Atslēgvārdi:

Jaunas nācijas dzimšana 9

Dienvidsudānas valsts nākotne ir pašu dienvidsudāniešu rokās. Taču starptautiskajai sabiedrībai nevajadzētu būt miegainai par demokrātisko institūciju apdraudējumu valstī.

Iesaki citiem:

Kamēr Latvijā ziņas par nākamā gada budžeta konsolidāciju nomaina ziņas par Dinamo panākumiem, tūkstošiem kilometru attālumā no Rīgas dzimst jauna valsts — Dienvidsudāna. Neskatoties uz pēdējās desmitgadēs bieži pieminēto globalizāciju un valstu lomas samazināšanos, vecās valstis turpina šķelties un jaunas nācijas dzimt.

Salīdzinoši mazā interese Latvijā par Dienvidsudānas neatkarības referendumu ir saprotama — šī jaunā valsts, kas janvārī nobalsoja par neatkarību no Sudānas, atrodas ļoti tālu no Latvijas, citā reģionā, un mūs tieši nesaista ne ekonomiskās, ne kulturālās saites. Tomēr, pateicoties tai pašai globalizācijai, šī referenduma sekas, lai kādas tās būtu, izjutīsim arī mēs, visticamāk, ka vispirms jau lejot savu automašīnu bākās degvielu.

Iedvesma pasaulei

Dienvidsudāna ir reģions Āfrikas kontinenta ziemeļaustrumos ar aptuveni deviņiem miljoniem iedzīvotāju un teritoriju Francijas lielumā. Līdz pat šim brīdim Dienvidsudāna ietilpa Sudānas valsts sastāvā, taču jau kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem šajā reģionā norisinājās viens no asiņainākajiem pilsoņu kariem, kas ir prasījis vairāk nekā divu miljonu cilvēku dzīvības. Atšķirībā no Sudānas ziemeļu reģioniem, kurus pārsvarā apdzīvo islamticīgie arābi, Dienvidsudānā dzīvo melnādainie āfrikāņi, kas vairākumā ir kristieši vai aministi. Arābi šajā reģionā ir dominējuši gadu simtiem, un tikpat ilga ir arī savstarpējo konfliktu un nesaskaņu vēsture starp šīm divām kopienām. Vēl pavisam nesen ziemeļos dzīvojošie arābi centās dienvidsudāniešus pārdot un izmantot kā vergus. Lielās atšķirības starp abām konfliktējošajām pusēm bija viens no galvenajiem iemesliem pilsoņu kara uzliesmošanai un Dienvidsudānas neatkarības centieniem, taču eļļu ugunij pielēja arī milzīgu naftas rezervju atklāšana Dienvidsudānā. Līdz pat 2005. gadam, kad starp karojošajām pusēm tika noslēgts miera līgums[1], kas paredzēja arī referenduma rīkošanu šogad, naftas ieguves potenciāls šajā reģionā netika izmantots pat uz pusi no iespējamā. Pasaules naftas kompāniju plānus apdraudēja apkārt notiekošais pilsoņu karš. Taču pat par spīti tam Sudāna šobrīd ir sestā lielākā naftas eksportētājvalsts Āfrikā[2].

Sudāniešiem 2005. gadā noslēgtā miera līguma lielākais sasniegums ir janvārī rīkotais neatkarības referendums. Nosacījums referenduma rezultātu likumībai bija ne tikai pozitīvs balsojums par Dienvidsudānas neatkarību, bet arī vismaz 60% balsstiesīgo dienvidsudāniešu līdzdalība referendumā. 9. janvārī sācies un 15. janvārī beidzies, referendums dienvidsudāniešiem ir atnesis ilgi gaidīto neatkarību no arābu apdzīvotajiem ziemeļu reģioniem. Pēc provizoriskajiem datiem par neatkarību un atdalīšannos no Sudānas ir nobalsojuši 98,6% vēlētāju[3]. Ja referenduma iznākums starptautiskajai sabiedrībai nav pārsteigums un tika prognozēts jau iepriekš, tad par pārsteigumu gan var uzskatīt referenduma mierīgo gaitu un Sudānas valdības un tās prezidenta Omāra al-Bašira (Omar al-Bashir) mierīgo reakciju salīdzinājumā ar to, kas tika gaidīts. Nav piepildījušās bažas par plašiem konfliktiem starp Dienvidsudānas neatkarību atbalstošo Sudānas Tautas atbrīvošanas armiju un proarābiski noskaņotajiem paramilitārajiem grupējumiem. Ir gan notikušas apšaudes un slepkavības, taču daudz mazākos apmēros, nekā tika paredzēts, un galvenokārt — robežrajonos.

Gan ANO palīdzības organizācijas, gan Eiropas Savienības (ES) novērotāji un amatpersonas, gan arī ASV prezidents Obama ir pauduši apmierinātību ar referenduma gaitu. Obama to pat ir nodēvējis par „iedvesmojumu pasaulei”[4]. Šis referendums tiešām var kalpot par iedvesmu pasaulei, it sevišķi — Āfrikai, kur politiskās pārmaiņas nu valstu robežu maiņas nospiedošā vairākumā notiek vardarbības un korupcijas pavadībā. Diemžēl šobrīd vēl nav skaidrs, vai šī iedvesma var nest labvēlīgas sekas kontinentam un pasaulei. Daudzi politiķi, un ne bez pamata, satraucas, ka, iedvesmojoties no Dienvidsudānas panākumiem, arī citi reģioni Āfrikā ar separātistiskām tendencēm var pastiprināt savas prasības pēc neatkarības vai autonomijas un destabilizēt jau tā jūtīgo Āfriku.

Mānīgais miers

Sudānas samērā mierīgā rekcija un rīcība ir reizē gan saprotama, gan arī pārsteidzoša, taču tāpēc vien Sudānas prezidentu Omāru al-Baširu nevajadzētu iecelt „svēto” kārtā un rādīt citiem kā piemēru. Visticamāk, al-Bašira, par kuru interesējas Hāgas Starptautiskā Krimināltiesa saistībā ar viņa lomu Dārfūras reģiona genocīdā, rīcība ir izskaidrojama ar to, ka viņš nolēmis visus spēkus koncentrēt vēl viena Sudānas separātiskā reģiona — Dārfūras — pakļaušanai. Arī Dārfūra, kas atrodas Sudānas ziemeļrietumos, gadiem ilgi cīnās par neatkarību no Sudānas centrālās varas, un tur konflikts ir ieguvis vēl asiņainākus apgriezienus nekā tas bija Dienvidsudānā. Acīmredzot arābu valdība Sudānas galvaspilsētā Hartūmā ir izkalkulējusi, ka labāk vadīties pēc latviešiem zināmā ticējuma „labāk zīle rokā, nekā mednis kokā”. Iespējams, Hartūmas pēdējo gadu pielaidīgumu attiecībā uz Dienvidsudānas neatkarības centieniem iedrošina arī apziņa, ka Dienvidsudāna arī pēc neatkarības atgūšanas gadiem būs atkarīga no Sudānas, jo tieši caur tās teritoriju stiepjas Dienvidsudānai vitāli svarīgie cauruļvadi naftas eksportam[5].

Nenoliedzami, lielu lomu Dienvidsudānas neatkarības centienos pēdējos gados ir spēlējušas rietumvalstis ar ASV priekšgalā, atgādinot Sudānas centrālajai valdībai turēt solījumus par referenduma rīkošanu. Tam par cēloni galvenokārt ir pragmatiski iemesli. Viens no tiem — Dienvidsudānas neapgūtie naftas lauki, savukārt otrs — ASV ideoloģisko pretinieku — Sudānas centrālās valdības — novājināšana un ASV un tās lielākā sabiedrotā Ziemeļaustrumāfrikā — Etiopijas — ietekmes palielināšana. Tāpat pasaules uzmanību Āfrikas ilgākajam un vienam no asiņainākajiem konfliktiem ir palīdzējušas pievērst pasaulē populāras personības, piemēram, aktieris Džordžs Klūnijs.

Korupcija, nafta, favorītisms

Tas, vai Dienvidsudānas valdībai un nācijai kopumā izdosies attaisnot milzīgo uzticības kredītu, ko tai ar savu atbalstu ir devuši paši dienvidsudānieši un ārvalstu diplomātiskie dienesti, ir atkarīgs no viņiem pašiem. Vēsture rāda, ka cerības, ko rada jaunu valstu rašanās un apspiestu reģionu neatkarības iegūšana, bieži vien netiek attaisnotas. Par ļoti nopietnu pārbaudījumu Dienvidsudānai kļūs Āfrikas politiskā, sociālā un ekonomiskā vide. Āfrikas valstīm raksturīgā etniskā neiecietība, korupcija, favorītisms un savējo atbalstīšana var sagraut Dienvidsudānas nākotni jau pašā sākumā. Arī jau šobrīd zināmais valsts galveno ienākumu avots — nafta — var dot valstij pretēju efektu, ja resursu ieguve kļūs neefektīva un koruptīva un valsts neattīstīs citas naudu nesošas nozares, piemēram, lauksaimniecību, kas šobrīd ir naturālo saimniecību līmenī. Ienākumi no naftas patlaban veido 98% no kopējiem Dienvidsudānas autonomās valdības ienākumiem, tādējādi valsti padarot par absolūti atkarīgu tikai no viena ienākumu avota[6]. Paredzams, ka pēc neatkarības pasudināšanas, kas varētu notikt šā gada jūlijā, Dienvidsudāna kļūs par nabadzīgāko valsti Āfrikā. Taču tai ir potenciāls, un tā ir nafta.

Kā min analītiķi, Dienvidsudāna var kļūt par diplomātisko cīņu arēnu starp rietumvalstīm un austrumvalstīm (Ķīnu un Indiju) par piekļuvi bagātīgajam naftas baseinam zem tuksnesīgajām Dienvidsudānas zemēm. Līdz šim ar naftas ieguvi šajos reģionos nodarbojās tieši Indijas, Ķīnas un Malaizijas kompānijas, lai arī rietumvalstu kompānijām, piemēram, Francijas Total un ASV Marathon jau kopš 80. gadiem pieder naftas ieguves tiesības, kas līdz šim nav izmantotas[7]. Izskatās, ka šobrīd labvēlīgāka situācija ir rietumvalstu kompānijām, pateicoties rietumvalstu atbalstam un Dienvidsudānas prorietumnieciskajai orientācijai. Par labu tam kalpo arī cerības, ka rietumvalstu kompānijas, kurām parasti ir augstāki apkārtējās vides standarti nekā Āzijas kompānijām, apkārtējo vidi un naftas ieguves procesu sakārtos videi daudz draudzīgāk. Kā raksta analītiķi, līdz šim Āzijas valstu kompānijas pret vidi ir izturējušās izteikti pavirši, tādējādi piesārņojot ap naftas ieguves vietām esošos apgabalus. Nenoliedzami, ka jauna naftas baseina atvēršana starptautiskajam tirgum ietekmēs naftas cenu. Nevar viennozīmīgi apgalvot, ka naftas cena ilgtermiņā kritīsies. Resursi tomēr nav tik lieli, turklāt jāņem vērā arī tas, ka efektīva naftas ieguve sāksies tikai pēc gadiem, bet Āzijas lielvalstu pieprasījums pēc naftas turpina pieaugt. Taču, kā apgalvo analītiķi, iespējams, Dienvidsudānas naftas baseina apguve par vairākām dekādēm attālinās nenovēršamo naftas ieguves kritisko punktu. Tas nozīmē, ka arī mums nevajadzēs tik drīz masveidīgi pārsēsties uz velosipēdiem vai arī krāt naudu elektroautomobiļiem.

Starptautiskie draugi

Dienvidsudānas panākumi lielā mērā ir atkarīgi no tās valdības prasmes rast kompromisu ar Sudānas valdību, kura nenoliedzami joprojām saglabās ietekmi ne tikai iepriekšminēto cauruļvadu dēļ, bet arī tāpēc, ka nav skaidra ar naftu bagātākā Abejas (Abyei) reģiona un vēl divu provinču nākotne un piederība vienai vai otrai valstij. Tieši šo regionu dalīšana var kļūt par vienu no klupšanas akmeņiem jaunpasludinātajai Dienvidsudānas valstij. Paredzams, ka Sudānas centrālās valdības mēģinājumi paturēt šos reģionus savā kontrolē būs enerģiski un, iespējams, asiņaini. Dienvidsudānas valdībai ar tās prezidentu Salvu Kīru Majarditu (Salva Kiir Mayardit) vajadzēs ANO un starptautiskās sabiedrības stingrā uzraudzībā rīkoties ļoti disciplinēti attiecībā uz iespējamajām proarābiski noskaņotu grupējum provokācijām, lai nepieļautu jauna asiņaina konflikta eskalāciju.

Taču liela loma būs arī starptautiskajai palīdzībai ne tikai sociālo jautājumu risināšanā, bet arī politisko un ekonomisko padomu došanā. Paredzams, ka rietumvalstis aktīvi iesaistīsies Dienvidsudānas valstiskuma un demokrātisko institūciju stiprināšanā. Manuprāt, šeit arī Latvijai nebūtu jāstāv malā. Vajadzētu uzņemties starptautiskās saistības un pienākumu palīdzēt jaunizveidotām valstīm nostiprināt valstisko neatkarību un demokrātiskās pārvaldes institūcijas un
ziedot tradīcijas. Tas ir mūsu pienākums ne tikai tāpēc, ka deviņdesmito gadu sākumā līdzīgi mums palīdzēja un ka mēs arī zinām, ko nozīmē neatkarības atgūšana no daudz lielākas un ietekmīgākas, un naidīgi noskaņotas kaimiņvalsts, bet tāpēc, ka faktiski var apgalvot, ka jaunizveidotā valsts šobrīd vēlas piebiedroties tiem pašiem starptautiskajiem valstu blokiem, pie kuriem piederam arī mēs. Dienvidsudāna vēlas ciešāku attiecību nostiprināšanu ar rietumvalstīm. Taču ar palīdzības sniegšanu Dienvidsudānai uzreiz nav jāsaprot misijas nosūtīšana uz Āfriku, bet gan vienkārša nestāvēšana malā — kaut vai Dienvidsudānas neatkarības atzīšana, palīdzības piedāvāšanu un darbība ANO palīdzības misijās.

Nesen interneta vidē izskanēja ziņa par jaunās valsts interneta domēnu. Pēc ierastās prakses jaunajam domēnam vajadzētu būt „.ss”. Šo divu burtu salikums lielākajā daļā cilvēku raisa negatīvas asociācijas, tāpēc valstij tiks dota iespēja izvēlēties starp dažādiem domēnu variantiem. Līdzīgi ir arī ar Dienvidsudānas valsts nākotni. Tā ir pašu dienvidsudāniešu rokās, taču starptautiskajai sabiedrībai nevajadzētu būt miegainai attiecībā uz demokrātisku institūciju apdraudējumu valstī. Pasaulei atkal ir dota iespēja kādā no tās vietām radīt labāku vietu dzīvošanai, nekā tā bijusi pirms tam. Ir dota iespēja radīt miera un stabilitātes salu Āfrikā. Ja tas izdosies, dzīve labāka kļūs arī šeit, šobrīd sniegotajā Latvijā.

_____________________

[1] Comprehensive Peace Agreement, http://unmis.unmissions.org/Default.aspx?tabid=515

[2] George Wachira, South Sudan and Khartoum must learn how to co exist, The Business Daily Africa http://www.businessdailyafrica.com/..

[3] Provizoriskie rezultāti: Dienvidsudānā 99% nobalsojuši par neatkarību. www.delfi.lv http://www.delfi.lv/news/world/other/provizoriskie-rezultati-dienvidsudana-99-balsojusi-par-neatkaribu.d?id=36380021

[4] Obama commends Sudan on peaceful balloting – cnn.com, http://www.cnn.com/2011/WORLD/africa/01/16/sudan.election/index.html

[5] Hamilton Rebecca, „ Awaiting Independence Vote, Southern Sudan Has Hight Hopes”, Washington Post, Nov.28, 2010

[6] The „Big 4” – How oil revenues are connected to Khartoum, The Amnesty International. http://www.amnestyusa.org/business-and-human-rights/oil-in-sudan/the-big-4/page.do?id=1081006

[7] South Sudan could name itself for domain name profits, Andrew Alleman. Domain Name Wire, http://domainnamewire.com/2011/01/19/south-sudan-could-name-itself-for-domain-name-profits/

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (9) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis 08.02.2011 09:47
Mani vienmēr ir fascinējusi Eiropas un ASV vēlēšanās uzlūkot koloniālisma sabrukuma laikā steigšus savilktās Āfrikas valstu robežas par absolūti pareizām un negrozāmām.

Eiropā ir bijusi zināma jēga no Leonīda Brežņeva 1975.g. parakstītās Helsinku noslēguma deklarācijas (valstu robežas daudzmaz sakrīt ar etniskajām un kultūras robežām - kaut arī PSRS un Dienvidslāvijas gadījumā notikušas arī milzīgas robežu izmaiņas), tad Āfrikā - uz dienvidiem no Sahāras - vēl ilgi neiestāsies šāds līdzsvars.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jaņdžs 07.02.2011 08:57
Vakar vakarā iesāku tēmu par Rīgu, ka nākotnes ES galvas pilsētu, angļu valodas protālā Latvians Online.http://latviansonline.com/forum/viewforum/8/ Iespējams uzsāku tēmu un/vai tēzi, jo nejūtu, ka Latvija vēl ir īsti atdzimusi, lai gan kaut kādi juridiski pamatojumi tādam apgalvojumam pastāv.

Ja tā padomā, kāpēc gan Brisele kā ES galvas pilsēta? Tākā Rīga ir tuvu Eiropas ģeogrāfiskam centram un uz pusceļu tuvāk Krievijas gāzes resursiem kā Brisele, nemaz nerunājot par ostu, lidlauku, un iedzīvotājiem kuri no tās bēg...

Vai drīzāk nerunāt par jaunu Rīgu, jo vecā ir saņēmusies atdzimt?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

jumors 06.02.2011 22:46
Vairāk kā naivi iedomāties, ka miers varētu valdīt vietā, kurai pieder kautcik "melnā zelta". Nekas jau vēl nav mainījies - tie, kuriem lielāks regulārais karaspēks, tiks saukti par agresoriem, bet ar mūžīgajām "stiprākā tiesībām" pretendēs uz īpašumu, kas pieder sliktāk organizētajam kaimiņam. Un viņu masu mēdiji runās par mežoņiem, kuriem neko labu nevar dot rokā , jo viņi jau tāpat nemācēs to likt lietā u.t.t ( kaut kā uzprasās salīdzinājums ar Čečeniju un Krieviju).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

marinēts mārrutks - ahmedam 06.02.2011 14:28
Tavs ceļs ved pie brāļiem musulmāņiem,jūs varēsiet celt allāha valstību zemes virsū.Tie,kuri šīs celtniecības gaitā paliks dzīvi,tie atkritīs no islāma.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

LaurisK - Autoram 06.02.2011 10:14
Politologs??? Nu, nu, puisiit....

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Next 05.02.2011 15:54
Atkal latviešu vienīgais īstenais islamticīgais Bergholds izgāž savas samazgas un aizvainojumu...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ahmeds 04.02.2011 22:37
Sudan: Transcending tribe http://english.aljazeera.net/photo_gall … 26960.html
By May Ying Welsh

"Between tribes there can only be war. And through war, the memory of war, and the potentiality of war, the relations between tribes are defined and expressed." - - E.E. Evans-Pritchard, British anthropologist of the Sudan

In the summer of 2010, the southern Sudan People's Liberation Army (SPLA) torched and looted one of the oldest living kingdoms in Africa.

Scores of villages in the Shilluk kingdom of southern Sudan were burned to the ground. The army raped hundreds of women, children, men, elders and members of the royal family and tortured and killed a still unknown number of civilians. Over 10,000 people were displaced in the midst of the rainy season, sent fleeing into the forest, often naked, without bedding, shelter or food, and many children died from hunger and cold.

Even the king, who the Shilluk believe is semi-divine, was forced to flee Fashoda, the tribe's sacred capital on the Nile.

The reason for this anarchy was the SPLA's attempt to disarm the tribe and stop a local Shilluk rebellion.

For the last year, southern Sudan has been coping with four largely tribal-based rebellions, coordinated by a renegade SPLA general named George Athor, who is unhappy with corruption in the allocation of power and wealth in the region.

It is no surprise that dissidence would be expressed tribally and violently in a war-torn land where the only political constituencies are tribal.

What is surprising is that the state's reaction to the turmoil was also violent and tribal.

"When the military campaign started Shilluk soldiers were re-located to another state," says rebel commander Robert Gwang sitting in his forest hideout under a tree. "They brought soldiers mostly from the Dinka and Nuer tribes to carry out the job."

"We heard their boots marching toward our village," says Julia, a now homeless Shilluk woman who was gang-raped by the army and then fled as they burned her home and village down.

"They didn't spare anyone - even an old woman, even a blind woman, even girls who are so small you have to carry them, they raped them, and some of them died," she says staring at the ground.

"When our Dinka neighbours heard the guns they crossed the river and started working with the army, looting and burning. Some were women. They took our cattle and goats - our beds, cooking pots, even our underwear. Whatever grain they could carry they stole, and what remained in the stores they burned down.

"Some of the men and women who were raped tried to walk to the hospital. But when we got there we found it looted and destroyed and all the medicine stolen."

A pattern of behaviour
IN VIDEO

Unfortunately, what happened in the Shilluk kingdom is not an isolated incident but a pattern of behaviour that occurs wherever the SPLA is dealing with armed revolt.

On southern Sudan's southeastern border with Ethiopia, another rebellion is smouldering among the Murle tribe, and civilians have been caught in the conflict.

"They torture people to make them give information about weapons or rebels," says a fearful Murle tribesman over ful and Coca-Colas in the southern capital Juba.

"The SPLA put plastic bags on people's heads. They light them on fire and drip the burning plastic on a child's body to make his parents hand over their weapon. They tear out fingernails. If they think rebels spent the night in a village they burn it and rape the women. In the villages of Laor and Tanyang people were burned alive in their huts."

In the past year, the rape of men and the elderly has increasingly been used as a tactic to fight the insurgencies, even though it is shocking and offensive to Nilotic peoples like the Dinka and Nuer.

The UN reports many of these violations internally, but their power to stop them is limited. The frustrated director of one Juba-based international aid agency calls them "human rights abuses off the Richter scale".

The SPLA crushes these rebellions so ferociously because they believe lurking behind each one is an old foe that does not want them to be free - the hated enemy that is their reason for being.

Proxy war

When SPLA General Matur Chuot Dhuol walks into a room, it is a powerful force of nature.

Extremely tall, dark, handsome and vaguely predatory, at 6am the man in charge of military operations in the Shilluk kingdom prowls the empty dining hall of Malakal's main hotel like a great black panther. The lone waitress and a foreign journalist freeze and stare at him like small, prone gazelles.

"All these rebels are backed by Khartoum," he says softly in Arabic pouring his coffee into a delicate china cup. Perhaps aware of his massiveness, his movements are charmingly tentative and careful.

"Why do you think Robert Gwang and the others are doing this? Khartoum is using them to destabilise our region, to destroy our referendum, to tell the world we can't be a country. We know they are behind everything from our intelligence."

The SPLA has not so far offered concrete evidence that northern Sudan channels weapons to southern rebels. And blaming everything on the north is a convenient unifying exercise for a fractured people reeling from war and terrible security challenges.

"I compleeeeeetely deny it," says rebel general George Athor adamantly over a satellite phone from the bush. Athor has just signed a ceasefire with the army.

"This is the weapon the SPLA always uses to fight its brother southerners. Anyone who rebels against them is always someone who has been bought and is betraying the cause of the south. I have never gotten anything from Khartoum since I started this rebellion. Khartoum is not involved in any rebellion in the south. If they were the whole international community would be shouting and come in and stop them. They are tied down by the peace agreement, the Darfur crisis and the International Criminal Court. They cannot afford to do anything."

Legacies of division

To unravel the south's security dynamic, one must look at the civil war alliances and long-standing enmities that form the backdrop of mistrust between the SPLA and many of southern Sudan's smaller tribes.

The SPLA has always been dominated by the south's majority Dinka tribe and to some extent the Nuer - tall, good-looking people with jet-black skin, a rich cattle-herding culture and a celebrated reputation as warriors. They rose against the north in the second civil war to demand rights for the southern region.

As modern weapons flooded the south, some tribes became relatively well-armed, while others, still reliant on traditional weapons, felt vulnerable and threatened.

Khartoum wasted no time in exploiting those divisions.

As early as 1963, during Sudan's first civil war, northern Sudan began arming the Murle tribe, traditional enemies of both Dinka and Nuer, to fight the southern rebellion. As the south descended into decades of war with the north, tribes scrambled to one side or the other of the conflict to get guns to protect themselves. Some like the Murle sided with Khartoum. Others like the Shilluk sided with the SPLA.

Sometimes, whole tribal territories became affiliated with one side or the other, and the vicious north-south war became a defining factor in relations between tribes, infusing old hostilities with a new, political dimension.

In 2005, when peace finally came to Sudan, tribal militias that fought with Khartoum faced a choice: Be absorbed into the southern SPLA, or head north and join the armed forces there.

Most chose to join their former SPLA enemies as a matter of survival and necessity, and keeping them in the fold has proven a delicate balancing act.

Others, like fighters from the Murle tribe, chose to join the northern army. Today, there are scores of Murle army officers in Khartoum, and they say the tribe is being punished for that.

"There is no development in our area and we feel surrounded," says an old, leather-faced Murle general sitting on a park bench in Khartoum. He speaks haltingly, clearly in a state of distress.

"All goods and all medicine come to our people only via the Dinka tribe's city of Bor, where they just take it away and use it themselves so nothing reaches us. The Dinka and SPLM [Sudan People's Liberation Movement] hate us because during the civil war we were with the north. Not out of love for Khartoum, no," he says touching his chest, "but because we had to protect ourselves. Now they seize our weapons and take women from their homes by force and all we can do is watch."

Mass killing
These Shilluk sheikhs bear the marks of ritual scarification - used to indicate which tribe somebody is from

In the summer of 1991, the mother of all tribal-political conflicts occurred in southern Sudan when the Nuer and Shilluk tribes left the SPLA over a fall-out with the Dinka, and began covertly taking weapons from Khartoum to fight their former comrades.

Within months the SPLA's tribal split led to an infamous war crime.

Thousands of Nuer tribesmen descended upon the Dinka homeland of Bor and slaughtered more than 2,000 Dinka men, women and children, then stole tens of thousands of their cattle.

Today, politically provoked tribal mass killings still occur in southern Sudan but receive limited attention.

In March 2009, thousands of Nuer and Dinka simultaneously descended on Murle villages to steal their cattle and killed, according to the Murle, more than 700 members of the tribe.

Although the incident was in retaliation for a previous Murle cattle raid on the Nuer, the political isolation of the Murle in southern Sudan is what made an attack of that unusual scale possible.

In 2010, the US intelligence community issued a bone-chilling warning about southern Sudan.

"Over the next five years, a number of countries in Africa and Asia are at significant risk for a new outbreak of mass killing," it read. "Among these countries, a new mass killing or genocide is most likely to occur in southern Sudan."

Today, as most southerners look forward to their future as a new country, some people, like the Murle, are living in fear of it.

Isolated from infrastructure, services, trade and communications, and hated for their historic ties to Khartoum, the Murle tribe rely for everything on a rutted, insecure road that runs through the territory of their tribal enemies and only works during the dry season. Their sole medical facilities are two bare-bones clinics run by the aid group Medecins Sans Frontieres that sick people and pregnant women walk days to reach. Now both are shuttered by fighting between the SPLA and Murle rebels and the few foreigners that ventured to the area chartered a small plane and left.

"They want to exterminate us," says the Murle general in Khartoum. His shoulders are slumped and he looks exhausted, unsure it is worth bothering to explain.

"Our land is full of oil, gold, uranium, fertile land, forests, and wild animals, and they don't want our people to have it. When Murle people can't take their cattle to market in Juba without being killed on the road, and when Murle people have to go to Bor to find a clinic and they are attacked and murdered inside the hospital, what do you think the future will be? This is the future."

A better day

"All tribes are not equal in the SPLM/A," says Athor whose rebellion has attracted a rainbow of tribes and seriously disrupted the south.

"I'm a Dinka and I am saying that. The army must include everyone, not just one side, and it must know who it is protecting and who is its enemy. Right now the army is protecting the powerful, while citizens and the weakest people are its enemies. That is not how it should be."

"Tribalism is a very serious problem," says Shilluk author Peter Adwok Nyaba, "but it doesn't happen because one tribe doesn't like another. It happens because political and military elites use tribes, rallying and inciting their ethnic communities against each other to build a power base."

Adwok says if southern Sudan gains independence, creating a real democracy is the only hope to rid the country of tribalism.

"We have to develop a national political agenda that is inclusive or all," he says talking quickly and excitedly, "and the solution cannot be driven by the SPLM alone. They will have to share power. If they don't there will be a big disaster. We have to develop a political class that is not just linked to ethnic and tribal concerns. We have to undertake development and distribute resources fairly so no region feels discriminated against and no tribe feels deprived."

This is an optimistic moment for southern Sudan, a once-in-a-lifetime chance to create a new beginning.

For decades they have been a collection of squabbling, easily divided tribes mired in wars and proxy wars.

Now those fighting tribes must finally close ranks and unite around a higher purpose that embraces all, or they are doomed to fulfill the CIA's grim prophecy.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ahmeds 04.02.2011 22:32
Ak šausmas, kas par nekompetentu rakstu!
Muļķīgs patoss par tematu kuru nepārzina!

Puse sudānas arābu paši ir "melnādaini" (brūnādaini)...
Dienvidsudānā nav milzīgas atradnes, ja vien tās nesalīdzina ar Lietuvas vai Latvijas naftas atradnēm... Ja vien neatklās kādus jaunus nozīmīgus laukus, tad nafta sāks beigties pēc maksimums 10-15 gadiem.
Un ārpus cionistu organizācijas "Savu Darfur" fantāzijām, cilšu kari Darfūrā ir faktiski beigušies jau 2004. vai 2005. gadā. Tagad tikai tādas mazas nekārtības. Un nekādi cīniņi par "zīli" tur nenotiek. Ārzemju apmaksātie un apbruņotie nemiernieki tika sakauti un tā kā Čada un CĀR vairs neļauj viņiem izmantot savu teritoriju, tad viņi ir pārcēlušies uz Dienvidsudānu.

Savukārt, autors nekad nav bijis Sudānā un nemaz nezina kāds šeit ir noskaņojums. Cilvēki ir priecīgi, ka beidzot beigsies tā dienvidu galvassāpe un vienīgi dienvidniekus žēl. Viņi dosies uz savu "dižo" valsti, kura iestigs pilnīgā cilšu karu pārņemtā haosā. Jau tagad šos 5 gadus pēc pamiera, dienvidi ir pilnīga Kongo Demokrātiskā republika - cilšu kari, savstarpēji reidi uz kaimiņa govīm un sievietēm, korupcija, budžeta naudas nozagšana, armijas un policijas patvaļa un visas pārējās Āfrikas šausmas.

Pirms 3 nedēļām uzrakstīju rakstu par šeit notiekošo, tagad tas iestrēdzis pielabošanas fāzē ar Rīgas Laiku. Ja tas būs jaunajā numurā, tad lai "politologs" nopērk un izlasa kaut ievadu arī Sudānas verdzības vēsturē un neatkārto NVO samazgas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

marinēts mārrutks - xxx 04.02.2011 22:27
Latviešus lakam īpaši neinteresē jaunas nācijas dzimšana,jo mēs laikam uzskatām sevi par vecu un pieredzējušu nāciju.Es personīgi gan tā īsti nedomāju.Pie mums diezgan reti piemin tādu šauru zinānes nozari,kā etnoģenēzi.Valda uzskats,ka bija kaut kādi senie latvieši.Vai dienvidsudānieši arī domā,ka pirms viņiem bija kaut kādi senie dienvidsudānieši.

Citi autora darbi