Foto: © AFI

Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību ir viens no Eiropas Padomes pamatdokumentiem, ko ratificējušas 34 valstis, bet Latvija tām kavējas pievienoties, kaut parakstījusi konvenciju jau 1995. gada 11. maijā. Vilcināšanās iemesli apspriesti EP informācijas centra rīkotajā diskusijā, kas mazināja bailes no konvencijas, izanalizējot tās ratifikācijas sekas, un nedaudz nogludināja ceļu ratifikācijai.

Pagājušā gada beigās EP Parlamentārā asambleja veica monitoringu par Latvijas saistībām, iestājoties organizācijā. Latvija tika “mudināta” ratificēt konvenciju, jo starptautiskajā praksē pieņemts “saprātīgā” laikā pēc parakstīšanas veikt ratifikāciju, bet vairāk nekā seši gadi jau vairs nav “saprātīgs” laiks. Ja konvencija netiks ratificēta, tas neapšaubāmi būs “mīnuss” Latvijai, jo aizvien tiks saņemta kritika gan no EP, gan citām starptautiskām organizācijām.

Pievienojoties konvencijai, valsts var iesniegt deklarācijas un atrunas. Lietuva pievienojusies bez atrunām, Igaunija iesniegusi deklarāciju sakarā ar to, ka konvencijā nav sniegta termina “nacionālā minoritāte” definīcija – Igaunija to attiecina tikai uz pilsoņiem. Šādi, iespējams, varētu rīkoties arī Latvija, taču Igaunija jau saņēmusi kritiku. Grāmatā “Klusā diplomātija darbībā: EDSO Augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos” teikts, ka pēc Igaunijas ratifikācijas Augstais komisārs norādījis, ka daži konvencijas panti attiecas arī uz nepilsoņu tiesībām un ka skaidri jānorāda, ka atruna nepasliktinās nepilsoņu stāvokli.

Lai noskaidrotu ratifikācijas iespējas, EP Informācijas un dokumentācijas centrs lūdza 24 partijas un nevalstiskās organizācijas atbildēt, vai Latvijai ir vēlams ratificēt konvenciju un vai ir jāformulē “nacionālās minoritātes” jēdziens. Saņēmām sešas atbildes. TB/LNNK Saeimas un Rīgas domes frakcija atbildēja noliedzoši, norādot, ka konvencijas ratifikācija “radītu draudus nacionālas vienkopienas valsts pastāvēšanai un kavētu īstenot sabiedrības integrācijas programmu”. Ratifikāciju atbalstīja Latvijas ceļa, Tautas partijas un “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” Saeimas frakcijas. LC atbalsta Igaunijas ceļu, pie minoritātēm pieskaitot tikai pilsoņus. TP uzsver, ka ratifikācija nedrīkst pasliktināt latviešu valodas statusu (to var nodrošināt: Šveice ir iesniegusi atrunu, ka konvencijas panti par valodu lietošanu jāpiemēro, nekaitējot Konfederācijas un kantonu noteiktajiem principiem par oficiālajām valodām). Savukārt PCTVL uzskata, ka konvencija jāattiecina arī uz nepilsoņiem. Kompromisu iesacīja Rafi Haradžanjans, kurš pārstāv Itas Kozakevičas Latvijas nacionālo kultūras biedrību asociāciju, piedāvājot konvenciju attiecināt uz pilsoņiem vai tiem minoritāšu pārstāvjiem, kam ir ilgas (vismaz divas paaudzes), stipras un noturīgas saiknes ar Latviju.

Arī atbildes trūkums izsaka daudz – piemēram, sociāldemokrāti klusēja.

Pēc atbilžu saņemšanas 18. septembrī notika apaļais galds par konvencijas ratifikāciju. Vēstures doktors Leo Dribins izraisīja diskusiju, apgalvodams, ka minoritātes Latvijā sadalāmas divās daļās: jau ilgi Latvijā dzīvojušās un iesakņojušās (piemēram, krievu vecticībnieki) pretstatā padomju okupācijas laikā ieceļojušām minoritātēm (piemēram, daļai no okupācijas laikā iebraukušajiem krieviem). Profesors izstāstīja gadījumu no 80. gados notikušām vecticībnieku kāzām: uz jautājumu, ar ko vecticībnieku meita precas, viņam atbildēts: “Ar padomju cilvēku.” (Za kogo višla? – Za sovetskogo.) Profesors domā, ka etniskajām minoritātēm jāintegrējas sabiedrībā, tikai tad uz tām attiecināma konvencijas aizsardzība

Dažkārt konvencija izraisa pārspīlētas cerības. Tā “Čas”, informējot par apaļo galdu, apgalvoja, ka “Rīga un Daugavpils turpmāk runāšot krieviski”, acīmredzot domājot gan uzrakstus pilsētā, gan saziņas valodu valsts iestādēs. Konvencija tiešām paredz, ka tradicionālie vietvārdi, ielu nosaukumi un citas topogrāfiskās zīmes rakstāmas arī minoritātes valodā “teritorijā, kuru ievērojamā daudzumā apdzīvo personas, kuras pieder pie nacionālās minoritātes, ja ir pietiekams iemesls izvietot” šādus uzrakstus. Diskusija radās par “pietiekamo iemeslu”, jo konvencija tikpat labi aizstāv arī vairākuma intereses: minoritātes “ievēro nacionālo likumdošanu un citu personu tiesības, īpaši tādu personu tiesības, kas pieder pie valsts iedzīvotāju vairākuma”. Kā uzsvēra vairāki runātāji, pagaidām nav veikti pētījumi, lai noskaidrotu minoritāšu pieprasījumu.

Var izteikt piesardzīgi optimistisku prognozi, ka apaļais galds mazināja bailes no konvencijas, izanalizējot tās ratifikācijas sekas, un nedaudz tika nogludināts ceļš ratifikācijai. Kā teica Cilvēktiesību un etnisko studiju centra vadītājs Nils Muižnieks, labāk risināt minoritāšu jautājumus šīs starptautiskās konvencijas ietvaros, nevis ieslīgt neauglīgos strīdos, vai Latvija ir līdzīga Maķedonijai.

Eiropas Padomes Informācijas un dokumentācijas centrs

MINELRES - Minority Electronic Resources

PCTVL "Maķedonijas un Latvijas politika attiecībā uz nacionālajām minoritātēm"

Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību teksts (angļu val.)

Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību teksts (latviešu val.)