Jaunā laika pirmie soļi un nepieciešamība paplašināt Valsts prezidenta pilnvaras

Neatkarīgā rīta avīze, 01.12.2002.
Rubrika: Cilvēks un sabiedrība (2. lpp.)

Iesaki citiem:

Jaunais laiks valsts politiskajā dzīvē ienāca visai cerīgi. Par to liecina jau jaunās valdības veidošanas kārtība. Tā attiecas arī uz valdības veidojošo partiju koalīcijas padomi un koalīcijas līgumiem. Bez šaubām, tādi līgumi ir tiesiski, ja tajos tiktu risināti jautājumi par mehānismu, kā izskatīt attiecīgo lietu. Bet, ja padome lemj un līgumos tiek ierakstīts, kā jābalso par attiecīgajiem jautājumiem, vai tiek pieņemti valdībai saistoši lēmumi, tad tādi līgumi ir antikonstitucionāli veidojumi.

Taču ikdienas rutīnas nebeidzamā gūzma un vēlme personīgi iedziļināties katrā lietā ātri var ieraut sevī vadošos Jaunā laika darbiniekus, neļaujot tiem rakt dziļāk. Lieta tāda, ka katrai nopietnai koalīcijai ir savi ideologi un autori; tiek sameklēti vai pat pieņemti sistemātiski pamati vai attaisnojumi. Šī procesa izzināšana ļauj atrast darbības iniciatoru, kā arī novērtēt tās turpmāko atkārtošanu. Minētajā gadījumā par koalīcijas padomi šāda normatīvā pamata funkcijas var saskatīt pašā partijas definīcijā, kas Latvijā spēkā jau kopš 1990. gada un kas atkārtota arī 1993. gada novembra redakcijā. Likuma Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām 43. pantā noteikts, ka partijas ir organizācijas, kuras nodibina, lai piedalītos vēlēšanu kampaņā, izvirzītu deputātu kandidātus, vadītu deputātu darbību Saeimā un pašvaldībās un ar deputātu starpniecību īstenotu savu programmu, kā arī iesaistītos valsts pārvaldes institūciju izveidē.

Koalīcijas līgums ievērojami veicināja to, lai valdošās partijas Saeimā spētu īstenot savas programmas. Šāds formulējums ir nopietns šķērslis, lai panāktu savstarpēju vienošanos un, vēl jo vairāk, veidotu kopēju valsts vai tautas politiku. Ievēlētie deputāti pēc būtības bija partiju pārstāvji, nevis tautas pārstāvji.

Autoram nav izdevies atrast Eiropas valstu normatīvajos tiesību aktos analoģisku risinājumu. Daudzos likumos un pat konstitūcijās ir ierakstīts, ka partijas piedalās valsts kopējās politikas formulēšanā, paušanā un realizēšanā. Piemēram, Vācijas Federatīvās Republikas pamatlikuma 21. pants noteic, ka «partijas piedalās tautas politiskās gribas veidošanā». Polijas konstitūcijas 11. pants paredz, ka partijas uzdevums ir «ar demokrātiskām metodēm ietekmēt valsts politikas veidošanu». Ungārijas konstitūcijas 3. pantā šī tēze ierakstīta šādi: «Partijas līdzdarbojas tautas gribas veidošanā un izteiksmē.» Šajā kontekstā Ungārijas konstitūcijas 29. pants paredz, ka Ungārijas prezidents, kas ir tautas vēlēts, «iemieso nācijas vienotību un uzrauga, lai valsts dzīve ritētu demokrātiskā veidā» (Tiesību aktu tekstus autors tulkojis no vācu valodas!).

Jāpiebilst, ka mūsu Valsts prezidente, nebūdama tautas vēlēta, ne vienā vien uzrunā, pārkāpjot savu uzdevumu formālos rāmjus, uzsvērusi, ka deputāti kā tautas priekšstāvji ir atbildīgi visai tautai. Ja partija Jaunais laiks izskatīs jautājumu par tautas vēlētu prezidentu, esmu pārliecināts, ka prezidentam noteiktais uzdevums nodrošināt pēc iespējas lielāku vienotību, kā arī uzraudzību pār demokrātijas attīstību valstī kopumā veicinātu, ka šādu prezidentu ievēlē visa tauta.

Likuma noteikums, ka partijas Saeimā «ar deputātu starpniecību īsteno savu programmu», nav nejaušs. Autoram 1990. gada pirmajā pusē tika lūgts izstrādāt likuma projektu par sabiedriski politiskajām organizācijām un politiskajām partijām. Attiecīgā tēze iesniegtajā likumprojektā bija formulēta šādi: «Sabiedriski-politiskās organizācijas un partijas ir Latvijas Republikas pilsoņu brīvprātīgas apvienības, ko tie izveido, lai piedalītos republikas politikas izstrādāšanā, visu līmeņu tautas pārstāvību iestāžu vēlēšanās un darbībā, valsts varas institūciju veidošanā un valsts varas realizācijas procesos.» Pirmajā apspriešanā pret šādu formulējumu iebildumu nebija, taču vēlāk autors netika uzaicināts uz apspriešanu un likumu esošajā veidā ieraudzīja tikai pēc tā publicēšanas.

Jaunā laika iesāktais atklātības ceļš samazināja vismaz pašu deputātu lielmanīgos vērtējumus un izteikumus, ka deputāti ir tikai publiski aktieri, ka parlaments ir liels teātris un tā tālāk. Šādos apstākļos nav ko brīnīties, ka pārstāvniecības institūciju un pašu deputātu reitings ir tik zems. Varbūt, ka jaunieviestais svinīgais solījums un zvērests ļaus pareizāk izprast deputātu darba un politikas nozīmīgumu un atteikties no Trocka izvirzītā formulējuma, ka partijas mērķis ir vienīgi parlamentā realizēt savu varu.

Tāpat no Bismarka vienīgi tiek paņemts viņa izteiciens, ka politika ir līdzeklis iespēju sasniegšanai. Neviens neatceras, ka Bismarks par politiku runāja daudz pieticīgāk, proti, uzsvēra, ka viņu iepriecina katrs solis, ar kuru tiek tuvāk mērķim. Čehijas prezidents Vāclavs Havels reiz teicis, ka politiku pareizāk ir saukt par neiespējamā mākslu; vispirms jāpilnveido sevi un tad jāpilnveido pārējā pasaule.

Latvijas politologiem un, bez šaubām, pašiem politiķiem, it īpaši mūsdienu apstākļos, kad vēl tikai ejam uz demokrātisku un tiesisku valsti tās patiesajā izpausmē (ne tikai formāli, bet arī tiesiskās kultūras un apziņas aspektā), būtu jāmēģina parādīt, cik valstij un visai sabiedrībai nozīmīga ir pareiza politika.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!