Jāatradinās no vecākā brāļa pleca

Es domāju, ka pilsoņiem ir iespēja sevi izpaust. Katrs ir lobists, tikai to ir jāapzinās. Cilvēkiem ir tikai sajūta, ka nav ietekmes, bet patiesībā tas tā nav.

Iesaki citiem:

Jūs ilgus gadus esat lobists Eiropas Savienībā (ES). Vai lobisms, caurspīdība un lēmuma pieņemšanas neatkarība ir savstarpēji savienojamas lietas?

ES ir nepieciešams palielināt atklātības līmeni. Tāpēc kā komisāra Sīma Kallasa padomnieks esmu nācis klajā ar ideju ieviest pārskatāmāku lobistu reģistru un ētikas goda kodeksu. Kad nācu klajā ar šo ideju, tā saņēma gan atbalstu, gan pretošanos. Tuvāko nedēļu laikā projekts iegūs konkrētākas aprises. Gribu sarīkot apaļo galdu ar visiem iesaistītajiem, lai varētu virzīties uz lielāku atklātību.


Kuras, Jūsuprāt, ir pašreizējās sistēmas vājās vietas?

Eiropas Komisija vienmēr ir bijusi ieinteresēta iesaistīt pilsonisko sabiedrību, taču tas ne vienmēr izdodas, jo sistēma ir ļoti birokratizēta.

Šobrīd Eiropas Parlamentā ir 4500 lobistu un sabiedrība nezina, kādas intereses katrs no viņiem lobē. Ir nepieciešama kaut vai minimāla reģistrācijas sistēma, kas nozīmētu, ka lobists saņem gada caurlaidi, pretī sniedzot informāciju par sevi – tālruņa numuri, kompānija, kuru viņš pārstāv, intereses un sfēras kādās viņš darbojas. Šobrīd lobists tikai saņem gada caurlaidi un neviens pat nezina kā ar viņu var sakontaktēties.

Leģitimitātes elements lobista darbam EP ir šobrīd minimāls. Ieviešot lobistu reģistru, kas jebkuram interesentam ir pieejams internetā, leģitimitāte palielinātos un pieaugtu iespēja iet koalīcijās, kontaktēties. Piemēram, ES lobija portālā katrs ES pilsonis varētu iegūt pilnu sarakstu ar lobistiem vides jomā un ar viņiem sazināties. Tas būtu īpaši derīgi mazajiem uzņēmumiem un sabiedriskajām organizācijām, kam nav savu tiešo pārstāvju Briselē. Turklāt katram pilsonim ir tiesības zināt, kas ko lobē.

Otra nepieciešama lieta ir lobistu brīvprātīgais goda kodekss. Iesaku to ieviest arī Rīgā.

Taču es nesaku, ka Eiropā vajadzētu ieviest tādu pat lobisma sistēmu kā ASV, tas ir aizgājis par tālu. No 1998. līdz 2004.gadam federālajam lobismam tika tērēti 3 miljardi dolāru. Šobrīd darbojas ap 300 tūkstoši lobisma firmu. Bijušie valsts administrācijas darbinieki pāriet darbā uz lobistu kantoriem, jo tur var vairāk nopelnīt, izmantojot administrācijā iegūtos sakarus un informāciju.

Šī tendence sāk parādīties arī Eiropā. Turklāt šai problēmai klāt nācis vēl viens jautājums – cik neatkarīga ir politika? Buša politika atkarīga no korporācijām. Turklāt politikas atkarību radīja pats kongress, pieņemot likumu par bezpeļņas organizācijām. Tagad korporācijas lieto šīs organizācijas, lai ietekmētu kongresu. Piemēram, tu kā oficiāls lobists kongresmenim gadā vari nopirkt tikai pāris tases kafijas, bet kā bezpeļņas organizācijai tev ir ne vien nodokļu atlaides, bet arī pilnīgi legāla iespēja apmaksāt kongresmeņa mācību komandējumus. Tas nav pareizi.


Eiropas Komisija arī ne reizi vien ir saskārusies ar jautājumu, kas ir un kas nav ētiski komisāram, kas ir dāvana – nesen bija piemērs ar Borozo atpūtu uz jahtas. Jūsuprāt, kādas ir ētiskās rīcības robežas politiķim, komisāram?

Daudzi likumi tiek pārkāpti gan no lobistu, gan netieši arī politiķu puses. Taču jūsu jautājums parāda vēl vienu tendenci – mediji koncentrējas tikai uz slikto, nereti mēdz būt vienpusīgi. Medijiem būtu jādod tikai precīza un pārbaudīta informācija, bet tas ne vienmēr notiek. Pilsoniskā žurnālistika ir aizmirsta.

Medijiem vairāk jākoncentrējas uz labo. Mums kā politiķiem, lobistiem, žurnālistiem ir ne tikai jāapsmaida vai jākritizē viss, bet jāpiedāvā labā programma. Protams, ka pasaule ir slikta, bet tajā tomēr ir arī kaut kas labs.


Jūs domājat, ka ētikas kodekss un lobistu reģistrs ir tas labais un iedarbīgais?

Lobisms ir kā laipa starp korporāciju un parlamentu. Mēs tur esam katru dienu, gandrīz kā deputāti. Taču jāatceras, ka deputāti ir tie, kurus sabiedrība ir ievēlējusi, bet mēs tikai viņiem dodam informāciju. Es negribu lietot vārdu ietekme, jo daudzi domā, ka ietekme tas ir kukulis. Tā nav. Nevajag aizmirst, ka lobists nebalso, balso deputāti. Dažreiz mēs izklausāmies pēc stipri ietekmīgiem, bet tas ir pārvērtēts. Ir labi pateikt klientam pateikt, ka mēs to tev panāksim, bet jāsaprot, ka ES direktīvas ieviešanai nepieciešami divi gadi. Lobisms šodien ir grūti mērāms darbs.


Kādi ir Jūsu ieteikumi, kā padarīt caurskatāmu lobismu Latvijā?

Pirmkārt, jābūt skaidram, ka lobismam vai interešu aizstāvībai ir leģitīms pamats. Jābūt atklātai informācijai par tiem, kas regulāri var iekļūt Saeimā, piedalīties komisiju sēdēs. Atklātā sarakstā jāredz, kādu kompāniju lobists pārstāv, kas ir tās valdē, kā ar to sazināties, kādi ir kompānijas finanšu avoti.

Reģistram jābūt bezmaksas. Lietuvieši izdarīja lielu kļūdu, ieviešot maksas reģistru. Nevar prasīt maksāt par to, lai paustu viedokli. Tam jābūt brīvi pieejamam visām jūsu NVO un kompānijām.


Vai Jūs redzat atšķirības lobija darbībā starp NVO un uzņēmumiem, kas cenšas panākt izmaiņas likumos?

Visiem ir jābūt reģistrā, jo būtībā jau viņi visi strādā ar deputātiem, lai panāktu izmaiņas likumos. Deputāti pieņem lēmumu, bet viņi sniedz informāciju, un sabiedrībai ir jāzina šie informācijas avoti.

Savus ieteikumus Latvijai esmu izteicis arī rakstiski, bet ziniet, kas bija interesantākais? Pārsteidzoši – jums Saeimā ir daudz ārstu, taču ārstu profesionālā organizācija man atsūtīja piezīmi, ka viņi nav ieinteresēti lobistu ētikas kodeksā. Varbūt viņi vienkārši nav sapratuši iespējas, vai arī ir kāds cits iemesls.

Manuprāt, viens no iemesliem kūtrumam ir lielā plaisa starp cilvēkiem un institūcijām. Cilvēki ir atēdušies Briseles birokrātiju un necaurskatāmību, to rāda vēlēšanas un nesenie referendumi par ES konstitūciju. Cilvēki vienkārši pateica – es to nesaprotu, tas nav man.


Latvijā tomēr valda priekšstats, ka lobisms nav savienojams ar atklātību, un pat, ja šāds reģistrs tiktu ieviests, vienalga būtiskākā ietekme uz lēmumiem tiktu panākta aiz slēgtām durvīm, ārpus Saeimas ēkas un, protams, sabiedrībai nezinot, kādas kurš intereses tieši pārstāvējis. Tās zināmā mērā ir politiskās kultūras un tradīciju iezīmes. Vai, Jūsuprāt, to tiešām var mainīt ar vienu kodeksu un reģistru?

Es jūtu, ka mums būs vajadzīgi kontakti ar žurnālistiem. Te es runāju par pilsonisko žurnālistiku, par to, ka mums kopā ir jādomā, kā mainīt lietas uz labo pusi. Ir jākalpo kopējam labumam. Tas pats attiecas uz lobismu. Es domāju, ka pilsoņiem ir iespēja sevi izpaust. Katrs ir lobists, tikai to ir jāapzinās.


Iespēja izpausties ir, tikai neatbildēts paliek jautājums par ietekmi.

Cilvēkiem ir tikai sajūta, ka nav ietekmes, bet patiesībā tas tā nav. Piemēram, Ukrainā cilvēki gāja un panāca izmaiņas. Pilsoņi var panākt izmaiņas, varbūt viņi tikai nezina kā. Es gribu iedibināt sistēmu, kura ļauj cilvēkam saprast, kas ir interešu aizstāvība, kā to darīt un kā ietekmēt.

Man patīk, ja cilvēki ir aktīvi. Viens piemērs, kā ar aktivitāti var daudz ko izdarīt. Piemēram, Strasbūrā es pie Eiropas Parlamenta ēkas satiku jaunus cilvēkus dzeltenos kostīmos. Izrādās, viņi ir zemnieki no Ungārijas un aizstāv savas bites, jo parlamentā tiek lemts par medu un viņiem rūp tīrs Eiropas medus, ne ievestais no Āzijas. Viņiem bija uzņēmība atbraukt uz Strasbūru, dabūt vienādos kostīmus, bet nebija zināšanu par sistēmu, kā ietekmēt lēmumu, kā panākt tikšanos ar deputātiem. Es palīdzēju to sarunāt.


Kā Jūs vērtējat Latvijas lobistu zināšanas par Briseles sistēmu? Vai vispār var runāt par pilnvērtīgu Latvijas interešu pārstāvniecību ES?

Skaidrs, ka Latvijas pārstāvniecība Briselē ir nepietiekama. No visiem lobistiem tikai 16 ir no jaunajām valstīm un tas ir daudz par maz, lai pārstāvētu intereses.

Arī zināšanu pietrūkst, taču tās var apgūt. Piemēram, oktobra sākumā veselu nedēļu pie manis Briselē būs Lietuvas delegācija, kas ieguva Eiropas naudu “Leonardo” programmas ietvaros un brauks mācīties, kā sistēma strādā. Latvijai jārīkojas līdzīgi.


Jūsuprāt, kas ir noteicošais nepietiekamai interešu pārstāvniecībai Briselē – naudas, zināšanu vai izpratnes trūkums?

Protams, turēt biroju Briselē ir dārgi, tas ir 200 līdz 300 tūkstoši gadā. Tāpēc jums jādomā par sadarbību. Piemēram, Baltijas māju Briselē, tad jūs varat dalīt izdevumus. Jums jāmeklē citas jaunās dalībvalstis, kuras interesē līdzīgas problēmas. Piemēram, Ungārijai Briselē ir darba devēju asociācijas pārstāvji. Problēmas ir līdzīgas, sadarbojieties ar viņiem!


Tas ir naudas jautājums, bet vai Jums ir radies priekšstats, ka Latvijas politiķi un lobisti apzinās, ko iegūst un zaudē neesot Briselē?

Te es gribu uzdot pretjautājumu – vai jūsu pilsoņi zina, ka 80% likumdošanas ir pieņemta Briselē? Cilvēki Briselē ietekmē jūsu dzīves, Saeimai ir aizvien mazāk varas.

Saka, ka Briselē ir demokrātijas deficīts. Drīzāk tas ir komunikācijas deficīts. Ir jāprasa Eiropas Komisijai komunikācijas plāns ar sabiedrību un es domāju, ka jāiet vēl tālāk, jāskatās uz pašu Eiropas Komisiju. Esmu ieteicis veidot divu līmeņu padomi – piemēra, pa 4 senatoriem no katras valsts, lai iespējamas diskusijas un lēmuma pieņemšana. Šobrīd, kad komisija sapulcējas uz sanāksmi, paiet pusstunda, kamēr katrs sasveicinās un saka ievadvārdus, līdz jautājuma lemšanai nemaz vēl netiekot. Birokrātija ir pārāk liela. Jāsaka godīgi, ka reizēm ir frustrējoši strādāt Briselē. Var redzēt, ka tur ir enerģija, ir nauda, taču to tērē bezjēdzīgām lietām, bet jēdzīgām lietām naudas nav.


Kādi ir tie spilgtākie nelietderīgas naudas tērēšanas piemēri un uz ko tad būtu vērts tērēt vairāk?

Ir redzams, ka jaunajās dalībvalstīs pietrūkst zināšanu un izpratnes. Tāpēc jādod nauda, lai visās dalībvalstīs cilvēki attīsta interešu aizstāvības spējas. Viens konkrēts piemērs. Es aizstāvu vidējos un mazos uzņēmumus, jo, manuprāt, tas ir sabiedrības balsts. Pirms diviem gadiem palīdzēju organizēt ASV Kongresa un Eiropas Parlamenta sadarbību, runa bija par transatlantisko biznesa dialogu. Taču rezultātā tas bija biznesa forums lielajām starptautiskajām korporācijām, jo līdzdalības maksa bija 25 tūkstoši dolāru, ko mazie un vidējie uzņēmēji nevar atļauties. Vēl viens piemērs – varam gada laikā atrisināt bezdarbnieku problēmas Beļģijā, vajag tikai iedot mazajiem uzņēmumiem nodokļu atlaides uz gadu ar nosacījumu, ka jāpieņem darbā vismaz divi bezdarbnieki. Bet nē, tam nav nedz laika, nedz naudas.


Ar ko Latvija varētu sākt, lai kaut ko mainītu šādā situācijā?

Ministru līmenī ies ieteikšu komunikāciju. Ir jāiet pie komisāriem un jāinformē par birokrātiskajiem šķēršļiem. Piemēram, jūs Latvijā, ejiet pie Kallasa, pie Valstrēmas, pie citiem komisāriem un norādiet, kur ir problēmas, kas jūs tieši ietekmē. Turklāt ejiet kopā ar ministriem no pārējām Baltijas valstīm, un tad komisārs šo viedokli nevar ignorēt. Iniciatīvai ir jānāk no jums. Dodiet problēmām reģionālo akcentu. Jums jāatradinās no vecākā brāļa pleca gaidīšanas. Nevajag jums Zviedrijas vai Dānijas advokātus. Viņi ir jauki puiši, bet viņiem ir pašiem savas intereses un jāsaprot, ka Latvijas intereses neviens nemācēs aizstāvēt labāk par jums pašiem.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Citi autora darbi