sudan could name itself for domain name profits, Andrew Alleman. Domain Name Wire, http://domainnamewire.com/2011/01/19/south-sudan-could-name-itself-for-domain-name-profits/