Atsaucot atmiņā janvāri, vairums politiķu tūdaļ ņemas runāt par mītiņu un nekārtībām Rīgā. Dīvaina amnēzija. Vai nekas cits nav noticis? Bet varbūt tiešām nekas nav noticis? Nav bijusi slēpnīgi melīgā ņemšanās ap dažu labu banku? Nav bijusi neizlēmīgā rosīšanās saistībā ar budžetu un aizņēmumiem? Nav bijusi lauksaimnieku novešana līdz braukšanai uz Rīgu? Nav bijusi jezgainā rosīšanās, imitējot darbu un cenšoties atkratīties no atbildības? Ja jau ir bijušas tikai nekārtības, tad kāds tomēr ir atbildīgs par kārtības neuzturēšanu. Tomēr atbildīgo nav, un šādi itin ātri var tikt vaļā arī no nekārtībām — janvārī nekas nav noticis.
Latvijas politiķus var iedalīt vairākās grupās, no kurām īpaši izceļas divas. Vienu, izmantojot Maksa Vēbera apzīmējumu, pārstāv laupītājpolitiķi, savukārt otru veido ūdenskrituma diriģenti. Abiem tipiem raksturīga jezgaina rosīšanās. Vieni tā rīkojas, lai varētu vieglāk laupīt un piešķirtu laupīšanai legālas darbošanās izskatu. Otri neko citu laikam arī neprot. Abiem tipiem ir vajadzīga diletantiska pārvalde (vieniem – lai laupītu, otriem – lai neatklātos pašu stulbums) un nedomājoši cilvēki. Tāpēc tiem ir pieņemama nevis izglītība, bet gan idiotizācija.
Janvārī bija vērojams arī tas dīvainais stāvoklis, ka pozīcija pārņēma opozīcijas saukļus. Aizrunājās pat līdz „pašatlaišanās”, jaunu vēlēšanu nepieciešamībai, prezidenta politiskās impotences mazināšanai. Taču tas viss notika pilnīgas bezatbildības gaisotnē. Vārdos kurš tikai neuzņēmās atbildību, bet neviens tā arī nespēja būt atbildīgs. Vēbers savulaik ir pretstatījis noskaņojuma un atbildības ētiku politikā. Noskaņojuma ētika tika zelēta pamīšus ar biedinājumiem, bet atbildība, skaļi to neafišējot, raksturoja vien laupītājpolitiķus, tiesa, mafiozās pasaules izpratnē.
Vai šī jezgainība ir likusi izdarīt kādus secinājumus? Ja būtu secinājumi, būtu arī rīcība. Taču rīcība tā arī nav sekojusi. Jau minētais Vēbers ir norādījis uz trim svarīgākajām politiķa īpašībām: kaisli, atbildības izjūtu un acumēru. Kaisle ir lietišķums, nevis sterila uzbudinātība. Atbildības izjūta nav atbildības pārlikšana uz citiem. Acumērs ir nevis kombinēšana, bet distancētība, kas ļauj precīzi izprast un tikpat precīzi rīkoties. Savukārt par atbildības aizsākumu var liecināt gvelšanas pārtraukšana. Taču to nespēj arī par pozīciju pārtapusī opozīcija — mainot vietām saskaitāmos, summa nemainās.
Sociālā dialoga ignorance Latvijā jau ir tradīcija, un tās pamats ir gauži vienkāršs — sociāla valsts Latvijā ir fikcija. Tā ir fikcija kaut vai tāpēc, ka sociāla valsts nav iespējama bez atbildības. Bet kā ir ar šo sociālo dialogu? Vai „darba devējiem” un „darba ņēmējiem” ir ko teikt? Ko teikt ir, taču, kolīdz jārunā, tā lielākoties dzirdamas atrunas vai sen zināmā atkārtošana. Zīmīgi, ka uz iecerēto Eiropas Komisijas pārstāvniecības rīkoto diskusiju par janvāra mācību aicinātie politiķi, kas tērgājuši par atbildību, atrunājās, ka viņiem ir citas darīšanas. Un pareizi vien ir — ja neprot darīt savu darbu, tad ir darīšanas.
Šajā rubrikā publicēti redakcijai iesūtītie komentāri. Redakcija to tapšanā nepiedalās.