Atslēgvārdi:

Izvēlei starp „Saskaņas Centru” un „Nacionālo Apvienību” ir jābūt izvēlei par vērtībām, nevis etniskiem jautājumiem 9

Publiskajā telpā izskanējušajos argumentos par labu „Nacionālās Apvienības” dalībai valdībā pamatā dominē ideāli un vērtības, kamēr pamatojumos, kāpēc varā būtu jāņem „Saskaņas Centrs”, pārsvarā prevalē etniska rakstura apsvērumi (arī vāji pamatotais ideāls par „saliedētu sabiedrību” kā arguments par labu SC ir balstīts tieši uz vēlētāju etnisku dalīšanu).

Iesaki citiem:

Lai arī jau iepriekš bija manāmi mājieni par „Zatlera Reformu partijas” iespējamu vēlmi sadarboties ar „Saskaņas Centru”, tobrīd tā šķita drīzāk kā durvju vaļā turēšana gadījumam, ja vēlēšanu rezultāti neko labāku neļautu izveidot. Kopumā pirms 11. Saeimas vēlēšanām aina šķita pavisam skaidra – vai nu vairākumu „savāks” „Zatlera Reformu partija”, „Vienotība” un „Nacionālā Apvienība” vai arī 51 balss pārsvaru gūs „Saskaņas Centrs” un „ZZS”. Tieši šādos blokos partijas dabiski sadalījās gan pēc rīcības tiesiskuma jautājumos, gan pēc populisma pakāpes ekonomiskajos jautājumos, gan arī pēc ārpolitiskās orientācijas. Šķita gluži loģiski, ka nākamo valdību atkarībā no vēlēšanu rezultātiem veidos vai nu viens, vai otrs no šiem blokiem. Taču izrādās, ka pēc vēlēšanām dienaskārtībā kā vissvarīgākais pēkšņi ir nonācis etniskais jautājums – nevis nacionālais, bet tieši etniskais. Jo faktiski tikai ar vēlētāju etnisko dalījumu tiek pamatots, kāpēc visādi citādi loģiskākās kombinācijas V+ZRP+NA vietā būtu jāveido koalīcija ar SC. Izrādās, ka etniskais balsojums par SC un bailes neaizvainot šīs partijas vēlētājus pēkšņi ir svarīgāks arguments par visiem pārējiem. Etniskais faktors ir izrādījies svarīgāks gan par tiesisko, gan ekonomisko, gan ārpolitisko, gan nacionālo, kopā ņemtiem.

Iznāk paradoksāli – parasti tieši NA tiek vainota Latvijas iedzīvotāju dalīšanā pēc etniskās piederības, taču tagad to dara visi tie, kas pamato SC kā labāku koalīcijas izvēli par NA. Manuprāt, etniskais jautājums kā arguments valdības veidošanā ir apkaunojošs pseidoarguments – svarīgam būtu jābūt nevis etniskajam, bet gan nacionālajam jautājumam, jo nacionālais jautājums nevienu nediskriminē – būt piederīgam (lojālam) nacionālai valstij ir katra indivīda brīva izvēle, kamēr savu etnisko piederību neviens izvēlēties nevar. Taču publiskajā telpā lietotās manipulatīvās argumentācijas nez kāpēc visu apgriež otrādi – etniskā dalījuma argumenti par labu SC tiek „rullēti” uz nebēdu, bet nacionālais jautājums tiek diskursīvi pasniegts kā kaut kas diskreditējošs, ksenofobisks, tumsonīgs, senils. Pat daži „Vienotības” nacionālistiskāk noskaņotie politiķi sākuši baidīties par to runāt, tā vietā pagļēvi notušējot savu viedokli ar citiem pret SC vērstiem argumentiem (kaut gan arī ne mazāk pamatotiem – piemēram, par tiesiskumu).

Lai saprastu, ko diskursīvi tik negatīvu pieskaņu ieguvušais jēdziens „nacionālisms” patiesībā nozīmē, atliek ieskatīties kaut vai Tildes sniegtajās šī termina definīcijās. Jēdzienam „nacionālisms” izšķir 3 skaidrojumus:


1. Patriotiskas jūtas, uzskati, nacionālā pašapziņa

2. Visas šīs parādības pārāk sakāpinātā formā; šovinisms

3. Nacionālās neatkarības ideoloģija un politika

Ja runājam par politiku, tad acīmredzot atbilstošākais ir trešais skaidrojums, jo pirmais un otrais vairāk runā par nacionālisma izpausmēm individuāli psiholoģiskā līmenī. Tātad nacionālisms ir – tāda ideoloģija un politika, kas aizstāv kādas konkrētas nācijas un valsts neatkarību. Latvijas gadījumā tā ir Latvijas neatkarība un Latvijas nācijas pašnoteikšanās tiesības.

Tagad tiksim skaidrībā, kas ir „nācija”. Saskaņā ar Tildi, „nācija” ir:

Vēsturiski izveidojusies cilvēku kopība, kurai ir kopīga valoda, teritorija, ekonomiskā dzīve, kultūras un psiholoģijas īpatnības, tendence veidot nacionālu valsti.

Kā redzams, viens no būtiskākajiem „nācijas” priekšnoteikumiem ir kopīga valoda. Tātad Latvijas gadījumā, ja runājam par nāciju un nacionālu valsti, izslēgta ir divvalodības iespēja – bilingvāla valsts pēc definīcijas nav nacionāla valsts.

Tātad, „briesmīgais” nacionālisms patiesībā ir iestāšanās par savas valsts patstāvību un savas valsts interesēm, kā arī par šajā valstī dzīvojošo cilvēku vienotību uz vienas valodas, ekonomiskās dzīves, kultūras u.c. pamatiem. Domāju, ka nevienam valstiski un taisnīgi domājošam cilvēkam (pat krievam Latvijā!) nevarētu būt nekas iebilstams pret šādu uzstādījumu. Tāpēc būtisks ir jautājums - kāda tad īsti ir SC nostāja attiecībā pret nacionālajām vērtībām? Jāsaka, ka no ārpuses tā izskatās tik izplūdusi, pretrunīga un miglaina, ka diez vai ir skaidra pat SC koalīcijā ņemšanas aktīvākajiem atbalstītājiem „zatleriešiem”. Ja ir, viņi pirms sava „vēsturiskā lēmuma” realizēšanas tomēr varētu ar tautu padalīties.

Lai kā pats „Saskaņas Centrs” nemēģinātu apgalvot, ka arī viņi ir par nacionālas valsts pamatvērtībām (piemēram, latviešu valodu kā vienīgo oficiālo valodu), diezin vai pat īpaši naivs cilvēks nesapratīs, ka SC izpratne par „nacionālu” valsti ir stipri atšķirīga no šī jēdziena definitīvās izpratnes un diezin vai pat īpaši nevērīgs cilvēks nebūs pamanījis „āža kājas”, kas SC darbībā lien laukā no viņu oficiāli paustās nostājas. Šeit, protams, viss atkarīgs no „naiva optimisma” vai „skeptiska pesimisma” perspektīvas, kā to traktēt – optimistiski var pieņemt, ka daļas biedru iestāšanās par otrās valodas referendumu, citu biedru un pat dažu deputātu latviešu valodas neprasme (protams, nav runa par akcentu), okupācijas (pat ne tikai šī termina, bet dažu biedru izpratnē arī Latvijas vardarbīgas iekļaušanas PSRS kā tādas) noliegšana un tamlīdzīgi izlēcieni ir tikai atsevišķu radikālāko partijas biedru personīgās izpausmes, un, ka „meinstrīma” plūsma partijā ir cita; tomēr skeptiskāk vērtējot, var uzskatīt, ka tieši šī ir partijas slēptā patiesā nostāja, bet oficiāli paustais ir maska, kas uzlikta priekš, pirmkārt, latviešu vēlētāja, otrkārt, priekš „latvisko” partiju politiķiem. Taisnības labad jāsaka, ka tieši šādu pašu jautājumu var uzdot arī par „Nacionālo Apvienību” – vai tās oficiāli deklarētās pozitīvā nacionālisma vērtības ir tur dominējošās un „iesalniecisms” ir tikai partijā saglabājušās jauneklīgi pārspīlētā negatīvā nacionālisma jeb šovinisma (sk. otro Tildes definīciju) paliekas, vai arī tomēr oficiālā pozīcija ir tikai politkorekta izlikšanās, lai būtu pieņemamāki citām politiskajām partijām un arī plašākam vēlētāju lokam.

Par labu skeptiskajai versijai jautājumā par SC liecina tas, ka pazīmes par to, ka partija apšauba latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas jautājuma neapstrīdamību, parādās pat SC vadošo līderu izteikumos un arī oficiāli paustajās visas partijas kopīgajās nostādnēs. Līdz apnikumam atkārtoti ir viena SC premjera kandidāta Urbanoviča izteikumi par „sirdsapziņas bruņiniekiem”, mazliet piemirsušies ir otra SC premjera kandidāta Ušakova spriedelējumi par to, ka „latviešu valoda izzudīs pēc pāris paaudzēm” un, ka krievu valodu vajadzētu ieviest kā oficiālu valodu Latvijā (http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/232750-usakovs_pielauj_ka_latviesu_valoda_varetu_izzust), savukārt oficiālajā SC 4000 zīmju programmā atrodams, piemēram, šāds interesants formulējums: „Mūsu galvenajai problēmai - grimšanai nabadzībā un sociālās spriedzes pieaugumam - nav tautības vai valodas īpašību” (citiem vārdiem sakot: „Vienalga, kādā valodā šeit runāsim, ka tik būtu, ko ēst!”; protams, eksistenciālie jautājumi objektīvi IR svarīgāki par valodas jautājumu, tomēr šo tematu demagoģiska pretnostatīšana (turklāt klāt nez kāpēc pievelkot klāt arī tautības jēdzienu) liecina par vēlmi valodas jautājumu nogrūst malā kā nebūtisku – kaut varētu pat minēt arī konkrētus piemērus kontekstā ar darba tirgu un krievu valodu neprotošo latviešu diskrimināciju tajā, kā tieši valodas jautājums var veicināt to pašu grimšanu nabadzībā). Turklāt nedrīkstētu piemirst arī SC 2. pasaules kara beigu svinēšanu „pēc Maskavas laika”, ko, protams, var iztulkot arī kā tieksmi pēc efektīvas pašreklāmas sava elektorāta vidū, taču nacionālas valsts un sabiedrības saliedēšanas kontekstā (atminoties, ka tas nozīmē ne tikai latviešu nākšanu pretī krieviem, bet arī otrādi) to nekādi neielikt.

Turpretī no „Nacionālās Apvienības” vadošajiem politiķiem vismaz pēdējos gados oficiālā līmenī tomēr nav dzirdēti pat ne aizplīvuroti atbalstoši izteikumi par dekolonizāciju, antisemītismu vai tamlīdzīgiem „Gardas līmeņa” murgiem (labojiet, ja kļūdos). Turklāt, vērtējot abu partiju līdzšinējo darbību principialitātes un atklātības kontekstā, NA šķiet partija, kuras teiktajam var uzticēties vairāk nekā SC teiktajam (kaut vai pavērtējiet kontekstu pēc vēlēšanām – SC momentā ir gatavi atmest savus „sociāldemokrātijas ideālus” un runas par pensiju paaugstināšanu, lai tiktu pie varas, kamēr NA turpina turēties pie saviem principiem un izvirza tos partiju savstarpējās sarunās).

Tātad, viena no būtiskajām vērtību izvēlēm starp NA vai SC ņemšanu varā, faktiski ir izvēle starp nacionālismu un (ļoti iespējams) „austrumniecisku” kosmopolītismu.

Otra acīmredzamā vērtību izvēle, kas jāizdara SC un NA kontekstā ir - izvēle starp demokrātiju un plutokrātiju.

Atkal nenāks par ļaunu precizēt šo it kā pašsaprotamo jēdzienu definīcijas:

Demokrātija - politikas režīms, kur augstākā vara pieder tautai (pilsoņu vairākumam), kas tieši vai ar vēlētu pārstāvju starpniecību izlemj svarīgākos valsts dzīves jautājumus

Plutokrātija - bagātnieku kundzība; valsts iekārta, kurā vara pieder visbagātākajam sabiedrības slānim

Demokrātijas vai plutokrātijas atbalstīšanas lakmusa papīrs politikā ir balsojumi tā saucamajos „tiesiskuma” jautājumos, jo tieši tiesiskuma deformācijas (caur apšaubāmiem likumu grozījumiem un apšaubāmas reputācijas cilvēku ielikšanu „atslēgas” amatos, un savukārt labi strādājošu vai labas reputācijas cilvēku noņemšanu/neapstiprināšanu šajos amatos) ir bijis instruments, ar ko Latvijas plutokrāti ir centušies stiprināt savu varu, vājinot demokrātiju.

„Visu Latvijai” pavisam objektīvi ir vienīgā no lielajām partijām, kurai ir vismazāk ko pārmest saistībā ar godīgas politikas un tiesiskuma jautājumiem (cits stāsts, protams, būtu par TB/LNNK „bagāto vēsturi”, taču NA blokā vadošo lomu spēlē tieši VL, turklāt arī TB/LNNK partijā noticis zināms „attīrīšanās” process). „Nacionālajai Apvienībai” skandālu saistībā ar tiesiskuma jautājumiem faktiski vispār nav, un arī apvienības darbība 10. Saeimā tiesiskuma aizstāvībā un naudas lomas politikā mazināšanā ir bijusi viskonsekventākā no visām (februārī, piemēram, pat „supertiesiskā” „Vienotība”, aizbildinoties ar juridiskām procedūrām, neatbalstīja NA priekšlikumu par grozījumiem Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā, kuros citstarp bija piedāvāts samazināt partijām atļauto maksimālo ziedojumu summu no 100 uz 50 minimālajām mēnešalgām (10 000 latu) gadā).

Turpretī SC balsojumi tiesiskuma jomā vēl svaigā atmiņā pat tās valdībā ņemšanas apoloģētiem – par īpašu divkosības „kroni” viņu cīņā par plutokrātiju un pret ārēji deklarētajiem sociāldemokrātijas ideāliem kļuva Kargina un Krasovicka interešu bīdīšana „Parex” bankas sadalīšanas procesā, cenšoties panākt, ka šo cilvēku noguldījumi netiek atstāti „sliktajā bankā”. Arī daudzos citos tiesiskuma balsojumos (no partiju finansēšanas pārkāpumu bargākas sodīšanas līdz Šlesera kratīšanai) SC skaidri parādījuši, ka LPP, TP un ZZS plutokrātiski oligarhiskā ideoloģija ir viņiem daudz tuvāka un saprotamāka nekā kaut kādi tur demokrātijas, vienlīdzības un godīgas politikas ideāli.

Daži kā argumentu SC aicināšanai valdībā izmanto pašu pieņemto uzskatu, ka SC tiesiskuma jautājumos šobrīd esot gatavi laboties. Bet vai veikalā pirksiet melnbalto televizoru, ja pārdevējs jums pat ne skaidri solīs, bet tikai dos mājienus, ka šis televizors, tiklīdz kā nokļūs jūsu istabā, tā ar katru dienu sāks rādīt arvien krāsaināk?

Vērtību bāze ir vienīgais īsti leģitīmais arguments, ko būtu jāņem vērā koalīcijas veidošanā – viss pārējais ir tikai polittehnoloģiskas spekulācijas. „Jāņem SC valdībā, lai viņi zaudētu popularitāti”; „Jāņem SC valdībā, lai veicinātu kopienu saliedētību”; „Nav pareizi ignorēt tik lielu vēlētāju daļu”– grūti iedomāties, ka Zatlera pieteiktā ideālā nākotnes politika būtu jāveido uz šādas „etniskās shēmošanas” pamata. Turklāt nav jau nekāda pamata pārliecinoši pieņemt, ka SC būšana valdībā var veicināt arī krievu pretimnākšanu latviešiem un, piemēram, lielāku lojalitāti valsts valodas apguvē un lietošanā – drīzāk šķiet, ka varētu notikt otrādi. Tāpat nav pamata pārliecinoši pieņemt, ka SC būšana valdībā atņems viņu „oreolu” krievu vēlētāju acīs, un, ka tie pēkšņi sāks balsot par citām partijām; SC elektorātu var mazināt vienīgi spēcīga konkurenta rašanās, kas adresētu viņu vēlētāju intereses. Savukārt arguments par 1/3 vēlētāju ignorēšanu (ja abstrahējas no etniskās dalīšanas) vispār ir dīvains – NA un ZZS kopā arī ir apmēram tikpat liels vēlētāju atbalsts; kāpēc tad šos vēlētājus drīkst ignorēt? Kāda tad vispār ir koalīcijas un opozīcijas, vairākuma un mazākuma jēga? Lai neignorētu nevienu vēlētāju, atliek pieņemt likumu, ka turpmāk valdības Latvijā jāveido visām ievēlētajām partijām. Protams, lai arī demokrātija ir vairākuma vara, tas nenozīmē, ka mazākums būtu jāignorē; taču „ignorēt vēlētājus” nenozīmē to pašu, ko - neņemt valdībā kādu partiju. Šo vēlētāju saprātīgās (t.i., tās, kuras nav pretrunā ar nacionālajām) intereses būtu jāsāk pārstāvēt pārējām partijām – un Zatlera Reformu partija šādu vektoru jau ir parādījusi. Tas ir jāturpina, nākot pretī šai sabiedrības daļai, runājot ar to un izrādot pretimnākšanu tur, kur tas nav pretrunā ar Latviju kā nacionālu valsti. Ļoti būtiska ir arī retorika – un šeit, protams, lielu postu savstarpējā sapratnē nodara tādu kā Iesalnieks izteikumi. Krieviem (un jebkurai citai tautībai) ir jāļauj justies šeit tikpat piederīgiem un vēlamiem kā latvieši, taču vienlaikus ir skaidri jāliek saprast, ka Latvija ir un būs nacionāla valsts, kas nozīmē, ka tajā var pastāvēt tikai viena – pamatnācijas – oficiālā valoda (kuru turklāt būtu vēlams sākt beidzot lietot publiskajā telpā starpetniskajā saziņā arī ikdienā), un par to nav nekāda pamata „rūgt” un dusmoties.

Pat ja tomēr atkāpjamies no šī raksta pamatdomas (ka runai jābūt par vērtībām, nevis spekulācijām un nākotnes paredzējumiem) un paļaujamies vēlmei "pashēmot", arī tad, manā skatījumā riski SC dalībai koalīcijā ir vairāk un krietni būtiskāki par iespējamajiem ieguvumiem. Izveidoju nelielu tabulu, kuru noteikti aicinu raksta lasītājiem papildināt ar saviem ieteikumiem pirmajā, otrajā vai trešajā ailītē:

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (9) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Mahris > Uldis 08.10.2011 06:54
Ja Šovēna kgs ir existējis, tad viņš ir zaldāts. Nav uzrakstījis neko.
Arī citu svešvārdu lietojums Jūsu piezīmē apšaubāms.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Uldis 07.10.2011 08:30
Jēdzienam „nacionālisms” izšķir 3 skaidrojumus:


1. Patriotiskas jūtas, uzskati, nacionālā pašapziņa

2. Visas šīs parādības pārāk sakāpinātā formā; šovinisms

3. Nacionālās neatkarības ideoloģija un politika
--------
ŠOVINISMS,tas vārds ir cēlies no franču rakstnieka uzvārda-Šoven,kas rakstija lugas ,kurās cildināja Francijas tieksmi iekarot un pakļaut citas tautas un mudināja frančus uz Francijas impērijas izveidošanu.
Šovinisms ir cēlies no literatūrasu pretējstam ir Mazohisms.
Šovinisma zinātniskais termins ir IMPERIĀLISMS,par ko ir rakstijis lielais krievu zinātnieks,vēstures profesors Roberts Vipers,kas no 1920.gada līdz 1940, gadam strādāja Rīgā,LU,un ir uzrakstijis grāmatu "Vēstures lielās problēmas",kurā viņš brīdināja latviešus par krievu imperiālisma atdzimšanu PSRS-Krievijā.R.Vipers mums māca ka imperiālisms ir lielo nāciju tieksme pakļaut sev mazās.
Latvieši ir maza nācija un tai tieksmes pakļaut citas tautas nav ,drīzāk ,dažiem latviešiem varētu piedēvēt MAZOHISMU.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Haris 06.10.2011 19:39
Labs raksts, vairāki vērā ņemami argumenti, kas citur nav bieži dzirdēti.

Īpaši labs pamanījums par manipulācijām ar nacionālo/etnisko.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

es 05.10.2011 18:28
Daži kā argumentu SC aicināšanai valdībā izmanto pašu pieņemto uzskatu, ka SC tiesiskuma jautājumos šobrīd esot gatavi laboties. Bet vai veikalā pirksiet melnbalto televizoru, ja pārdevējs jums pat ne skaidri solīs, bet tikai dos mājienus, ka šis televizors, tiklīdz kā nokļūs jūsu istabā, tā ar katru dienu sāks rādīt arvien krāsaināk?

- perfekti pateikts!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

rex 05.10.2011 14:12
labs un konstruktivs blogs, lai veicas rakstitajam

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

investors 04.10.2011 11:42
NA=Tildes partija.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Armands 04.10.2011 09:42
Tiek stāstītas jaunas pasakas, par "sabiedrības saliedēšanu", par "trešdaļu vēlētāju" (kas īstenībā ir 28% vēlētāju), un daudzas citas. Manuprāt, šis ir viens no pirmajiem rakstiem, kurā mēģināts atmest šīs propagandas putas un nonākt līdz sausajam atlikumam. Paldies autoram!

>>> tā viss pēkšņi kļūs skaidrs kā diena un ne par ko vairs nebūs jābrīnās. Pamēģini, Ikar.
======
Ja ZRP ir pirmkārt kaut kādu ārvalstu polittehnologu projekts, tad varbūt tiešām "viss kļūst skaidrs kā diena". Bet ja mēs tomēr uzskatām, ka ZRP cenšas būt atbildīgi arī savu vēlētāju priekšā, tad nekas nav skaidrs. ZRP nav jāseko sabiedriskās domas aptaujām - bet vismaz jāmin kādi reāli argumenti, nevis tikai jaunas pasakas. Ar absurdām pasakām varbūt var dzīvot "treknajos gados", bet pie pašreizējām saimnieciskajām izredzēm - kaut kā prasītos adekvāts situācijas novērtējums.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vērotājs 04.10.2011 08:39
Tieši šādos blokos partijas dabiski sadalījās
---
Šādos blokos partijas sadalījās atbilstoši murgosfērā valdošajiem mītiem, kurus daudzi, tai skaitā autors, pieņēmuši par realitāti. Tiklīdz autors paskatītos uz realitāti bez tām pasakām, kuras dienu no dienas un gadu no gada stāsta, piemēram, žurnāls Ir, tā viss pēkšņi kļūs skaidrs kā diena un ne par ko vairs nebūs jābrīnās. Pamēģini, Ikar.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

w 03.10.2011 21:11
«Savā laikā nevienu būtisku lēmumu nepieņēmušais, allaž ar sirēnām braucošais, Ls 40 000 dīvānus slepeni pērkošais, uz Krievijas uzbrukuma piemeklēto Gruziju no olimpiskajām spēlēm nebraucošais, aploksnes ņemošais, četrus gadus oligarhus ne ar vārdu nepieminējušais Zatlers piepeši ir kļuvis par tautas varoni? Es apsveicu vēlētājus un noliecu galvu gudrās izvēles priekšā,» intervijā laikrakstam Diena sacījis reklāmas speciālists Ēriks Stendzenieks.

Citi autora darbi