Atslēgvārdi:

Izglītības krāsa – daudzveidība 0

Pētījuma “Dažādības integrācija valsts vispārējās izglītības sistēmā” recenzija

Iesaki citiem:
L ose 255x203
Foto:Liesma

Latvija vēsturiski ir daudzu kultūru sadzīvošanas, arī slēptu vai atklātu konfliktu telpa. Kopš viduslaikiem Latvijas teritoriju apdzīvojuši etniskie ebreji, krievi, baltkrievi, poļi, lietuvieši, vācieši un citu tautību pārstāvji. Aplūkojot Latvijas kultūras vēsturi, nākas konstatēt, ka specifiski latviskais bieži ir vāciski krieviski poliski ebrejisks vai arī citādi etnisko kultūru iezīmēts. Pat latviešu nacionālisms, vismaz Kronvaldu Ata un jaunlatviešu izpildījumā, balstījies vācu klasiskā filozofa J.G. Fihtes atziņās un krievu slavofilu darbu parafrāzēs. Pagājušajā gadsimtā dabiskajai etnokulturālajai daudzveidībai “elpot” traucēja gan politiskās manipulācijas daudzveidības demonizācijas virzienā Ulmaņa autoritārismā 30. gados (vienotība, latvietība, vadonība), gan padomiskā rusifikācija (viena tauta – padomju, viena valoda - krievu).

Līdzsvars ir izjaukts un polarizācija iezīmē sociālos procesus 20. – 21. gadsimtā etnisko attiecību noskaidrošanā. Prasība pēc vienotas latviskas izglītības raksturo pēcpadomju izglītības politiku, jo līdz šim marģinalizētā latvietība nonāk varas nesēja pozīcijās un sāk apliecināt sevi ar politikas līdzekļiem, tajā skaitā slēptajā mācību programmā (angļu val. hidden curriculum) skolās akcentējot ideju: pareizs = latvisks. Gan izglītības, gan valodu, pilsonības un arī sabiedrības integrācijas politikās tīši netika ņemts vērā, ka dažādība nav kas ievazāts vai svešāds, bet gan tas, kas veidojis latvietību Latvijā. Daudzveidīgais ir latvietība.

Uzskatu, ka Marijas Golubevas pētījums, Umberto Eko valodā runājot, atgriež sākotnējo nevainību izkropļotajam politiskajam diskursam – akcentē to, ka dažādībai ir vieta tur, no kurienes tā nākusi un kur dabiski piederas, proti, izglītības sistēmā. Redzams, ka skolās mācās bērni ar dažādu etnisko un kultūras piederību un atšķirīgām pirmajām valodām. Pētījumā akcentētā “starpkultūru izglītība akceptē un apliecina plurālismu (tai skaitā etnisko, rasu, valodu, reliģisko, ekonomisko un dzimumu plurālismu), ko pārstāv skolēni, viņu tuvējā sabiedrība un skolotāji”[1].

Pētījuma mērķis ir saistīts ar dažādības integrēšanas (angļu val. diversity mainstreaming) ideju, proti, to, kā Latvijas izglītības sistēmā ieviest un leģitimēt daudzveidību kā normu. Šī mērķa īstenošanai apzināta citu valstu pieredze (Somijas, Zviedrijas, Lielbritānijas, Igaunijas, Vācijas, Polijas un Ungārijas piemēri), analītiski izvērtēta Latvijas izglītības politika attiecībā pret mazākumtautību skolām un arī skolu mācību programmas, kurās daudzveidības pagaidām ir pārāk maz, salīdzinot ar dzīvi un arī, kā jau pieminēts, vēsturi.

Autores īstenotā politikas analīze ir dziļa un teorētiski pamatota, pētījums ir loģiski strukturēts un pārskatāms. Problēmas būtība pētījumā izklāstīta ļoti daudzslāņaini, vispusīgi, ņemot vērā gan izglītības politikas formulējumus (normatīvo aktu, valsts izglītības standartu analīze), gan pašu izglītības politikas ieviesēju viedokļus par politikas ieviešanas procesu dažādos līmeņos, sākot no Izglītības un zinātnes ministrijas un beidzot ar skolām. Pētījuma metodoloģija ir aktuāla un balstīta jaunākajā un klasiskajā pētnieciskajā literatūrā (Batelaan, Mackay, Bilton, Silova u.c.).

Marijas Golubevas darbu var uzskatīt arī par interešu aizstāvības akciju, kuras mērķis ir veicināt dažādības un vienlīdzīgu iespēju principu realizāciju. Pētījuma svarīgāko daļu veido ieteikumi politikas procesa uzlabošanai: starpkultūru izglītības lomas palielināšana, vienotas skolu sistēmas izveide jeb izglītības telpas desegregācija, dažādas etniskās piederības/pirmo valodu skolēnu sasniegumu sistemātisks monitorings. Īpaši būtu jāizceļ autores uzmanība latviešu skolām, kurās daudzveidība joprojām ir ja ne gluži tabuēta, tad grūti pamanāma aiz latviskajām mācību grāmatām.

Kritiski vērtējot Latvijas integrācijas politikā dominējošo komunitārisma pieeju (9.lpp.), autore uzskata, ka visām sabiedrības grupām jābagātinās no etniskās, kultūru un lingvistiskās dažādības atzīšanas. Īpaši svarīgi šo pieeju īstenot izglītības sistēmā un nekavējoties. Divu paralēlu skolu sistēma joprojām rada nelabvēlīgus apstākļus sabiedrības integrācijai jeb leģitimē praksē divu kopienu dalījumu. Piekrītu autorei, ka vienota skolu sistēma ar bilingvisma un daudzkultūru izglītības lietojumu tajā ir īsteni integrējošas politikas piemērs, radot vienlīdzīgas iespējas visu etnisko izcelsmju skolēniem.

Vienlīdzīgas izglītības pieejamības nodrošināšanu dažādām grupām autore sāk ar skolēnu sasniegumu monitoringa raksturojumu, izvirzot prasību pēc dezagregētas statistikas (sasniegumu modeļi, balstoties uz etnisko izcelsmi un dzimumu) un īpašu atbalsta pasākumu sistēmas nelatviešu skolēniem. Tajos ietilptu datu vākšana par skolēnu sasniegumiem korelācijā ar viņu etnisko izcelsmi un pirmo valodu, kuru šobrīd praktiski neiespējamu padara datu aizsardzības likumdošana, bet kas būtu saskaņā ar ES pretdiskriminācijas politikas vadlīnijām.

Seko, manuprāt, īpaši augstu vērtējama sadaļa par iekļaujošu vidi skolās – sevišķi aktuāla, jo vide daudzās skolās, īpaši statistiski izcilākajās, ir izslēdzoša attiecībā uz skolēniem, kuri savu individuālo mācīšanās spēju dēļ nav atbilstoši vairākuma sasniegumu noteiktajam standartam. Tikpat augstu vērtēju un kā īpaši aktuālu vēlos izcelt autores minēto nepieciešamību izglītot skolotājus un skolu inspektorus (!) vienlīdzības jautājumu risināšanai. Līdz šim skolu inspektori vairākkārt ar savu neizpratni sarežģījuši dzīvi progresīvi strādājošiem skolotājiem – bilingvālās metodikas un starpkultūru izglītības ieviesējiem.

Marija Golubeva ir pievērsusies arī dažādības analīzei jaunajos pamatizglītības standartos un atspoguļojusi problēmas, kuras rodas nesagatavotiem skolotājiem, strādājot ar nelatviešu skolēniem latviešu skolās, balstoties uz I. Druvietes un M. Gavriļinas 2003. gada pētījumu, kā arī arvien no jauna aktualizējusi nepieciešamību pilnveidot skolotāju izglītošanu bilingvālās un starpkultūru izglītības jomās.

Empīriskā darba ietvaros veiksmīga, manuprāt, bijusi dziļo interviju kā pētniecības instrumenta izvēle, kas ļāva autorei noskaidrot visu izglītības politikas ieviesēju attieksmi pret dažādības integrācijas perspektīvu. Valsts ierēdņu aprindās saskaņā ar pētnieces apkopotajiem viedokļiem joprojām valda ideja par dažādības iekļaušanu (vairākumā), kā arī pretestība veikt dezagregētās statistikas apkopošanu. Priecē, ka skolu direktori, esot tuvāk klientiem – skolēniem, viņu vajadzības redz reālāk un ir gan atvērti daudzveidības pieņemšanai, gan jau īsteno to dažādos līmeņos.

Autores secinājumi virza lasītāju pieņemt nepieciešamību reāli integrēt dažādību, liberalizējot mācību procesa vadīšanu skolās un katrā klasē, jo arī izglītības politikas veidotāji ir izpratuši pārmaiņu nepieciešamību, bet vēl nav pietiekami elastīgi, lai to nekavējoši ieviestu. Manuprāt, aicinājums uzticēties skolām un skolotājiem saistāms ar īpašu stratēģiju, kas šo uzticēšanos leģitimētu. Joprojām neatrisināts, bet svarīgs ir dezagregētās statistikas vākšanas jautājums, kas, autoresprāt, jārisina nekavējoties.

Ļoti vērtīgs un stratēģiski nozīmīgs elements pētījumā ir autores ieteiktie tālāko pētījumu virzieni: aicinājums turpināt pētījumus par nelatviešu bērniem latviešu skolās, veidot valsts mēroga pārskatu par skolotāju starpkultūru prasmēm, kas atkal dotu iespēju īstenot virkni izglītojošu pasākumu skolotājiem, pētījumi par grupu ar īpašām vajadzībām situāciju izglītībā, starpkultūru izglītības labās prakses dokumentējums. Vērtīgi ir arī ieteikumi par institucionālajām pārmaiņām un funkciju pārdali un papildinājumu valsts izglītības pārvaldīšanas līmenī, kā arī idejas par jaunām prioritātēm skolotāju izglītībā.

Grūti rast nepilnības tik labi organizētā un konstruktīvi virzītā pētījumā. Formas ziņā pētījuma valoda ir ārkārtīgi koncentrēta un to nav viegli lasīt. Taču politikas veidotājiem pieejamā lasīšanas laikā «ekstrakta» forma var būt tikai pluss.

Uzskatu, ka pētījums dod vielu pārdomām izglītības politikas veidotājiem un motivē izglītības politikas pētniekus īstenot jaunus pētījumus, lai atkal arvien no jauna apliecinātu Latvijas dabisko daudzveidību un tās nozīmi Latvijas politiskajā nācijā. Daudzveidība nācijas dzīvi atsvaidzina un iekrāso. Pretējā gadījumā riskējam būt «izbalējusi sabiedrība».
__________________

[1] Nieto, S. (1992). Affirming diversity: The socio-political context of multicultural education. New York: Longman.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Saistītie raksti
Citi autora darbi
Konservs 255x203

Svinēt un palīdzēt 3 Autors:Liesma Ose

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Sociālo pakalpojumu efektivitāte cilvēku tirdzniecības upuru reintegrācijai 0 Autors:Evija Kļave, Liesma Ose, Ilze Ieviņa

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Pētījumos balstītas stratēģijas tolerances veicināšana 0 Autors: Juris Osis, Liesma Ose

Koris 255x203

Kādā valodā dzīvosim? 0 Autors:Liesma Ose