Atslēgvārdi:

Izmeklējot patiesību 5

Man vajadzēja gadu, lai pārliecinātu cilvēkus, ka neesmu ķerts.

Iesaki citiem:

Intervija ar pētniecisko žurnālistu Čārlzu Luis (Charles Lewis)

Čārlzs Luiss (Charles Lewis) ir Amerikas bezpeļņas pētnieciskās žurnālistikas organizāciju „tēvs”. Jau pagājušā gadsimta 80. gados, kad mediji vēl pilnām mutēm barojās no reklāmām, viņš pameta darbu prestižākajā pētnieciskās žurnālistikas TV šovā 60 minūtes, lai no savām mājām uzsāktu pirmo bezpeļņas organizāciju. Patlaban viņa pirmdzimtais — The Center for Public Integrity — gadā piesaista 7 miljonus dolāru ziedojumus. Levis uzskata, ka nākotnē pētnieciskās žurnālistikas robu aizpildīs hibrīda organizācijas, kas pārtiks no ziedojumiem un reklāmām. Viņš prognozē līdzīgu centru uzplaukumu arī Eiropā.

Īsi pirms Ziemassvētkiem Vašingtonā ir uzsnidzis neliels sniedziņš, izraisot īstu jucekli sabiedriskā transporta sistēmā. Kamēr nokļūstu līdz Amerikas Universitātei, kur atrodas Levis pēdējais gara bērns — Pētnieciskās žurnālistikas darbnīca — esmu nokavējusi 15 minūtes no intervijai atvēlētā laika. Levis mierina, lai neuztraucos, jo viņam bijusi gara un nepatīkama saruna ar izdevēju par viņa topoši grāmatu. „Izskatās, ka man būs jāmeklē jauns izdevējs,” viņš secina. Grāmatu plānots izdot pēc diviem gadiem.



Par ko būs grāmata?

Mūsu mantra centrā [The Center for Public Integrity] bija — „skaties, ko viņi [amatpersonas] dara, nevis to, ko viņi saka!” Mēs zinājām, ka tur bija daudz tukšu pļāpu. Bet pēc 11. septembra un Irākas kara aptaujas rādīja, ka 50-60% cilvēku Amerikā 2004. gada beigās joprojām domāja, ka Sadams Huseins no Irākas sagrāva Pasaules tirdzniecības centru Ņujorkā. Pat dzelžainie pierādījumi, ka tur nebija masu iznīcināšanas ieroču un ka galvenokārt visa mūsu racionalitāte uzsākt karu Irākā bija balstīta uz nepatiesību, nebija svarīgi lielākajai daļai šīs valsts iedzīvotāju.

Es sapratu — ja mēs [prese] rakstām un neviens tam netic, tad mums ir nopietna problēma. Tādēļ šī ir grāmata par patiesības nākotni. Par varu, ziņu medijiem un sabiedrības tiesībām zināt, kas notiek. Par to, kas noticis ar žurnālistiku ASV pēdējā gadsimtā. Es [grāmatai] intervēju ietekmīgus žurnālistus, kas rakstīja par varu ASV no 1950. līdz 2010. gadam. Man ir 50 stundu gari video un audio materiāli ar intervijām, ko dažu mēnešu laikā publicēsim internetā ar nosaukumu Izmeklējot patiesību.



Pie kāda secinājuma nonākat grāmatā?

Būtisks aspekts ir, ka pēdējos 20 gados esam zaudējuši vienu trešdaļu avīžu. 20 000 cilvēku [mediju vidē] ir zaudējuši darbu. Tai pat laikā sabiedrisko attiecību cilvēku skaits ir dubultojies. Nav labāka piemēra par šo, lai parādītu, kas notiek ar mums [ASV mediju vidi]. Mūsdienās ir vieglāk „radīt” informāciju, nekā noskaidrot patiesību. Mums ir mazāk patiesības stāstītāju un vairāk „muļķību” mākslinieku nekā bijis iepriekš.

[Grāmatā] es arī runāju, kas notiek ar žurnālistiku kā tādu — bezpeļņas mediju organizācijām, datu vākšanu no pūļa, jaunākajām tehnoloģijām, WikiLeaks — ar lietām, kas dod zināmu cerību un piegādā informāciju, kas ir neērta tiem, kas atrodas pie varas. Īsumā — es cenšos skatīties uz priekšu, skatoties atpakaļ. Noslēgumā es esmu optimistisks — esmu aizrāvies ar bezpeļņas organizācijām, kas pamazām veidojas visā pasaulē. Šo organizāciju veidošanās ir rezultāts komercmediju sabrukumam. Es nevelku vienlīdzības zīmi, bet topošo bezpeļņas organizāciju galvenais mērķis ir aizpildīt tukšumu.



Kāpēc cilvēki vairs netic medijiem?

Es neesmu starptautisko mediju eksperts, bet Amerikā mediji par noteiktām tēmām ir kļuvuši pārāk korporatīvi un agresīvi. Pirmie bezpeļņas mediji tika nodibināti jau pirms desmit gadiem, jo daži cilvēki, un es biju viens no viņiem, juta, ka par dažiem tematiem vairs nav iespējams runāt TV un vadošajos medijos.

80. gados Amerika piedzīvoja Irānas-Kontra skandālu[1], kas bija lielākais ASV pēc Votergeitas[2]. Toreiz citam prezidentam, Ronaldam Reiganam, vajadzēja atkāpties, bet tas nenotika. Tā bija nopietna krīze. Irānas-Kontra skandālu uzraka Libānas nevis Vašingtonas žurnālisti. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi [ASV žurnālisti] bija pārāk tuvu varai un atspoguļoja visu „pareizi”. Es varu nosaukt vēl kādus sešus nozīmīgus nacionāla mēroga skandālus, kur nacionālie komercmediji bija vairāk ieinteresēti taisīt biznesu, nevis noskaidrot faktus.

Es pasniedzu pētniecisko žurnālistiku Prinstonas un Amerikas universitātēs. Pētnieciskās žurnālistikas uzplaukums Amerikā bija 60. un 70. gados. Šobrīd mums ir vairāk pētniecisko žurnālistu nekā 70. gados, un viņi ir labāk izglītoti un ļoti talantīgi, taču, manuprāt, izdevēji nav ieinteresēti šādā žurnālistikā.

Kad 80. gados strādāju 60 minūtēs, man jau tad bija problēmas dabūt nopietnus stāstus TV. Tu nevarēji izmeklēt lielās korporācijas, jo to saiknes ietekmēju citu biznesu, tajā skaitā reklāmdevējus. Un vēl bija politiskā ideoloģija — vai tu esi pret šo prezidentu vai pret šo partiju. Tāda sava veida savstarpēji saistīta nepatika, kas ietekmēja žurnālista darbu. Būsim godīgi, mediji kļuva ļoti bagāti, pateicoties politiskajām reklāmām. Kopš 80. gadiem TV pelna miljardiem dolāru, rādot, kā cilvēki [vēlēšanu kampaņu laikā] kliedz viens uz otru, un par to viņi dabū reklāmas. Politiskās reklāmas ir vēl atsevišķs stāsts. Pēdējās vēlēšanās bija 7000 politisko reklāmu. Kurš par tām dabūja naudu? Pirmkārt jau TV kanālu īpašnieki. No kopējā mediju satura 1% tika atvēlēts politisko kandidātu reklāmām. Varbūt tas nešķiet pārāk daudz, bet tas parāda citu problēmu. Lai kandidāts tiktu pamanīts, viņam par to ir jāmaksā. Tas nozīmē, ka mediji citu informāciju nemaz nepārraida, ja vien tu par to nemaksā. Jo viņi grib reklāmas.



Veidojas zināms paradokss — es šeit esmu ASV valdības apmaksātā programmā, lai redzētu, kā mediji strādā demokrātiskā valstī. Jūs sakāt, ka demokrātijas šeit nav.

Amerikas valdība grib, lai pasaule domā, ka Džordžs Vašingtons joprojām dzīvo nākamajā šķērsielā. Ok, šeit ir lietas, ar kurām mēs lepojamies. Konstitūcija ir ļoti svarīga un žurnālistiem ir vārda brīvība. Es varu runāt visu šo un mani par to nesodīs un nenogalinās. Tās ir nenovērtējamas lietas. Bet ikviens, kas domā, ka mums nav ierobežojumu un Amerikas medijiem nav nopietnu problēmu, nav reālistiski. Es esmu redzējis konkrētas tēmas, par kurām mēs nerunājam.



Kuras tās ir?

Es negribu parādīt situāciju dramatiskāku, nekā tā ir. Šobrīd lielākā problēma ir finanses. Mēs nevaram vienu žurnālistu pieslēgt vienai tēmai uz nākamajiem diviem gadiem. Votergeitu atklāja divi reportieri un viņi pie šīs lietas strādāja divarpus gadus. Lielo mediju uzticēšanās saviem reportieriem ir samazinājusies. Pirms dažiem gadiem tika veikta aptauja, ka lielākā daļa — 70% — amerikāņu žurnālistu uzskata, ka viņu mediju īpašniekiem ir citas vērtības un priekšstati par pētniecisko žurnālistiku. Īpašnieki bija daudz vairāk ieinteresēti naudas pelnīšanā. Mums ir aptuveni 760 militārās bāzes visā pasaulē. No reportiera, kura uzdevums ir sekot līdzi notiekošajam Pentagonā, netiek sagaidīts, ka viņš raksta par šo „impēriju” — cik ekstensīva tā ir, cik daudz naudas mēs tai tērējam, ar ko tiek slēgti līgumi.


Kurš negrib, ka raksta — redaktors, īpašnieks, vai Pentagons?

Ja tu gribi, lai tavam medijam būtu piekļuve aizsardzības ministram, ja gribi, lai tavs korespondents tiek uz nākamo tikšanos Eiropā, ir nepieciešama uzticamība, citādi kļūsi atsvešināts. Šobrīd rāmējums [par kuru jāraksta] ir — palikt Afganistānā vai nē un ko mēs domājam par WikiLeaks. Žurnālisti izmeklē tikai to kompāniju darbību, ja valdība jau tām ir uzrādījusi apsūdzības. Tas nozīmē, ka ūdenī ir asinis, un haizivis tās sajūt.



Kā jūsuprāt Amerikas mediji nostrādāja WikiLeaks lietā?

Vai jūs zināt cik žurnālistu Amerikā ar 300 miljoniem iedzīvotāju raksta par slepenajiem dienestiem? Mazāk nekā 15! Tas ir smieklīgi. Vai tas nozīmē, ka mums nav profesionālu cilvēku, kas varētu par to rakstīt? Nē. Bet nav neviena, kas par to maksātu.

Pagājušā gada aprīlī es Bērklijas universitātē piedalījos vienā paneļdiskusijā ar [WikiLeaks dibinātāju Džuliānu] Asanžu. Šorīt man bija stundu gara saruna skype ar reportieri no Maskavas par šo pašu jautājumu. The New York Times (NYT) bija viens no medijiem, kas tieši piedalījās [notikušā atspoguļošanā], bet kopš Times uzrakstīja kritisku rakstu par Asanžu, viņus otrajā [informācijas izplatīšanas] reizē izslēdza un viņi ņēma informāciju no The Guardian. Asanžs skaidri parādījis savu labvēlību Eiropas medijiem, no Amerikas [sākotnēji] tas bija NYT, bet The Washington Post tika izslēgts pilnībā.

Es neesmu lasījis šodienas[3] NYT, bet Toms Frīdmans, trīskārtējs Pulicera balvas laureāts un NYT komentētājs, ir publicējis sleju, kurā ļoti kritizē Asanžu. NYT ir avīze, kas akceptēja karu Irākā, kas visvairāk rakstīja par masu iznīcināšanas ieročiem, atbalstot Buša nostāju, un viņi nespēja tā īsti atvainoties par nepatiesajām ziņām pēc kara, kad skaidri parādījās, ka viņiem nebija taisnība. Un viņi ir labākā avīze Amerikā. Kad tu stāvi ļoti tuvu valdībai un Baltajam namam, katru dienu vāc viedokļus par to, ko mums vajadzētu domāt... NYT vienmēr ir bijis tuvu visām valdībām, ne tikai [pašreizējā ASV prezidenta Baraka] Obamas administrācijai.

Kas attiecas uz Asanžu un WikiLeaks, jo sevišķi ar pirmo video, kur redzams, kā tiek nogalināti civiliedzīvotāji[4], es domāju, ka Amerikai ir daudz kas jāpaskaidro [pasaulei]. Nesaukšu nevienu vārdā, bet šeit ir cilvēki, it sevišķi Pentagonā, kas uzskata, ka Asanžs ir jāsoda, jo viņa izdarītais robežojas ar terorismu. [NYT] šeit ir četri reportieri — Pentagona, Baltā nama, nacionālās drošības un tieslietu — un jūs dzirdēsit no viņiem tieši šo: terorisms, terorisms, terorisms, sodīt, sodīt, sodīt. Visu dienu. Un tas ir galvenais, par ko runā saistībā ar WikiLeaks. Un NYT ir labākais medijs, ko varat dabūt Amerikā! Padomājiet, ko vispār dara televīzijas un citi lielie mediji! Stāv pie Baltā nama un dara tieši to pašu. Viņi vispār paši neko nemeklē.



Un The Washington Post?

(Noliedzoši pagroza galvu)



Un bezpeļņas mediji?

Viņi var atļauties tam veltīt laiku — ProPublica un The Center for Public Integrity, arī National Public Radio (NPR), kas ir vieni no lielākajiem. Bet viņi neziņo ikdienas ziņas. Otrs iemesls — piemēram, WikiLeaks zina, ka tā būs pasaules mēroga sensācija, visi mediji par to stāstīs.



Jūs dibinājāt The Center for Public Integrity vēl preses ziedu laikos, kad visi pārtika no reklāmām. Vai apkārtējie jūs neuzskatīja par traku?

Es aizgāju no 60 minūtēm 1989. gadā. TV biju nostrādājis vienpadsmit gadus, divos kanālos — ABC un CBS. Es ierados Vašingtonā Votergeitas laikā. Strādāju par praktikantu pie kāda senatora Kapitolijā. Dažus gadus vēlāk strādāju The Washington Post par praktikantu pie Karla Bernšteina, [kas ir viens no Votergeitas žurnālistiem]. Līdz ar to es esmu redzējis dziļāko un netīrāko skandālu Vašingtonas vēsturē. Taču izskatījās, ka pēc tam — 70. un 80.gadu beigās — kļuva vēl sliktāk, vēl vairāk korupcijas. Es pamanīju, ka ABC un 60 minūtes par to neziņo, un tas mani uztrauca. Es piedāvāju stāstu par tiem, kas bija pie varas, bet cilvēki CBS nogalināja šo stāstu. Kad tā notiek vienu reizi, ar to var sadzīvot. Bet kad tā notika vairākkārt, tas jau bija par daudz. Man bija četru gadu darba līgums, kredīts bankā, ģimene un nekādu ietaupījumu. Bet es pametu darbu.



Sieva jūs atbalstīja vai arī uzskatīja par traku?

Sieva mani atbalstīja, bet [prominentais ASV žurnālists] Maiks Valace zvanīja viņai un prasīja, vai man ir nervu sabrukums. Viņa teica — nē. Tas bija dīvains laiks. Es izdarīju kaut ko neracionālu, jo manējais tika uzskatīts par labāko darbu televīzijā. Mani draugi joprojām ir tur, viens no maniem tā laika biedriem šobrīd ir kādas TV prezidents. Iespējams, es arī joprojām tur būtu, ja vien būtu klusējis un darījis, ko liek. Bet es jutos aizvainots. Man likās, ka dzīve ir pārāk īsa un, lai cik ideālistiski tas neizklausītos, cilvēkiem ir tiesības zināt. Protams, tagad to ir viegli pateikt, jo The Center for Public Integrity stāsts ir ar laimīgām beigām, bet uzsākt bezpeļņas organizāciju mājās nebija viegli. Sevišķi grūti bija pirmie pieci gadi.



Kas bija grūti — dabūt naudu vai pārliecināt cilvēkus, kādēļ tas jādara?

Man vajadzēja gadu, lai pārliecinātu cilvēkus, ka neesmu ķerts. Plus vēl koncepta izstrāde — ko darīt, kur izplatīt informāciju, kas būs žurnālisti, kur dabūt naudu u.t.t. Vašingtonā jau bija dažas nevalstiskas organizācijas, bet tās vairāk bija dažādas aktīvistu grupas. Piemēram, patērētāju aizsardzībai, bet viņi nebija žurnālisti. Es gribēju žurnālistu darbu — skatīties uz visu sistēmu kontekstā, skatīties uz kongresa darbu un prezidenta vēlēšanām, dažādām aģentūrām — stāstus, kurus, kā zināju, mediji nerakstīs. Es izdrukāju savus pētījumus un dalīju tos Nacionālajā Preses klubā. Ziņu aģentūra, kas ziņoja par kongresu, atspoguļoja 2/3 no manām 35 preses konferencēm. Dažreiz ABC un arī citi mediji ziņoja. Diezgan drīz mūsu stāsti kļuva par sensāciju. Pēdējos 15 gados uz mūsu pētījumiem ir bijušas aptuveni 10 000 atsauces 100 dažādos medijos. Jo neviens neko tādu darīja. Mēs parādījām, ka Irākas kara laikā viceprezidenta [Dika] Čeinija firmas kļūst bagātas, dabūjot visvairāk līgumus nekā jebkurš cits.

Mēs atradām daudz tēmu, par kurām citi nerakstīja. New Yorker 1996. gadā mūs nosauca par Center For Scoops[5], jo mēs atklājām daudzas tēmas. Mēs spērām pa pēcpusi The Washington Post un NYT, un viņi bija nikni. Savā ziņā viņi mūs uzskatīja par konkurentiem, bet tagad tas ir mainījies.



Cik viegli bija savākt naudu?

Es nekad iepriekš nebiju vadījis cilvēkus un rīkojies ar naudu, neko nezināju par naudas vākšanu un bezpeļņas organizācijām. Bet es biju savas klases un skolas prezidents. Man ir zināmas līdera dotības. Man bija zināma nojausma, kā panākt, lai cilvēki strādātu. Mans pēdējais stāsts 60 minūtēs bija par Baltā nama tirdzniecības pārstāvjiem, kas strādāja ar ārvalstu valdībām. Savā pirmajā pētījumā noskaidrojām, ka 47% [tirdzniecības pārstāvju pēc aiziešanas no Baltā nama] aizgāja strādāt to cilvēku labā, ar kuriem iepriekš risināja sarunas [kā Amerikas valsts pārstāvji]. Pēc mūsu ziņojuma, par kuru rakstīja mediji visā pasaulē, ASV prezidents Bils Klintons savā pirmajā darba dienā uzlika mūža aizliegumu Baltā nama tirdzniecības pārstāvjiem [pēc amata atstāšanas pāriet pretējā pusē]. Tas bija mūsu pirmais stāsts The Center for Public Integrity un mans pēdējais 60 minūtēs, ko viņi mēģināja mainīt.

Katrā ziņa bija cilvēki, kuriem patika tas, ko darīju 60 minūtēs. Tās bija biedrības, kas deva naudu filantropiskiem mērķiem. Pirmajā gadā mēs ņēmām naudu no kompānijām un arodbiedrībām. Tad ABC News gribēja mani noalgot. Es teicu nē, jo vadīju savu centru. Viņi vaicāja, vai var nolīgt centru, un maksāja mums 100 000 dolāru gadā. Deviņu gadu laikā no viņiem saņēmu 900 000 dolāru. Tā bija kompilācija no kompānijām un arodbiedrībām. Es skatījos, lai neviena ziedotāja devums nepārsniegtu 8%, lai visi būtu vienlīdzīgi. Un vēl dažādu biedrību naudas. 15 gadu laikā es Amerikā savācu 30 miljonus dolāru.



Kādēļ pametāt paša dibināto centru?

Ar laiku tur sāku justies kā tāds... Cilvēki atskatījās uz mani, jo biju dibinātājs. Es sāku justies kā svešinieks pats savā organizācijā. Sapratu, ka ir laiks aiziet. Man bija apaļa jubileja, kas arī lika aizdomāties. Man nebija ne jausmas, ko es darīšu, bet pateicu valdei, ka pēc gada atkāpjos. Viņi bija šokā. Gada beigās es devos uz Prinstonas universitāti, kur biju padomnieks Džimija Kārtera centrā. Palīdzēju izveidot piekļuvi informācijai Ziemeļamerikā. Tas bija forši. Izmēģināju dažādas lietas. Tad devos uz Hārvardu, kur uzrakstīju 17 000 vārdu pētījumu par pieaugošo bezpeļņas organizāciju nozīmi — izstāstīju sava ni jau bijušā centra vēsturi.

Lai vai kā, centru, kamēr es tur vēl biju, krievu oligarhi iesūdzēja tiesā par pētījumu par Diku Čeiniju. Tā bija lielākā tiesas prāva ASV pēdējos 25 gados. Prasību tiesa noraidīja, bet līdz tam pagāja pieci gadi. Mēs pieslēdzām 100 reportierus un izdevām četras grāmatas par to, kādēļ mūs iesūdzēja krievu miljardieri. Mēs izveidojām juridiskās palīdzības fondu neatkarīgai žurnālistikai, un es tam savācu 5 miljonus dolāru. Mēs algojām piecas juridiskās firmas, lai pasargātu centru no tiesas prāvām, jo bija vēl divas citas.

2006. gadā es sāku mācīt Amerikas Universitātē, kas man piedāvāja darba līgumu uz trīs gadiem. 2007. gada oktobrī es piedāvāju izveidot Pētnieciskās žurnālistikas darbnīcu — vietu, kur radīt lielas idejas un, protams, arī praktizēt lielisku žurnālistiku. Es piesaistīju 1,3 miljonus dolāru. 2009.gadā un 2 miljonus — 2010.gadā. Mums ir 13 štata darbinieki. Mēs radām saturu interneta lapai un TV šovam.



Jums ir arī iecere izveidot starptautiski bezpeļņas mediju organizāciju WIRE. Kas tā ir par domu?

Jūs esat pirmais cilvēks, kas man par to prasa. 1997. gadā es izveidoju Starptautisku pētnieciskās žurnālistikas konsorciju, ko vada Deivids Kaplans, [kas patlaban ir The Center for Public Integrity vadošais redaktors]. Tas ir vienīgais tīkls, kas veic starptautiskas reportāžas no visas pasaules. Tā bija forša ideja — salikt kopā saturu no visas pasaules. Mēs bijām pirmie un joprojām, 2010. gadā, esam vienīgie.

Es [šeit] pasniedzu starptautisko pētniecisko žurnālistiku. ASV mēs to parasti nedarām. Vai nu mācām pētniecisko žurnālistiku, vai arī sagatavojam ārzemju korespondentus, tādēļ mans kurss bija neparasts. Kad rakstīju kursa saturu, lūdzu savai asistentei — izanalizē, kas ieguva lielās žurnālistikas — Pulicera, Peabody — balvas pētnieciskajā žurnālistikā pēdējos gados un par ko ir šie stāsti.



Kāds bija secinājums?

Tas bija tik acīmredzami, tikai iepriekš nebiju pats to pamanījis! Ikviens pētnieciskais žurnālists specializējās noteiktās tēmās. Kāds ir speciālists vides, kāds — veselības, vēl kāds — organizētās noziedzības jautājumos. Es iedomājos, kāds tas būtu milzīgs tīkls — tūkstošiem, miljoniem pētniecisko žurnālistu no visas pasaules, kuriem rūp vides jautājumi! Tikai ir viena problēma — ja gribat atrast labāko pētniecisko žurnālistu uz planētas Zeme, jūs nevarat to atrast, jo neviens nav atradis veidu, kā atdalīt atkritumus no lieliska satura. It sevišķi pārrobežu žurnālistikā ar atšķirīgām valodām. Es nodomāju — lai vai kā, tas nav tik grūti un kāds to nākotnē noteikti izdarīs. Un iedomājies, ja tā notiktu! Tūkstošiem cilvēku apvienotos līdzīgi kā Facebook. Tas arī ieinteresētu reklāmdevējus. Tas būtu interesanti uzņēmējiem, cilvēktiesību aizstāvjiem... Es varētu dabūt labākos no katras valsts. Tā ir ideja par globālu platformu, kur pētnieciskā žurnālistika tiktu sadalīta pa tēmām un būtu ērti lietojama.



Kā šī sistēma strādā?

Tā vēl nav izveidota. Tā ir tikai ideja. Es jau gadu rakstu biznesa plānu, bet esmu ļoti ieinteresēts to izdarīt. Katrā ziņā tas būs atsevišķs projekts, nevis daļa no šīs darbnīcas. Tas varētu būt bezpeļņas vai peļņas medijs, vai arī hibrīds no abiem.



Kas notiks nākotnē ar bezpeļņas medijiem, jo ProPublica man teica, ka ar laiku plāno pāriet daļēji uz reklāmas finansējumu. Kā tas ietekmēs šo organizāciju darbību, jo šobrīd komercmediji izmanto viņu saturu bez maksas un neuzskata par konkurentiem reklāmas tirgū.

Kopš pagājušā gada janvāra es atkal esmu The Center for Public Integrity valdē. Centrs un ProPublica — abi tuvākajos mēnešos sāks pieņemt reklāmas. Abām organizācijām ir pētījumi, ko veica eksperti, kas paredz miljonu ieņēmumus no viņu produkta. Viņi ir kļuvuši tik lieli. The Center for Public Integrity 2009. gadā iztērēja 4,5 miljonus dolāru un mums strādā 40 pilna laika darbinieki. 2010. gadā centrs ienesīs 7,5 miljonus dolāru un apdzīs ProPublica. Divu gadu laikā plānojam palielināt ieņēmumus no 10-12 miljoniem dolāru. Jā, viņi plāno arī piedāvāt ikdienas ziņas. Divas trīs ziņas dienā.



Kāds ir biznesa plāns? Cik daudz naudas centrs plāno ieņemt no reklāmas un cik — no ziedojumiem?

Viņiem visi šie fakti ir ļoti detalizēti. Viņi ir optimistiski. Centra cilvēki pamanīja, ka viņiem ir šis fantastiskais saturs no visas pasaules, bet viņi to visu atdot komercmedijiem. Komercmediji grib sadarboties ne tādēļ, ka viņiem pēkšņi rūp laba žurnālistika, bet gan tādēļ, ka viņiem vajag saturu. Līdz ar to viss labums aiziet uz NYT vai The Washington Post. Tādēļ centrs un ProPublica domā — kādēļ atdodam visu saturu viņiem, ja varam to paturēt savās mājas lapās? Prognozes ļauj domāt, ka viņi var to [atļauties].



Vai tas nozīmē, ka viņi vairs nepiedāvās savu saturu komercmedijiem bez maksas?

Nē, viņi sadarbosies, bet ziņu plūsmu kontrolēs paši savā portālā. Bez tam centrs radīs jaunu portālu ar jaunu vārdu. Abas šīs organizācijas meklē jaunus ceļus. Neviens nekad nav teicis, ka bezpeļņas organizācijas nevar pārdot reklāmas. Tehniski citas bezpeļņas organizācijas to dara. Post Minesotā jau gadu pārdod reklāmas, un tas ir kaut kas jauns. NPR to dara katru dienu, tikai viņi to tā nesauc.



Bet tad tās vairs nav bezpeļņas organizācijas.

Tās ir. Vienīgais iemesls, kāpēc tās saucas bezpeļņas, ir, lai izvairītos no Ieņēmumu dienesta. Ja tavi ieņēmumi ir ļoti lieli un tu kļūsti ļoti bagāts, [tad tas nav bezpeļņas]. Kamēr viņi nosedz savu izdevumus, bet nekļūst bagāti no peļņas, viss ir kārtībā.



Ko Amerikā nozīmē „kļūt bagātam”?

Gada budžets ProPublica ir 10 miljoni dolāru. Ja viņiem būtu bankā 20 miljoni, tad kāds no Valsts ieņēmumu dienesta varētu teikt — ziniet, jūs vairs neesat bezpeļņas.



Kas notiks ar drukātajiem medijiem – NYT?

NYT ir labākais zīmols Amerikā. Viņi atlaida 100 cilvēku no 1200 darbiniekiem. The Washington Post bija 2-3 atlaišanas viļņi. Viņi atlaida 500-600 cilvēkus no 1100. Bet abi ir labi zīmoli. The Washington Post interneta portālam katru dienu ir 5 miljoni lasītāju. NYT ir 10 miljoni. Abi ir lasītāki nekā jebkad iepriekš. Tāpēc no atpazīstamības viedokļa viņiem klājas labi. Finansiāli The Washington Post klājas daudz grūtāk nekā NYT. Bet problēma nav ar elites, bet gan mazajām avīzēm. Daļa jau ir izmirušas, liela daļa vēl nomirs vai arī jau pārveidojas par lokāliem portāliem, kas sadarbojas ar radio.



Vai bezpeļņas mediji aizpildīs šo robu — nepieciešamību informēt sabiedrību?

Šajā gadījumā nav visu, vai neko. Es nekad neesmu teicis, ka bezpeļņas mediji pārņems visu žurnālistiku, bet viņiem būs nozīmīga teikšana. Jo arvien vairāk lielāko daļu pētniecisko žurnālistiku veic bezpeļņas mediji. Es ļoti ceru, ka šīs bezpeļņas organizācijas, kas pārdos reklāmas, atcerēsies, ka kvalitatīvas žurnālistikas atslēga ir pietiekami daudz laika. Bezpeļņas organizācijas ir kā mazi krūmiņi, kas tagad aug par lielu koku. Un to vēsture nav nemaz tik sena. NPR uzsāka darbu tikai pirms 14 gadiem. Associated Press ir bezpeļņas — sāka strādāt 1846. gadā un viņiem ir 4000 darbinieku. Tās visas ir bezpeļņas organizācijas, tikai mēs tā par tām nedomājam. Christian Science Monitor ir bezpeļņas un kopš 1908. gada ir ieguvusi sešas Pulicera balvas. Sabiedrība un žurnālistika šajā valstī to neuztver tā, kā mēs par to tagad runājam. Viņi domā, ka bezpeļņas organizācijas ir cilvēki, kas strādā bibliotēkās, baznīcās un muzejos. Bet būsim reāli, filma par peļņas medijiem joprojām nav beigusies. Cilvēki vairāk izmanto video, viņi pavadīs vairāk laika interneta lapās, nekā lasot tekstus. Tas nodrošinās reklāmas ieņēmumus.



Cik daudz jūs zināt par Eiropas medijiem? Mums nav šādu ziedošanas tradīciju kā Amerikā. Vai Latvijā varētu pastāvēt šāds bezpeļņas pētnieciskās žurnālistikas centrs?

Šobrīd Eiropā ir liela interese par šo jautājumu. Ir vairākas Eiropas organizācijas, kas sāk finansēt žurnālistiku Eiropā. Ir izskanējusi doma par ES finansētu centru. Esmu ticies ar cilvēkiem no Holandes, Briseles, Norvēģijas un Londonas, kas vēlas sākt ES centru. Esmu runājis vēl ar citiem cilvēkiem, ka vēlas uzsākt centrus savās valstīs. Nauda ir, tikai tā nav tik acīmredzama. Eiropai ir arī citi priekšstati par valdības finansētām organizācijām. ASV mums nepatīk valdības finansējums.



Latvijā valdība nekad nedos naudu šādai organizācijai.

Bet citās Eiropas valstīs ļoti labas programmas finansē tieši valdības. Es mēģinu pateikt, ka ir dažādas iespējas. Es jums palīdzēšu. Jo šādas lietas sāk aizvien vairāk notikt. Un nauda ir. Daži uzsāk šādus centrus pie universitātēm. ASV ir 14 šādi universitāšu centri. Tas notiks arī Eiropā, jo jums arī ir ļoti labi žurnālisti, kas vēlas darīt savu darbu. Mēs dzīvojam globālā pasaulē, kad žurnālisti nav atkarīgi tikai no valsts robežām.
____________________________________

[1] Irānas-Kontra skandāls (Iran-Contra scandal) – politisks skandāls 1986.gadā, kad atklājās, ka Ronalda Reigana laikā ASV slepeni pārdeva ieročus Irānai.

[2] Votergeita – politisks skandāls ASV, kas noveda pie republikāņu prezidenta Ričarda Niksona atkāpšanās no amata 1974.gadā. The Washington Post žurnālisti atklāja, ka Niksona administrācija bija organizējusi ielaušanos Demokrātu mītnē Votergeitas biroju kompleksā. Šīs ielaušanās izmeklēšana, savukārt, atklāja citus Niksona administrācijas pārkāpumus — politisko spiegošanu, sabotāžu, nepareizi veiktus nodokļu auditus, liela mēroga telefonsarunu noklausīšanos un slepenu naudas fondu, no kura visas nelegālās aktivitātes apmaksāja.

[3] Diena, kad notiek intervija.

[4] WikiLeaks video – 2010. gada aprīlī WikiLeaks dibinātājs Asanžs izplatīja video, kur redzams, kā ASV armijas karavīri no helikoptera Irākā ievaino un nošauj civiliedzīvotājus.

[5] Center For Scoops – racēju centrs

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (5) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

stalins 24.01.2011 12:01
Ja es pareizi saprotu interviju,tad ASV pastāv totāla cenzūra masu informācijas līdzekļos.Tādā gadījumā-kas ir brīvī mēdiji ASV valdības izpratnē?Labi,ka tagad pastāv internets...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Dagmāra Beitnere 20.01.2011 18:27
paldies Ingai Spriņģei par interviju! Ir labi zināt, ka sirdsapziņa un godaprāts ir dzīvs.
Daudzus gadus atpakaļ Berlīnes lidostā nopirku neatkarīgo žurnālistu preses izdevumu par vides jautājumiem. Jau tozeiz bija neparasti, ka 4. vara grupējas pēc godīguma principa, apzinās savu iespaidu un nebaidās. Skatoties televīziju ASV radās iespaids, ka esmu atgriezusies PSRS visdrūmākā laikā. Šī intervija parāda, ka ir drosmīgi cilvēki, ka visu un visus nevar nopirkt par naudu, kā te mūsu pusē pa laikam mēdz teikt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Toms 20.01.2011 14:35
Paldies par interviju, lasīju aizgūtnēm.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

MartaSp 20.01.2011 02:02
Paldies Ingai Spriņģei par šo interviju. Mācoties un nu jau uzsākot pirmos soļus Latvijas mediju vidē, ir jauki redzēt arī kaut kādu pozitīvāku skatījumu uz žurnālistikas nākotni (pat,ja tas ir otrā pasaules galā). Bet ASV žurnālistikas 'neveiksmes' stāsti mazliet nomierināja. Izrādās ne tikai Latvijā ir lielas problēmas nozarē. Ar kopīgiem spēkiem un jaunu dvesmu var darboties tālāk!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ieva 19.01.2011 20:08
Paldies par rakstu. Prieks redzēt, ka žurnālistikas fanāti ar ideālistisku skatījumu sasniedz tādas virsotnes.

Saistītie raksti
Mugurkauli 255x203

Pildspalvu bizness 15 Autors:Dita Arāja