Izlīgšana bez piedošanas 3

Šodien Upsalas Universitātē tika aizstāvēta doktora disertācija par izlīgšanas procesu pēc genocīda Ruandā, kurā 1994. gadā trīs mēnešu laikā hutu grupas pārstāvji nogalināja 800 tūkstošus tutsi grupas pārstāvjus un mērenos hutu grupas pārstāvjus. Pēdējo desmitdgadu laikā izlīgšana ir kļuvusi par mūsdienu konfliktu nobeiguma parastu sastāvdaļu. To iespaidoja Dienvidāfrikas Izlīgšanas un patiesības komisijas darbība, kuru lielākā daļa novērotāju atzina par visveiksmīgāko izlīgšanas praksi. Ideja, šķiet, ir visai vienkārša – sabiedrība piedāvā apžēlošanu tiem, kuri pastrādājuši nežēlīgos noziegumus pret attiecīgo etnisko grupu, rasi, utt. Tomēr apžēlošana tiek sniegta tikai tad, ja noziedzieki paši piesakās Izlīgšanas komisijai, publiski izsūdz savus grēkus un uzklausa upuru un upuru ģimeņu liecības par viņu pastrādātajiem noziegumiem.

Iesaki citiem:

Ruandā pēc genocīda tika izveidotas vietējā līmeņa „komisijas” – katrā ciematā tika izvēlēti deviņi līdz desmit cienījami vīri, kuri vadīja šādu publisku upuru liecību uzklausīšanu, noziedznieku atvainošanos un tādējādi publiski vadīja izlīgšanu tutsi un hutu grupu starpā. Procedūru sauc par „gačača” un zviedru sociālpsiholoģe Kārena Bruneuss (Brounéus) pētīja vairāku gadu garumā kā upuri, kuri liecinājuši šādās prāvās uztver liecību došanu. Viņa veiksmīgi pierādīja, ka līdz šim esošais konsensuss, ka „revealing is healing” (atklāšana ir dziedēšana) ir tālu no patiesības. Liecināšana šādās publiskās izlīgšanas prāvās ne vienmēr ir dziedējoša, bet bieži vien ietver paaugstinātu depresijas gadījumu skaitu pēc „gačačas”, ko nevarēja novērot citu „gačačas” procedūrā nepiedalījušos upuru vidū. Visu vēl vairāk sarežģī viņas atklājums, ka Mozambikā, kur netika rīkotas izlīguma prāvas, ir mazāk vardarbības gadījumu, nekā Ruandā, kur izlīguma prāvas tiek praktizētas vēl joprojām.

Bruneuss uzsvēra, ka viņas mērķis nebija pierādīt, ka „gačača” ir nederīgs jeb kaitīgs pasākums. Nebūt ne – šādas ciematu prāvas tika tradicionāli rīkotas arī pagātnē arī citu noziegumu sakarā, lai samierinātu abas puses. Tomēr ir jāņem vērā, ka izlīgums nebūs ne tūlītējs, ne arī vienkāršs. Kā savulaik izteicās kāda upure: „Neviena valdība nevar piedot. Neviena komisija nevar piedod. Piedot varu tikai es. Un es neesmu vēl gatava viņiem piedot.”

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (3) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 20.04.2008 10:48
Pāvests Jānis Pāvils II 1981.g. atentāta veicējam Mehmet Ali Agca esot piedevis jau ļoti drīz pēc šī notikuma. Saskaņā ar Vikipēdijas materiālu: Following the shooting, Pope John Paul II asked people to "pray for my brother (Ağca), whom I have sincerely forgiven." In 1983, he and Ağca met and spoke privately at the prison where Ağca was being held.

T.i. piedot droši vien var uzreiz (gan nozieguma upurim, gan arī pāri darītājam tā varētu būt vienkāršāk), bet no šejienes neseko atbrīvošana no soda.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pēteris 19.04.2008 18:36
Principā es piekrītu Aleksim, jo man liekas, ka cilvēks uzbrūkot otram vai izdarot citu noziegumu ir izdarījis kaut ko vairāk nekā tikai konkrēto noziedzīgo aktu - proti, manā pasaules skatījumā, noziedznieks ir lauzis "sabiedrisko līgumu", ja tā var izteikties. Sauciet tās par normām vai kā citādi, bet man ir grūti iedomāties, piemēram, ka es tik viegli piedotu savas meitas izvarotājam. Jo noziegums skar daudz vairākus cilvēkus nekā tikai tiešo upuri.

Bet no otras puses man ir grūti iedomāties un atbildēt, cik precīzi ilgi noziedzniekam būtu jāizcieš sods, lai pārkāpums tiktu piedots...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 19.04.2008 10:40
Paldies Pēterim par pārdomas raisošu materiālu.

Latvijā reizēm arī piedāvā mediāciju - un ne vien šķetinot civiltiesiskas vai saimnieciskas domstarpības, bet arī kriminālu nodarījumu gadījumā - sal. Solvitas Āboliņas 10.08.2005 rakstu "Dienā" - "Mediācija — iespēja samierināt likumpārkāpēju un cietušo" http://www.tm.gov.lv/lv/jaunumi/raksti_runas.html?news_id=34... . Rakstā minēts piemērs par kādu jaunieti, kurš smagi saspārdījis otru; viņi parunājušies un izlīguši...

No vienas puses ir saprotams psihologu un izlīguma ekspertu entuziasms par mediāciju (atbilstoši Abrahama Maslova aforismam - "He that is good with a hammer tends to think everything is a nail"). Bet vai nepastāv kāda objektīva robeža, kur smagus kriminālnoziegumus, noziegumus pret cilvēci utt. vispirms soda pēc visas likuma bardzības, un tikai pēc tam meklē iespējamo izlīgumu. Jo vardarbīga nozieguma pastrādātājam nepietiek ar to, ka viņam ir piedevis nozieguma tiešais upuris. Katrs šāds noziegums ir vērsts pret sabiedrībā pastāvošajām normām un apdraud sabiedrību kopumā.

Citi autora darbi