Foto: Roger Mateo Poquet
Neviens patiesībā nezina, kāds varētu būt protestu līmenis pilnīgi attīstītas diktatūras apstākļos valstī, kas iespiesta starp Krieviju un Eiropu.
Baltkrievijas iedzīvotāji 19. decembrī dosies pie vēlēšanu urnām, lai ievēlētu jaunu prezidentu. Vai varbūt arī nē. Pēc 2004. gadā notikušā negodīgā referenduma[1], kas ļāva Aleksandram Lukašenko līdz bezgalībai kandidēt neierobežotu reižu skaitu, viņš ir kandidējis (un uzvarējis) 1994., 2001. un 2006. gadā, kaut gan pēdējās divas vēlēšanas netiek uzskatītas nedz par godīgām, nedz brīvām. Šoreiz Lukašenko mēģina padarīt sevi pēc iespējas populārāku Rietumu acīs, tādēļ spēlē demokrātiju un piedāvā desmit pievilcīgus iespējamos prezidentus. Kampaņa ir visai dzīvelīga, taču alternatīvo kandidātu vājums rada lielu vilšanos. Tāpat valda liela neskaidrība par turpmākajām attiecībām ar Krieviju un to, cik atkarīga Baltkrievija būs no Kremļa.
Rietumi naudu neiedeva
Nemiers, kas tiek gan pausts atklāti, gan murmināts klusībā, liecina, ka Lukašenko viss neiet kā smērēts. Lasot Baltkrievijas opozīcijas mājas lapas, man kā ārpusē stāvošam cilvēkam rodas iespaids, ka pašreizējais režīms tūlīt — pāris dienu vai dažu nedēļu laikā — sabruks. Cerību spārnota, es prasu Baltkrievijas žurnālistiem, kurš, viņuprāt, kļūs par nākamo valsts vadītāju. Viņi pieklājīgi smaida un visai atklāti paziņo, ka Lukašenko gatavojas savam ceturtajam amata pilnvaru termiņam. Visi pārējie kandidāti tikai spēlē savas lomas, lai radītu salīdzinoši brīvu vēlēšanu iespaidu un novērstu protesta balsojumu.
„Rietumi nav piešķīruši pietiekami daudz finansējuma, lai kāds patiešām nopietns alternatīvs kandidāts noorganizētu savu kampaņu,” apgalvo ciniskākie. It kā Vašingtonas vai Briseles uzdevums būtu finansēt vietējo opozīciju. Šis uzskats atspoguļo viedokli, ka valstij Krievijas un Eiropas krustcelēs ar vienu potaša lauku, divām naftas pārstrādes rūpnīcām un nedaudz attīstītu rūpniecību vajadzētu būt jebkuru interešu centrā un baltkrieviem būtu jāmāk izmantot ikvienu iespēju, lai iedzīvotos uz šīs situācijas rēķina.
Taču vēlēšanu stāsts patiesībā nav par naudu, Lielbritānijas lordu sabiedrisko attiecību brīnumiem[2] vai naftas piegādēm no Krievijas, Venecuēlas, Azerbaidžānas, Sudānas vai jebkuras citas vietas pasaulē.
Ne vienu reizi vien ir citēts milicijas pulkvežu teiktais: „Mēs nebūsim spējīgi aizliegt vai izklīdināt nevienu mītiņu, ja tajā piedalīsies vairāk par 10 000 protestētāju, un mēs pat nemēģināsim to darīt.” Tātad situāciju varētu mainīt vien 0,5% no visiem Minskas iedzīvotājiem, kuru kopējais skaits ir divi miljoni. Vai vismaz viņi varētu mēģināt.
Pēdējos Minskā pavadītajos gados es izmisīgi mēģināju saskaitīt, cik cilvēku piedalījās ielu demonstrācijās. Es piefiksēju arī blakus pagalmos paslēptās policijas automašīnas, kas gaidīja arestētos, un autobusus, kuri bija pilni ar ielu kaujām pilnībā ekipētiem policistiem. Dažkārt tur bija pat viņu priekšnieki: vīri uniformās, kas no savām automašīnām, kuras diskrēti bija novietotas vienā centrālā laukuma malā, caur tonētajiem stikliem uzmanīgi vēroja notiekošo.
Skaitļi bija dažādi: piemēram, no 15-50 jauniem cilvēkiem ikmēneša protestos, lai pieminētu bez vēsts pazudušos vai aicinātu atbrīvot politiskos cietumniekus, līdz 5000-6000 cilvēkiem gājienos vai mītiņos, kas bija saistīti ar svarīgiem politiskiem notikumiem. Mums ar kolēģiem bieži bija karsti strīdi par šiem skaitļiem, taču pat mani optimistiskākie aprēķini ne reizi nepārsniedza 7000.
Černobiļas gājiens, kas norisinās katru gadu aprīlī, parasti piesaista krietni virs 2000 cilvēku, 2006. gadā, iespējams, pat 4000-5000. Policija parasti mēģina viņus novirzīt no Minskas centra uz nomaļākiem rajoniem, lai gan šiem protestētājiem nav politisku motīvu. Gājiens ved cauri galvaspilsētai, to eskortē neskaitāmi policisti un policistes — vismaz pa vienam ik pēc metra. Gājiena dalībnieki aicina policistus pievienoties. Viņi tikai atceras traģēdiju un brīdi, kad kļuva skaidrs, cik bīstami var būt oficiālie meli. Daudzas dzīvības Černobiļā varēja glābt, ja vien komunistu amatpersonas nebūtu noklusējušas patieso informāciju par notikušo, par iespējamajām sekām un risku mazināšanas iespējām.
Inteliģentākais protests
Citi augstākā līmeņa meli, kas izraisīja vispārēju sašutumu, noveda pie demonstrācijas ar 5000 cilvēku piedalīšanos. Tā notika pēc jau minētā 2004. gada oktobra referenduma. Policija centās pūli noturēt centrālajā laukumā, kas tiek dēvēts par Oktobra laukumu, taču pēkšņi tas izrādījās pārāk mazs. Pēc sadursmēm ar priekšējām protestētāju rindām tai nebija citas iespējas, kā vien ļaut gājienam turpināties pa galveno avēniju. Pēc tam ar vārdu „Laukums” sāka apzīmēt protestētājus, kas pulcējas tur — pāris simtus metru no parlamenta ēkas, prezidenta biroja un VDK, vienmēr policijas modrās acs uzraudzīti.
Neviens pūlis Ņujorkā, Londonā vai Parīzē nebūtu tik inteliģents un tik viegli organizējams, kāds tas bija 2004. gadā. Es tolaik strādāju BBC un, spiežoties cauri biezajam pūlim, vēroju, kas notiek. Kad kāds cilvēks man netīšām iesita, viņš apstājās un atvainojās. Tad es nokāpu uz ielas braucamās daļas, un daudzi citi darīja tāpat. Satiksmes sastrēgumā stāvošās automašīnas sāka taurēt vienā ritmā ar opozīcijas saukli: „Ilgu mūžu Baltkrievijai” — divus garus un trīs īsus signālus. Galu galā policija nolēma, ka labāk apturēt maksimumstundas satiksmi Minskas centrā, tādēļ mēs ieguvām gājienam nepieciešamo telpu. Aiz pūļa nepalika atkritumi — nekādu pudeļu, cigarešu galu, iepakojumu, nekā —, it kā gājienā būtu devušies priesteri un labi audzināti skolotāji. Patiesībā protesta pasākumā bija pārstāvētas visas sociālās grupas, un viņu sejās atspoguļojās sajūsma, kādu es nekad agrāk nebiju redzējusi Minskā. Mūsu pilsētā.
Tad pūlis spontāni sāka virzīties uz VDK ēkas pusi. Viņiem nebija skaidras domas, ko darīt tālāk, taču VDK vadītājs pēkšņi un negaidīti pūļa pārstāvjus uzaicināja „uz sarunām”. Tas acīmredzot tika darīts, lai nomierinātu situāciju. Opozīcijas līderiem nebija iepriekš izstrādāta plāna un visbeidzot viņi vienojās, ka šī akcija ir bijusi lieliska, taču ir tumšs un vēls, tādēļ — iesim mājās un satiksimies tajā pašā vietā rīt. Tā šis neticamais tūkstošu gājiens tika izniekots. Kāpēc katru dienu nākt uz Laukumu, ja tur nekas nenotiek?
Vēlāk es vienam no aktīvistiem jautāju: „Kādēļ šis fantastiskais mītiņš tika organizēts dienu pēc referenduma, nevis tajā pašā dienā vai tieši pirms tam? Kāpēc cilvēki nepalika Laukumā, ja jau viņi bija gatavi protestēt pret šiem meliem?” Pašlaik šis cilvēks darbojas viena prezidenta amata kandidāta komandā, tādēļ viņa vārdu neminēšu. Viņš samulsa un atbildēja tikai pēc ilgāka laika. Galu galā viņš kā iemeslu minēja to, ka tas būtu bijis pārāk bīstami. Es nejautāju, kam tas būtu bijis bīstami, jo atbilde bija acīmredzama. Todien Minskas centrā uz pāris stundām kontroli bija pārņēmis pūlis, un neviens nebūtu spējis viņus aizskart. Varēja notikt uzbrukumi atsevišķiem politiķiem. Patiesībā viens no organizētājiem pāris dienas vēlāk tika smagi piekauts.
Tad es sapratu, ka viņiem tas nenozīmē: „Rīkojies vai mirsti,” bet gan: „Pielāgojies situācijai un dari to, kas ir atļauts.” To nav grūti saprast valstī, kurā nemitīgā gatavībā tiek turēts represiju aparāts. Ja pēc noteikumiem spēlē pat opozīcijas līderi, kā gan no parastā cilvēka sagaidīt jebkāda veida apņēmību vai kaut paļāvību uz ielas?
Baidās paust savus uzskatus
2006. gada prezidenta vēlēšanu laikā es neatrados Baltkrievijā. No CNN un BBC reportāžām bija grūti secināt, cik daudz cilvēku tobrīd atradās Laukumā un cik daudzi vēlāk palika telšu pilsētiņā. Daži vietējie avoti ziņoja, ka 2006. gada 19. un 20. martā demonstrācijās piedalījušies gandrīz 10 000 cilvēku. Taču opozīcijas līderi nebija pietiekami drosmīgi — viņi aicināja cilvēkus atgriezties mājīgajās virtuvēs. Vēlāk viņi skaidroja, ka neviens nav gribējis piedzīvot asins izliešanu vai apsaldēšanos. Gados jaunākie protestētāji bija ļoti sašutuši. „Politiķi ir gļēvuļi. Viņi neuzņemsies nekādu risku, un tieši tādēļ viņus tik labi pazīst Briselē un Vašingtonā, bet ne Minskā,” viņi apgalvoja.
Zenons Pozņaks [3] bija Tautas frontes līderis un Lukašenko sāncensis 1994. gada vēlēšanās. Tagad viņš dzīvo trimdā ASV. Viņš apgalvo, ka visu Baltkrievijas opozīciju pilnībā kontrolē Baltkrievijas un Krievijas VDK. Viņš aicina boikotēt vēlēšanas, taču šis viedoklis nav visai populārs.
Vai Baltkrievijas iedzīvotāji ticēs oficiālajiem vēlēšanu rezultātiem, vai arī viņi izies ielās? Nesen domnīcas IISEPS (Independent Institute of Socio-Economic and Political Studies)[4] veiktais pētījums liecina — 59,3% respondentu uzskata, ka visi vai lielākā daļa baltkrievu ir pārāk nobijušies, lai atklāti paustu savus politiskos uzskatus. To aptaujāto skaits, kuri domā, ka „VISI ir nobijušies”, kopš 2001. gada ir trīskāršojies — tolaik tas bija 18,8%. Un pat 19,9% no cilvēkiem, kas atklāti atbalsta Lukašenko, uzskata, ka visi ir pārāk nobijušies, lai izteiktos.
Tādēļ nav nekas pārsteidzošs, ka 46,8% aptaujāto uz jautājumu: „Vai tuvojošās prezidenta vēlēšanas būs brīvas un godīgas?” noteikti atbild: „Jā”, bet 32,9% respondentu atklāti saka: „Nē.” Savukārt 52,4% aptaujāto norāda, ka ticēs oficiālajiem rezultātiem, bet 30,1% apgalvo, ka neticēs, un 17,5% nezina.
Tāpat 43,6% respondentu uzskata, ka būtu laiks dot iespēju jaunam prezidentam, bet 44,6% nav iebildumu pret Lukašenko ievēlēšanu uz vēl vienu amata pilnvaru termiņu. Toties 43,6% līdz 44,6% atļaujas nedroši cerēt, ka gaidāmo vēlēšanu rezultāti vēl nav skaidri, it īpaši ņemot vērā to, ka daudzi cilvēki vienkārši ir pārāk nobijušies, lai skaidri izteiktu savu viedokli.
Šīs aptaujas zīmīgākais jautājums bija: „Ja jums šķitīs, ka vēlēšanu rezultāti ir viltoti, vai jūs atklāti protestēsit?” 40,5% respondentu atbildēja, ka samierināsies ar to, ka nekādas izmaiņas nenotiks. Šo pasivitāti viņi skaidroja ar ielu demonstrāciju neefektivitāti (28,2%), bailēm no iespējamām represijām nākotnē (18,3%) un pat ar to, ka necik daudz demonstrācijas nemaz nenotiek, tādēļ nav jēgas tajās piedalīties (11%).
24,5% aptaujāto nezina, ko darīs gadījumā, ja vēlēšanu rezultāti neatspoguļos sabiedrības viedokli. 24,1% paliks mājās, kaut gan jutīs „neuzticību un dziļu vilšanos”. Savukārt 10,9% būtu gatavi turpināt protestus, līdz tiktu veikta pilnīga rezultātu pārbaude. Ja šo procentuālo attiecību attiecina uz visu valsti, tas nozīmētu, ka vairāk nekā miljons cilvēku no kopumā 10 miljoniem Baltkrievijas iedzīvotāju jau ir apņēmušies cīnīties par demokrātiju. Minskā vien protestētāju skaits varētu sasniegt neiedomājamus 200 000. Tas Lukašenko būtu nopietns izaicinājums.
Atvērts jautājums
Protams, nav iespējams prognozēt, vai visaktīvākais mazākums darīs tā, kā apgalvo, un cik daudz cilvēku patiešām ieradīsies Laukumā.
s Policija izplatīja brīdinājumus, taču nemēģināja un neapturēja demonstrāciju. s
17. novembrī hakeri iekļuva kustības Syhodz (Ej prom!) mājas lapā[5], taču informācija par kopīgo iniciatīvu un 24. novembrī paredzēto pirmo demonstrāciju Oktobra laukumā jau bija izplatījusies kā mežu ugunsgrēks. Saskaņā ar Radio Brīvā Eiropa sniegto informāciju, tajā dienā laukumā sapulcējās vairāku tūkstošu cilvēku liels pūlis, kaut gan Iekšlietu ministrijas publiskotais skaitlis bija 250. Opozīcijas līderi un citi plaši pazīstami politiķi nesa baltsarkanbaltos karogus un Baltkrievijas Kristīgo demokrātu partijas simbolus. Viens no opozīcijas līderiem Nikolajs Statkevičs nolasīja Centrālajai vēlēšanu komitejai veltītu prasību sarakstu. Tad pūlis devās uz Neatkarības laukumu, kur Statkevičs šo sarakstu piestiprināja pie parlamenta ēkas ieejas. Policija izplatīja brīdinājumus, taču nemēģināja un neapturēja demonstrāciju.
Divas dienas iepriekš policija bija brīdinājusi, ka jebkādas akcijas Oktobra laukumā tiks uzskatītas par pretlikumīgām, tāpēc to organizētāji un dalībnieki varētu tikt aizturēti un apsūdzēti. Ģenerālprokurors personīgi informēja prezidenta amata kandidātus Vitāliju Rimaševski un Nikolaju Statkeviču, ka jebkāda veida masu protesti var kļūt par ieganstu, lai viņiem atņemtu kandidāta statusu.
Kāda sajūta vienos baltkrievu tautu vēlēšanu dienā? Vajadzība protestēt pret kārtējiem lielajiem meliem? Skaļš „Jā” par labu kādam noteiktam kandidātam? Sašutums par negodīgām vēlēšanām? Vienaldzība? Nomāktība katrā virtuvē? Akla paļaušanās uz jebkuriem publicētajiem rezultātiem?
Tie ir atvērti jautājumi. Neviens patiesībā nezina, kāds varētu būt protestu līmenis pilnīgi attīstītas diktatūras apstākļos valstī, kas iespiesta starp Krieviju un Eiropu.
___________________________
[1] http://eprints.gla.ac.uk/6130/1/6130.pdf
[2] http://euobserver.com/9/28561
[3] http://www.belarus.xn--md5skrt-q0a.waw.pl/p-Zyanon_Paznyak
[4] http://www.iiseps.org/eindex.html
Raksts pārpublicēts no openDemocracy.net, pamatojoties uz Creative Commons licenci. Tulkojums no angļu valodas.
Ar Eiropas Savienības programmas „Eiropa pilsoņiem” atbalstu.Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.
Independent Institute of Socio-Economic and Political Studies pētījums