Izsviesti Strasbūrā 2

Latvijas iekšpolitikai labā vēsts ir tā, ka cīņā ar Eiropas daudzgalvaino pūķi varētu dzimt patiesas Latvijas labējās koalīcijas aizmetņi – atrodoties tālu no politisko „tēvu un aizbildņu” modrās un gādīgās acs.
Tomēr zināmas bažas varētu raisīt apstāklis, ka Latvijas pārstāvniecības kodols EP diendienā galvenokārt kontaktēsies ar politiķiem, kas maigi izsakoties ir rezervēti noskaņoti pret Eiropas tālāku integrāciju.

Iesaki citiem:

Svētdienas vakarā vairums Latvijas ierindas vēlētāju uzzināja, ka valdošās koalīcijas partijas ir sekmīgi īstenojušas opozīcijas neitralizācijas plānu, nosūtot viņus patālāk no Rīgas – uz Eiropas Parlamentu (Augusts Brigmanis: „Lai viņi laimīgi brauc uz Briseli strādāt un mazāk maisās pa kājām Latvijas politikā!”[1]). Turklāt, tie pilsoņi, kas neapdomīgi bija atļāvušies apmeklēt vēlēšanu iecirkņus, saņēma mājienu, ka viņu ekstrēmo rīcību, iespējams, varētu izvērtēt arī Satversmes Aizsardzības birojs (Aleksandrs Kiršteins norādījis, ka balsot dodas tikai sabiedrības radikālākā daļa[2]). Arī ārpusparlamentārās opozīcijas pārstāvji nav kavējušies paziņot, ka kārtīgi pilsoņi ir sastopami bankās, nevis, līdzīgi miskastes runčiem un bomžiem, vazājoties gar vēlēšanu urnām (Andris Bērziņš – tēvzemiešu vēlētājs savu balsi „ir izsviedis miskastē”[3]). Lai kā arī būtu, taču patiesi kompetentus cilvēkus, kā redzams, vēlēšanu rezultāti nepārsteidza... Vienīgi nominālie vēlēšanu uzvarētāji jutās nedaudz samulsuši un posās uz tuvāko frizētavu (Jānis Straume kādās derībās esot apņēmies šķirties no bārdas, ja TB/LNNK Eiropas Parlamenta vēlēšanās iegūs trīs vietas[4]).

Tas viss tā arī varētu būt, ja vien aiz šiem vārdiem neslēptos patiess izbrīns, neizpratne un īgnums par „mugurkaulnieku” pārsteidzošajiem panākumiem. Un patiesi – tas, ka gandrīz pusi no visiem Latvijai atvēlētajiem Eiropas Parlamenta mandātiem ir ieguvusi partija, kurai politikas eksperti vēl pavisam nesen prognozēja drīzu galu, būtu vērtējams kā visai sensacionāls notikums valsts politiskajā dzīvē. Galu galā, proporcionāli tik lielus panākumus vēlēšanās pēcatmodas periodā ir piedzīvojis tikai Latvijas Ceļš 1993.gadā.[5]

TB/LNNK veiksmes iespējamie iemesli pēdējo dienu laikā ir jau pietiekami plaši iztirzāti, tāpēc mēs pievērsīsimies konsekvencēm, ko šis fenomens varētu nest Latvijai gan iekšpolitiskajā, gan Eiropas Savienības līmenī.

Mūsuprāt, bažas, ka Latvija Strasbūras likumdevēju sapulcē galvenokārt būs pārstāvēta vienā no mazākajām parlamentārajām grupām (Nāciju Eiropas grupa – UEN, kurai provizoriski šajā sasaukumā pienāksies 28 vietas), ir pārspīlētas. Rīgā ir pieņemts uzskatīt, ka UEN Eiropas Parlamentā nav pārāk lielas ietekmes, taču ņemot vērā to, ka Latvijas pārstāvji veido 1/8 daļu šīs frakcijas, mūsu deputātu loma varētu būt daudz lielāka, nekā gadījumā, ja viņi darbotos kādā no lielajām partiju grupām. Tādējādi patreizējā situācijā mūsu deputātiem ir daudz lielākas izredzes ieņemt kādu būtisku amatu ne tikai UEN, bet, iespējams, arī visa Eiropas Parlamenta struktūrās. Jau līdz šim Guntars Krasts ir ieņēmis UEN viceprezidenta posteni.

Svarīgi ir arī piebilst, ka UEN nemaz nav tādu margināļu apvienība par kādu to ir ierasts iztēlot Latvijas plašsaziņas līdzekļos – piemēram, itāļu Nacionālā Alianse ir pašreizējās valdošās koalīcijas sastāvā.

Jau nākamajā dienā pēc vēlēšanu provizorisko rezultātu izziņošanas sākās runas par iespējamo sociālistu, liberāļu un zaļo bloķēšanos un varavīksnes koalīcijas veidošanu Eiropas Parlamentā, lai līdzsvarotu konservatīvo Eiropas Tautas partijas un Eiropas Demokrātu grupu (EPP–ED), kurai arī šajā sasaukumā ir izdevies saglabāt vadošās pozīcijas – 276 deputātus no 732. Tas savukārt liecina par tirgus sezonas atklāšanu, kurā UEN, neskatoties uz proporcionāli nelielo pārstāvniecību, būs iespēja savu draudzību EPP–ED „pārdot” par maksimāli augstu cenu. Šajā gadījumā nenovērtējama var izrādīties TB/LNNK Latvijas Saeimas kuluāros iegūtā pieredze un rūdījums koalīciju veidošanā un gāšanā.

Savukārt Latvijas iekšpolitikai labā vēsts ir tā, ka cīņā ar Eiropas daudzgalvaino pūķi varētu dzimt patiesas Latvijas labējās koalīcijas aizmetņi – atrodoties tālu no politisko „tēvu un aizbildņu” modrās un gādīgās acs, latviešu priekšstāvjiem būs ideāli apstākļi beidzot no sirds netraucēti izrunāties. Latvijas delegātu biroji Eiropas Parlamentā turpmāk varētu kalpot kā pietiekami neitrāla vieta politiķu kopīgām brokastīm, kuras, kā zināms, Latvijas politiskajā procesā spēlē daudz nozīmīgāku lomu nekā partiju programmas un koalīcijas līgumi. Turklāt, distancēšanās no Latvijas iekšpolitikas virtuves, pasargās Eiropas Parlamenta deputātu reputāciju, radot priekšnoteikumus politiķu „atmazgāšanai”. Tādējādi var izveidoties situācija, kad partiju pārstāvju veiksmīga darbība Strasbūrā ir viens no svarīgākajiem faktoriem arī iekšpolitisko panākumu nodrošināšanai.

Tajā pat laikā gan valdošās koalīcijas pārstāvji, gan politikas vērotāji sliecas tēvzemiešu panākumus Eiropas Parlamenta vēlēšanās raksturot kā Pirra uzvaru – TB/LNNK intelektuālajai elitei dodoties uz Strasbūru, partijai nākamajām pašvaldību un Saeimas vēlēšanām var pietrūkt lokomotīvju. Turklāt, atbrīvojoties politisko līderu nišai, partiju Latvijā varētu pārņemt tās radikālais spārns, kas nenāktu par labu nedz valstij, nedz pašai politiskajai organizācijai.

Zināmas bažas varētu raisīt arī apstāklis, ka Latvijas pārstāvniecības kodols Eiropas Parlamentā diendienā galvenokārt kontaktēsies ar politiķiem, kas maigi izsakoties ir rezervēti noskaņoti pret Eiropas tālāku integrāciju. Tas veselīgu skepsi un nacionālo interešu aizstāvību, iespējams, varētu pārvērst principiālā destrukcijā, kas neļautu saskatīt ieguvumus, ko sniegtu atteikšanās no šauri izprastas patriarhālas un agrāras identitātes par labu plašākai modernai, eiropeiskai un rietumnieciskai pašapziņai.

Nobeigumā vēlamies piebilst, ka, mūsuprāt, varētu būt vēl viens būtisks un līdz šim maz pieminēts faktors, kas veicināja tēvzemiešu panākumus – līdztekus protesta balsojumam pret valdošo koalīciju un bažām par „krievu nākšanu”, Latvijas pilsoņi vēlējās „sodīt” arī Eiropu. Galu galā, vēlētāju vairākuma skatījumā atšķirība starp Eiropas Savienību, Eiropas Padomi un EDSO ir visai nenozīmīga. Acīmredzot, latvieši ir ņēmuši pie sirds dažādu komisāru un emisāru vērtīgos ieteikumus, ko nācies uzklausīt pēdējās desmitgades laikā. Atliek vienīgi cerēt, ka TB/LNNK pārstāvji šo iespējamo vēlētāju reakciju neuztvers kā imperatīvos mandātu.

________________

[1] Lulle Aija. Labējā opozīcija jau berzē rokas valdības maiņai // Neatkarīgā Rīta Avīze, 14.06.2004

[2] LTV ziņu speciālizlaidumā, kas veltīts EP vēlēšanām, 13.06.2004

[3] A. Bērziņa izteiktais viedoklis ziņu aģentūrai LETA

[4] Egle Ināra Opozīcija triumfē, Repšes partija vairs nav līdere // Diena, 14.06.2004

[5] 1993.gada 5. Saeimas vēlēšanās Latvijas Ceļš ieguva 36 deputātu vietas.


Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

dsa - dad 28.11.2006 20:29
PiekrītU!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

pujene 15.06.2004 22:12
Skiet, ka 5.atsauce ir kluda - 5.Saeima LC laikam tomer bija 36 vietas, nevis 46 kaa minets atsauce.

Saistītie raksti