Raksts

Jaunā laika varas ilūzija


Datums:
17. augusts, 2010


Autori

Didzis Melbiksis


Foto: no Vienotības arhīva

Jaunais laiks ir spilgts piemērs, ka arī premjera krēsls nebūt vēl negarantē varu. Rodas iespaids, ka, nonākot valdībā un pat premjera krēslā, JL ticis vien pie varas ilūzijas, nevis reālas ietekmes.

Politika.lv atklāj rakstu sēriju, kurā mēs analizēsim, kā 9.Saeimas partijas ir pildījušas savus solījumus, ko devušas pirms četriem gadiem – pirms 2006. gada parlamenta vēlēšanām. Partiju solījumu izpildes analīzi sākam ar premjera partiju.

Partija Jaunais laiks šī Saeimas sasaukuma laikā ir bijis gan opozīcijā, gan pozīcijā. Un viņu premjers Valdis Dombrovskis turpinās vadīt valdību pēc vēlēšanām kā vēlēšanu apvienības Vienotība pārstāvis, ja vien būs iegūtas nepieciešamās vēlētāju balsis un ja Valsts prezidents aicinās Dombrovski sastādīt valdību. Taču vai šīs partijas politiķi pildīs vēlētājiem solīto? Zināmu indikāciju mums varētu sniegt viņu rīcība pēdējo četru gadu laikā. Komentēt partijas solījumus un to izpildi aicināju JL valdes priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu.

Nepamanītās pretrunas

Pirms vēlēšanām 2006. gadā JL kampaņā liela uzmanība tika pievērsta ar budžetu saistītiem jautājumiem. No vienas puses tika solīta stingra fiskālā politika un pat bezdeficīta budžets. Tajā pašā laikā partijas plānos bija samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli līdz 15%. Galu galā nekas no tā netika īstenots. Taču šajā gadījumā runa ir ne tikai par solījumu īstenošanu, bet arī par to, cik saprātīgi no ekonomikas viedokļa un godīgi pret vēlētājiem ir vienlaicīgi solīt bezdeficīta budžetu un zemākus nodokļus. Solvita Āboltiņa atzīst, ka šodien tāda programma ir vērtējama kā populisms, taču pirms četriem gadiem viss licies citādi. “Tad tas likās savienojams. Jāatceras, kad tā programma ir rakstīta — nosacīti treknajos gados, kad visa šī tendence bija tāda, ka algas tika palielinātas un likās, ka tas būs mūžīgi,” skaidro Āboltiņa. Tomēr arī partijas iekšienē jau toreiz izskanējusi kritika pret šādiem solījumiem. Uz pretrunu starp budžeta deficīta mazināšanu un vienlaicīgu nodokļu
pazemināšanu norādījis pašreizējais ekonomikas ministrs Artis Kampars (JL). Par to runājuši arī ārvalstu eksperti. Tad kāpēc neviens tā īsti neieklausījās? Kāpēc vēlētājiem tika solītas šādas teju neiespējamas lietas? Āboltiņa uzsver, ka JL pirms iepriekšējām vēlēšanām bija opozīcijas partija. Bija laba situācija, kurā visi sola kaut ko vēl labāku. Tādā brīdī runāt par iespējamām problēmām un krīzi neesot prātīgi, jo tad partijai klāsies grūti vēlēšanās. Viņa gan tiešā tekstā to nepasaka, taču vēstījums ir skaidrs, tas lien gluži kā īlens ārā no maisa. Kā gan var nesolīt, ja visi pārējie kaut ko sola?

Un JL ar solījumiem neskopojās. Vidusmēra vēlētāju, iespējams, uzrunāja partijas plāni par minimālās algas un neapliekamā minimuma celšanu. Interesanti, ka minimāla alga pašlaik ir precīzi JL solītajā līmenī — 180 latu. Savukārt neapliekamais minimums ir noslīdējis līdz 35 latiem, tātad teju līdz 2006. gada līmenim (32 lati). Šeit gan uzreiz jānorāda, ka minimālo algu cēla Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdība. Tāpat viņa laikā pieauga neapliekamais minimums, kuru, savukārt, samazināja tieši Valda Dombrovska (JL) valdība. Vaicāju Solvitai Āboltiņai, kā tas nākas, ka, nonākot pozīcijā, partija rīkojās pretēji vēlētājiem sniegtajiem solījumiem? Izrādās, JL vienkārši „nepaveicās” — Dombrovskis saņēmis mantojumā no Godmaņa vienošanos ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF), un attiecīgi daudzas izvēles vairs vienkārši nebija iespējamas.

Budžeta griezienu loģika

Āboltiņa uzskata, ka neapliekamā minimuma samazināšana bija piespiedu pasākums. “Tur bija vieglāk atrast lielu summu naudas,” atzīst politiķe. Un galu galā partijas programmu raksta uz četriem gadiem, bet krīzes situācijas šādos ilgtermiņa plānos liekot ieviest korekcijas. Lai gan vispār neapliekamais minimums esot jāceļ un ideja esot pareiza, uzstāj Āboltiņa: “Kopumā arī eksperti norāda, ka jāiet uz šī minimuma paaugstināšanu, jo tādā veidā tiek pasargāti tieši mazāk nodrošinātie.” Tad varbūt bija kļūdaina Godmaņa valdības noslēgtā vienošanās ar SVF? Nē, vainot Godmani un kādreizējo finanšu ministru Ati Slakteri (TP) Āboltiņa tomēr nevēlas. Tāpat viņa nedomā, ka JL politiķi būtu noslēguši citu, izdevīgāku vienošanos ar starptautiskajiem aizdevējiem. Valstij draudēja bankrots, bija maz laika — kā mantru atkārto Āboltiņa. Tomēr no visa teiktā jaušamas zināmas neapmierinātības vēsmas par piespiedu stafeti budžeta griešanas maratonā, kurā nācās iesaistīties Dombrovskim.

Kamēr JL bija opozīcijā, Godmaņa valdība palielināja minimālo algu līdz 180 latiem. It kā izpildīts JL solījums vēlētājiem, taču cik daudz tajā ir paša JL nopelnu? Āboltiņa ar politiķiem neraksturīgu kautrīgumu noraksta šo “panākumu” uz visu Saeimu. Turklāt partiju solījumi bieži ir līdzīgi vai pat sakrīt. Arī tagad teju visas 13 partijas vēlēšanu kampaņā runājot “par ekonomiskām izaugsmēm un kvalitatīvām izglītībām”. Tā vai citādi, būt opozīcijā esot vieglāk. “Opozīcijai ir vieglāk kritizēt un teikt — mēs nesamazināsim pensijas, mēs palielināsim to un mēs palielināsim to. Jeb, tā kā šobrīd Labā Latvija[1] tur izmaksās 1000 latus katram 18 gadus sasniegušajam. No kurienes? Nu no kurienes?” nopietnā tonī vaicā Āboltiņa. Žēl tikai, ka jautājumu “no kurienes?” par dažiem saviem solījumiem savulaik aizmirsa uzdot paši JL politiķi.

Pensionāri kā kreditori

Kādu citu jautājumu — “Vai tas ir likumīgi?” — savulaik aizmirsa uzdot arī tie politiķi, kas izlēma budžeta deficītu samazināt, nogriežot pensijas. JL tradicionāli ir iestājies par tiesiskumu un par vienu no saviem mērķiem uzskata sabiedrības ticības likumībai, taisnīgumam un tiesai atjaunošanu. Paradoksāli, ka tieši JL premjers Dombrovskis akceptēja lēmumu samazināt pensijas, ko vēlāk par neatbilstošu valsts pamatlikumam atzina Satversmes tiesa. Vai arī šo lietu var norakstīt uz vienošanos ar SVF? Atklāti Āboltiņa to nepasaka, taču norāda, ka Dombrovskis, uzņemoties valdības veidošanu, solīja pensijas nemazināt. Vēlāk izrādījies, ka tā nesanāks. Nav gan īsti saprotams, kāpēc Dombrovskis deva šādu solījumu. “Dombrovskis ir tas politiķis, kurš labāk nedod tādus solījumus, kurus pēc tam nepilda. Tīri psiholoģiski šis bija tāds liels lūzuma moments Dombrovskim kā premjeram,” skaidro Āboltiņa un piebilst, ka Godmaņa valdību nogāza “savējie”, jo “pretējā gadījumā viņš bija gatavs izpildīt tās lietas, par kurām viņš runāja ar Valūtas fondu un kuras visas bija nepopulāras”. Bet kā tad galu galā ar JL solīto taisnīgumu? Kā ar sabiedrības ticību likumībai? Vai valdības lēmums, kuru par pretlikumīgu atzīst Satversmes tiesa, negrauj šīs idejas jau pašos pamatos? Āboltiņa atzīst, ka pensionāri kādu laiku “kreditēja valsti”, kamēr tika atrasts cits finansējums. Tika novērsts valsts bankrots, un, viņasprāt, tobrīd nebija citas izejas. Pensiju „griešanai” piekrituši arī sociālie partneri. Tātad rezultāts principā bija labs. Taču tā arī nekļūst skaidrs, vai tiešām nebija citu risinājumu, vai bija jānonāk līdz tiesai? “Mēs dzīvojam tiesiskā valstī,” uzsver Āboltiņa, un Satversmes tiesas lēmums to tikai pierādot.

Varas bezspēcīgums

Turpinot tiesiskuma tēmu, jāatzīst, ka JL nav īpaši veicies ar solījumu pildīšanu KNAB un prokuratūras sakarā. JL uz iepriekšējām vēlēšanām solīja izskaust politiķu jaukšanos tiesībsargājošo iestāžu darbā. Tika nosprausts arī sekojošs mērķis: “KNAB un prokuratūra jāveido kā spēcīgas, patstāvīgas institūcijas, kas ir no izpildvaras iespējami neatkarīgas”. Kā zinām, KNAB tagad ir novājināts un to plosa iekšēji konflikti. Savukārt balsojums Saeimā par ģenerālprokurora apstiprināšanu izvērtās farsā. Sākotnēji virzītais līdzšinējais ģenerālprokurors Jānis Maizītis ne tikai neguva Saeimas vairākuma uzticību, bet izrādījās, ka deputāti melo par to, kā viņi balsojuši. Āboltiņa atzīst, ka situācija ne tuvu nav ideāla un īsti neatbilst JL stingrajai nostājai tiesiskuma jautājumos. Tomēr viņa uzskata, ka arī pašai tiesu varai un tiesībsargājošajām iestādēm jāstrādā pie sevis pilnveidošanas. Politiķu uzdevums drīzāk esot nodrošināt līdzsvaru starp tiesu varas neatkarību un sabiedrības interešu nodrošināšanu. No likuma viedokļa nekas netraucē ne tiesu varai, ne prokuratūrai strādāt neatkarīgi, skaidro politiķe un piebilst, ka jautājums ir par dažādu iestāžu vadītājiem, “kādu viņi redz šo attīstību un kādu viņi veido šo attīstību”. “Nevar politiķis uzrakstīt, ka tiesu vara ir atsevišķa vara, bet pēc tam to veidot autoritatīvā veidā,” uzsver Āboltiņa.

Bet ja nu tomēr konkrētāk? Atgādinu par JL aktīvo iesaistīšanos tā sauktajā Lietussargu revolūcijā un norādu, ka Dombrovska valdības pirmajās dienās akceptētais Normunds Vilnītis KNAB priekšnieka krēslā jau nu nekādi neatspoguļo partijas stingro nostāju. Taču JL, izrādās, ir attaisnojums. Pirmkārt, viņi neesot atbalstījuši Vilnīša kandidatūru. Otrkārt, viņa nomainīšanai vienkārši neesot iespējams savākt 51 balsi Saeimā. Tomēr problēmas Āboltiņa nenoliedz — tā nedrīkstot būt, ka iestādes dominante ir priekšnieka un padotā konflikts: “Šeit, protams, ir kopumā jāizvērtē, vai priekšnieks redz iestādes attīstību tādu, kādiem mērķiem tā ir radīta. Vai arī priekšnieks izpilda dažu politiķu noteiktu uzdevumu — lai šī iestāde būtu bezzobaina, neko nenosakoša un vienkārši formāla.” Vairākumam Saeimas deputātu tieši šāda iestāde acīmredzot ir izdevīga, turklāt iekšējo konfliktu KNAB mēģinot eskalēt Nacionālā Drošības komisija. Klausoties šajos skaidrojumos, neviļus rodas iespaids, ka JL, nonākot valdībā un pat premjera krēslā, ticis vien pie varas ilūzijas, nevis reālas ietekmes. Ar vārdiem atbalstīt kādreizējo KNAB priekšnieku Alekseju Loskutovu, piedalīties 13. janvāra demonstrācijā — to JL politiķi spēja. Bet ar lietu kārtošanu, esot pie valdības stūres, kā neiet, tā neiet…

Bauskas kļūda

JL nav spējis apstādināt arī Vinetas Muižnieces (TP) ievēlēšanu Satversmes tiesā, lai gan Āboltiņa neslēpj savu pārliecību, ka „Muižnieces kļūšana par Satversmes tiesas tiesnesi ir politiskā tirgus sastāvdaļa”. Tajā pašā laikā iekšlietu ministres Lindas Mūrnieces (JL) dārziņā notiek, maigi izsakoties, dīvainas lietas. Atcerēsimies kaut vai dienestu visnotaļ skarbo vēršanos pret Bauskas tilta bloķētājiem pagājušajā gadā. Vai arī Ulda Freimaņa organizēto gājienu 1. jūlijā, atzīmējot vācu armijas ienākšanu Latvijā. Tiesa to atļāva, taču Drošības policija novērsa, aizturot organizatoru. Vai, galu galā, ministres vaļīgo izrunāšanos, ka viņa darot savu darbu — „kontrolējot visu, ka notiek valstī”. Vai mēs šajā jomā neesam atgriezušies pie čekas metodēm un stila? „Bauska bija kļūda,” atzīst Āboltiņa. Ceļš bija jāatbrīvo, taču — ne demonstrējot varu. Tomēr no konkrētākas kritikas pret Mūrnieci Āboltiņa izvairās, lai gan, kad piesaucu no tiesiskuma viedokļa šaubīgos gadījumus, piekrītoši māj ar galvu. Laikam jau nav viegli teikt skarbus vārdus par savējiem, nevis par citu partiju politiķiem. Galu galā vienojamies, ka Latvijas policijai nereti trūkst izpratnes par tādām lietam kā cilvēktiesības. „Policijai pie visa tā, kā tā tiek reformēta un samazināta, tas ir vēl viens no jautājumiem, šī kvalitāte,” piekrīt Āboltiņa. Taču atklāts paliek jautājums, cik liela šeit ir iekšlietu ministres atbildība.

Kopumā jāsecina, ka JL ir spilgts piemērs, ka arī premjera krēsls nebūt vēl negarantē varu. Daudz kas ir atkarīgs no iepriekšējās valdības padarītā vai nepadarītā. Tāpat, nomainoties ministriem, automātiski nenomainās visa struktūra, un tas var radīt pat ļoti nopietnus šķēršļus iecerētā realizācijai. Nemaz nerunājot par starptautisko aizdevēju noteikumiem, kas nopietni ierobežo politiskās varas praktisku realizāciju. Šī apziņa katram saprātīgam vēlētājam liek ļoti skeptiski raudzīties uz partiju priekšvēlēšanu solījumiem.
___________________________________

[1] Partiju apvienība Par labu Latviju.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!