Foto: N.Mežiņš © AFI
Būtiskā izglītības kvalitātes pazemināšanās krievu skolās ir novedusi gan pie straujas skolēnu skaita samazināšanās, gan pie otrgadnieku skaita pieauguma. Pirms pieciem gadiem valsts finansētās skolās krievu valodā mācījās 33% no visa skolēnu kopskaita, bet šajā mācību gadā - 28%.
Izglītības kvalitāti Latvijas mazākumtautību skolās šobrīd neapspriež tikai sliņķi. Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) visiem spēkiem cenšas pierādīt, ka darbojas tikai un vienīgi jaunās paaudzes labā un ka uzsākto reformu vienīgais mērķis ir krievu skolu absolventu konkurētspējas paaugstināšana. Tai pat laikā reformas pretinieki, kā arī liela daļa skolēnu un viņu vecāku aizstāv citu viedokli: viņuprāt, pēdējo gadu jaunievedumi ne tikai pievienojuši mācību procesam politikas elementus, bet arī noveduši pie nopietnas izglītības kvalitātes pazemināšanās. Grūti pateikt, kam taisnība šajā, jau sākotnēji politiskajā, nevis zinātniskajā strīdā: ministrijai vai tiem, kurus māca? Pats reformas ieviešanas mehānisms – bez zinātniskas aprobācijas un lokāla eksperimenta – abām pusēm atņem galveno argumentu, dokumentāli pierādīt savu taisnību nevar nedz vieni, nedz otri.
Un tomēr attiecībā uz reformas nozīmi un mērķiem dažus secinājumus izdarīt var. Pirmais jautājums, uz kuru būtu jāatbild: kādi tad īsti bija mazākumtautību skolu reformas ideologu mērķi laikā, kad tās pamatu formulēšana bija tikko uzsākta? Galvenās reformas ideoloģes – Baiba Pētersone, Baiba Kinstlere un Ina Druviete – 90-to gadu vidū atklāti paziņoja, ka reformas pamatmērķis ir pāriet uz latviešu mācību valodu krievu skolās un mainīt etnodemogrāfisko situāciju valstī, ar tās normalizēšanu saprotot to iedzīvotāju skaita palielināšanos, kas uzskata sevi par latviešiem[1]. Proti, galvenais izglītības politikas mērķis ir mērķtiecīga sveštautiešu, pirmām kārtām, krievu lingvistiskā mazākuma pārstāvju, asimilācija, un nevis izglītības kvalitātes paaugstināšana.
Arī neatkarīgo aptauju rezultāti liek apšaubīt apgalvojumu, ka skolēnu konkurētspējas paaugstināšana ir reformas galvenais mērķis. 1999. gadā veiktajā Baltijas Datu nama pētījumā[2] aptuveni trešdaļa skolēnu, kas mācījās krievu skolās pēc bilingvālās metodes, uzskatīja, ka bilingvālā metode kavē priekšmeta apgūšanu (24%), apgrūtina uztvert skolotāja teikto (27%), pasliktina zināšanas priekšmetos (29%). Aptuveni puse skolēnu (43%) apgalvoja, ka viņiem palielinās uztraukums, atbildot uzdoto vielu latviešu valodā.
Pie līdzīgiem secinājumiem 2002. gadā pētījumā „Bilingvālās izglītības ieviešanas analīze” nonāca Baltijas Sociālo Zinātņu institūts[3]. Saskaņā ar šo pētījumu, līdz ar bilingvālās izglītības principu ieviešanu, krievu skolēnu izglītībai tiek nodarīts acīmredzams kaitējums. 33% aptaujāto skolotāju un 46% aptaujāto direktoru uzskata, ka bilingvālā apmācība negatīvi ietekmē dzimtās valodas apguvi. Pēc skolotāju un skolu direktoru domām vēl negatīvāk bilingvālās izglītības ieviešana ietekmē mācību priekšmetu apguvi (šāds viedoklis ir 51% skolotāju un 64% direktoru) un skolēnu psiholoģisko pašsajūtu (62% skolotāju un 72% direktoru). Rezultātā 52% skolotāju, puse aptaujāto direktoru un 48% vecāku 2002.gadā neatbalstīja IZM politiku, kas paredzēja sākot ar 2004. gada 1. septembri krievu vidusskolās pāriet uz mācībām pamatā latviešu valodā.
2005. gada februārī, t.i., piecus mēnešus pēc reformas uzsākšanas, Krievu skolu aizstāvības štābs veica vecāku aptauju, lai novērtētu izglītības kvalitāti krievu skolās pēc 2004. gada 1. septembra. Pētījumā piedalījās vairāk nekā 250 cilvēku, kas pārstāvēja 70 skolas. Rezultāti kopumā apstiprina reformas pretinieku bažas. Izrādījās, ka, līdz ar bilingvālās izglītības ieviešanu, bērns vairāk laika velta mājasdarbu izpildei (to apstiprināja 75% respondentu), reizumis vispār netiek galā ar uzdoto (73%), viņam pazeminājušās sekmes (67%) un viņš vairāk nogurst (73%). Vairāk kā 70% vecāku, kas piedalījās anonīmajā aptaujā, apstiprināja, ka krievu skolās īstenotais „bilingvisms” noved pie viņu bērnu sekmju pazemināšanās[4].
Būtiskā izglītības kvalitātes pazemināšanās krievu skolās ir novedusi gan pie straujas skolēnu skaita samazināšanās, gan pie otrgadnieku skaita pieauguma. Ja 1999./2000. mācību gadā valsts finansētās skolās krievu valodā mācījās 120 925 skolēnu jeb aptuveni 33% no skolēnu kopskaita, tad 2004./2005. mācību gadā krievu valodā mācās vairs tikai 84 559 bērni jeb 28% no skolēnu kopskaita[5].
Vienlaicīgi ir strauji pieaudzis otrgadnieku skaits. Pēc IZM sniegtajiem datiem, 2002./2003. mācību gadā visās Latvijas skolās bija 2629 otrgadnieku, bet 2003./2004. mācību gadā jau divreiz vairāk – 5856.
Ir vēl citi zīmīgi piemēri. Valsts neizrādīja nekādu reakciju uz Latvijas asociācijas krievu skolu atbalstam (LAŠOR) un Krievu skolu pedagogu apvienības (OPRŠ) prasību atjaunot Latvijas augstskolās pedagoģisko kadru sagatavošanu mazākumtautību skolām. Un patiesi – kādēļ gan reaģēt, ja jau tuvā nākotnē krievu skola tikai sauksies par krievu, bet viss vai gandrīz viss mācību process notiks latviešu valodā?
Šī situācija ārkārtīgi negatīvi atspoguļojas arī pedagogu sabiedrībā.
2000. gadā pedagoģijas centrs „Eksperiments” ar Sorosa fonda – Latvija finansiālu atbalstu veica pētījumu par krievu skolu problēmām un perspektīvām. Aptaujas anketas tika izsūtītas 189 krievu un 133 divplūsmu skolām. Atbildes pienāca tikai no 26 skolām, kas pats par sevi ir interesants aktivitātes rādītājs. Saņemto anketu analīze ļāva izdarīt šādus secinājumus: 1) šobrīd nav skaidrības, kāda ir krievu skolas misija un 2) diemžēl vairs nav tās saliedētās pedagogu sabiedrības, kam iepriekšējos gados patiesi rūpēja izglītības liktenis Latvijā, tostarp izglītība krievu valodā. Diemžēl skolu direktoriem patlaban vairāk rūp nevis tas, kādā valodā viņiem jāmāca bērni, bet gan, kā salabot jumtu vai kanalizāciju.[6]
____________________
[1] “No valdības puses nepieciešama ļoti stingra nacionālā politika…, un šai jautājumā nedrīkst būt nekādas piekāpšanās padomju okupācijas gados sabraukušajiem kolonistiem, migrantiem… Jāpārtrauc šī slāņa reproducēšanās nākotnē… Sekojošais un viens no galvenajiem jautājumiem, kas attiecas uz asimilāciju un integrāciju, ir valodu politika. Dabiski, ka šiem cilvēkiem, kas palikuši Latvijā, jāpiemēro vēl stingrāka politika, un faktiski tas nozīmē pāreju uz apmācību… skolās valsts valodā, un jo ātrāk, jo labāk”. No Baibas Pētersones runas konferencē „Latvija – dzimtene kam?”, kas notika 1994. gada 29. aprīlī un 1. maijā Gētes institūtā Rīgā.
“Pēc okupācijas atjaunotā Latvijas Republika ir saņēmusi mantojumā sarežģītu demogrāfisko situāciju, kuras īpaša pazīme ir ievērojams daudzums iedzīvotāju, kas imigrējuši uz valsti padomju varas laikā, nav integrējušies Latvijas sabiedrībā un nepārvalda latviešu valodu, kas arī ir sabiedrības sašķeltības pamatā. Viens no sašķeltības avotiem un spilgtākajiem piemēriem ir paralēli darbojošos latviešu un krievu skolu sistēma, kas atšķiras ne vien pēc mācību valodas, bet arī ar vērtību orientāciju, pedagoģisko kadru sastāvu un citām pazīmēm.” No programmas par pakāpenisko pāreju uz vidējās izglītības iegūšanu valsts valodā un valsts valodā pasniedzamo priekšmetu skaita palielināšanu pamata izglītības programmās līdz 2005.gadam. Programmas sastādītājas – Baiba Pētersone un Baiba Kinstlere.
“Sabiedrības bilingvisms ir nepieciešams priekšnoteikums valodas nomaiņai… Latvijai ļoti vērtīga ir basku un kataloniešu pieredze imigrantu lingvistiskajā asimilācijā, pusaudžu lingvistiskajā apmācībā, valodas zināšanu līmeņa un to pārbaudes kritēriju noteikšanā”. Ina Druviete. Latvijas valodas politika Eiropas Savienības kontekstā. – Rīga, 1998. – 26., 30. lpp.
[2] Latviešu valodas apguve skolās ar krievu apmācības valodu. Atskaite. Jūnijs 1999.
[3] Pētijums “Bilingvālās izglītības ieviešanas analīze. – Rīga, 2002
[4] Kirils Rezņiks-Martovs. Štābisti min argumentus. Telegraf, 2005. gada 9. februārī
[5] T.Aršavska, V.Guščins, I.Pimenovs. Izglītība krievu valodā Latvijā. Situācijas analīze. – „Izglītība un Karjera”, 2000. gada 14.-17. jūnijs, Nr.12(063)
[6] Broņislavs Zeļcermans. Kāpēc krievu skolu direktori sekmē to iznīcināšanu? – „Izglītība un karjera”, 2000. gada 16. – 29. augustā , Nr.14 (065)