Raksts

Jāskatās, ko politiski vispār var panākt


Datums:
13. decembris, 2010


Autori

Madara Fridrihsone


Foto: AFI, Valda Kalniņa

Es lieliski saprotu, ko eksperti gribētu redzēt, bet vēlmes budžeta sakarā ir diametrāli pretējas un, ja mēs gribam iegūt kaut ko pa vidu, mums ir tas kompromiss jāpanāk.

Vai jūs neesat nonācis tādā duālā situācijā, ka, esot finanšu ministra statusā, virzāt un aizstāvat valsts budžeta likumu, kuru pats kritizētu, esot ekonomikas eksperta statusā?

Man ir tā privilēģija, ka varu saprast vienu un otru pusi. Tā ir priekšrocība. Es saprotu, ko eksperti gribētu redzēt, kā viņi uz to visu skatās. Bet tas skats ir zināmā mērā atrauts no reālās dzīves. Ir jāsaprot politiskās sekas un virzība jebkurai lietai un tīri pragmatiski — ko īsti tik īsā laika sprīdī ir spējīga valdība un ministrijas ģenerēt, kāda veida pasākumus.

No malas kritizēt, protams, vienmēr ir vieglāk. Tāpēc es pieeju ļoti reāli, redzot to informācijas apjomu, kas ir, un, zinot īso laika nogriezni, kas man dots, ir jāreaģē ļoti ātri un strauji, tāpēc runāt par kaut kādām fundamentālām lietām, nav laika. Es lieliski saprotu, ko eksperti gribētu redzēt, bet ir pilnīgi skaidrs, ka politisku atbalstu un sociālo partneru viennozīmīgu atbalstu šīs lietas negūtu. Es pat teiktu, ka vēlmes budžeta sakarā ir diametrāli pretējas un, ja mēs gribam iegūt kaut ko pa vidu, mums ir tas kompromiss jāpanāk.

Tie paši sociālie partneri pilnīgi diametrāli pretējās pusēs atrodas viens no otra, un arī ekspertu vēlme, piemēram, desmitkāršot nekustamā īpašuma nodokli… tas būtu diezgan labi, ja tajā pašā laikā varētu diezgan kardināli samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi vai diezgan pamatīgi celt neapliekamo minimumu. Tad tam būtu kaut kāda jēga. Bet, reāli redzot to laika posmu, kas mums ir dots, mums uzreiz jāsaprot, ka valdības partneris — Latvijas Pašvaldību savienība — nekad neies tik īsā laikā uz tik kardinālām pārmaiņām.

Pēdējā laikā mēs diezgan bieži dzirdam aizbildināšanos ar laika trūkumu. Visus pēdējos gadus tā sanāk — nav laika apsvērt lēmumus, tādēļ tiek pieņemti sasteigti lēmumi, kas nesasniedz gaidīto efektu. Kā to atrisināt?

Šogad mums bija pārāk sarežģīta, pārāk politizēta vide pirms vēlēšanām. Un arī pirms tam valdībai bija mazākums Saeimā, tajā skaitā ļoti svarīgās Saeimas komisijās. Līdz ar to iespējas manevriem patiesībā bija ļoti minimālas. Nākamais gads šādā ziņā ir daudz pateicīgāks — valdībai ir spēcīgs mandāts un arī šī vide vairs nav tik politizēta.

Tad pārāk politizēta vide bija iemesls, kādēļ katra partija pirms vēlēšanām nevarēja godīgi sabiedrībai komunicēt savu vīziju par budžeta deficīta samazināšanu?

Es domāju, valdīja pārāk liela neskaidrība. Arī dēļ ekonomiskajiem notikumiem šajā gadā notika tāds zināms lūzuma punkts. Ja ir tik lielas izmaiņas attiecībā uz aprēķiniem dēļ tā, ka ekonomika straujāk atgūstas, ka notiek vēl kādas lietas… Manuprāt, ir vajadzīga tāda stabilitāte. Lielākā pretruna bija tieši tajā konsolidācijas apjomā.

Bet kas liedza politiskajām partijām vasarā, pirms vēlēšanām, gatavot katrai savu budžetu par pilnu konsolidācijas apmēru?

Tik lielu konsolidācijas paketi nav iespējams uztaisīt, būtiski neskarot valsts pamatfunkcijas. Un iet ar to uz vēlēšanām — tas nozīmētu uzreiz zaudēt.

Tātad iemesls, kādēļ tagad viss tiek darīts tādā steigā, ir tas, ka katra partija gribēja uzvarēt vēlēšanās?

Ja pilnīgi tiktu izklāstīts viss, kas varētu būt, tad, protams, tām partijām, kas godīgi stāstītu, būtiski samazinātos iespējas uzvarēt pretstatā populistiem, kuri varētu solīt tādas lietas kā: pārtraukt sadarbību ar aizdevējiem, devalvēt latu un tamlīdzīgi.

Bet es domāju, ka vairāk vai mazāk priekšvēlēšanu kampaņas laikā nebija tā, ka gluži netiktu argumentēts… Par pievienotās vērtības nodokli (PVN) bija diskusijas, es pats tajās esmu teicis, ka no PVN celšanas varētu būt grūti izvairīties, bet ka runa varētu būt par ļoti mazām — viena procentpunkta apmēra — izmaiņām. Es arī jau vasarā sapratu, ka noteikti ir jāpasargā samazinātās PVN likmes, tāpat par nekustamo īpašumu jau bija runāts, ka tas viss būs. Nebija tikai skaidrs, cik liels būs pieaugums. Likās, ka valsts izdevumu pusē ir iespējami krietni lielāki samazinājumi, bet, redzot Reformu vadības grupas atzinumus, arī sociālie partneri saprata, ka tā summa apmēram tāda ir, ka rezerves nemaz nav tur tik lielas. Arī aizdevēji, starp citu, vairs neuzstāj. Viņi saprot, ka mēs jau esam tiktāl aizgājuši izdevumu daļā, ka vairāk jau vairs nav lielu iespēju.

Tad kādēļ Eiropas Komisijas delegācijas vadītājs Gabriels Džudiče vēl pagājušajā nedēļā teica, ka Latvijas valdības izvēlētais konsolidācijas veids nav labākais iespējamais un ka aizdevēji sagaidītu lielākus ietaupījumus no reformām?

Savukārt es Briselē vairākkārt no visaugstākajām tribīnēm esmu dzirdējis uzslavas Latvijai tieši par to, ka mēs esam visvairāk samazinājuši. Jāsaprot, ka mums paliek aizvien mazāk iespēju to darīt. Eiropā mēs esam paraugs, pretstatā citām valstīm, kuras uz ieņēmumu daļu mēģina vairāk izdarīt.

DOMĀT ILGTERMIŅĀ GRŪTI

Daudzi jums nepiekritīs — PVN likme ir pacelta, neapliekamais minimums — krietni samazināts, akcīzes nodokļi pacelti, nekustamā īpašuma nodoklis un transportlīdzekļu nodeva pacelta, tagad arī sociālo nodokli pacels…

Cik es zinu, izdevumu daļā kopumā ir samazinājums par 1,2 miljardiem latu, bet ieņēmumu daļā palielinājums — par 600 miljoniem latu. Mums līdz šim drīzāk bija proporcija — trīs ceturtdaļas konsolidācijas izdevumu daļā, viena ceturtdaļa — ieņēmumu daļā. Tagad būs divas trešdaļas pret vienu trešdaļu.

Manuprāt, izdevumu daļā kaut kādas rezerves vēl ir, bet tās atklāsies tikai tad, kad tās reformas patiešām aizies. Jebkura valsts, jebkurš uzņēmums pilnveidoties var bezgalīgi, tas ir nebeidzamais stāsts. Jautājums ir tikai, kā to novadīt un kādas būs sekas, ietekme uz efektivitāti. Mēs ar aizdevējiem arī par to diskutējam. Mēs gribam redzēt visu izmaiņu rezultātu, dzirdēt mazāk negatīvas informācijas kaut vai par veselības aprūpes nozari. Ir jāpanāk skaidrāks, saprotamāks līdzekļu izlietojums izglītībā un daudzās citās jomās.

Te ir svarīgi, lai nebūtu politisku šķēršļu –—dēļ vēlēšanām, dēļ tā, ka nevar likumprojektus dabūt cauri Saeimai. Un man liekas, ka jaunajā Saeimā tas politiskais fons ir krietni labāks nekā iepriekšējā, kad iespējas bija ļoti limitētas, kad visu laiku bija jābalansē starp to, ko var un ko nevar. Tagad, runājot ar kolēģiem, es redzu lielu vēlmi kaut ko paveikt, reformēt. Kaut vai veselības ministrs Bārzdiņa kungs — es redzu, ka viņam ir ļoti daudzas labas idejas.

Ja reiz par veselības ministru — valdība pirms dažām nedēļām uzdeva Veselības ministrijas izdevumus samazināt par 12,3 miljoniem latu, neskarot pamatfunkcijas. Kā cilvēkiem, kas ir nobažījušies, ka viņu slimnīca ir slēgta vai viņiem vairs nekompensēs zāles, iestāstīt, ka pamatfunkcijas netiek skartas?

Jāsaprot, ka mums ir ļoti, ļoti samudžināta izpratne par to, kas tad tur īsti ir bijis iepriekšējos divos gadu desmitos, kā tad īsti tā nauda ceļo no medicīnas pakalpojumu «pircēja», kā valsts to apmaksā. Man liekas, vislielākais trūkums ir veselības ekonomistu spriedumi, kas līdz šim ir bijuši ļoti politizēti.

Bet brīžos, kad Latvija saņem absolūti nepolitizētus ieteikumus no Pasaules Bankas vai Starptautiskā Valūtas fonda (SVF), atskan aizbildinājumi, ka tos vienkārši nav iespējams ieviest. Arī tagad budžeta konsolidācijas pasākumu paketē šie priekšlikumi ir ietverti ļoti minimāli.

Tur ir daudz kas diskutējams. Es par veselību nevaru tā ļoti konkrēti pateikt, bet par labklājības jomu gan — tie priekšlikumi nav šī brīža risinājums. Iespējams, kaut ko no tā visa varētu ieviest nākamgad, bet ne šajā gaisotnē. Teiksim, aizdevēji norāda, ka atsevišķās jomās pensionāru stāvoklis ir pat labāks nekā strādājošo stāvoklis. Tad nu sanāk, ka vienai pusei viņi iesaka tā kā vairāk panākt pretī, citai — mazāk. Un tas viss ir jādiskutē, jāskatās, kā to politiski vispār var panākt.

Politiķiem vienkārši trūkst drosmes ķerties klāt sociālajai jomai, piemēram, samazināt ar nodokļiem neapliekamo minimumu pensionāriem?

Šajā brīdī, kad mēs izejam no saviem politiskajiem solījumiem pirms vēlēšanām, šie jautājumi vienkārši nav aktualizējami. Bet, ja runājam par situāciju kopumā, ir jāskatās, kā nākamā gada laikā attīstīsies ekonomika, cik liela konsolidācija būs nepieciešama 2012. gadā. Tad arī redzēsim, vai nāksies atgriezties pie šī jautājuma.

Pagājušajā gadā tika noteikts, ka iemaksas 2. pensiju līmenī ir 2 % 2009. gadā un 2010. gadā, bet 2011. gadā iemaksām jāpieaug līdz 4 %. Tagad no tā nākas atkāpties. Jūsuprāt, tā ir pareiza stratēģija?

Pie šīs nenoteiktības tā ir pareizā stratēģija. Mēs neko nevaram konkretizēt uz ilgāku laiku. Mūsu nodokļu politika ir pārejas stadijā jau kādus divus vai trīs gadus, mēs mēģinām piemēroties situācijai. Ceru, ka jau nākamgad mēs kaut ko varēsim nospraust vismaz vidējā termiņā, ka tad stabilitāte būs lielāka. Patlaban patiešām ir jābūt elastīgākiem un, manuprāt, tas nav slikti. Tiešām ļoti daudz kas ir atkarīgs no komunikācijas.

Tagad domāt ilgtermiņā būtu grūti. Tas nozīmētu mānīt sevi. Bet nodokļu politikā dažas lietas ir iezīmējušās, piemēram, attiecībā uz nekustamā īpašuma nodokli ir skaidrs, ka pieaugums turpināsies. Protams, ir jāskatās, kāda būs iekasējamība, tādēļ ir jāatrod mehānisms, lai pašvaldības arī vēlētos šo naudu iekasēt, izmantot iespējas palielināt savus budžeta ieņēmumus. Tajā pašā laikā mums jāseko līdzi arī darbaspēka nodokļiem, un ir ļoti svarīgi, kā mums ies ar ēnu ekonomiku. Ja mums tur izdotos panākt nopietnu progresu, daudzas lietas krietni atvieglotos.

LABĀKAIS NO IESPĒJAMĀ

Uzņēmēji apšauba jūsu vēlmi apkarot ēnu ekonomiku un pat norāda, ka dažas nodokļu politikas izmaiņas var panākt pretējo efektu, proti, mudināt uzņēmējus meklēt iespējas optimizēt nodokļus vai pat aiziet ēnu ekonomikā.

Pagaidām ir grūti pateikt, kāds efekts būs no nodokļu palielināšanas. Es domāju, ka, ja uzņēmēji redzēs, ka valdība strādā un vairāk vai mazāk pilda solījumus, ka ekonomika uzrāda pozitīvus rezultātus, arī uzņēmēji sāks saprast un vairāk solidarizēties ar valdību. Ne jau velti mēs tagad runājam ar nozaru asociācijām. Lai apkarotu ēnu ekonomiku, mums palīgos vajag tos, kas maksā nodokļus. Lai tie, kas maksā nodokļus, palīdz izslēgt no spēles tos, kas nodokļus nemaksā. Šajā jomā mums ļoti vajag atbalstu no uzņēmēju puses, savstarpēju komunikāciju.

Kādu iespaidu līdzšinējā komunikācija par 2011. gada budžetu atstāj uz patērētāju noskaņojumu?

Par budžetu cilvēki ir noguruši klausīties, par to ir tik daudz diskutēts. Ja godīgi, es pat nezinu, cik sabiedrība vispār seko līdzi šīm diskusijām. Manuprāt, cilvēki saprot, ka tas, kas ir piedāvāts, ir labākais variants no iespējamā variantu klāsta. Droši vien, ka cilvēki vienkārši gribētu kaut kādu atelpu no tā visa un jau ir sapratuši, ka šajā budžetā neslēpjas kaut kādas ļoti smagas, ļoti problemātiskas jomas, dziļumbumbas.

Tāpat ir redzams, ka šim budžetam ir skaidrs politiskais atbalsts. Proti, iepriekšējos gados bija liela neskaidrība, kādi būs budžeta pasākumi, vai par to budžetu nobalsos vai nenobalsos, bet tagad pat opozīcijas retorika ir diezgan pragmatiska.

Kā nu kurai opozīcijai…

Jā, kā nu kurai. Bet caurmērā tiek likti galdā tādi diezgan pragmatiski risinājumi. Iepriekš — pirms gada un diviem gadiem — tas fons bija daudz trakāks. Tagad ir vērojama izpratne.

Manuprāt, arī patērētāju konfidence varētu būt diezgan noturīga, jo nav sagaidāmi nekādi nepatīkami pārsteigumi. Pēdējie rādītāji par patērētāju konfidenci gan uzrāda tās mazināšanos atsevišķās jomās, bet, manuprāt, jau ap Ziemassvētkiem vai nākamā gada janvārī patērētāju optimisms atkal ies uz augšu, redzot, ka nav tik ļauni, kā tika gaidīts. Iespējams, šobrīd cilvēki vēl nogaida, vai tiešām nenāks gaismā kaut kas tāds, ko politiķi vēl nav pateikuši.

Bet kas notiks tad, ja ar SVF un Eiropas Komisiju neizdodas vienoties par konsolidācijas pasākumu atzīšanu?

Diskusijas vēl turpinās, tās notiek katru dienu. Mēs argumentējam un, manuprāt, daudzās jomās esam panākuši izpratni. Aizdevēju pusē ir vēlme visu redzēt ļoti perfektās krāsās, kas mūsdienu apstākļos nav iespējams nevienā valstī. Ne ASV, ne Šveicē, ne Īrijā, ne Spānijā neviens pasākums nebūs superkvalitatīvs, vienmēr būs kaut kādas atkāpes.

Mūsu konsolidācijas paketē lielākā daļa pasākumu ir pietiekami kvalitatīvi, tādi, par kuriem nav diskusiju. Tāpēc mēs neatkāpsimies, mēs virzīsimies uz priekšu ar 2011. gada budžetu. Visticamāk, mēs arī turpmāk varēsim aizdevējiem uzrādīt rādītājus, kas apliecinās, ka mūsu ekonomika stabilizējas, ka budžets pildās, ka sabiedrības noskaņojums nepasliktinās. Aizdevējiem trīs gadu garumā esam pierādījuši, ka mums var uzticēties, ka var uzticēties mūsu izpratnei, ka mums var dot lielāku pašnoteikšanos dažās pozīcijās un nav nekādas vajadzības izvērst plašas diskusijas kaut kādos teorētiskos līmeņos.

Es pats esmu aicinājis aizdevējus pabraukāt pa Latviju, parunāt ar iedzīvotājiem, uzņēmējiem, paskatīties mūsu ceļus un tad padomāt reāli, nevis iebilst pret minimālās algas paaugstināšanu vai vēl kaut kādām lietām. Daudzi jautājumi ir diskutējami, arī par to pašu 2. pensiju līmeni. Sabiedrībai tas ir daudz saprotamāks solis nekā raustīt PVN uz augšu. Ja mēs aptaujātu cilvēkus, es domāju, kādi 90 % pateiktu, ka labāk tad nepalielināt iemaksas 2. pensiju līmenī. Igaunijā taču to pašu izdarīja. Arī tur cilvēki domā par pensiju sistēmu ilgtermiņā, taču šobrīd mazākas iemaksas 2. pensiju līmenī ir mazāk sāpīgs pasākums nekā PVN palielināšana.

NEVAJAG BAIDĪT!

Vai nākamgad Latvija varētu mēģināt aizņemties līdzekļus starptautiskajos finanšu tirgos?

Noteikti! Domāju, tas varētu notikt diezgan ātri, taču pie nosacījuma, ka valsts kredītreitings būs daudz maz adekvāts. Bet vispirms jābūt skaidrībai, lai nebūtu nekādu šaubu, ko mēs darīsim 2013. un 2014. gadā, kad mēs zināsim, ka Latvija spēs segt savas saistības, katru gadu novirzot 2 %-3 % no iekšzemes kopprodukta (IKP) savu parādsaistību apkalpošanai. Tādu IKP daļu vairums Eiropas valstu novirza savu parādsaistību apkalpošanai un nevajag sabiedrību baidīt ar pārāk lieliem parādiem. Tas ir tāpat kā ar mājsaimniecībām — ja cilvēkiem ir labs darbs un viņi kārtīgi sedz savus kredītmaksājumus, bankai nevajag viņus visu laiku baidīt, ka viņi nespēs atdod savus kredītus.

Cik liels nākamā gada nogalē varētu būt centrālās valdības parāds?

Domājams, ap 40 % no iekšzemes kopprodukta vai nedaudz mazāks. Tam nevajadzētu īpaši pieaugt, aizņemšanās notiks salīdzinoši nelielos apmēros. Manuprāt, mums vairs nevajadzētu izmantot starptautiskā aizdevuma līdzekļus. Valsts kasē esošā rezerve ir pietiekami liela un daļu no līdzekļiem, kas paredzēti finanšu sistēmas atbalstam, iespējams, nemaz nevajadzēs aiztikt. Mēs varētu runāt ar aizdevējiem par iespēju šo naudu pārvirzīt budžeta deficīta segšanai vai pat atmaksāt. Tas ir tuvākā pusgada jautājums, bet es domāju, ka pēc gada mums šis jautājums vairs nebūs aktuāls — mēs spēsim aizņemties starptautiskajos finanšu tirgos un visu aizdevumu nemaz nebūsim izmantojuši. Bet viss ir atkarīgs no tā, vai nākamā gada vidū ekonomika būs daudz maz sabalansēta vai nē. Ārējais fons var ienest visādas korekcijas. Vienīgais iemesls turpināt starptautiskā aizdevuma programmu varētu būt kaut kādi ekonomiskie riski citviet pasaulē.

Bet valsts parāda līmenis noteikti nebūs ne tuvu Māstrihtas kritērijos noteiktajiem 60 % no kopprodukta. Domāju, tas nesasniegts arī 50 %, jo nākamgad IKP pieaugs par vismaz 600 miljoniem latu, tādēļ nominālais valsts parāds vispār vairs īpaši nepieaugs.

Vēl arvien ir aktuāls jautājums par budžeta plānošanas kvalitāti — lielie papildu finansējuma piešķīrumi no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem liecina, ka tā ir diezgan slikta. Kā to plānojat risināt?

Manuprāt, problēmas ar plānošanu ir saistītas ar krīzi, ar to, ka patlaban ir tāds pārejas brīdis. Kad pieņemsim Fiskālās stabilitātes likumu, būs jāsāk ļoti rūpīgi skatīties, ko mēs vispār saprotam ar ārkārtas pasākumiem. Es šaubos, vai ir nepieciešams līdzekļos neparedzētiem gadījumiem paredzēt 0, 4 % no IKP, tā ir pārāk liela summa. Tādēļ jaunajā likumā nāksies iestrādāt pilnīgi cita veida mehānismus. Protams, ir jābūt budžeta programmai, no kuras segt ārkārtas izdevumus, bet tā nevar pastāvēt līdzšinējā formā.

Vai jūs plānojat pievērsties arī Vladimira Vaškeviča jautājumam, viņa darbībai Finanšu ministrijā?

Šis jautājums patlaban nav manā dienaskārtībā. Vaškeviča kungs ir departamenta vadītāja vietnieks, tādēļ šis jautājums varētu tikt risināts, atrodot šim departamentam vadītāja pienākumu izpildītāju. Lai departaments varētu pilnvērtīgi strādāt, ir nepieciešams atrast vadītāju ar pielaidi pie slepenās informācijas.

Un, kad būsit atraduši, Vaškevičs turpinās strādāt Finanšu ministrijā?

Ja viņam ir problēmas pildīt pienākumus tādēļ, ka nav pielaides valsts noslēpumam vai ir veselības problēmas, tad varbūt pašam arī jādomā. Zinot situāciju darba tirgū, domājams, būtu iespējams atrast arī cilvēku, kas varētu šos pienākumus pildīt pilnvērtīgāk. Bet vispirms mums ir jāatrod vadītājs attiecīgajam departamentam, lai viņš sāk strādāt un tad jau redzēsim, vai viņi spēs sastrādāties.


Četras vecas dilemmas četriem jauniem gadiem

Marš, marš, Dombrovski!

On budget consolidation 2011


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!