Foto: T. Kalniņš © AFI
Turpmāk būs jāpiketē klusējot, aizliegts rīkot pasākumus pilsētas domes, policijas un cietumu tuvumā, pašvaldības varēs noteikt savu kārtību sapulču, piketu un gājienu rīkošanai – šīs ir dažas no svarīgākajām izmaiņām sapulču likumā, kas tikko stājušās spēkā.
Novembra beigās stājušies spēkā grozījumi likumā „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”[1], kas paredz vairākus būtiskus jauninājumus līdzšinējā pulcēšanās brīvības regulējumā. Šajā rakstā aplūkosim būtiskākos no tiem, norādot arī uz iespējamām problēmām pamattiesību īstenošanā.
Piketēt turpmāk – klusējot?
Grozījumos papildināta piketa definīcija – papildus tam, ka piketā netiek teiktas runas, norādīts, ka tā laikā netiek arī mutvārdos izteikti atsevišķi saukļi, lozungi vai uzrunas. No tā izriet, ka turpmāk par piketu faktiski atzīstams tikai tāds pasākums, kas norit pilnīgā klusumā, idejas un viedokļus izsakot ar plakātiem, lozungiem, transparentiem vai citiem atribūtiem.
Lai gan šādas izmaiņas negroza piketa izpratnes pamatbūtību, tomēr liek aizdomāties par to, kā nākotnē piketa jēdziens tiks interpretēts praksē. Nebūtu saprātīgi uzskatīt, ka piketa laikā ir aizliegta jebkāda piketa dalībnieku savstarpējā saziņa, tomēr domājams, ka šī saziņa nedrīkst būt tik skaļa, lai pievērstu garāmgājēju uzmanību. Augot tiesību piemērotāju izpratnei par sabiedrības brīvībām, cerams, ka netiks nepamatoti ierobežotas piketa dalībnieku tiesības savstarpēji sazināties.
Pasākumu vadībā – bez sodu pagātnes
Ar grozījumiem papildināts atbildīgo personu loks, kurām sabiedrisko pienākumu pildīšanai sapulces, gājiena vai piketa laikā noteikti īpaši ierobežojumi. Līdz šim ierobežojumi bija noteikti vienīgi organizatoriem, bet tagad ierobežots arī to personu loks, kuras var būt minēto pasākumu vadītāji, vadītāju palīgi un kārtības uzturētāji.
Šīm personām jābūt rīcībspējīgām, pilngadīgām, likumīgi jāuzturas Latvijas Republikā un tās nedrīkst darboties Latvijā aizliegto organizāciju interesēs.
Papildināts arī to administratīvo pārkāpumu saraksts, par kuriem sodītas personas nevar pildīt visus minētos pienākumus, ievērojot sodāmības dzēšanas termiņu. Līdz šim šie ierobežojumi attiecās uz personām, kas agrāk pārkāpušas sapulču, gājienu un piketu organizēšanas vai norises kārtību, kā arī sabiedrisko organizāciju darbības uzsākšanas vai izbeigšanas noteikumus. Tagad paredzēts arī, ka pasākuma organizators, vadītājs, tā palīgs vai kārtības uzturētājs pēdējā gada laikā nedrīkst būt administratīvi sodīti par sīko huligānismu vai ļaunprātīgu nepakļaušanos policijas darbinieka likumīgajām prasībām. Šāds papildinājums sākotnēji šķiet pamatots, tomēr likums neierobežo tiesības personām, kas par šādiem nodarījumiem sodītas krimināli. Tas liecina par zināmu nekonsekvenci un liek domāt par grozījumu izdarīšanu ad hoc ar mērķi izvairīties no kādu iepriekš notikušu situāciju atkārtošanās, nevis vispusīgi izvērtējot izmaiņu nepieciešamību.
Nedrīkstēs piketēt pie domes, policijas un cietumiem
Likuma grozījumi papildina to ēku sarakstu, kuru tuvumā aizliegts organizēt sapulces un piketus. Šis uzskaitījums papildināts ar pašvaldību domju (padomju) ēkām, kā arī policijas un ieslodzījuma vietu ēkām. Vienlaikus noteikts, ka tuvāk par 50 metriem no šīm ēkām bez īpašas atļaujas aizliegts rīkot arī piketus.
Praksē minētie grozījumi varētu radīt sarežģījumus attiecībā uz policijas ēkām, jo tās ne vienmēr ir acīmredzami atpazīstamas, tāpēc arī pilnīgi nejauši un bez īpaša nodoma ir iespējama sapulces, gājiena vai piketa norise tuvāk par 50 metriem no tām. Pie tam, pašvaldības teritorijā parasti ir vairākas policijas ēkas, kā rezultātā faktiski tiek ievērojami ierobežotas personu tiesības pulcēties.
Pašvaldības var izdot savus noteikumus
Papildinātajā likumā ir ietverts deleģējums pašvaldībām izdot saistošus noteikumus par sapulču, gājienu un piketu rīkošanas kārtību un norisi atsevišķās vietās. Tādējādi pasākumu organizētājiem iepriekš būtu jāpārliecinās, vai attiecīgajā pašvaldībā ir pieņemti šādi saistošie noteikumi un kādi nosacījumi tajos ietverti.
Savukārt pašvaldībām, izdodot šādus noteikumus, būtu jāpatur prātā, ka saskaņā ar Satversmes 103. pantu valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču, gājienu un piketu brīvību. Šīs personu pamattiesības pieļaujams ierobežot vienīgi, ja šādam ierobežojumam ir leģitīms mērķis, tas ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā un samērīgs.
Saskaņā ar likuma „Par pašvaldībām” 49.pantu nelikumīgu domes (padomes) izdoto saistošo noteikumu darbību ar motivētu rīkojumu var apturēt reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs.
Satversmes tiesas likuma 16.panta 3.punkts paredz arī Satversmes tiesas kontroli pār normatīvo aktu vai to daļu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām, tādējādi gadījumā, ja pašvaldības izdotie saistošie noteikumi nepamatoti ierobežos personu pamattiesības, indivīdiem ir nodrošinātas pietiekamas iespējas aizstāvēt savas tiesības.
Rajona tiesas spriedums jāizpilda nekavējoties
Izdarītas arī būtiskas izmaiņas kārtībā, kādā var pārsūdzēt pašvaldības noteiktos ierobežojumus vai atteikumu izsniegt atļauju pasākuma rīkošanai. Spēkā paliek tas, ka pašvaldības izdotais administratīvais akts joprojām ir pārsūdzams administratīvajā rajona tiesā, kas iesniegto pieteikumu izskata triju dienu laikā.
Jauninājums ir tas, ka Administratīvās rajona tiesas spriedums šajos jautājumos ir izpildāms nekavējoties. Tātad, ja tiesa atstāj spēkā pašvaldības atteikumu vai uzliktos ierobežojumus, tad pasākums nevar notikt, kas ierobežo personu pulcēšanās brīvību. Savukārt, ja tiesa atzīst pašvaldības lēmumu par nepamatotu, pasākums var notikt neatkarīgi no tā, vai pirmās instances spriedums tiks pārsūdzēts.
Lietas izskatīšanai Administratīvajā apgabaltiesā vairs nav noteikti saīsināti termiņi. Tātad, ja pirmās instances tiesa noraidījusi pieteikumu, bet otrās instances tiesa to pēc gada vai diviem apmierina, tad sapulces, gājiena vai piketa rīkošana, protams, vairs nav aktuāla, tāpēc vienīgais pieteicēja apmierinājums ir iespēja prasīt zaudējumu atlīdzību, kas šāda veida lietās varētu būt visnotaļ sarežģīti aprēķināmi. Līdzīga situācija veidojas gadījumā, ja pirmās instances tiesa pieteikumu apmierina, bet apelācijas instance, izskatot pašvaldības apelācijas sūdzību, noraida. Šādā gadījumā sapulce, gājiens vai pikets jau ir notikuši, un vienīgais ieguvums no apelācijas instances tiesas sprieduma ir pirmās instances tiesas sprieduma tiesiskuma izvērtēšana.
Ar šādu lēmumu likumdevējs apelācijas instances tiesai ir atvēlējis vienīgi „novērotāja” un „komentētāja” lomu, dodot iespēju izteikties par pirmās instances tiesas sprieduma tiesiskumu, taču neļaujot ietekmēt faktisko situāciju. Šāda veida lietu operatīvāka izskatīšana tiesās ir atbalstāma, taču, ja līdzšinējā kārtība tika atzīta par nepietiekami ātru, lietderīgāk būtu bijis noteikt Administratīvās rajona tiesas sprieduma nepārsūdzamību šajā lietu kategorijā, lieki nenoslogojot apelācijas instances tiesu, kuras spriedumam tik un tā nav praktiskas slodzes. Pirmās instances tiesas spriedumu tiesiskuma izvērtēšana tādējādi tiktu atstāta tiesību doktrīnas ziņā, kas varētu dot ieguldījumu tiesas prakses attīstībā un uzlabošanā.
Vienlaikus jāatzīst, ka šajā rakstā apskatītā jaunā sapulču, gājienu un piketu regulējuma problēmas un neskaidrības lielākoties ir iespējams atrisināt praksē, saprātīgi un ar izpratni par pamattiesībām piemērojot spēkā esošās tiesību normas.
Normas jāpiemēro samērīgi
Latvijas Republikas Satversmes 103.pants paredz, ka valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību. Vienlaikus Satversmes 116.pants nosaka, ka šīs tiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Rakstā apskatītie ierobežojumi neapšaubāmi ir noteikti ar likumu, un tiem ir leģitīms mērķis nodrošināt sabiedrisko kārtību, personām realizējot pulcēšanās brīvību.
Tomēr jāatzīst, ka gadījumā, ja tiesību normas tiks interpretētas burtiski, neiedziļinoties to jēgā un mērķī, varētu rasties problēmas attiecībā uz ierobežojumu samērīgumu.
Piemēram, ja persona tiks administratīvi sodīta par to, ka piketa laikā tā sarunājusies ar blakus stāvošo piketētāju, šāds tiesību ierobežojums nebūs atzīstams par samērīgu. Tāpat, ja personas, kuras sapulcējušās ar mērķi izteikt atbalstu kādam politiskajam spēkam, pašas to neapzinoties un netraucējot sabiedrisko kārtību, atradīsies 49 metrus no policijas ēkas, šo personu sodīšana nebūs samērīga un atbilstoša normatīvā akta leģitīmajam mērķim.
Lai no šādām situācijām izvairītos, tiesību normās būtu nepieciešams ietvert regulējumu, kas iestādēm un amatpersonām katrā konkrētā gadījumā ļauj izdarīt lietderības apsvērumus, novērtējot konkrētā pārkāpuma sabiedrisko bīstamību. Taču, arī iztrūkstot attiecīgai atrunai, tiesību normu piemērotājiem būtu jāņem vērā Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 21.panta regulējums, saskaņā ar kuru gadījumā, ja izdarītais administratīvais pārkāpums ir maznozīmīgs, institūcija (amatpersona), kas pilnvarota izlemt lietu, var atbrīvot pārkāpēju no administratīvās atbildības un aprobežoties ar mutvārdu aizrādījumu. Vienlaikus jāatzīmē, ka tiesību normās nav iespējams izsmeļoši noregulēt pilnīgi visas dzīves situācijas, un visas neskaidrības lielākoties ir iespējams atrisināt praksē, saprātīgi un ar izpratni par pamattiesībām piemērojot spēkā esošās, objektīvi nepilnīgās, tiesību normas. Ceru, ka tā arī notiks.
___________________________________
[1] Grozījumi likumā „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 2005. 22.novembris, nr.186.