Atslēgvārdi:

Izmīlēja 10

Kas tad bija par vainu? Kopumā TP kontingents jau neko daudz neatšķiras no partiju kontingenta Latvijā – tādi paši normāli latviešu cilvēki, ar saviem ideāliem, savu raksturiņu, savām interesītēm un saviem biznesiņiem.

Iesaki citiem:

Tautas partija ir mirusi un apbērēta – bez īpaša pompa, taču nezaudējot uzticību tradīcijām. Cik simboliski, ka partija pat ar savu bojāeju paguva iespraust sabiedrībai pēdējo batonu – ar KNAB parāda piedziņu, protams. Ej nu ķer vēju, ar visiem ieceltajiem likvidatoriem, tiesām un procedūrām. Tomēr nepieminēsim šai skumjajā brīdī aizgājēju ar ļaunu. Labāk apsēdīsimies tepat maliņā ar savu simtiņu rokā un atcerēsimies skaistākās epizodes nelaiķa dzīvē. Kazi, izdosies sagrabināt sev kādu noderīgu atziņu.

Kad sestdienas kongresā kāds vieds sirmgalvis nosauca pēdējos trīspadsmit gadus par Tautas partijas laiku, viņam bija taisnība. Tautas partija ir līdzšinējā atjaunotās Latvijas vēsturē ietekmīgākais politiskais spēks, kurš vairāk par jebkuru citu ir veidojis Latviju tādu, kāda tā ir šodien. Ar tās savdabīgo nosprāgšanu patiešām ir beidzies laikmets. Tas bija optimisma un cerību laikmets. Lielos vilcienos raugoties, tieši Tautas partija ieveda Latviju Eiropas Savienībā un NATO. Tā veica virkni nozīmīgu reformu un spēlēja galveno lomu arī tās sociālās un ekonomiskās politikas veidošanā, ar kuru mēs šodien dzīvojam. Tautas partija darīja daudz Latvijas labā. Un vienlaikus tā darīja arī izcili daudz, lai sabiedrības acīs degradētu pašu partiju demokrātijas un parlamentārisma ideju. Tas lielā mērā ir tieši “oranžo” nopelns, ka vēlētājs šodien ir gatavs mesties ap kaklu katram šarlatānam, kam pietiek dūšas atlaist Saeimu un izlamāt oligarhus. Tādēļ visas sestdien kongresā dzirdētās žēlabas par Latvijas saģiftēto politisko vidi izklausījās, maigi izsakoties, nepārliecinoši. Pašiem pieķēzīt aku, lai pēc tam sūrotos par netīro ūdeni – tā, protams, pie mums skaitās augstākā pilotāža. Tomēr grautiņu atmosfēra bērēs šķiet mazliet bezgaumīga, teiksim tā.


Ir tāda partija!

Sākums, kā vienmēr, bija daudzsološs. 1997. gada decembrī nu jau kādu laiku no stūres atstumtais ekspremjers Andris Šķēle paziņo par nodomu dibināt savu partiju. Šķēlem tobrīd par popularitāti nebija ko uztraukties. Viņš, atšķirībā no iepriekšējiem “Latvijas Ceļa” premjeriem, kaut ko sajēdza no ekonomikas un ar savu skarbo “rīcības cilvēka” tēlu spēja pārliecināt daudzus. 1998. gads atnesa triumfālo dibināšanas kongresu 2. maijā, latviski protestantiskos toņos iekrāsoto programmu “Mēs mīlam šo valsti” un uzvaru vēlēšanās ar veseliem 24 mandātiem. Prihvatizācijas trieciennieka reputācija, kas jau tobrīd piemita Šķēlem, radīja priekšstatu, ka jaunajai partijai naudas netrūks. Tādēļ uz jauno kaujas vienību ātri vien pārstaigāja daudzi ar smalkāku ožu apveltīti politiķi no citām partijām, kuriem tad arī bija lemts kļūt par Šķēles komandas kodolu: Gundars Bērziņš, Aigars Kalvītis, Atis Slakteris un Edmunds Krastiņš no Zemnieku Savienības, Kārlis Leiškalns, Jānis Lagzdiņš un Dzintars Ābiķis no Latvijas Ceļa, vēlāk – Andris Ārgalis no TB/LNNK un rozīnītei vēl Raimonds Pauls no Jaunās Partijas. Īsi sakot, ļoti principiāla un godprātīga kompānija.

“Latvijas Ceļš”, pret kura nekompetenci un (nesmejieties!) korumpētību TP vērsās savā pirmajā vēlēšanu kampaņā, pēc 7. Saeimas vēlēšanām gan negrasījās atdot savas pozīcijas. Neskatoties uz TP mandātiem, kopā ar zociķiem sadiegtu valdību tomēr veidoja Vilis Krištopans. Taču jau pēc dažiem mēnešiem ar veiksmīgiem gājieniem ap VVF ievēlēšanu par premjeru no jauna kļuva Šķēle. Tika izveidota pirmā TP valdība. Tā strādāja efektīvi šā vārda visās nozīmēs, un turpināja strādāt efektīvi arī tad, kad Šķēles kolorītais tēls premjera amatā skata pēc tika nomainīts pret Andri Bērziņu. Šie bija Tautas partijas ziedu laiki. Tieši tobrīd tika nosprausts skaidrs TP mērķis: izveidot savu patronāžas tīklu politikā, ierēdniecībā, pašvaldībās, valsts aģentūrās un uzņēmumos tādējādi, lai arī politisku fluktuāciju gadījumā bez oranžo piekrišanas nekas īsti neietu cauri. Tapa arī TP lojālo uzņēmēju loks, un krāšņiem ziediem uzplauka “otkatu” saimniecība. Ar tobrīd jau irstošo LC nekādu principiālu domstarpību nebija – galu galā, paši ceļinieki Latvijas politikā ieviesa šādu praksi. Šad tad uz mirkli virs ūdens gan parādījās kāda nepiedienīga TP varenā ķermeņa daļa – kā gadījumā ar “Latvijas kuģniecību”, 29 miljonu vekseli un kariņu ar Ventspils “svītrainajiem”. Taču kopumā partijas jaunais organisms plauka, zēla, attīstījās, un prasīja arvien jaunas barības devas.


Monteki un Kapuleti

Nelaime pienāca uz nākamajām vēlēšanām Einara Repšes partijas “Jaunais Laiks” personā. “Jaunais laiks” kā kaismīgi korupcijas apkarotāji (tobrīd par oligarhiem vēl neviens daudz nerunāja) par savu galveno kritikas objektu izvēlējās TP un, tālredzīgi apvienojušies ar Lemberga ZZS un Šlesera LPP, sāka mīt oranžajiem uz varžacīm. Tas bija ļoti nepatīkami – no amatiem sāka lidot vajadzīgi cilvēki, apstājās veiksmīgi iecerēti projekti, un tamlīdzīgi. TP tobrīd bija divas iespējas: vai nu norīt krupi, pielāgoties JL tiesiskajām dīvainībām un drusku ierobežot savu apetīti, vai arīdzan izlikties par muļķiem, kas vārdu “korupcija” nav pat dzirdējuši, un turpināt pa vecam. TP pārliecinoši izvēlējās otro, tādējādi liedami arvien vairāk ūdens uz JL morālistu dzirnavām.

Ar šo brīdi tad arī Latvijas politikā aizsākās darba dalīšana starp “godīgajiem ideālistiem” un “korumpētajiem pragmatiķiem”, kura turpinās vēl šobaltdien. “JL” uz visiem jautājumiem par kompetences un rīcībspējas trūkumu atbildēja: “Bet mēs toties neesam korumpēti!” Tautas partija turpretī darīja visu, lai JL būtu reāls iemesls gānīt viņus par korupciju un interešu konfliktiem. 8. Saeimā pienāca laiks, kad Latvijā vispār nenotika neviens lielāks korupcijas skandāls, kurā kaut kur dibenplānā nevīdētu oranžie vai Šķēle – no digitalizācijas un Jūrmalgeitas līdz Dienvidu tiltam un Bērnu slimnīcai. JL tas deva labu iemeslu padarīt korupciju par valsts galveno problēmu un ignorēt citus, praktiskākus jautājumus. TP savukārt ļoti godprātīgi pildīja viņiem atvēlēto “valsts nozadzēju” lomu, nemitīgi blefojot par saviem interešu konfliktiem, ceļot augstos amatos puskriminālus blēžus, par visām varītēm bīdot cauri visādas dīvainas shēmas, un vēl spļaujot no piektā stāva uz sabiedrības viedokli. Labas gribas ļaudis Latvijā nemūžam neaizmirsīs estētisko baudījumu no Kalvīša runas televīzijā, kur viņš aizgūtnēm stāstīja, ka neko nav dzirdējis par savas sievas veiktu valsts zivjaudzētavas privatizāciju. Īsi sakot, uz tāda fona JL nebija grūti izcelties kā cildeniem un godīgiem “korupcijas apkarotājiem”, kompetences jautājumus atstājot otrajā plānā.

TP galvenā problēma izrādījās tā, ka viņi par zemu novērtēja briesmas, kuras oranžajai politikai radīja JL ar savu godīguma un pretkorupcijas retoriku. Šķēle un viņa opričņiki acīmredzot iedomājās, ka pret šādām pārejošām problēmām vajag tikai izturēties pietiekoši ciniski, lai tās izzustu pašas no sevis. Tā vietā, lai atmestu savas kleptomānu ieražas un meklētu kādu izlīgumu ar it kā ideoloģiski tuvo JL, oranžie sāka apzināti darīt lietas tikai tādēļ, lai ieriebtu JL, arī kaitējot valsts interesēm. Atcerēsimies kaut vai tikai Kalvīša rosināto kriminālprocesu pret “koalīcijas partneri” aizsardzības ministru Repši, māžošanos ap KNAB vadību 2004. gadā, un daudzas citas to laiku epizodes.

Līdz ar 8. Saeimu cinisms un zvērisks naids pret JL oranžo aprindās kļuva par augstas raudzes politiķa zīmi, māksla melot nesarkstot – par tikumu. Protams, “jēlīšus” ar visu viņu populismu un tukšvārdību bija grūti iemīlēt. Taču šās partijas parādīšanās izrādījās nevis pārejoša slimība, bet gan nopietna realitāte. Šodien varam tikai minēt, kāda izskatītos Latvijas labējā flanga politika, ja oranžie nebūtu sekojuši savam bārdainajam vadonim viņa naidā pret gaisā pasistajiem JL. Ja TP tolaik būtu bijis mazliet vairāk paškontroles un tālredzības, Latvijas politiķi šodien varbūt nevis svaidītos ar mēsliem, sēžot dziļā bedrē, bet būtu atraduši kādu kompromisu starp godaprātu un kompetenci. Tagad turpretī ir izveidojusies situācija, kad vēlētājs jau pēc noklusējuma izvēlas tikai starp “godīgiem antiņiem” un “kompetentiem blēžiem”, nemaz nepieļaujot trešo iespēju. Pie tā lielā mērā ir vainojama tieši TP, kura tā arī nespēja vai negribēja apliecināt, ka kompetents politiķis var būt arī godīgs. Pe mums "godīguma” niša tika uzticēta rīcībnespējīgiem balamutēm. Patiesi, nav stāsta skumjāka par šo...


Uz leju vien

Makss Vēbers 1918. gadā rakstīja “Protams, politika nav nekāds ētiskais pasākums. Taču pastāv kaut kāds piedienīguma un kaunīguma minimums, kurš nevar tikt nesodīti pārkāpts pat politikā”[ 1 ]. Šķiet, ka Tautas partija šo minimumu pamanījās pārkāpt 2006. gadā, līdz ar 9. Saeimas vēlēšanām. Šķēlem caur fiktīvu NVO ar trešdaļmiljonu latu klaji apmaksājot TP reklāmas kampaņu, savukārt viņa partijas biedriem taisot televīzijā lielas acis un vispār izliekoties par beigtiem – te nu kaut kāda robeža tiešām tika pārkāpta. To diezgan skaidri apliecināja 9. Saeimas turpmākie četri gadi. Par šiem gadiem patiesībā nav daudz ko runāt. Viss tāpat ir labā atmiņā - tādas lietas gribēdams neaizmirsīsi. Vispirms Kalvīša vidējais pirksts sabiedrībai 2006. gadā, drošības likumi, VVF referendums un Šķēles amatā iemuhļītais Zatlers. Tālāk jau gluži kā pa sviestu – Loskutovs, lietussargi, neķītri izmantotais sirmgalvis Godmanis, divi nenotikuši referendumi un spēcīgs sitiens ar lauzni pa galvu no ekonomiskās krīzes. Tad – izbijies Dombrovskis, nekur neaizgājušā Šķēles atgriešanās, ministru Segliņa un Zalāna sīkās cūcības, un visbeidzot demaršs no valdības pēc principa “Ja nav pašam, lai nav arī Sašam.” Par epilogu ar apvienību PLL vispār būtu vērts pieklājīgi paklusēt: tikai labi rūdītas tautpartejieša iekšas varēja izturēt labēji konservatīvo “valsts mīlētāju” savienību ar Šleseru, Šeiņinu un Zagorovsku. Pašas pēdējās TP aktivitātes jau patiesi lika ilgoties pēc partijas eitanāzijas. Truli populistiskā demogrāfijas komisija un referendums par pabalstu griestiem – no šādām “iniciatīvām” pirms dažiem gadiem būtu novērsies jebkurš sevi cienošs TP biedrs.


Dusi saldi

Tas viss, protams, būtu smieklīgi, ja vien nebūtu tik skumji. Par atsevišķi ņemtiem TP biedriem man nez kādēļ sirds ir mierīga. Tas nav tas kontingents, kurš neatradīs sev kādu ekoloģisko nišu Latvijas politbiznesa džungļos. Sliktāk ir ar Latvijas partiju sistēmu. Vēl relatīvi stabilajos Kalvīša gados Latvijas partiju sistēma politologu vidū tika uzskatīta par vienu no nestabilākajām Eiropā – partijas jūk, brūk un dalās, vēlētāji staigā no vienas pie otras, uzticības arī nav nekādas, un tamlīdzīgi. Tad ko lai mēs sakām par tagadējo situāciju, kad viena parlamenta sasaukuma nepārprotams uzvarētājs jau pēc četriem gadiem likvidējas trūkstoša sabiedrības atbalsta dēļ? Partija, kas vēl pirms dažiem gadiem savos kongresos uzstājās ar teju vai totalitārām pretenzijām (atcerieties Kraukļa savulaik sacīto, ka katrs normāls cilvēks Latvijā drīz būšot tautpartejietis!), tik pazemojošā veidā aiziet nebūtībā. Un kaut kā nav dzirdamas oranžo vēlētāju vaimanas: “neaizej, nepamet, neatstāj mūs vienus!” Acīmredzot pat tie, kas savulaik identificējās ar šo brendu, saprot, ka viņiem par partijas nākotni nu nekādas teikšanas nebūs.

Kas tad bija par vainu? Pirmais, kas šodienas nokaitētajā atmosfērā nāk prātā, ir – vienkārši slikti cilvēki bija sanākuši. Ak vai, ja tas tā būtu... Kopumā TP kontingents jau neko daudz neatšķiras no kopējā partiju biedru kontingenta Latvijā – tādi paši normāli latviešu cilvēki, ar saviem ideāliem, savu raksturiņu, savām interesītēm un saviem biznesiņiem. Absolūtais vairākums TP biedru citos apstākļos tikpat labi iederētos “Pilsoniskās savienības”, ZZS vai TB/LNNK rindās. Nē, tur ir citi dziļāki iemesli pašā partijas uzbūvē. Vispirms, TP ir nelabs piemērs partijas organizācijas ziņā. TP savulaik izrādījās spēcīga partija tādēļ, ka tā spēja ātri pieņemt izsvērtus lēmumus. Tā mūsu politikā ir milzīga priekšrocība – ja neticat, paskatieties uz “Vienotību”. Šī efektīvā lemšana un manevrēšanas spēja vispirmām kārtām balstījās Andra Šķēles autoritātē. Šķēle ne tikai tīri labi pārzināja Latvijas tautsaimniecību, bet arī spēja ievest saviem līdzgaitniekiem savdabīgas izredzētības sajūtu: sak', ja jau esi kopā ar mani, tad jau esi kārtīgs vecis! Šī sistēma strādāja tīri labi, un partijas iekšienē vadītāja autoritāte netika apšaubīta. To, par kādu personisku kumīru daudziem bija kļuvis Šķēle, visdaiļrunīgāk apliecināja Mareks Segliņš, kurš ne tikai publiski atzina viņu par savu vīrieša ideālu, bet arī bija pasācis atdarināt Šķēles mīmiku un intonāciju. Īsi sakot, līderība ir laba lieta, tomēr līdz zināmai robežai. Ja līdera autoritātes dēļ neviens neuzdrošinās runāt pretī un visi “brīvprātīgi” piekrīt vienīgajam pareizajam risinājumam, organizācijai stāv priekšā nopietnas problēmas. Turklāt Šķēle šo brīvprātīgo autoritārismu nenoliedzami bija arī pasācis izmantot pats saviem savtīgiem nolūkiem. Atcerieties TP kongresu 2008. gadā, kad Šķēle ierosināja atklātu (!) balsojumu par savu aiziešanu no partijas – jau iepriekš labi zinādams, ka atklāta opozīcija TP rindās viņam ir pilnīgi neiespējama.

Otra organizatoriska problēma, kas noveda TP kapā, ir nomenklatūras veidošana. Arī šī ir nūja ar diviem galiem, no kuras cieš visas varas partijas. No vienas puses, jebkurai partijai ir nepieciešami uzticami cilvēki atslēgas pozīcijās – bez tādiem nav iespējams pārvaldīt valsti. Taču šie ļaudis agri vai vēlu sāk savā iecirknī justies kā īsti meža ķēniņi – ņemt kukuļus, taisīt falšus konkursus un iepirkumus, īsi sakot, normāli strādāt. Partijai tīri teorētiski vajadzētu cīnīties pret šādiem ieradumiem, protams, ja tā tiešām ir politiska partija, nevis bandītisks grupējums. Taču te nu iejaucās personiskās attiecības, kuras mūsu politikā ir ļoti ietekmīgs faktors: nu kā tu darīsi pāri savam čomam, nu kā tu nepiesegsi savu partijas biedru, ar kuru kopā esi alu dzēris un medībās gājis? Sabiedrības viedoklis ir pieciešama nelaime, bet čomi – tie nodevību nemūžam nepiedos. Kaut kāda kārtība TP rindās bija, kamēr Šķēle vēl bija ikdienas politikā – no bārdainā vaiga tomēr baidījās. Taču, kad lielais brālis pagāja nost no partijas ikdienas darbiem, tās vadība nonāca ļaužu rokās, kuri visiem bija “pašu cilvēki.” Rezultāti neizpalika – nekaunība un degradācija auga augumā, un sabiedrības apziņā vārdi “korupcija” un “Tautas partija” kļuva par sinonīmiem. Bet sākums taču bija tik skaists!

Saldu dusu, Tautas partija. Cerams, Tavu mieru neviens netraucēs.

_____________________

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (10) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

"Mēs mīlam šo valsti" - šis lozungs vien jau skanēja tā, it kā viņi runātu par kādu citu, svešu valsti, ne par MŪSU valsti.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jā, ir vairāki domas un valodas krāšņumi. Bet... daudzviet aklumiņš. Piemēram, kā varēja sākums būt skaists, ja pie ruļļiem bija "prihvatizācijas trieciennieks"?!
Un - dēmoni nemēdz saldi dusēt...
Pats galvenais - par ko tauta maksā algu politoloģijas profesoriem, ja viņi politiku - šo augstāko valsts pārvaldes mākslu - vēro tikai no malas un nav izaudzinājuši cieņasvērtus tās īstenotājus?! Ja par prezidentu varēja "iemuhļīt" kaulu ķirurgu?!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Precīzi, kodolīgi!Labs raksts!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Paldies! 'Brīnišķīgs nekrologs!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Lasīju ar interesi un baudu (ja jau jūsmojam par daiļslidotājiem, kas liek klausīt saviem locekļiem, kāpēc nevarētu jūsmot arī par tiem, kas prasmīgi lieto dzimto valodu?). Gribētos turpinājumu- tālāko notikumu prognozes. Jo "godīgie neprašas" būs palikuši bet sava pretstata- "prasmīgajiem kampējiem", un drīz karaļa plikums sāks durties acīs. Ja TP niša netiks aizpildīta, tad arī "Vienotībai" būs grūti pamatot savu palikšanu pie varas, jo viņu nespēja pieņemt nepopulārus, bet perspektīvā lietderīgus lēmumus parādījās visā godībā jau valdību veidojot. Un tā līdz pat šodienai, kad nav īsti skaidrs, kas tad īsti nosaka, ko darīt vai nedarīt valdībai. It kā Dombrovskis, it kā aiz ZZS paslēpies Lembergs. Varbūt Zatlera jaunveidojums varētu pretendēt uz "godīgo un prasmīgo" statusu, tikai kur viņi raus tos cilvēkus, kas būtu gana pazīstami sabiedrībā ("darītāji"), bet nebūtu bijuši saistīti ne ar vienu partiju ("godīgi")?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Super! Piekrītu pilnīgi!

Vietām sasmējos par krāšņajiem epitetiem.

Un nemaz, nemazarī nav žēl, ka TP bēres!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

nu, kāpēc tik maz komentāru šitādam kolosālam rakstam? Viss pateikts laikam :)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Absolūta taisnība visos punktos. Turklāt - un tas akadēmiķiem ir retums - vienkārši lieliski uzrakstīts. Tā turēt, Ivar!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ījabam talanta netrūkst

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

viens no labakajiem TP pieredzes atspogulojumiem.

Vienigais, ko nespeju nekadi atcereties ir kadas isti "nozimigas reformas" TP veica? Manuprat, Latvija kopsh PSRS sabrukuma nozimigas reformas vispar nav veiktas, ja neskaita pensiju sistemas reformu. Bet vai tad taa nebija pirms tam?

Ari TP profesionalisms taa arii neesmu sapratis kaa izpaudas. TP tiesham izdarija vienu labu lietu Shkeles laika, - virzijas uz bezdeficita budzetu, tachu vai tas ir profesionalisms? Ja pareizi atceros tas jau netika darits analizejot tur izmaksu lietderigumu vai kaut ko optimizejot, bet vienkarshi neceljot algas ierednjiem... Kur tad paradas profesionalisms?

Saistītie raksti
Araja

Pacel roku pret Šķēli! 12 Autors:Dita Arāja

Patriarha rudens politika.lv

Citi autora darbi
12727110013 5c69a8acc9 z

Daudzveidīgās un mainīgās Latvijas identitātes 13 Autors:Ivars Ījabs, Toms Rostoks et al

Vraks

Vai nesodītais nav blēdis? 8 Autors:Ivars Ījabs, Skaidrīte Lasmane

5785939392 53fd8b0e0a

Miers un Bērziņš 1 Autors:Ivars Ījabs

Puks

Bet rūgtumiņš palika 2 Autors:Ivars Ījabs