Atslēgvārdi:

Izglītība: brīvprātīgi obligāta 1

Interešu izglītība var kalpot par veidu, kā celt skolēnu vērtējumu izglītībai un motivāciju mācīties. Bet var būt arī vēl viens veids, kā iedzīt naglu skolēna vēlmē mācīties.

Iesaki citiem:

Interešu izglītība parasti tiek saistīta ar individuālo izglītības vajadzību un vēlmju īstenošanu neatkarīgi no vecuma un iepriekš iegūtās izglītības. Tāds ir skaidrojums likumdošanā. Pati par sevi šī definīcija ir tik vienkārša, ka, šķiet, tai nav nepieciešami nekādi paskaidrojumi. Tomēr, ja analizē datus, kas par interešu izglītību ir pieejami, jautājumi rodas. Piemēram: kā tas var būt, ka interešu izglītību apmeklē vairāk skolēnu nekā mācās pamatskolā un vidusskolā? Kas izskaidro faktu, ka visbiežāk apmeklētā un tātad vispopulārākā izglītība ir kori un deju pulciņi? Kādēļ Latvijā ir tik neliels skaits interešu izglītības iestāžu? Šie ir tikai daži no jautājumiem, kas nepaliek skaidri.

Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, pirmkārt, jau var sākt apšaubīt definīcijas vienkāršību, bet tas salīdzinoši ir vēl mazs atklājums. Daudz nepatīkamāk pēc šiem meklējumiem ir uzdot sev papildjautājumu, vai interešu izglītība vispār pastāv kā definēta institūcija vai kā infrastruktūra, vai arī vienkārši kā interešu objekts?

Par interešu izglītību ir vērts uzdot jautājumus, jo, no vienas puses, balstoties uz Valsts Jauniešu iniciatīvu centra (VJIC) datiem, interešu izglītība šobrīd varētu būt tā institūcija, kas piesaistījusi lielāko izglītojamo skaitu. Tomēr visam ir arī otra puse. Šajā gadījumā tā varētu būt neskaidrība, kas rodas ar šo terminu, tā interpretāciju un izmantojumu dzīvē.

„Interešu izglītība” kā Izglītības likumā lietots termins nereti konfliktē pats ar sevi. Likuma izpratnē tā ir reizē institūcija un process, vienlaikus esot gan formāla, gan neformāla un tāpat arī esot strikti nodalīta kā izglītības elements un reizē arī konsolidējoša — citu veidu izglītības iestāžu pabiru apvienotājs.

Terminoloģija nav svarīga

Izglītības likums pats par sevi ir visnotaļ samudžināts definējumos un, jo vairāk tajā mēģina iedziļināties, jo vairāk tas atklāj dažādas neskaidrības. Un šī vēl ir tikai virsotne, kas var šķist kā medusmaize pēc tam, kad ir mēģināts saprast visus izglītību reglamentējošos Ministru Kabineta noteikumus, programmas, memorandus, Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) izdotās regulācijas utt. Šī iemesla dēļ, sākot jebkādu analīzi, visvieglāk ir pieķerties tikai Izglītības likumam un tikai nepieciešamības gadījumā meklēt skaidrojumu citos normatīvajos dokumentos.

Nedaudz iedziļināsimies likumdošanas definīcijās. Izglītības likuma izpratnē „interešu izglītība” tiek definēta kā „personas individuālo izglītības vajadzību un vēlmju īstenošana neatkarīgi no vecuma un iepriekš iegūtās izglītības”. Šķiet, ka šo definīciju nav nepieciešams paskaidrot. Vērtīgāk ir pieminēt faktorus, kas, veidojot šādu definīciju, ir apzināti vai neapzināti izlaisti. Pirmkārt, terminoloģija neparedz kādu konkrētu laika periodu, kurā interešu izglītība ir jāapgūst. Lai arī nenozīmīgs faktors, kas tiek labots citos MK noteikumos un atbildības sfēru institucionālā dalījumā, tomēr liek uzdot jautājumu — kā interešu izglītība kā termins atšķiras no citiem līdzīgiem terminiem un, ja neatšķiras, kāpēc tas vispār ir ieviests?

Kā piemēru šim jautājumam var izmantot Izglītības likuma definīciju pieaugušo izglītībai: „Personu daudzveidīgs izglītošanas process, kas cilvēka mūža garumā nodrošina personības attīstību un konkurētspēju darba tirgū.” Abas definīcijas, vismaz no teorētiskās perspektīvas, varētu salīdzināt ilgi un analītiski. Svarīgāk par teorētisku salīdzinājumu šķiet norādīt, ka ar šādu definīciju tiek iezīmētas noteiktas atšķirības (vismaz uztverē), kas ir starp indivīda izglītošanu atbilstoši viņa vēlmēm un vajadzībām un indivīda izglītošanu, kas veicina personas attīstību un veicina konkurētspēju. Cits jautājums, vai tā tam būtu jābūt.

Vēl kāda nianse, kas izriet no šādas terminoloģijas, — gan interešu izglītībai, gan tās finansējumam būtu jābūt pieejamiem visiem. Oficiālā valsts politika gan biežāk koncentrējas tikai uz atsevišķu vecuma grupu izglītošanu.

Vienīga neformālas izglītības atšķirība – par to netiek izsniegts kvalifikāciju apliecinošs dokuments.



Atgriežoties pie interešu izglītības definīcijas, daudz interesantāk ir uzdot jautājumu, kādēļ pašā formulējumā nav skaidri norādīts, ka interešu izglītība atbilst definējumam – neformālā izglītība. Lai arī pirmajā mirklī, pārlasot likumā izteiktās definīcijas, kas skaidro izpratni par formālo un neformālo izglītību, šķiet, ka dalījums ir pilnīgi skaidrs. Interešu izglītība skaidri ietilpst kategorijā „neformālā izglītība”[1], tomēr dziļāka analīze liek secināt, ka vienīgais faktors, kas varētu ļaut atšķirt formālo no neformālās izglītības, ir izteikums, ka par neformālās izglītības apgūšanu netiek izsniegts kvalifikāciju apliecinošs dokuments.


Pieprasījums/piedāvājums interešu izglītībā

Novērojums, kas tika pieminēts nedaudz augstāk, noradīja, interešu un pieaugušo izglītības skaidrojumam tiek izmantotas praktiski identiskas definīcijas. Jautājums: kā tas nākas, ka, lai arī tās ir tik līdzīgas, Izglītības iestāžu reģistrā ir reģistrētas tikai 112 interešu izglītības iestādes, bet veselas 563 pieaugušo izglītības iestādes? Mazliet manipulatīvi dati, jo tajā pašā laikā Valsts jaunatnes iniciatīvu centrs norāda, ka 2008./2009. gadā interešu izglītībā iesaistījušies 261 914 jaunieši. Sīkums, ka 2008./2009. gadā skolu apmeklēja 249 446[2]. Jāsaka, pārsteidzoša ražība.[3] Pieaugušo izglītībā, savukārt, šajā laikā ir iesaistījušās 369 600[4] personas.

Te varētu teikt, ka saskaņā ar Latvijas likumdošanu par jauniešiem tiek uzskatīti iedzīvotāji līdz 25 gadu vecumam, un tā būtu izskaidrojama atšķirība starp reālo skolēnu skaitu un jauniešu skaitu, kas ir līdzdarbojušies[5] interešu izglītībā. Tomēr šajā gadījumā skaidrojums drīzāk ir meklējams faktā, ka neviens nav papūlējies norādīt, ka viens jaunietis var apmeklēt vienlaicīgi vairākas interešu izglītības programmas.

Vairāk gan gribētos pievērsties svarīgākam jautājumam, kas izriet no Valsts Jauniešu iniciatīvu centra publiskā pārskata. Aplūkojot datus par interešu izglītības programmās iesaistītajiem skolēniem, var uzskaitīt šādus faktus: 2008.-2009.mācību gadā kultūrizglītības programmās iesaistījušies 154 426 skolēni; sporta izglītības programmās — 48 434; tehniskajās jaunrades programmās — 12 063; vides izglītības programmās — 8999; jaunatnes klubos — 10 856; citās programmās — 27 136. Izklausās iespaidīgi. Nu vismaz līdz mirklim, kad sāk analizēt šo skaitļu nozīmi.


Koru popularitāte

Lai arī likumdošanā smalki tiek paziņots, ka Latvijā ir atdalāma formālā no neformālās izglītības, interešu izglītības gadījumā šī saplūšana ir īpaši skaidri novērojama.



Pirmkārt jāmin, ka interešu izglītības iestādes nespētu nodrošināt šādam skolēnu skaitam papildu (neformālo) izglītību. Attiecīgi — lielo vairumu no šiem skolēniem interešu izglītības programmās ir iesaistījušas skolas. Aprakstot situāciju ar datiem, vispārējās izglītības iestādes nodrošina 179 602 skolēnu dalību interešu programmās. Pašvaldību izglītības iestādes — 76 733, bet ar valsti nesaistītas institūcijas — tikai 1102 skolēnu dalību šādās programmās. Var saprast šādas situācijas veidošanās iemeslus. Ir nepieciešami resursi — kaut vai lielas telpas, kas pārsvarā ir vai nu skolās, vai lokālajos pašvaldību kultūras namos. Tomēr tas nozīmē, ka, lai arī likumdošanā smalki tiek paziņots, ka Latvijā ir atdalāma formālā no neformālās izglītības, interešu izglītības gadījumā šī saplūšana ir īpaši skaidri novērojama. Tie ir tie paši pedagogi, skolēni, telpas, ko skolēns apmeklē, apgūstot vispārējo izglītību. Te varētu pieminēt, ka interešu izglītība var kalpot par veidu, kā celt skolēnu vērtējumu izglītībai un motivāciju mācīties, bet var būt arī vēl viens veids, kā iedzīt „naglu” skolēna vēlmē mācīties.

Otrkārt, ja VJIC ir tik dāsni paskaidrojis, kā pa dažādām programmām sadalās kopējais interešu izglītībā iesaistīto skolēnu skaits, tad ir interesanti atšifrēt, kas slēpjas zem katra no apzīmējumiem. Kultūrizglītība ir dalība korī, deju kolektīvā vai teātrī. Sports — dalība komandā kādā sporta veidā vai dalība ārpusskolas sporta sacensībās. Vides izglītība ir publiski iestādīts kociņš. Jaunatnes klubi — skolēnu iniciatīvas, ieskaitot skolēnu pašpārvaldes skolā. Citiem vārdiem, mirklī, kad likumdošanā tiek teikts, ka ir nepieciešama mācību programma, ar to nereti tiek saprasts viens kopējs vairāku skolēnu pasākums, jo visi lielie skolēnu dziedāšanas un dejošanas svētki tiek interpretēti par interešu izglītību. Varbūt esmu pārāk kritisks, bet es atsevišķu, vienreizēju, īslaicīgu notikumu nedefinētu par mērķtiecīgu izglītību kādā jomā.

Šobrīd liekas, ka interešu izglītība biežāk tiek uztverta kā apzīmējums visiem procesiem skolā, kas nav tieši piesaistāmi mācību programmai.



Papildus te vēl reizi varētu pievērsties likumdošanai. Latvijā praktiski likumdošanā netiek lietots dalījums starp izglītības veidiem, kas angliski tiek apzīmēti ar vārdiem in-formal un non-formal. Latviski arī nav terminoloģijas, kas spētu sekmīgi iezīmēt dalījumu starp abiem apzīmējumiem.[6] Parasti, lietojot terminu in-formal, tiek saprasts process bez kontinuitātes — process, kam nav programmas un kas vairāk būtu saistāms ar apzīmējumu „ikdienas mācīšanās” jeb everyday learning. Interešu izglītības gadījumā visi šie procesi ir sagāzti vienā katlā un no tā tiek veidota interpretācija par aktivitātēm Latvijā. Šobrīd liekas, ka interešu izglītība biežāk tiek uztverta kā apzīmējums visiem procesiem skolā, kas nav tieši piesaistāmi mācību programmai.

Protams, koru popularitāti, piemēram, var izskaidrot ar to, ka latvieši ir dziedātāju tauta vai kā tamlīdzīgi, tomēr es pieņemu, ka masveida korošanās nav visu skolēnu interese.



Treškārt, lasot sarakstus ar interešu izglītības piedāvātajām iespējām, man rodas jautājums — kā intereses ataino interešu izglītība? Ja, piemēram, kultūrizglītība pamatā veidojas no deju kolektīviem, koriem un mazāk no amatieru aktieru trupām, tad loģiski šķiet jautāt, kāpēc Latvijā tik plašu popularitāti ir ieguvusi tieši šāda pašizpausme? Interešu izglītības definīcijā ir minēts, ka izglītojamie izglītības procesā iesaistās atbilstoši interesēm. Protams, koru popularitāti, piemēram, var izskaidrot ar to, ka latvieši ir dziedātāju tauta vai kā tamlīdzīgi, tomēr es pieņemu, ka masveida korošanās nav visu skolēnu interese. Tad kāpēc skolēni par savu interešu izglītību izvēlas ko tādu, kas viņus, visticamāk, nesaista? Vienīgā man šķietami pieņemamā atbilde būtu parasti šādos gadījumos lietotais apzīmējums „brīvprātīgi obligāta dalība”. Protams, tad vēl tikai atliek jautājums, vai dalība korī var tikt uzskatīta par izglītību?

Skola ir ieinteresēta organizēt izglītību, kurā var vienlaicīgi izglītot lielāku skolēnu masu, kas savukārt ļauj secināt — kamēr kādā skolā nebūs veselas, piemēram, ķīmiķu klases, jauno ķīmiķu pulciņu neviens neorganizēs.



Sniedzot tādu nelielu kopsavilkumu, varētu teikt, ka plašā skatījumā fakts, ka skolas nodrošina funkcijas, ko Valsts Jaunatnes iniciatīvu centrs lepni dēvē par interešu izglītību, nav nemaz slikts. Drīzāk apšaubāms ir veids, kā tas tiek darīts, un sekas, ko tas rada. Var saprast, ka skola ir vienīgā vieta ar sagatavotu infrastruktūru masveida izglītošanai. Arī pedagoga atalgojuma struktūra skolā ir skaidri aprakstīta likumdošanā, un katra papildu slodze var nodrošināt kādam pedagogam algu. No šī arī izriet, ka skola ir ieinteresēta organizēt izglītību, kurā var vienlaicīgi izglītot lielāku skolēnu masu, kas savukārt ļauj secināt — kamēr kādā skolā nebūs veselas, piemēram, ķīmiķu klases, jauno ķīmiķu pulciņu neviens neorganizēs.

Sekojot šai loģikai, protams, var paredzēt iespēju, ka kādreiz tomēr skolā var izveidoties arī plašāks interešu pulciņu piedāvājums. Tomēr skolai arī šādā gadījumā ir kāds mīnuss. Tā pamatā ir paredzēta informācijas iekšējai apritei. Lai iekļautos kādā procesā, kas skolā notiek, būtu jābūt šīs skolas skolēnam. Attiecīgi — pagaidām, ja arī izveidotos skaidra interešu izglītība skolas iekšienē, tad tā būtu tikai ļoti šauram tikai šīs skolas skolēnu lokam. Tam par iemeslu var minēt uzreiz divus argumentus: informācijas trūkums un grūtības un ierobežojumi, runājot par skolu savstarpējiem norēķiniem un skolas norēķiniem ar valsti.


Kur paliek privātais sektors

Skolēnam skolā vajadzētu tikt virzītam uz to, kas viņam labāk padodas. Individuālas nodarbības skolai organizēt nav izdevīgi un pirkt specifisku inventāru — ne tik. Zelta vidusceļš ir veidot resursus neprasošus pulciņus, kuri pamatā neprasa nekādu talantu un interesi, lai tajos iesaistītos. Rezultāts šādai pieejai — pašvaldību organizētu izglītības iestāžu neveidošanās un pilnīga privātā sektora intereses absence interešu izglītības iestāžu veidošanā.

Pēdējā doma ir tāda, pie kuras es vēlētos nedaudz pakavēties. Augstāk jau minēju galvenos raksturojošos lielumus pieaugušo izglītībai. Nedaudz salīdzinot abus izglītības veidus, vēlreiz gribētos uzdot jautājumu, kāpēc ir tā, ka vienā sektorā ir izveidojies tik milzīgs institūciju skaits, bet otrā visas funkcijas pilda cita institūcija. Formulējot precīzāk — kāpēc neveidojas atsevišķas interešu izglītības institūcijas. Vai vēl precīzāk — kur paliek privātais sektors interešu izglītībā?

Lai arī precīzu atbildi uz šo nav iespējams sniegt, tomēr ir skaidras norādes, kas ļauj minēt galvenos iemeslus, kāpēc privātais sektors izvairās no interešu izglītības. Nozīmīgs iemesls, protams, ir interešu un pieaugušo izglītības mērķa grupas maksātspēja. Tomēr gribētos minēt, ka šis nav vienīgais iemesls. Pirmkārt, likumdošana, kas nosaka, kādi mācībspēki drīkst būt šādās iestādēs un kā katra izglītība realizējama. Otrkārt, mērķtiecīga formālās izglītības institūciju tiekšanās piesaistīt sev papildus skolēnus un programmas. Treškārt, specifiski resursi, kas ir nepieciešami, lai veidotu jauniešu interešu izglītību un to izmaksas. Ceturtkārt, neskaidrie atskaites punkti interešu izglītībā par sasniedzamajiem rezultātiem.


Ja runājam par interešu izglītību, tad gala rezultātā galvenā problēma ir nevis ideju trūkums, jo fiziski esošā sistēma apvieno vairāku valstu pieredzi, bet grūtības noturēties pie pašu definējumiem un lavierēšana starp dažādām iniciatīvām. Vieglākais ceļš vismaz šobrīd ir novedis pie rezultāta, ko daļa sabiedrības varētu saukt par mērķi, bet es sauktu par strupceļu. Protams, nevar noliegt, ka vispārējās problēmas izglītības sistēmā ir daudz nozīmīgākas un pamatā ir jāpievēršas obligātās izglītības attīstīšanai. Tomēr nevajadzētu uz izglītību skatīties šauri. Arī interešu izglītība piedāvā virkni iespējas un risinājumus problēmām. Vajag tikai mācēt tos saskatīt.

_____________________________


[1] Te gan uzreiz būtu arī jāsaka, ka pats dalījums „formālā” un „neformālā” izglītība šķiet, likumdošanas gadījumā ir vairāk ieviests formalitātes pēc. Abi skaidrojumi neko nepaskaidro un gala rezultātā ir arī nesalīdzināmi.

[2] Dati no Izglītības un Zinātnes ministrijas mājas lapas, sadaļas „Statistika par vispārējo izglītību” (http://izm.izm.gov.lv/registri-statistika/statistika-vispareja.html).

[3] Lai arī šajā gadījumā izskaidrojums varētu skaitļu atšķirībai varētu būt vairāk kā viens, es tiecos domāt, ka šajā gadījumā vainojams būs fakts, ka jaunatnes iniciatīvu centra oficiālajā atskaitē, atskaites veidotāji ir aizmirsuši norādīt, ka viens skolēns var apmeklēt vairāk kā vienu interešu nodarbību.

[4] Dati no CSB, Sadaļa „Pieaugušo izglītība - 2007.g. apsekojuma dati”, “9-60. Piedalīšanās pieaugušo izglītībā pēc dzimuma, vecuma, izglītības līmeņa un nodarbinātības status” (http://data.csb.gov.lv/DATABASE/...)

[5] Lai arī man ir subjektīvas grūtības latviešu valodā interpretējot terminoloģiju no Izglītības likuma perspektīvas skolēnu izglītību aprakstīt ar terminu „līdzdarboties”, šajā gadījumā šo terminu esmu izvēlējies apzināti cenšoties ierosināt kādas pārdomas gan par vēlamo izglītības sistēmu, gan arī par termina interešu izglītība atšķirībām starp definējumu un reālo uzvešanu.

[6] Vienīgais man zināmais dokuments, kur ir mēģināts nodalīt šos divus terminus ir „Mūžizglītības memorands”. Tomēr – arī šis dokuments ir tikai tulkojums un pagaidām Latvijā nāksies paciesties ar terminu „in-formal” learning.
IZM, 2008, „Izglītības iestāžu sadalījums pēc veidiem”, pēdējo reizi apmeklēts 8. oktobrī http://doc.izm.gov.lv/liis/org/pases.nsf/WebIzgl4?OpenView

Saeima, 1998, „Izglītības likums”, 2009. gada 1. jūlija redakcija, pēdējo reizi apmeklēts 8. oktobrī http://www.likumi.lv/doc.php?id=50759

VJIC, 2009, „Izglītības un zinātnes ministrijas Valsts jaunatnes iniciatīvu centra 2008. gada publiskais pārskats”, pēdējo reizi apmeklēts 8. oktobrī www.vjic.gov.lv/doc_upl/vjic_publiskais%20parskats%20skat.pdf

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ingmars 21.10.2009 22:59
Skolu atbalsts tomēr ir vajadzīgs. Bez skolas un skolotāju aktīvas līdzdalības interešu izglītību popularizējot (t.i. tikai ar vecāku un skolēnu pašu interesēm) nepietiks - atsaucība interešu izglītības pulciņiem būs nepietiekama.

Esmu to pieredzējis, cenšoties organizēt matemātikas pulciņu vienā ārpusrīgas skolā. Kamēr piedalīšanās bija pilnīgi brīvprātīga - nāca 2-4 skolēni. Tiklīdz kā iesaistījās skolotāji (vnk. ar regulāru pamudināšanu - bez kādām piespiedu metodēm), tad dalībnieku skaits pieauga līdz 10-15. Lai gan teorijā izskatās skaisti, ka skolēni paši brīvprātīgi kaut ko izvēlas - praksē vairums no skolēnu mācību olimpiāžu dalībniekiem ir tā vai citādi skolotāju pierunāti. Protams, var taisīt arī pavisam "ārpusskolas" pulciņus - kā to dara "Progmeistars", kuri māca programmēšanu. Bet tad ir vajadzīgi īpaši labvēlīgi apstākļi, daudzu entuziastu saskaņots darbs, un vēlams - arī ārējs finansējums.

Skolēni ir ļoti pašpietiekami - viņiem tāpat dzīve ir gana spraiga un interesanta. Nemitīgi notiek visādi jautri pasākumi. Viņi lieliski var iztikt gan bez papildu matemātikas, ķīmijas, programmēšanas vai radioelektronikas. Dejošana un sports - tās ir nodarbes, par kurām ir relatīvi vieglāk ieinteresēt skolas vecuma jauniešus, bet arī te ne vienmēr cilvēkiem pietiek gribasspēka ar to ilgstoši un regulāri nodarboties.

To zināmā mērā nosaka mūsu demogrāfiskā bedre - mūsu skolēnu ir relatīvi maz, konkurence lai varētu iekļūt vēlamajās augstskolās nav tik liela kā, teiksim, Āzijā (un pat ne tik augsta kā Latvijā pirms 10 vai 20 gadiem). Katrs skolēns ir pieaugušo uzmanības lutināts; viņš ikbrīdi var nodarboties ar jebko, kas viņam interesē - un tādēļ nav pat īpaši jācenšas vai jāsasprindzina spēki.

Saistītie raksti
Vajag just

To vajag just 8 Autors:Gatis Ozoliņš

Zivis 255x203(2)

No skolas sola 29 Autors:Linda Curika

Citi autora darbi