Atslēgvārdi:

Jau tumšs, izklīstam! 7

Neviens patiesībā nezina, kāds varētu būt protestu līmenis pilnīgi attīstītas diktatūras apstākļos valstī, kas iespiesta starp Krieviju un Eiropu.

Iesaki citiem:

Baltkrievijas iedzīvotāji 19. decembrī dosies pie vēlēšanu urnām, lai ievēlētu jaunu prezidentu. Vai varbūt arī nē. Pēc 2004. gadā notikušā negodīgā referenduma[1], kas ļāva Aleksandram Lukašenko līdz bezgalībai kandidēt neierobežotu reižu skaitu, viņš ir kandidējis (un uzvarējis) 1994., 2001. un 2006. gadā, kaut gan pēdējās divas vēlēšanas netiek uzskatītas nedz par godīgām, nedz brīvām. Šoreiz Lukašenko mēģina padarīt sevi pēc iespējas populārāku Rietumu acīs, tādēļ spēlē demokrātiju un piedāvā desmit pievilcīgus iespējamos prezidentus. Kampaņa ir visai dzīvelīga, taču alternatīvo kandidātu vājums rada lielu vilšanos. Tāpat valda liela neskaidrība par turpmākajām attiecībām ar Krieviju un to, cik atkarīga Baltkrievija būs no Kremļa.


Rietumi naudu neiedeva

Nemiers, kas tiek gan pausts atklāti, gan murmināts klusībā, liecina, ka Lukašenko viss neiet kā smērēts. Lasot Baltkrievijas opozīcijas mājas lapas, man kā ārpusē stāvošam cilvēkam rodas iespaids, ka pašreizējais režīms tūlīt — pāris dienu vai dažu nedēļu laikā — sabruks. Cerību spārnota, es prasu Baltkrievijas žurnālistiem, kurš, viņuprāt, kļūs par nākamo valsts vadītāju. Viņi pieklājīgi smaida un visai atklāti paziņo, ka Lukašenko gatavojas savam ceturtajam amata pilnvaru termiņam. Visi pārējie kandidāti tikai spēlē savas lomas, lai radītu salīdzinoši brīvu vēlēšanu iespaidu un novērstu protesta balsojumu.

„Rietumi nav piešķīruši pietiekami daudz finansējuma, lai kāds patiešām nopietns alternatīvs kandidāts noorganizētu savu kampaņu,” apgalvo ciniskākie. It kā Vašingtonas vai Briseles uzdevums būtu finansēt vietējo opozīciju. Šis uzskats atspoguļo viedokli, ka valstij Krievijas un Eiropas krustcelēs ar vienu potaša lauku, divām naftas pārstrādes rūpnīcām un nedaudz attīstītu rūpniecību vajadzētu būt jebkuru interešu centrā un baltkrieviem būtu jāmāk izmantot ikvienu iespēju, lai iedzīvotos uz šīs situācijas rēķina.

Taču vēlēšanu stāsts patiesībā nav par naudu, Lielbritānijas lordu sabiedrisko attiecību brīnumiem[2] vai naftas piegādēm no Krievijas, Venecuēlas, Azerbaidžānas, Sudānas vai jebkuras citas vietas pasaulē.

Ne vienu reizi vien ir citēts milicijas pulkvežu teiktais: „Mēs nebūsim spējīgi aizliegt vai izklīdināt nevienu mītiņu, ja tajā piedalīsies vairāk par 10 000 protestētāju, un mēs pat nemēģināsim to darīt.” Tātad situāciju varētu mainīt vien 0,5% no visiem Minskas iedzīvotājiem, kuru kopējais skaits ir divi miljoni. Vai vismaz viņi varētu mēģināt.

Pēdējos Minskā pavadītajos gados es izmisīgi mēģināju saskaitīt, cik cilvēku piedalījās ielu demonstrācijās. Es piefiksēju arī blakus pagalmos paslēptās policijas automašīnas, kas gaidīja arestētos, un autobusus, kuri bija pilni ar ielu kaujām pilnībā ekipētiem policistiem. Dažkārt tur bija pat viņu priekšnieki: vīri uniformās, kas no savām automašīnām, kuras diskrēti bija novietotas vienā centrālā laukuma malā, caur tonētajiem stikliem uzmanīgi vēroja notiekošo.

Skaitļi bija dažādi: piemēram, no 15-50 jauniem cilvēkiem ikmēneša protestos, lai pieminētu bez vēsts pazudušos vai aicinātu atbrīvot politiskos cietumniekus, līdz 5000-6000 cilvēkiem gājienos vai mītiņos, kas bija saistīti ar svarīgiem politiskiem notikumiem. Mums ar kolēģiem bieži bija karsti strīdi par šiem skaitļiem, taču pat mani optimistiskākie aprēķini ne reizi nepārsniedza 7000.

Černobiļas gājiens, kas norisinās katru gadu aprīlī, parasti piesaista krietni virs 2000 cilvēku, 2006. gadā, iespējams, pat 4000-5000. Policija parasti mēģina viņus novirzīt no Minskas centra uz nomaļākiem rajoniem, lai gan šiem protestētājiem nav politisku motīvu. Gājiens ved cauri galvaspilsētai, to eskortē neskaitāmi policisti un policistes — vismaz pa vienam ik pēc metra. Gājiena dalībnieki aicina policistus pievienoties. Viņi tikai atceras traģēdiju un brīdi, kad kļuva skaidrs, cik bīstami var būt oficiālie meli. Daudzas dzīvības Černobiļā varēja glābt, ja vien komunistu amatpersonas nebūtu noklusējušas patieso informāciju par notikušo, par iespējamajām sekām un risku mazināšanas iespējām.


Inteliģentākais protests

Citi augstākā līmeņa meli, kas izraisīja vispārēju sašutumu, noveda pie demonstrācijas ar 5000 cilvēku piedalīšanos. Tā notika pēc jau minētā 2004. gada oktobra referenduma. Policija centās pūli noturēt centrālajā laukumā, kas tiek dēvēts par Oktobra laukumu, taču pēkšņi tas izrādījās pārāk mazs. Pēc sadursmēm ar priekšējām protestētāju rindām tai nebija citas iespējas, kā vien ļaut gājienam turpināties pa galveno avēniju. Pēc tam ar vārdu „Laukums” sāka apzīmēt protestētājus, kas pulcējas tur — pāris simtus metru no parlamenta ēkas, prezidenta biroja un VDK, vienmēr policijas modrās acs uzraudzīti.

Neviens pūlis Ņujorkā, Londonā vai Parīzē nebūtu tik inteliģents un tik viegli organizējams, kāds tas bija 2004. gadā. Es tolaik strādāju BBC un, spiežoties cauri biezajam pūlim, vēroju, kas notiek. Kad kāds cilvēks man netīšām iesita, viņš apstājās un atvainojās. Tad es nokāpu uz ielas braucamās daļas, un daudzi citi darīja tāpat. Satiksmes sastrēgumā stāvošās automašīnas sāka taurēt vienā ritmā ar opozīcijas saukli: „Ilgu mūžu Baltkrievijai” — divus garus un trīs īsus signālus. Galu galā policija nolēma, ka labāk apturēt maksimumstundas satiksmi Minskas centrā, tādēļ mēs ieguvām gājienam nepieciešamo telpu. Aiz pūļa nepalika atkritumi — nekādu pudeļu, cigarešu galu, iepakojumu, nekā —, it kā gājienā būtu devušies priesteri un labi audzināti skolotāji. Patiesībā protesta pasākumā bija pārstāvētas visas sociālās grupas, un viņu sejās atspoguļojās sajūsma, kādu es nekad agrāk nebiju redzējusi Minskā. Mūsu pilsētā.

Tad pūlis spontāni sāka virzīties uz VDK ēkas pusi. Viņiem nebija skaidras domas, ko darīt tālāk, taču VDK vadītājs pēkšņi un negaidīti pūļa pārstāvjus uzaicināja „uz sarunām”. Tas acīmredzot tika darīts, lai nomierinātu situāciju. Opozīcijas līderiem nebija iepriekš izstrādāta plāna un visbeidzot viņi vienojās, ka šī akcija ir bijusi lieliska, taču ir tumšs un vēls, tādēļ — iesim mājās un satiksimies tajā pašā vietā rīt. Tā šis neticamais tūkstošu gājiens tika izniekots. Kāpēc katru dienu nākt uz Laukumu, ja tur nekas nenotiek?

Vēlāk es vienam no aktīvistiem jautāju: „Kādēļ šis fantastiskais mītiņš tika organizēts dienu pēc referenduma, nevis tajā pašā dienā vai tieši pirms tam? Kāpēc cilvēki nepalika Laukumā, ja jau viņi bija gatavi protestēt pret šiem meliem?” Pašlaik šis cilvēks darbojas viena prezidenta amata kandidāta komandā, tādēļ viņa vārdu neminēšu. Viņš samulsa un atbildēja tikai pēc ilgāka laika. Galu galā viņš kā iemeslu minēja to, ka tas būtu bijis pārāk bīstami. Es nejautāju, kam tas būtu bijis bīstami, jo atbilde bija acīmredzama. Todien Minskas centrā uz pāris stundām kontroli bija pārņēmis pūlis, un neviens nebūtu spējis viņus aizskart. Varēja notikt uzbrukumi atsevišķiem politiķiem. Patiesībā viens no organizētājiem pāris dienas vēlāk tika smagi piekauts.

Tad es sapratu, ka viņiem tas nenozīmē: „Rīkojies vai mirsti,” bet gan: „Pielāgojies situācijai un dari to, kas ir atļauts.” To nav grūti saprast valstī, kurā nemitīgā gatavībā tiek turēts represiju aparāts. Ja pēc noteikumiem spēlē pat opozīcijas līderi, kā gan no parastā cilvēka sagaidīt jebkāda veida apņēmību vai kaut paļāvību uz ielas?


Baidās paust savus uzskatus

2006. gada prezidenta vēlēšanu laikā es neatrados Baltkrievijā. No CNN un BBC reportāžām bija grūti secināt, cik daudz cilvēku tobrīd atradās Laukumā un cik daudzi vēlāk palika telšu pilsētiņā. Daži vietējie avoti ziņoja, ka 2006. gada 19. un 20. martā demonstrācijās piedalījušies gandrīz 10 000 cilvēku. Taču opozīcijas līderi nebija pietiekami drosmīgi — viņi aicināja cilvēkus atgriezties mājīgajās virtuvēs. Vēlāk viņi skaidroja, ka neviens nav gribējis piedzīvot asins izliešanu vai apsaldēšanos. Gados jaunākie protestētāji bija ļoti sašutuši. „Politiķi ir gļēvuļi. Viņi neuzņemsies nekādu risku, un tieši tādēļ viņus tik labi pazīst Briselē un Vašingtonā, bet ne Minskā,” viņi apgalvoja.

Zenons Pozņaks [3] bija Tautas frontes līderis un Lukašenko sāncensis 1994. gada vēlēšanās. Tagad viņš dzīvo trimdā ASV. Viņš apgalvo, ka visu Baltkrievijas opozīciju pilnībā kontrolē Baltkrievijas un Krievijas VDK. Viņš aicina boikotēt vēlēšanas, taču šis viedoklis nav visai populārs.

Vai Baltkrievijas iedzīvotāji ticēs oficiālajiem vēlēšanu rezultātiem, vai arī viņi izies ielās? Nesen domnīcas IISEPS (Independent Institute of Socio-Economic and Political Studies)[4] veiktais pētījums liecina — 59,3% respondentu uzskata, ka visi vai lielākā daļa baltkrievu ir pārāk nobijušies, lai atklāti paustu savus politiskos uzskatus. To aptaujāto skaits, kuri domā, ka „VISI ir nobijušies”, kopš 2001. gada ir trīskāršojies — tolaik tas bija 18,8%. Un pat 19,9% no cilvēkiem, kas atklāti atbalsta Lukašenko, uzskata, ka visi ir pārāk nobijušies, lai izteiktos.

Tādēļ nav nekas pārsteidzošs, ka 46,8% aptaujāto uz jautājumu: „Vai tuvojošās prezidenta vēlēšanas būs brīvas un godīgas?” noteikti atbild: „Jā”, bet 32,9% respondentu atklāti saka: „Nē.” Savukārt 52,4% aptaujāto norāda, ka ticēs oficiālajiem rezultātiem, bet 30,1% apgalvo, ka neticēs, un 17,5% nezina.

Tāpat 43,6% respondentu uzskata, ka būtu laiks dot iespēju jaunam prezidentam, bet 44,6% nav iebildumu pret Lukašenko ievēlēšanu uz vēl vienu amata pilnvaru termiņu. Toties 43,6% līdz 44,6% atļaujas nedroši cerēt, ka gaidāmo vēlēšanu rezultāti vēl nav skaidri, it īpaši ņemot vērā to, ka daudzi cilvēki vienkārši ir pārāk nobijušies, lai skaidri izteiktu savu viedokli.

Šīs aptaujas zīmīgākais jautājums bija: „Ja jums šķitīs, ka vēlēšanu rezultāti ir viltoti, vai jūs atklāti protestēsit?” 40,5% respondentu atbildēja, ka samierināsies ar to, ka nekādas izmaiņas nenotiks. Šo pasivitāti viņi skaidroja ar ielu demonstrāciju neefektivitāti (28,2%), bailēm no iespējamām represijām nākotnē (18,3%) un pat ar to, ka necik daudz demonstrācijas nemaz nenotiek, tādēļ nav jēgas tajās piedalīties (11%).

24,5% aptaujāto nezina, ko darīs gadījumā, ja vēlēšanu rezultāti neatspoguļos sabiedrības viedokli. 24,1% paliks mājās, kaut gan jutīs „neuzticību un dziļu vilšanos”. Savukārt 10,9% būtu gatavi turpināt protestus, līdz tiktu veikta pilnīga rezultātu pārbaude. Ja šo procentuālo attiecību attiecina uz visu valsti, tas nozīmētu, ka vairāk nekā miljons cilvēku no kopumā 10 miljoniem Baltkrievijas iedzīvotāju jau ir apņēmušies cīnīties par demokrātiju. Minskā vien protestētāju skaits varētu sasniegt neiedomājamus 200 000. Tas Lukašenko būtu nopietns izaicinājums.


Atvērts jautājums

Protams, nav iespējams prognozēt, vai visaktīvākais mazākums darīs tā, kā apgalvo, un cik daudz cilvēku patiešām ieradīsies Laukumā.

s Policija izplatīja brīdinājumus, taču nemēģināja un neapturēja demonstrāciju. s
17. novembrī hakeri iekļuva kustības Syhodz (Ej prom!) mājas lapā[5], taču informācija par kopīgo iniciatīvu un 24. novembrī paredzēto pirmo demonstrāciju Oktobra laukumā jau bija izplatījusies kā mežu ugunsgrēks. Saskaņā ar Radio Brīvā Eiropa sniegto informāciju, tajā dienā laukumā sapulcējās vairāku tūkstošu cilvēku liels pūlis, kaut gan Iekšlietu ministrijas publiskotais skaitlis bija 250. Opozīcijas līderi un citi plaši pazīstami politiķi nesa baltsarkanbaltos karogus un Baltkrievijas Kristīgo demokrātu partijas simbolus. Viens no opozīcijas līderiem Nikolajs Statkevičs nolasīja Centrālajai vēlēšanu komitejai veltītu prasību sarakstu. Tad pūlis devās uz Neatkarības laukumu, kur Statkevičs šo sarakstu piestiprināja pie parlamenta ēkas ieejas. Policija izplatīja brīdinājumus, taču nemēģināja un neapturēja demonstrāciju.

Divas dienas iepriekš policija bija brīdinājusi, ka jebkādas akcijas Oktobra laukumā tiks uzskatītas par pretlikumīgām, tāpēc to organizētāji un dalībnieki varētu tikt aizturēti un apsūdzēti. Ģenerālprokurors personīgi informēja prezidenta amata kandidātus Vitāliju Rimaševski un Nikolaju Statkeviču, ka jebkāda veida masu protesti var kļūt par ieganstu, lai viņiem atņemtu kandidāta statusu.

Kāda sajūta vienos baltkrievu tautu vēlēšanu dienā? Vajadzība protestēt pret kārtējiem lielajiem meliem? Skaļš „Jā” par labu kādam noteiktam kandidātam? Sašutums par negodīgām vēlēšanām? Vienaldzība? Nomāktība katrā virtuvē? Akla paļaušanās uz jebkuriem publicētajiem rezultātiem?

Tie ir atvērti jautājumi. Neviens patiesībā nezina, kāds varētu būt protestu līmenis pilnīgi attīstītas diktatūras apstākļos valstī, kas iespiesta starp Krieviju un Eiropu.

___________________________

[1] http://eprints.gla.ac.uk/6130/1/6130.pdf

[2] http://euobserver.com/9/28561

[3] http://www.belarus.xn--md5skrt-q0a.waw.pl/p-Zyanon_Paznyak

[4] http://www.iiseps.org/eindex.html

[5] http://syhodz.info/



Raksts pārpublicēts no openDemocracy.net, pamatojoties uz Creative Commons licenci. Tulkojums no angļu valodas.



Ar Eiropas Savienības programmas „Eiropa pilsoņiem” atbalstu.Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (7) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

reality 11.12.2010 22:32
''Neviens patiesībā nezina, kāds varētu būt protestu līmenis pilnīgi attīstītas diktatūras apstākļos valstī, kas iespiesta starp Krieviju un Eiropu.'' - TOTIES VĒROJOT TV ziņās reportāžas no Londonas būs ar ko salīdzināt?

''Police arrested 153 people during clashes in London on the third day of protests against plans to raise student tuition fees.'' (BBC News, 1 December 2010)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

stalins 09.12.2010 14:23
Te ir vietā jautājums.Ja Baltkrievijas iedzīvotāji un amatpersonas sāktu domāt par citu-t.s. demokrātisko valstu varas izmaiņām,vai viņi nevarētu saredzēt vairāk trūkumu šajās valstīs ,nekā paši savā.Un ja tā,tad ko Rietumi vēlas redzēt Baltkrievijā-demokrātiju vai parastu koloniju?Tik koloniālisms-tas nav moderni,toties demokrātija-gan. Bet varbūt tas attiecas ne tikai uz Baltkrieviju-Rietumi kolonijas vēlas redzēt it visur,tie skaistīe vārdi tik vīģes lapa?

Bet vai tādā gadijumā mums nenāktos lasīt rakstus par imperiālisma būtību un kā to apkarot brīvības vārdā?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ahmeds 09.12.2010 00:28
Nu ko var! Nu ir onkulis Lukašenko populārs Baltkrievijā. Ja par viņa bakstīšanu nemaksātu grantus, vai tad būtu šīs apnicīgās un nevienu patiesi neinteresējošās publikācijas? Un tie ārzemju apmaksātie režīma gāšanas neveiksmīgie centieni?
Ja baltkrievi vēlas Lukašenko un nevis Sorosu, lai taču viņi tā turpina dzīvot. 1% neapmierināto jau vienmēr var atrast.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vladimirs Vladimirovičs 08.12.2010 15:07
Vai pilsoniskais miers un valsts iedzīvotāju vajadzību apmierināšana nav valsts virsuzdevums.

Par tiem klīniskajiem gadījumiem, kad arsevišķas valstis uz "uzņēmušās" morāles, demokrātijas un progresa misijas, šeit neaplūkosim.

Latvija to skaitā neietilpst un ar to derētu samierināties. Tomēr, ja kādam nu galīgi "niez nagi" uzmesties par pravieti, neviens jau to neliedz. Vien neuzskati to par kaut ko īpašu.

Starp citu, savas zemes noliedzējus necieš nedz "savējie" , nedz "svešie".

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis - Vladimirs Vladimirovičs 07.12.2010 19:10
Nafig man tāda "papīra brīvība", kura patiesībā man un manai attīstībai, pat dzīves vitālo un elementāro prasību apmierināšanai, nedod? Tikai tāpēc, lai mēs būtu TUR?
BET, vai mēs patiešām esam gatavi būt TUR? Un to vēlamies?
======
Mums varbūt nav korekti jautāt par to, vai citu zemju pārvalde atbilst mūsu priekšstatiem un gaumei. Bet ko gan ir vērts jautāt - vai dotās valsts pārvaldes modelis ir adekvāts dotās sabiedrības attīstības līmenim. Manuprāt, baltkrievi ir mazlietiņ par ilgu aizsēdējušies ar to Lukašenko - viņiem ir attīstīta sabiedrība; daudz kultūras, mākslas, sena un interesanta vēsture, bet valsts pārvaldes metode tomēr neefektīva. Kādus 10 gadus tāds kolhoza priekšsēdētājs Lukašenko varbūt ir interesants, bet pēc tam neizbēgami seko stagnācija - un pārāk daudz kļūst atkarīgs no dažu cilvēku subjektivitātes.

Varbūt tās ir no kara laikiem mantotas bailes - kad īsā laikā Baltkrievijā gāja bojā trešdaļa iedzīvotāju - holokausts, iesaukums sarkanarmijā, partizāni, vācieši - visi tur nāca lai nogalinātu. Un tad var gadīties, ka cilvēkiem gribas tālāk no briesmām un konfliktiem. Gribas pilsonisko mieru par katru cenu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jaņdžs 07.12.2010 18:48
Pavirši pārlasot virsrakstu iedomājos, ka raksts ir par Latviju. Te mēs arī starpā tādā. Turklāt parlamentāro demokrātiju, tāda kāda tā Latvijā, var labākais saukt par daļēju demokrātiju. Pēdējais ir pietiekami labs iemesls iedomāties Latvijā īslaicīgu autoritārismu. Iespējams gan, ka analfebētisms par valsts radīšanu turpinās pielūgt "vienotību" parlamentāriešu interešu labā, ka arī turpināsies stāsti par parlamentārismu kā demokrātiju.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vladimirs Vladimirovičs - ja var, autorei 07.12.2010 17:06
Izlasīju, jāsaka gan, ar diezgan lielu piespiešanos. Ja kādam nav nekas pret manu niku, kuru kādreiz izvēlējos apzināti ar "slāvisku pieskaņu", mani daži komenti.

Ar "piespiešanos", ne tāpēc, ka valoda būtu slikta. Vienkārši cauri "spīd' jau sen lasītais/dzirdētais.

Tā sanācis, ka Baltkrievijā uzturos laiku pa laikam jau pēdējos gadus desmit, ja pareizi atceros. Ir nācies klātbūt gan vēlēšanu reizēs, gan citos brīžos. Visu šo laiku uzturos, ja tā var teikt, "vienkāršo cilvēku" mājās/ģimenēs. Kāpēc es tur tik bieži esmu? Nē, ar špionēšanu tam nav nekāda sakara.

Triviāli. Suņi. Baltkrievijā ir laba kinoloģiskā federācija, kas rīko Eiropā atzītas suņu izstādes.

Bet ne jau par to stāsts. Autore, laikam jau trimdiniece, žēlojas, ka viss, "tur" ir sūnaini. Pieļauju, daudz kas, tiešām tā tas ir. Vien mani kaut kā nepamet liela aizdoma, ka laba daļa mūsu "demokrātu" labprāt pamainītu savu dzīvesvietu "Eiropā vienīgā totalitārisma citadelē". lai gan jāsaka, tas būtu pārāk skaļi un apgalvojoši teikts.

katras valsts iedzīvotāju vairākums invēlas to pārvaldes veidu, kādu izvēlas. banāli, tomēr vienlaikus aksioma. Mēs - savējo, baltkrievi - savējo.

Ups, tūlīt atskanēs skaļi brēcieni par baltkrievu "neiespēju" piedalīties "brīvās un demokrātiskās" vēlēšanās. Atļaušos gan bilst, pazīstot šīs valsts cilvēku dzīvi gana ilgā laika "griezumā", nav jūtams, ka 'iedzīvotāju vairākums" ir noskaņoti pieņemt manas "demokrātiskās" valsts principus.

Teiksiet, es kontaktējos ar kādi īpaši izredzētu un no valsts struktūrām atbalstītu iedzīvotāju kopumu? Ja tā, tālākajai diskusijai, ja tāda būs, nav jēgas. Mēs tāpat runāsim dāžādās "dimensijās". Jūs - par demokrātiju pašu izpratnē, jebkuriem līdzekļiem, pārējie, par normālu dzīvi, nestresojot, bet to vienkārši dzīvojot.

Protams, jaunība un enerģija ir piedienīgas tam laikam, atceros, pats tāds esmu bijis. Vien jaunība un revolūcija NAV iedzīvotāju VAIRĀKUMS.

Man ir jautājums - ar kādām demokrātiskām ideomām kādām tiek uzspiests "rietumu demokrātijas" modelis? Vi tāpēcka topika autori apmaksā "demokrātijas pilārs"?

Mēs jau tagad redzam šī "demokrāta" rezultātu. nedz normālas Latvijas Žurnālistu savienības, nedz tās otras, kas grasās visu reducēt "pļāpātavā".

Jautājiens.

Nafig man tāda "papīra brīvība", kura patiesībā man un manai attīstībai, pat dzīves vitālo un elementāro prasību apmierināšanai, nedod? Tikai tāpēc, lai mēs būtu TUR?

BET, vai mēs patiešām esam gatavi būt TUR? Un to vēlamies?

Un tagad, sitiet...

Saistītie raksti
Sala 255x203(1)

Cuba SI, Castro NO 2 Autors:Andris Banka