Atslēgvārdi:

Izglītības pieejamība - vienlīdzība tiesībās, nevienlīdzība skolās 4

Ko nozīmē vienlīdzīga pieeja izglītībai daudzveidīgā sabiedrībā? Šis jautājums apspriests diskusiju sērijas “Mazākumtautību izglītības un starpkultūru izglītības nākotne Latvijā” noslēguma sarunā.

Iesaki citiem:

Sarunā piedalījās: Guntis Vasiļevskis un Evija Papule no Izglītības un zinātnes ministrijas,
Brigita Šiliņa no Latviešu valodas apguves valsts aģentūras (LVAVA),
Jeļena Matjakubova no Rīgas domes Izglītības, jaunatnes un sporta departamenta,
Elīna Falkenšteina no Rīgas Ebreju vidusskolas,
Katrīne Pļaviņa no Latvijas Skolēnu padomes valdes,
Tatjana Liguta no Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes,
Dace Lukumiete no Latvijas cilvēktiesību un etnisko studiju centra,
Marija Golubeva, PROVIDUS vadošā pētniece.

Marija Golubeva, PROVIDUS vadošā pētniece: Jautājums, par kuru šodien diskutēsim – kas ir vienlīdzīga pieeja izglītībai? Vai tā ir vienkārši iespēja visiem bērniem tikt uzņemtiem valsts skolās, vai arī tā ir iespēja visiem skolas vecuma bērniem saņemt vienlīdz kvalitatīvu pamatizglītību vai vidējo izglītību? Praktiskā vienlīdzība ir grūtāk sasniedzama, ne kā likumā ierakstītā vienlīdzība. Kas nodrošina vienlīdzīgu pieeju izglītībai? Vai tas ir vienāds izglītības saturs, vai tomēr ir nepieciešama izglītības politika, kas sistemātiski salīdzina dažādu sociālo grupu sasniegumus izglītībā un pieliek īpašas pūles, lai kompensētu faktiskās nevienlīdzības situācijas?

Kāpēc es vispār piedāvāju par šo tēmu runāt Latvijas kontekstā? Kad notika masveida protesti pret mazākumtautību skolu reformu, varēja redzēt, ka vissvarīgākā motivācija daudziem cilvēkiem, kas protestēja, bija bažas par viņu bērnu vienlīdzīgu pieeju kvalitatīvai izglītībai. Izglītības politikas veidotājiem tas jāņem vērā[1].

Ģirts Salmgriezis: Ko nozīmē vienlīdzīga pieeja, un vai tā Latvijas izglītības sistēmai ir vajadzīga? Kāpēc gan jānodrošina visiem vienlīdzīgas iespējas, jo mērķa grupas ir daudz un dažādas un atrast katram savu pieeju ir ļoti grūti?

Katrīne Pļaviņa, Latvijas Skolēnu padomes valde: No skolēnu viedokļa vienlīdzīga pieeja izglītībai bez šaubām ir nepieciešama. Arī no mūsdienu filozofijas aspekta individuālā attīstība ir ļoti svarīga, un kā var attīstīt individualitāti, ja visa izglītība balstās uz līdzekļiem, kas nav elastīgi?

Ģ. Salmgriezis: Jūsu atbilde ir tāda vispārīga, skats caur puķēm uz saulaino nākotni. Kā Jūs pati reāli saprotat, kas ir vienlīdzīga pieeja?

K. Pļaviņa: Vienlīdzīga pieeja ir iespēja katram indivīdam attīstīties sev labā un patīkamā veidā. Piemēram, ja es vēlos strādāt sabiedrisko darbu kaut vai tajā pašā skolēnu domē, tad tas būtu jāatzīst kā viens no maniem priekšmetiem stundu sarakstā un par to man varētu būt atzīme vai punkti, jebkas, kas to atzīst par labu.

Brigita Šiliņa, Latviešu valodas apguves valsts aģentūra (LVAVA): Vienlīdzīga pieeja ir tad, kad ir formulēti vienādi standarti un prasības, beidzot zināmu klasi, kā arī ir apmēram vienādi eksāmeni. Tagad mēs varētu runāt par vienotu izpratni - kādā pakāpē mēs izprotam vienlīdzīgu pieeju un kādā pakāpē gribam to panākt. Varētu teikt, ka mums jau viss ir kārtībā, bet, raugoties atkal no cita viedokļa, mums ir pietiekami daudz problēmu. Par ko jāsatraucas? Manuprāt, par to, ka mūsu izglītības sistēma patiešām sadalās latviešu un krievu skolās. Tātad ir jāmeklē, kur tur ir nevienlīdzīga pieeja, kas rada spriedzi vai stresu. Man ir ne tikai aizdomas par stresu, bet vienā otrā gadījumā tas pat ir ļoti labi redzams, piemēram, demonstrējot uz ielām.

Guntis Vasiļevskis, Izglītības un zinātnes ministrija: Varam runāt par divām vienlīdzīgās pieejas interpretācijām: no cilvēktiesību viedokļa un kā tiesiskā jēdziena. Tas, ka izglītības programmas ir ar dažādām mācību valodām, nenorāda ne uz kādu nevienlīdzīgumu tiesiskā izpratnē. Latvijas izglītība atbilst ļoti daudziem labākajiem pasaules paraugiem, kas garantē šo vienlīdzīgo pieeju. Tur, kur vienlīdzīga pieeja klibo, iespējams, ka indivīdam nav pietiekoši apstākļi, lai īstenotu savu izvēli. Viņš dzīvo sliktā ģeogrāfiskā vietā un nevar izvēlēties mācīties kādā citā skolā. Bet tas nenozīmē, ka nav tiesības, kas garantē vienlīdzību. Mēs šeit runājām par to, kā īstenojas dažādu mācību valodu programmu ieviešana, un tam ar vienlīdzīgumu, manuprāt, nav nekāda sakara. Kas attiecas uz vienlīdzīgumu, ir veikti daudzi starptautiski pētījumi, un viens no pasaulē visatzītākajiem ir t.s. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) veiktais pētījums. Pirmais pētījums bija 1999.gadā, otrais 2004.gadā, kur būtiskākais nav tas, ka Latvija no 38. vietas nokļuva uz 22., bet gan tas, ka, ja 1999.gadā bija būtiskas atšķirības starp Rīgu, lielajām pilsētām un mazpilsētām, tad pašreiz tādu nav. Tagad mazpilsētās var iegūt tikpat kvalitatīvu izglītību kā Rīgā, jo mazpilsētu skolu vidējo rezultātu statistika vairs neatšķiras no Rīgas rezultātiem. Saglabājas atšķirības starp lauku un Rīgas skolām. Lai to mazinātu, valsts politikai ir jāveic papildu aktivitātes.

M. Golubeva: Par tiesiskuma aspektu - es uzskatu, ka šodienas diskusija galīgi nav par tiesību aktiem, kas nodrošina vienlīdzību, bet drīzāk par to, kā izglītības sistēma tiek vadīta, lai praksē nodrošinātu šo vienlīdzīgo pieeju. Kas attiecas uz minēto pētījumu un mazpilsētu skolām, tur izteiktā sasniegumu atšķirība ir redzama starp latviešu un krievu skolām.

G. Vasiļevskis: Mēs tagad atkal nediskutējam par tiesisko vienlīdzību un pasākumiem, kas tiek ieguldīti, lai garantētu šo vienlīdzīgi tiesisko pieeju, bet gan par atšķirībām, kas ir starp dažādām vēsturiski radušos skolu grupām. Kas attiecas uz atsevišķām mazākumtautību skolām, es piekrītu, bet tur jau arī ir pavisam cits izskaidrojums. Mazpilsētās lielākā daļa mazākumtautību iedzīvotāji izvēlas saviem bērniem izglītību latviešu valodā.

Ģ. Salmgriezis: Ikdienā savā darbā esmu saskāries ar to, ka mūsu valsts ir brīnišķīga zeme, kurā valdība izstrādā daudz un dažādas programmas. Vispārējā līmenī tiek atzīts, ka ir nepieciešama daudzveidīga izglītība, un to var izlasīt arī sabiedrības integrācijas programmā. Cik daudz ikdienā un realitātē IZM domā par saviem skolotājiem un skolēniem? Vai visi mācību materiāli ir atbilstoši dažādām mērķauditorijām un vai tiek ņemts vērā, ka ne visi mācās savā dzimtajā valodā un ka ne visiem mājās ir vienāda kultūrvide?

Elīna Falkenšteina, Rīgas Ebreju vidusskola: Visām skolām – gan tiem, kas mācās latviešu, gan nelatviešu valodā – ir vienādi mācību programmu standarti, līdz ar to it kā iespējas ir vienas un tās pašas. Tomēr minoritāšu skolām realizēt to pašu stundu skaitu pēc oficiālās programmas ir ļoti grūti. Piemēram, mūsu skolā mūzikai veltīta bija tikai viena stunda nedēļā, jo to otru stundu mums vajadzēja nacionāliem priekšmetiem. Tagad visā Latvijā ieviests mācību plāns, kur pamatskolā mūzikai ir atvēlēta viena stunda nedēļā. Sakiet, lūdzu, no kurienes lai tagad ņem stundas nacionālajiem priekšmetiem? Ja cilvēki atsūta savus bērnus uz nacionālo skolu, tad viņi grib dabūt labu un kvalitatīvu izglītību Latvijas un varbūt pat pasaules mērogā un noteikti arī nacionālo identitāti veicinošu izglītību. Tagad mums iznāk tā, ka tos priekšmetus, kurus normālas skolas apstākļos mācās 6 vai 5 stundas, mēs mācāmies 2 vai 3 stundas. No vienas puses, mums vienlīdzība it kā tiek piedāvāta, bet, no otras puses, tas ir liels stress un liela slodze gan bērniem, gan skolotājiem.

G. Vasiļevskis: Valsts vienmēr saglabās iespēju kādai interešu izglītībai dažādām grupām. Tā kā skolas programma sastāv no trim daļām, kuras apmaksā valsts budžets, jautājums par stundu skaita palielināšanu ir ļoti sarežģīts. Līdz šim nacionālas skolas ir varējušas variēt ar šīm trim daļām un atrast vietu savas nacionālās identitātes kopšanai.

Tatjana Liguta, Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāte: Man ir jautājums – vai vienlīdzīga pieeja un vienota izglītības sistēma ir viens un tas pats, vai tās tomēr ir dažādas lietas? Varbūt vienlīdzīga pieeja nozīmē, ka skolām ir jābūt ļoti daudzveidīgām? Es domāju, ka ir cilvēki, kuri grib, lai bērni mācītos kopā ar bērniem, kam ir cita dzimtā valoda, un ir arī tādi, kuri ir pārliecināti, ka bērniem ir jāmācās atsevišķi, jo citādi viņi nevarēs kopt savu identitāti. Kā var savienot divas mācību valodas, un kādām valodām tām jābūt? Viena ir valsts valoda, bet kas ir tā otra – mazākumtautību valoda vai kāda svešvaloda? Mums vēl nav tādas latviešu skolas, kur latviešu bērni kā otru ņemtu kādu mazākumtautību valodu, bet laikam jābūt arī tādām skolām. Ja mēs runājam par vienotu izglītības sistēmu, ir jābūt vienotiem standartiem par to, kas bērniem ir jāapgūst, bet kā to visu sasniegt, un cik procentiem jābūt kādā valodā – tur skolām jādod lielāka brīvība.

Evija Papule, Izglītības un zinātnes ministrija: Vienlīdzīgu pieeju izglītībai var skatīties no diviem aspektiem: no etniskā un sociālā aspekta. Latvijai būtu ļoti daudz kas veicams sociālajā integrācijā, lai iekļautu bērnus ar uztveres problēmām vai ar kādām citām īpatnībām un radītu viņiem reālu iespēju mācīties kopā ar citiem bērniem, kam nav šādu problēmu.

Ja runājam par valodas lietām, turpināšu Ligutas kundzes teikto par skolu fleksibilitāti. Ja mēs paskatāmies uz mazākumtautību izglītības programmu 1.-9. klasē, tad šobrīd lielāku brīvību nemaz nevar iedomāties. Ministrija nevienā normatīvā aktā vai dokumentā nav noteikusi, ko nozīmē bilingvālā izglītība. Tieši otrādi – skolu izvēle par to, cik daudz mācīt latviski, cik daudz mazākumtautību valodā, ir viņu pašu rokās.

Ģ. Salmgriezis: Laikrakstā “Diena” nesenā publikācijā bija runa par čigānu izglītību. Tur tika secināts, ka valstī ir nepieciešami īpaši pasākumi čigānu izglītības līmeņa celšanai.

G. Vasiļevskis: Tā šobrīd Latvijai ir ļoti provokatīva tēma. Čigānu bērniem ir pilnīgi tādas pašas tiesības kā pārējiem, un procents no Latvijā reģistrētajiem čigāniem, kuri to izmanto, ir nesalīdzināmi augstāks, nekā citur pasaulē (jo mums vispār 95% čigānu bērnu ir reģistrēti izglītības iestādēs). Ja mēs salīdzinām situāciju, kāda tā bija 90.-to gadu vidū, un progresu, kāds šinī jautājumā ir panākts, tad tas ir paraugs, kā to sasniegt.

Dace Lukumiete, Latvijas cilvēktiesību un etnisko studiju centrs: Es noteikti nedomāju, ka tas ir provokatīvs jautājums, jo segregācija atsevišķās čigānu klasēs notiek visās vietās, kur čigāni tiek pārstāvēti diezgan nopietnā apjomā, un šo klašu un mācību satura izvērtēšana nav veikta oficiālā līmenī. To, kas tika atklāts pētījumā par čigānu situāciju Latvijā, diemžēl nekādā gadījumā nevar uzskatīt par labu piemēru Eiropai.

Ģ. Salmgriezis: Ja pieņem, ka tā ir realitāte, tad tas ir akmens IZM dārziņā. Uz papīra jau čigānu izglītība Latvijā notiek, bet realitāte ir pavisam cita.

G. Vasiļevskis: Ir divi aspekti. Ministrija protestēja pret šo pētījumu, sazinoties arī ar čigānu biedrību, kas, cik man zināms, arī bija protestējusi. Izglītības sistēmā strādā 47 000 pedagogu, kuri ir dažādi. Var būt individuāli gadījumi, kas noved līdz vienai otrai nekritiskai rīcībai. Nenoliedzu atsevišķus gadījumus, bet kopā šādu jautājuma traktēšanu es negribētu pieņemt. Otrs aspekts - IZM neīsteno nevienu mācību stundu. To īsteno pašvaldību pieņemti pedagogi, izmantojot tās tiesības, ko IZM garantējusi.

E. Papule: Ko Jūs saprotat ar jēdzienu “čigānu klase”? Kas tas ir dabā?

D. Lukumiete: Šīs klases tā tiek sauktas dažās skolās. Mūsu apmeklētajās pilsētās, kur dzīvo nopietns daudzums čigānu, šīs klases tiek veidotas uz šo cilvēku etniskās piederības pamata. Piemēram, Ventspilī skolotāji apzina bērnus, kas, pēc viņu domām, ir čigāni, un, tuvojoties laikam, kad ir jāpierakstās klasē, viņi apmeklē šo bērnu vecākus. Ventspilī ir vakarskola, un tur ir vairākas čigānu klases; Tukumā ir atsevišķa klase, kur viņiem notiek mācības otrajā maiņā; Sabilē tā ir atsevišķa klase, kur mācās tikai čigānu bērni. Skolotāji apgalvo, ka viņi mācās pēc vispārējās izglītības programmas, bet praksē reizēm viņi pasaka: “Nu, mums nav angļu valodas, jo tas varētu arī neatbilst viņu līmenim.”

E. Papule: Es jautāju tāpēc, ka, ja atbilde būtu viennozīmīga, tad Jūs teiktu tā: atsevišķā klasē sēž 15 bērni un mācās atsevišķi visus priekšmetus. Tā bija sākumskolas klase, un, protams, ka tur viens skolotājs māca vairākus priekšmetus vienai konkrētai klasei. Tas nav par pamatu apgalvojumam, ka tā ir segregācija vai īpaša čigānu nodalīšana, jo tieši čigāni bija izteikuši iebildumus un noraidīja piedāvājumu veidot čigānu skolu. Šī forma, kāda pastāv Ventspilī un, iespējams, arī Tukumā, ir čigānu biedrības atbalstīta. Skolotāja, kura pašvaldības vietā ir apstaigājusi attiecīgo rajonu, ir apjautājusies vai kā citādi iedarbojusies uz vecāku apziņu pretēji kultūras tradīcijām, ka tomēr bērniem ir jāiet skolā. Angļu valoda viņu plānā 3.klasē neparādās, jo viņiem ir savas divas valodas, un ir vairākas citas problēmas.

G. Vasiļevskis: Cik liels procents no visiem čigānu bērniem līdz 18 gadu vecumam ir atsevišķās, ja nemaldos piecās, čigānu klasēs? Tad izkrīt apgalvojumi par visiem pārējiem, no kuriem vismaz 70% ir integrēti izglītības sistēmā. Teikt, ka Latvijā pastāv zināma šīs grupas segregācija un īpaša diskriminācija, ir nekorekti.

E. Falkenšteina: Mūsu skola trīs vai četrus gadus draudzējas ar Sabiles vidusskolu. Mēs braucām tur uz konferencēm un redzējām, kā pa četriem gadiem izauga bērni. Pēdējā konferencē čigānu bērni uzstājās ar lieliskiem referātiem. Pirmo gadu, kad mēs aizbraucām, tur bija izlīdzināšanas klase - pirmajā klasē mācījās bērni vecumā no 7 - 17 gadiem. Tie bērni pat ārēji sāk izskatīties pavisam citādi, kaut gan skolai arī ir visādas problēmas.

E. Papule: Es ne velti prasīju, ko Jūs saprotat ar jēdzienu “čigānu klases”? Tātad Jūs runājat par 1.-4. klasi un ignorējat, kāda izglītības forma ir sākumskolā, un kāpēc skola šīs klases izdala atsevišķi. Strādā viens skolotājs. Kāpēc tieši šis skolotājs - latviete ir iemācījusies čigānu valodu, un viņa visu laiku uzsver, ka čigānu valodas apguvei viņa nevar dabūt nevienu čigānu, kas varētu strādāt un kam arī būtu likuma prasībām atbilstoša izglītība. Tātad šī segregācija nenotiek, bet gan tiek izmantota kā forma izglītības sistēmā. Vai varat apgalvot, ka ir atsevišķas 5., 6., 7., 8. un 9. klases?

D. Lukumiete: Ventspilī ir 5. un 6. klase, kur viņi mācās atsevišķi.

E. Papule: Es esmu redzējusi, ka viņi daudzus priekšmetus mācās kopā. Otrkārt, nepieciešams, ka pirmajās klasēs mācās 7-8 gadus veci bērni, nevis dažāda vecuma. Nolieciet parastā pirmajā klasē 14 -gadīgu bērnu un pajautājiet, vai viņam tur ir labi un vai šajā gadījumā tā ir segregācija vai vienlīdzīgas izglītības pieejamības nodrošināšana.

D. Lukumiete: Protams, ka šajās skolās skolotāji veic savu darbu. Tomēr runājot par to, ka tā ir čigānu izvēle un ka to atbalsta čigānu biedrības, ir jāatceras, ka rezultāti par izglītības līmeni nav diez cik iepriecinoši. Pusei Latvijas čigānu ir tikai četru klašu izglītība. Tad ko mēs runājam par labo praksi, un kādu labu pieredzi mēs varam rādīt citām Eiropas valstīm?

Ģ. Salmgriezis: Kāds ir Jūsu risinājums?

D. Lukumiete: Protams, ka noteikti nav vajadzīga atsevišķa skola. Čigānu vecāki labprāt sūtītu bērnus uz latviešu skolām, bet viņi baidās. Darbojas arī faktors, ka čigānu klasēm bieži vien arī pusdienas par brīvu.

Ģ. Salmgriezis: Tas ir labi, ka pusdienas ir par brīvu, tas nozīmē, ka sabiedrības daļa būs paēduši.

D. Lukumiete: Bet vai tad tā ir vienlīdzīga pieeja?

G. Vasiļevskis: Apskatīsim vecumposmu – obligātās izglītības vecumu, t.i. vecums līdz 18 gadiem, un salīdzināsim šī vecuma izglītotības pakāpi ar to, kāda bija pirms 7-8 gadiem. Šajā intervālā čigānu izglītotības kāpums septiņos gados ir visstraujākais no visām Eiropas valstīm.

Vita Tērauda, PROVIDUS direktore: Šajā sarunā mēs paši ilustrējām ļoti daudzas mūsu izglītības sistēmas problēmas. Man ir vairāki komentāri. Pirmais par to, vai šajās čigānu klasēs ir vai nav segregācija. Es uzskatu, ka ir. Mēs varam strīdēties par uzspiestu vai brīvprātīgi gribētu segregāciju, bet tāda ir.

Ģ. Salmgriezis: Varbūt Jūs varētu šajā sakarā minēt kādu citu valsts piemēru, kur šī problēma ar čigāniem izglītības jomā ir veiksmīgi atrisināta, un kā tā ir risināta?

V. Tērauda: Šeit nav jautājums par gataviem risinājumiem, bet gan par to, kā integrēt bērnus izglītības sistēmā tā, lai tas ir individuāli izdevīgi pašam bērnam un viņa izglītības līmeņa sasniegšanai. Diemžēl tieši Austrumeiropā mēs varam skatīties uz ļoti daudziem negatīviem piemēriem attiecībā uz čigānu kopienām. Rietumeiropā arī ir šīs pašas problēmas, bet tad ir jāpaskatās uz izglītības sistēmu kopumā. Ir jautājums par to, kā Latvija tiks galā ar šiem cilvēkiem, bet ar individuālu pieeju. Es izvirzu šādu analoģiju - ja latviešu skola tā vietā, lai uzņemtu jaunieti ar dzimto krievu valodu, iebīdītu šo jaunieti krievu klasē, tad saruna šeit būtu daudz savādāka. Čigānu klases no segregācijas aspekta ir pretrunīga lieta. Savā laikā čigānu klašu izveidošanu atbalstīja gan Sorosa fonds, gan IZM sistēmas, pirmkārt, jau tāpēc, ka pašā čigānu sabiedrībā bija vēlme izmēģināt šādus risinājumus. Es neuzskatu, ka tas ir labs risinājums. Arī tas, ko Dace un viņas kolēģi savā pētījumā atklāja, ir, ka ne visas situācijas ir brīvprātīgas vai arī, ka ne visi vecāki jūtas, ka tā situācija ir brīvprātīga.

E. Papule: Runājot par vienlīdzīgas izglītības iespējamību un pieejamību Latvijā, es redzu šobrīd divas problēmas. Vienu ieskicēja Elīna Falkenšteina, runājot par slodzes stundu skaita palielināšanu. Bet šeit es redzu risinājumu, par ko mēs esam sākuši runāt ar vairākām pašvaldībām. Pašvaldība neatbild tikai par jumtiem, logiem, galdiem utt. Pašvaldībai, ja tās pārvaldībā ir vairākas skolas, kur mācības notiek arī citā valodā, no budžeta ir jāatvēl finansējums mazākumtautību kultūras attīstībai. Otrai problēmai mums nav šobrīd risinājuma: ja imigrantu, viesstrādnieku, patvēruma meklētāju vai kādu citu bērni nerunā ne latviski, ne krieviski, šobrīd 6.-7. klasē uz diviem gadiem ir jāatrod vieta kādā no Rīgas skolām, un tā nebūs starptautiskā skola. Vai Jūs varat man ieteikt kādu? Lūk, tā ir problēma!

Ģ. Salmgriezis: Kā Jūs redzat izglītības sistēmu Latvijā pēc desmit gadiem? Vai tajā būs joprojām latviešu un krievu skolas? Vai arī nav paredzama skolēnu dalīšana pēc etniskā principa, un tas vairs nebūs tik aktuāli? Varbūt būs tiesības izvēlēties mācību programmas pēc individuālas pieejas?

E. Papule: Pēc desmit gadiem – tas ir par ātru. Pēc divdesmit gadiem es redzu tādu skolu, kur mūsu skolēniem un skolotājiem pat nenāktu prātā izmantot kaut kādas piespiedu metodes, lai motivētu kādu mācīties; kur skolēni ar skolotājiem vienotos par to, kas viņiem ir vairāk nepieciešams, 50% atstājot obligātajai izglītībai, bet pārējos 50% padziļinātai interesei par kādu tēmu. Pēc 20 gadiem es gribētu redzēt citu modeli skolotāju un skolēnu sadarbībā. Viens no bremzējošiem faktoriem demokrātiskām izmaiņām, t.sk. metodikas jautājumos, ir vecāki ar vienu teikumu – kad es gāju skolā, tad bija tā.

1998.gadā uzrakstītajā Izglītības likumā nav termina “latviešu” vai “krievu” skola, bet gan termins “izglītības programma”. Nevaru piekrist dalījumam “krievu-latviešu,” ko mēs paši kultivējam, lai būtu vienkāršāk saprast. Jau šobrīd ir skolas, kas piedāvā vairākas izglītības programmas. Viena iespēja ir mācīties izglītības programmu, kuru apgūst valsts valodā, otra iespēja – mācīties divās valodās jeb mazākumtautību izglītības programmu. Es redzu, ka pēc desmit gadiem vecāki varēs ieraudzīt šo izvēli realitātē - uz vecāku vēlmi, lai viņu bērniem būtu iespēja mācīties latviski un kādā svešvalodā, skola atbildēs: jā man ir 30 vecāku pieprasījums un mums ir skolotāji, kuri var strādāt latviski-angliski. Ja vecāki teiks, ka viņi grib, lai viņu bērni izglītību iegūst gandrīz monolingvāli jeb valsts valodā, tad skola teiks “jā”. Ir jāsaprot, ka visas skolas nekad visu vienādi nepiedāvās.

V. Tērauda: Nākotne Latvijā ir jāveido tā, lai izvēle, kurā skolā iet, nav atkarīga no etniskās piederības, dzimtās valodas un valodas vides, bet no tā, ko bērns kopā ar saviem vecākiem nolemj, ko viņš grib iemācīties. Es nedomāju, ka Latvijai nākotnē ir vajadzīgas monolingvālās valsts skolas, jo katram bērnam Latvijas sabiedrībā ir jāspēj runāt vairākās valodās. Ja tā nebūs, Latvijai nav nākotnes.

Jeļena Matjakubova, Rīgas domes Izglītības, jaunatnes un sporta departamenta speciāliste: Kādu skolu es gribu? Varbūt es gribu mazliet citu nostāju sabiedrībā. Kad es biju Dānijā, pārsteidzošs bija fakts, ka tur 25 vecāki varēja dibināt savu skolu ar savu programmu. Redzēju, ka tur ir īsta demokrātija. Ministrijas ir ļoti maz iekļautas mācību procesā, un tikai 9.klasē, t.i. pamatskolā, viņi novērtē bērniem zināšanas un viss. Tāda sistēma ir iespējama. Vajag izglītot, pirmkārt, balstoties uz brīvas izvēles principu, un tikai tad, lai nāk ministrijas vai pašvaldības loma.

T. Liguta: Nacionālās valodas ir ļoti sarežģīts jautājums. Tagad ir paredzēts, ka bērni no mazākumtautību skolām 12.klasē liks līdzīgu latviešu valodas eksāmenu tam, kādu liek latviešu bērni, kuri mācījušies 12 gadus latviski. Manuprāt, nav korekti izvirzīt tādas pašas prasības.

B. Šiliņa: Es saprotu Jūsu bažas pa vienoto eksāmenu, un ka tur var rasties daudzas problēmas. Bet, piemēram, augstskolas iestājeksāmenos, kad tādi bija, krievu skolu beidzēji latviešu valodas iestājeksāmena testu kārtoja labāk. Latvieši jau nemaz latviešu valodu vidusskolā tā rūpīgi nemācās, viņi ņem vairāk literatūru.

V. Tērauda: Es sniegšu ļoti personīgu viedokli. Ja kāds man būtu prasījis, kādai jābūt izglītības reformai Latvijā, es teiktu, ka ir vajadzīgas divas lietas. Pirmkārt, nepieciešams vienots eksāmens, latviešu valodā visos priekšmetos, vidusskolu beidzot. Otrkārt, būtu vajadzīgs datums pietiekami tālu uz priekšu, kad šis eksāmens stājas spēkā visiem. Pietiekami tālu uz priekšu tāpēc, lai visa sistēma varētu pielāgoties šai prasībai un nodrošināt bērniem to, kas viņiem ir vajadzīgs. Cits jautājums ir - vai sistēma ir pietiekami labi sagatavota šim brīdim? Es domāju, ka diemžēl nē, un skolām, skolotājiem, it īpaši bērniem, kuri pirmo reizi stāsies šāda eksāmena priekšā, būs grūti. Tikai tāda uz rezultātu orientēta mēraukla var sniegt mums informāciju par to, ar kādām sekmēm strādā mūsu izglītības sistēma un ar kādām sekmēm katrs bērns tiek galā ar uzdoto.

K. Pļaviņa: Diemžēl skola daudzās nozīmēs nav demokrātiska. Desmit gadu laikā mēs varētu panākt kaut vai to, ka skolēni elementāri piedalās saimnieciskā un mācību darba plānošanā. Tādas skolas, kur skolotāji, skolēni un skolas personāls ir pilnīgi vienlīdzīgi demokrātijas vislabākajā izpratnē, ir ne tikai Dānijā, bet arī Norvēģijā un citur - tad tas būtu brīnišķīgi. Es varētu piebilst, ka pārejas laikā uz multilingvālu izglītību būtu ļoti jauki, ja laicīgi noreaģētu cilvēki gan no ministrijas, gan no LU un citām pedagogu izglītības iestādēm, jo es nezinu, vai tiek apmācīti skolotāji, kuri reāli var strādāt vairākās valodās. Ja nē, es ceru, ka tas tiks izdarīts, lai viss ietu uz priekšu.

M. Golubeva: Ņemot vērā mūsu iedzīvotāju daudzumu un sastāvu, ja gribam Latvijā panākt nopietnu attīstību, mums katrs iedzīvotājs ir jāuztver kā ļoti īpašs objekts izglītībai, kuram patiešām jāsniedz pēc iespējas lielākas iespējas izglītoties un attīstīties. Varbūt mēs varētu šo izglītības attīstības plānošanu risināt kaut kā citādāk, piemēram, vairāk izmantot citu valstu pieredzi, piesaistot kvalificētus konsultantus no ārvalstīm? Ja mēs to negribam, ir jāatrod citi ceļi, bet kaut kas jādara, lai nekļūtu par mazkvalificētu kontingentu Eiropā. Es ceru, ka pēc 10 vai 15 gadiem Latvijas izglītības sistēma būs elastīgāka - būs lielāka orientācija uz rezultātu, nevis procesa nemitīga kontrolēšana. Visvairāk es ceru, ka uzskats par to, ka izglītības politika tiek veidota caur tiesību aktiem un ka ar tiesību aktiem vairāk vai mazāk pietiek, būs sen pagātnē, un ka mēs redzēsim uz rezultātu vērstu izglītības politiku.
__________________________________

[1] Referāta “Vienlīdzīga pieeja izglītībai daudzveidīgā sabiedrībā” prezentācija.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

tiina 27.04.2005 11:03
Attieciibaa pret skoleena centreetas pieejas nepiecieshamiibu. Protams, ka taa ir patiesiiba , kas nav jaapamato. Tikai probleema saakas ar sabiedriibas attieksmi pret to. Pirmkaart, vecaaki, ir uzskats, kaartiibai ir jaabuut...Vinjiem visbiezhaak ir vajadziiba kontroleet, liidz ar to prasiiba , lai skolotaajs strikti veerteejumu veic atziimees ( vecaaki bija tiek, kuri pieprasiija 1-3- klasei veerteejumu atziimees). Turklaat vecaakiem visbiezhaak priekshstats par skolu un pedagogjisko procesu saistaas ar savu skolas laiku. Nu apmeeram taa - vaardinjus sveshvalodaas neatprasa, taatad valoda netiek maaciita:)) Tas nekas, ka pashiem biezhi vien ar komunikaaciju sveshvalodaas ir kaa sunjiem .. visu saprot, tikai nerunaa:)) Turklaat skoleenu orienteetu maaciibu organizaacija saistaas ar konstruktiivismu kaa izzinjas arii maciishanas teoriju. Lv pedagogjijas zinatnees par to jau ir aizstaaveetas doktora disertaacijas Ir darbi, kuros teoreetiski pamatota arii reforma. Tikai kaa vienmer koordinaacija starp zinaatni un prakses vajadziibaam nav veiksmiiga. Latvijaa nepastaav zinaatniski peetnieciskais instituuts, kas sistemaatiski un sisteemiski peetiitu izgliitibas politiku. Atseviskji epizodiski peetiijumi var uzraadiit simptomus, tachu nevar izveidot vienotu skatiijumu uz izgliitibas politiku. Reti kura valsts tik vieglpratiigi attiecas pret savu naakotni. Turklaat nedz maciibu satura noteikshanas- maacibu programmu +standartu veidoshana, nedz maaciibu graamatu koncepciju iztraade muusu valstii netiek uzskatiitas par zinaatni. Tad mees varam celt veeju ap sho visu... tikai vai skolotaaji ir mentaali gatavi "atteikties" no savas varas izpausmes un sadarboties ar skoleeniem, koleegjiem un vecaakiem. Vai mees visi esam tik sociaali un kulturaali kompetenti, lai buutu speejiigi uz´kultuuru dialogu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

redakcija 22.04.2005 12:55
Vidzemniekam--

Priecajamies, ka par šo tēmu vēlaties turpināt diskutēt izvērstākā veidā, lūdzu iesūtiet rakstu un mēs izvērtēsim iespēju to publicēt!

Ar cieņu,

Nellija Ločmele,

politika.lv galvenā redaktore

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vidzemnieks 22.04.2005 11:11
Cienījamā Golubevas kundze! Diskusijas kontekstā es gribu runāt tieši ar jums, jo diskusijas tēma, arī referāts ir jūsu prezentēti. Sākumā jūs iezīmējat kā nozīmīgu tieši krievu skolu problēmu, bet diskusija (kāpēc to nevadījāt jūs pati?) aizvirzījās pavisam citā virzienā un ne pie kādiem vispārinājumiem nenonāca, ja neskaita gaišas cerības nākotnē. Šī jūsu ierosinātā tēma ir publicēta portālā blakus un vienlaikus ar Krievu skolu aizstāvības 2.kongresa rezolūcijām un es šis abas tēmas redzu dziļā kopsakarā. Tomēr jautājums kopumā ir tik politizēts un samudžināts, ka īsi runāt par to un tikt pie kādas skaidŗibas nav iespējams. Tāpēc es šeit nevaru izklāstīt lietas būtību. Izdarīšu to atsevišķā rakstā un nosūtīšu to uz adresi redakcija@politika.lv ar lūgumu nodot to jums. Ar cieņu Skolotājs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ligita 20.04.2005 13:53
Ja runā par izglītības pieejamību mūsu skolās, tad nevajag apiet arī visai vienkārši novēršamas nejēdzības, kas apgrūtina šo pieejamību. Piemēram, tāda ir t.s. integrētā dabaszinību apmācība. N.Draudziņas ģimnāzijā, vidusskolā ir tāda apmācība, grib tas skolnieks to, vai negrib. Bet, ja skolnieks direktora represīvās attieksmes dēļ grib mainīt skolu, tad ziniet - Rīgas Centra rajonā nav vairāk nevienas skolas ar tādu "integrēto dabaszinību apmācību", un skolnieks vairāk nevienā citā Rīgas Centra rajona skolā mācības turpināt nevar. Viņam nākas vai nu vienu mācību gadu izlaist, jebšu dzīvot Centra rajonā, bet braukāt uz kāda cita rajona skolu. Šāds risinājums nav pieņemams. Es pievienojos daudzu paziņu viedoklim, ka šī "integrētā dabaszinību apmācība" (interesanti, vai daudziem cilvēkiem vispār ir pirmajā brīdī saprotams, kas aiz tā slēpjas?) ir nepareiza un likvidējama, bet ja nu tomēr kādam derīga, tad vienas skolas ietvaros ir jābūt iespējai izvēlēties arī normālu apmācību.

Saistītie raksti