Latvijas avīze, 06.03.2004Rubrika: Izglītība (22. lpp.)raksts pārpublicēts ar [i]Lursoft[/i] atļauju no Latvijas Avīzes arhīvawww.news.lv

Ir 2004. gads. 1. septembrī īstenosies pēdējā reforma, kas būtiski nostiprinās 1991. gada 4. maija Neatkarības deklarācijā pasludināto Latvijas valsts neatkarību. Neapšaubāmi — tā ir ideoloģiska reforma, tā ir atgriešanās pie unitāras valsts ideoloģiskā modeļa. Līdz ar to tiks dots būtisks trieciens gan divkopienu valsti nostiprinošajai ideoloģijai, gan divkopienu valsts izveides sludinātājiem.

Šobrīd kā pamatargumenti latviešu valodas īpatsvara un nozīmības palielināšanai mācību procesā krievu un mazākumtautību skolās jāmin, pirmkārt, nepieciešamība nodrošināt vienlīdzīgas konkurences iespējas darba tirgū visiem valsts skolu beidzējiem un, otrkārt, nepieciešamība veidot Latviju par valsti, kuras sabiedrība būtu mazāk sašķelta, nekā tā ir pašreiz.

Gribu rakstīt par tiem mītiem, ko veiksmīgi radījuši reformas pretinieki un ko kultivē plašsaziņas līdzekļi. Manuprāt, tieši šie mīti rada tādas starptautiskas rekomendācijas, kāda ir ANO Rasu diskriminācijas izskaušanas komitejas 2003. gada rekomendācija attiecībā uz izglītības reformu.

Komiteja atzīst, ka izglītības sistēmai ir nozīme vienotas sabiedrības izveidošanā. Tomēr tā izsaka bažas par to, ka, ieviešot “divvalodīgo izglītību visās minoritāšu skolās ar 2004. gada septembri, var rasties problēmas lingvistiskām minoritātēm, ja izglītības reformu īsteno šai noteiktajā laikā. Komiteja mudina dalībvalsti ieklausīties un būt elastīgai attieksmē uz to personu vajadzībām un iespējām, kuras visvairāk skars un satrauc šī reforma”. (Ārlietu ministrijas dienesta informācija Nr. 44/300 — 8320, Rīgā 2003. g. 27. okt. “Par ANO Rasu diskriminācijas izskaušanas komitejas rekomendācijām”)

Pirmkārt, nav saprotams, ko komiteja domājusi ar vārdiem “var rasties problēmas lingvistiskām minoritātēm, ja izglītības reformu īsteno šai noteiktajā laikā”? Cik man zināms, pret reformu protestē tikai viena lingvistiska minoritāte, ja tā mēs definētu visu tautību pārstāvjus, kuru dzimtā valoda ir krievu valoda.

Un kāpēc viņiem būtu lielākas grūtības iemācīties latviešu valodu nekā citām minoritātēm? Otrkārt, vai deviņus gadus pēc šādas likuma normas pieņemšanas Izglītības likumā tās īstenošana būtu nesavlaicīga? Minētajās rekomendācijās nav pateikts, kas tad komitejai patiesībā izraisa bažas. Protams, no tām izrietēja ieteikumi apsvērt iespēju pagarināt pārejas periodu. Latvijas valdība ir ieklausījusies gan reformas oponentos, gan komitejas ieteikumos un gājusi uz piekāpšanos, jo, kā atceramies, Izglītības likums paredzēja vidusskolas klasēs pilnīgu pāreju uz izglītību latviešu valodā. Precizējot likuma normu, manuprāt, tuvu ideālam likuma formulējumu bija sameklējuši tēvzemieši, taču (interesants precedents!) Saeimai bija jāapstiprina tas, ko visai vietējai un ārvalstu sabiedrībai jau bija sasolījušas valsts augstākās amatpersonas, proti, ka valodu attiecības vidusskolas klasēs būšot — 60% mācību stundu valsts valodā un 40% stundu krievu vai minoritātes valodā. Ņemot vērā, ka reforma ir ideoloģiski smaga, šāds kompromiss, ja nu tas ir pieņemts, nav nekas traģisks. Tomēr, manuprāt, ne ilglaicīgā perspektīvā. Izveidojušos situāciju pagaidām varētu uzskatīt par izglītības reformas pirmo posmu.

Saistībā ar reformu Izglītības un zinātnes ministrijai tiek uzvelta galvenā atbildība par situāciju skolās pirmsreformas laikā; tā saņem arī visasāko kritiku no visām ieinteresētajām un neieinteresētajām pusēm, bieži vien aizmirstot, ka pašvaldībām ir gandrīz tikpat liela loma reformas sagatavošanā un īstenošanā kā ministrijai.

Informācijas pietika

Tāpēc noteikti ir apsverams izglītības ministra priekšlikums par civildienesta ierēdņa statusa piešķiršanu skolu direktoriem. Bet, lai kontrolētu šo procesu, ir nepieciešams paplašināt Izglītības valsts inspekcijas pilnvaras. Tomēr daļa pārmetumu balstās arī uz izdomājumiem.

1. Skolotājiem un skolu direktoriem esot bijis pārāk maz informācijas par izglītības reformu. Patiesībā informācijas bija pietiekami daudz. Protams, lasot tikai krievu presi, par izglītības reformu diez vai kaut ko konkrētu varētu uzzināt, bet latviešu presi, kaut vai izglītības darbiniekiem paredzēto avīzi “Izglītība un Kultūra” krievu skolu direktori un skolotāji, manuprāt, nelasa, lai gan, iespējams, pasūta. Jau kopš 1996. gada notiek regulāri semināri un konferences par izglītības reformas jautājumiem, ir bijuši pat alternatīvi reformu projekti, kas arī ir apspriesti. Šaubos, vai tiktu atzīta informācijas pietiekamība, pat ja ar katru skolotāju un direktoru runātu individuāli.

Valstiskums un zināšanas

Tas, ka daudzas skolas tomēr ir sagatavojušās reformai, liecina, ka pastāv nevis informācijas trūkums, bet gan nevēlēšanās reformu īstenot un notiek manipulēšana ar informāciju. Īpaši jau, ja ir ausis, kas nedzird, un acis, kas neredz. Tādas nevēlēšanās pamatā ir atziņa, ko pirms vairākiem gadiem ir formulējusi Latvijas Krievu kultūras biedrības priekšsēdētāja vietniece T. Aršavska: “Man personīgi liekas, ka krievu skola vēsturiski formējusies kā valsts izglītības iestāde. Tas izskaidrojams ar to, ka, liekot nacionālos akcentus, tostarp arī izglītības jomā, Krievija nekad nevarētu kļūt par tik spēcīgu valsti. Galvenokārt valstiskā, nevis nacionālā domāšana kļuvusi par krievu mentalitātes īpatnību. Etniskās tieksmes — procentuāli nelielas krievu daļas liktenis, kuri labprāt izveidotu savu etniski “tīru” skolu. Pamatā krievvalodīgā skola diez vai varētu kļūt par nacionālo pat tajā gadījumā, ja administratīvā spiediena dēļ būtu spiesta pieņemt tādu statusu. Man grūti iedomāties, ka krievu skola interesētos par savu skolēnu etnisko piederību.” (T. Aršavska “Izglītība kā sabiedrības integrācijas mehānisms”. “Izglītība un Kultūra”, 1998. g. 7. maijā.)

2. Krievi zaudēšot savu etnisko identitāti. No T. Aršavskas iepriekš teiktā un ne tikai no viņas, bet arī no citu teiktā izriet, ka krievu skolas vairāk esot valstiskuma nesējas. Protams, tā ir. Tikai jautājums ir — kuras valsts valstiskuma nesējas?

Aicinot palīgā Krievijas valsts prezidentu, deputātus, izmantojot Krievijas valstij svētus lozungus, piemēram, “Krievu skolas ir mūsu Staļingrada!”, tiek skaidri parādīts, kuras valsts valstiskumu tās mēģina aizstāvēt. Tātad — par nacionālām skolām krievu skolas nevar būt, arī par Latvijas valsts skolām tās negrib kļūt, tātad tās grib saglabāt ekonomisko piesaisti Latvijai, bet ideoloģisko — Krievijai. Bet identitāti nodrošina krievu valodas pašpietiekamība, ko pastāvīgi atražo.

3. Skolotāji kārtīgi neprotot latviešu valodu, jo valsts nav pietiekami rūpējusies par viņu valodas zināšanām. Pat jau pieminētā ANO komiteja aicina būt elastīgiem pret reformā iesaistītiem cilvēkiem.

Kā tad īsti ir ar skolotāju valsts valodas zināšanām?

Kāda ir viņu attieksme pret valsts valodu, kas ir Latvijas valstiskuma pazīme? Jo pats par sevi saprotams, ka nevar iemācīties valodu, ja to nevēlas mācīties.

Šeit atgādinu tikai dažus faktus.

Pirmkārt, 1992. gada Ministru Padomes nolikumā par valsts valodas prasmes atestāciju skolotājiem bija noteikta 3.

valsts valodas prasmes pakāpe. Izglītības ministrija noteica skolotājiem 2. valsts valodas prasmes pakāpi, un tas bija pretrunā ar nolikumu. Turklāt jau 1992. gada septembrī skolotāji bija vieni no pirmajiem, kas pieprasīja atestācijas pagarinājumu. Tikai 1996. gadā IZM izdeva rīkojumu, kas noteica skolotājiem 3. valsts valodas prasmes pakāpi atbilstoši MP nolikumam, pagarinot vienai skolotāju daļai atestāciju vēl līdz 1997. gadam, bet otrai daļai — līdz 1998. gada 1. septembrim.

Izglītības valsts inspekcija jau 1997. gadā ierosināja “veikt pedagoģisko darbinieku valsts valodas prasmes pāratestāciju, jo 1992. un 1993. gadā novērtētā prasmes pakāpe neatbilst reālajām zināšanām pašreiz. Lielākā daļa skolotāju laikā no 1992. līdz 1997. gadam tā vietā, lai pilnveidotu valodas zināšanas, nav valodu lietojuši, un tāpēc arī viņi neprot un nerunā [latviešu valodā], viņiem nav valodas vārdu krājuma un gramatikas zināšanu”. (Izglītības

valsts inspekcija, 1997. g. 17. janv.). Tie, kam atkārtoti bija jākārto valsts valodas atestācija, 1997. gadā iesniedza lūgumu pagarināt atestāciju, ko ministrija arī atļāva.

Daugavpilī atestācija tika pagarināta līdz 1999. gada 1. jūnijam. Tātad valodas apguvei skolotājiem bija atvēlēti vismaz seši septiņi gadi (presē spekulatīvi tika apgalvots, ka skolotājiem 3. valsts valodas prasmes pakāpe jāapgūst divos gados), neskaitot tos trīs gadus, kopš Valodu likuma pieņemšanas brīža 1989. gadā, kad, protams, arī neviens negaidīja, ka tas sāks darboties.

Tātad laika, kas nepieciešams valodas apguvei, manuprāt, bija gana, lai iemācītos Latvijas valsts valodu.

Un par valsts elastību attieksmē pret skolotājiem arī sūdzēties nevajadzētu.

Otrkārt, skolotājiem neesot naudas, par ko apmeklēt kursus. Bet jau septiņus gadus LVAVP (Latviešu valodas apguves valsts programma) nodrošina bezmaksas kursus skolotājiem. Kā tas nākas, ka no 19 190 cittautu mācību iestādēs strādājošo pedagogu 2200 pedagogi latviešu valodu jau līdz 1998. g. bija apguvuši LVAVP kursos, LVAVP ar katru gadu savu jaudu arvien vairāk un vairāk palielināja, nodrošinot iespēju mācīties visiem pedagogiem, kas tādu vēlēšanos bija izteikuši (“Diena” 1998. g. 13. jūl.), bet skolotāji joprojām slikti protot latviešu valodu vai arī trūkstot skolotāju, kas varētu mācīt latviešu valodā. Kā lai komentē faktu, ka no 70 skolotājiem, kuri apguvuši Sorosa fonda finansēto kursu, tikai 5 pedagogi bija gatavi pasniegt savu priekšmetu latviešu valodā?

Treškārt, skolotājiem šķita nepiemērota metodika, kas tika izmantota Latvijā tajā laikā, kad tika pieņemts Valodu likums, taču bija arī tāda metodika, kas tika uzskatīta par pietiekami labu, lai apgūtu latviešu valodu kaut vai kā svešvalodu, un to savulaik atzinīgi novērtēja kolēģi pat Maskavas universitātē, kas nodarbojās ar krievu valodas mācīšanu ārzemniekiem.

Valodas “implantu” gan nav

Vienīgais, ko Latvijas valsts nav izdarījusi — nav iegādājusies valodas “implantus”, kas ļautu bez mācīšanās saprast valodu. Tāpēc ceru, ka IZM un pašvaldības veiks pārdomātu kadru politiku.

4. Skolēni neesot gatavi mācīties valsts valodā, piemēram, eksaktos priekšmetus. Vieglāk esot mācīties dzimtajā valodā. Protams, mācīties dzimtajā valodā ir vieglāk. Tomēr, ja trīs priekšmeti tiek apgūti jau valsts valodā, kāpēc nav iespējams mācīties vēl divus priekšmetus valsts valodā? Bet varbūt tomēr tieši apstāklis, ka latviešu valoda nav labi apgūta pamatskolā un ir cerība vidusskolu kaut kā nomuļļāt, ir tas dzinulis, kas liek jauniešiem labprātīgi iziet ielās?

Un, ja ir patiesība, ko apgalvo J. Pliners un V. Buhvalovs, ka 51,4% pamatskolas beidzēju 2002./2003. mācību gadā nokārtojuši valsts valodas eksāmenu vāji (saņemot par zināšanām tikai no 1 līdz 6 ballēm) (“Februāra tēzes”. “Čas” 2004. g. 5. februārī), — tad tas kārtējo reizi apliecina, ka latviešu valodas apgūšana tikai latviešu valodas stundās Latvijas pašreizējā valodas situācijā cerētos augļus nenesīs un vienīgi šī reforma palīdzēs sasniegt tos politiskos mērķus, kas noteikti Valsts valodas likuma 1. pantā, proti, nodrošināt: 4) mazākumtautību pārstāvju iekļaušanos Latvijas sabiedrībā, ievērojot viņu tiesības lietot dzimto valodu vai citas valodas un 5) latviešu valodas ietekmes palielināšanu Latvijas kultūrvidē, veicinot ātrāku sabiedrības integrāciju.

Politiskā provokācija — tieši tagad

Ažiotāža ap izglītības reformu ir mākslīgi uzkurināta; pret to varēja uzstāties jau 1995. gadā, kad tika pieņemta reformas pamatnorma, pret to varēja uzstāties, kad vidusskolā sāka trīs priekšmetus mācīt latviešu valodā. Bet pret to sāka cīnīties tikai tagad, kad Latvija var reāli kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti. Politiskā atbildība par skolēnu izvešanu ielās, bet etnisko konfliktu gadījumos arī kriminālatbildība ir jāuzņemas tiem, kas veic labi apmaksātu politisku provokāciju pret Latvijas sabiedrību, jo “konfrontācijas briesmas var radīt nevis mononacionālā tendence, bet nacionālistiski pārspīlējumi, kā arī pretestība kopnacionālajai virzībai, centieni veidot divkopienu valsti” (L. Dribins), ko reformas pretinieki arī veic.