Raksts

Jāpārkāpj pāri sarkanajai strīpai


Datums:
05. oktobris, 2010


Autori

Liāna Langa


Foto: Detlef Reichardt

Sabiedrības vairumā izpratne par politiskajiem procesiem krīzes iespaidā ir piedzīvojusi pozitīvu izaugsmi, un Saeimā iekļuvušo vidū redzam cilvēkus, kuru goda prātu nav pamata apšaubīt. Tas vieš cerību, ka nepieciešamās pārmaiņas Latvijā būs.

Elektorāta apziņu Latvijā vairs nevar nopirkt ar vērienīgām investīcijām medijos un reklāmas kampaņām — tāds ir mans galvenais un visai iepriecinošais secinājums pēc trauksmainās 10. Saeimas vēlēšanu nakts un vēlēšanu rezultātiem. Shēmotājiem un oligarhiem iznāca nosēsties uz realitātes velēnas visai „cieti”. Pozitīvisma kampaņas, ar kuru palīdzību viņi iepirka nozīmīgu daļu Latvijas politiskās ietekmes pirms četriem gadiem, acīmredzot pieļāva iztēloties, ka tā tas turpināsies vēl ilgi, ka ar naudu var panākt visu. Tomēr krīzes laiks atmodināja pilsoņu kritisko prātu un mudināja aizdomāties par cēloņu un seku likumsakarībām, kuras vistiešākā veidā iespaido katra Latvijas iedzīvotāja dzīvi.

Atšķirībā no iepriekšējām, šajās priekšvēlēšanu diskusijās bija vērojama nepārprotama pilsoņu un politiķu sadursme — mums bija pārāk daudz jautājumu, uz kuriem politiķi gluži vienkārši nespēja vai negribēja atbildēt. Piemēram, kaut vai par to, kāpēc tuvākajiem kaimiņiem ziemeļos — Igaunijā — klājas daudz labāk un kāpēc mēs no viņiem nemācāmies. Vai arī par enerģētisko atkarību no Krievijas un starpniekiem Latvijā, iepērkot gāzi no Krievijas, iemeslu, kāpēc mēs par to maksājam par 30% vairāk nekā pilsoņi bagātajā Vācijā.

Igaunijā lielās prēmijas par sasniegumiem daiļajās mākslās ir tikpat lielas kā hokejistiem, kamēr pie mums tās ir apmēram 50 reižu mazākas. Kultūru mūsu politiķi tradicionāli mīl tikai pirms vēlēšanām, pārējā laikā — vairāk sportu. Latvijā kultūra joprojām tiek finansēta pēc pārpalikuma principa, ko savulaik ieviesuši boļševiki. Līdz šim mums nav varējuši paskaidrot, kāpēc. Ak, jā — trūkst naudas budžetā. Kāpēc Igaunijā netrūkst?

Vērojot priekšvēlēšanu diskusijas, daudziem bija redzams, ka Latvijas politiskajā telpā eksistē kaut kāda sarkanā strīpa, kuru politiķiem pārkāpt ir bailes. Varbūt tieši tas ir faktors, kas divdesmit gadu laikā nav ļāvis uzbūvēt tādu Latviju, ar kuru mēs varētu patiesi lepoties.

Uzvarējušās Vienotības priekšvēlēšanu komunikācijā man trūka skaidras vīzijas par to, kuras no valsts iedzīvotājiem tik nepieciešamajām reformām valsts pārvaldē, izglītībā, kultūras nozarē, tieslietu sistēmā, veselības aprūpē un ekonomikā tiks īstenotas tuvākajos gados. Tomēr vēlētāju vairumam nebiju šaubu, ka premjers Valdis Dombrovskis ir godīgs un, cik vien labi varējis, īstenojis viņam „pie kājām nomesto varu”, lai Latvija neiekristu „trekno valdīšanas gadu” izraktajā bezdibenī. Man nozīmīgs rādītājs būs, vai Vienotība ar partneriem beidzot spēs ieviest „bagātības nodokli” un pasargāt maznodrošināto slāni no ievērojamas dzīves sadārdzināšanās. Kā arī — vai samazināto PVN likmi oriģinālliteratūras grāmatām atstās tādu, kāda tā ir šobrīd.

Koalīcijas veidošana ar zaļajiem un nacionālo spēku apvienību ir loģiska un saprotama. Tomēr man tālredzīga šķiet arī Vienotības atvērtība potenciālajai sadarbībai ar Saskaņas centru, otru lielāko 10. Saeimā pārstāvēto partiju. Manuprāt, nākotnes politiku Latvijā nevar veidot, nerēķinoties ar lielu sabiedrības daļu, kuru šī partija pārstāv. Kopsaucēji ir jāatrod. Viens no tiem noteikti ir pavisam vienkāršs — mēs visi vēlamies dzīvot tādā Latvijā, kurā prieks dzīvot un strādāt savstarpējas cieņas un tolerances gaisotnē. Savukārt saskaņiešiem jāsaprot, ka „latviešu partijas” nekad nepiekritīs oficiālajai divvalodībai un ka Latvija var pastāvēt tikai un vienīgi kā nacionāla, uz Rietumiem orientēta valsts. Integrācijas politika līdz šim nav bijusi gudra, un ir nepieciešams vētīt pieļautās kļūdas un labot tās. Labāk vēlāk, nekā nekad.

Divdesmit gados esam guvuši sūru pieredzi. Sabiedrības vairumā izpratne par politiskajiem procesiem krīzes iespaidā ir piedzīvojusi pozitīvu izaugsmi, un, skatoties uz Saeimā iekļuvušo vārdiem, mēs viņu vidū redzam cilvēkus, kuru goda prātu nav pamata apšaubīt. Tas vieš cerību, ka mums nepieciešamās pārmaiņas Latvijā būs. Bet vispirms būs jāpārkāpj pāri tai sarkanajai strīpai, mainot līdzšinējo politisko kultūru. Citādi neizprotamā, bailīgā mīcīšanās uz vietas turpināsies. Vai jaunievēlētajiem deputātiem pietiks drosmes? Drosme noteikti būs vajadzīga.


Garlaicīgi nebūs


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!