Foto: The Baltic Course
ES prezidentūra ir brīdis, kad tiek pievērsta uzmanība Latvijas valstij un Latvijas vārdam. Tā ir iespēja prezentēt Latviju.
Intervija ar Induli Ābeli, Ārlietu ministrijas Eiropas lietu departamenta direktoru.
Pēc trīsarpus gadiem Latvija pirmo reizi uz sešiem mēnešiem nonāks Eiropas Savienības (ES) prezidentūras krēslā[1]. Šobrīd sākti pirmie sagatavošanās darbi un nosauktas pirmās aplēses, cik miljonus latu ES prezidentūra Latvijai izmaksās, taču konkrētas skaidrības ne par naudu, ne par veicamajiem sagatavošanās darbiem vēl nav. It kā šķietami vēl laika līdz 2015. gadam ir daudz. Un tomēr — ES prezidentūra nav vienas dienas pasākums. Tā ilgst veselu pusgadu, kurā Latvijai ir jāuzņemas koordinējošā loma ES Padomē. Un no tā, kā Latvija šo pienākumu izpildīs, arī būs atkarīgs, kā mēs sevi parādīsim — vai mūsu prezidentūra būs veiksmes stāsts vai totāla izgāšanās. Tāpēc portāls Politika.lv ir nolēmis sekot līdzi prezidentūras sagatavošanās darbiem, un rakstu sērijas pirmajā publikācijā mēģinām saprast, cik reāla vīzija Latvijai ir par veicamajiem uzdevumiem un prezidentūru vispār.
Kas, jūsuprāt, ir galvenais Latvijas uzdevums Eiropas Savienības prezidentūrā?
Galvenais? Veiksmīgi novadīt prezidentūru.
Kas ir veiksmīga prezidentūra?
Veiksmīga prezidentūra ir daudzas panāktas vienošanās par aktuālajām tēmām, proti, kādas nu tās tajā brīdī būs.
Kas ir šie indikatori? Vai jums ir kādi piemēri no citu valstu pieredzes?
Man jāatzīst, ka es neesmu speciālists par jomām, bet ir problēmas jebkurā jomā, piemēram, lauksaimnieki risina savas problēmas. Šobrīd viena no lielajām tēmām ir nākošā finanšu perspektīva. Zvejniekiem ir savas problēmas, transportniekiem — savas. Dienaskārtību lielā mērā nosaka prezidentūra. Tā ir tāds kā mediators. Tas nozīmē, ka, pirmkārt, prezidentūrai ļoti labi jāpārzina visas tēmas. Otrkārt, ideālā gadījumā tā spēj atrast kompromisu starp visām iesaistītajām pusēm. Efektīvi un ar jēgu panākt kompromisu. Kā likums, parasti prezidents prezidentūras laikā tieši neaizstāv nacionālās intereses, bet tieši strādā uz to, ka ir mediators.
Kāds ir prezidentūras apjoms, kas jāizdara šim mediatoram?
Prezidentūra vada darba grupas, prezidentūra vada visu kaut ko — [Ministru] padomes, COREPER[2] sanāksmes un visu pārējo. Es nemācēšu konkrēti pateikt, cik tas ir kvantitatīvi, bet [ir aptuveni] pāri par trīssimt darba grupu un diviem tūkstošiem sanāksmju, kas katrai prezidentūrai jānovada Tas ir apjoms, kur jānodrošina agenda — dienaskārtība. Ir jābūt skaidrībai par būtiskākajiem jautājumiem. Bieži ir tā, ka Latvijai daudzi no izvirzītajiem jautājumiem nav aktuāli, piemēram, kas ir saistīts ar Āfriku vai, teiksim, olīvu audzēšanas noteikumiem. Kaut arī Latvijai tas nav aktuāli, izvirzītais jautājums ir jāvirza uz priekšu.
Vai mums ir kādi piemēri, pēc kā mēs vadāmies, gatavojoties prezidentūrai?
Piemēram, zviedru prezidentūra. Visi atzīst, ka tā bija laba. Kāpēc? Tieši tāpēc, ka tai izdevās ļoti daudzus būtiskus jautājumus, tajā skaitā Lisabonas līgumu, noslēgt uz priekšu. Viņiem bija ļoti daudz izaicinājumu. Ar tiem viņi lieliski tika galā. Zviedri bija ļoti organizēti, darba kārtības uz sanāksmēm tika izplatītas laicīgi, dalībvalstu komentāri vairāk vai mazāk tika ņemti vērā. Viss darbs norisinājās tā, ka arī dalībvalstis spēja aktīvi piedalīties un jutās iesaistītas. Bieži kvantitatīvi to ir grūti raksturot.
Tas lielā mērā ir atkarīgs arī no cilvēkiem, kas ir nodarbināti, proti, no cilvēku kvalitātes, ne kvantitātes. Kā mums šajā jomā veicas?
Šobrīd, ja tā var teikt, mums ir tikai empīriski dati. Mēs mēģinājām apkopot informāciju pagājušā gada ziņojumā par to, kāda situācija ir ministrijās ar cilvēkiem, ar viņu pieredzi darba grupu vadīšanas darbā un [kādas ir] valodas zināšanas. Situācija nav pārāk spoža. Gada laikā situācija noteikti ir mainījusies, tāpēc ir izveidota darba grupa pie Valsts kancelejas. Tās uzdevums ir strādāt ar apmācības un arī cilvēku noturēšanas jautājumiem.
Cik daudz cilvēku būs jāsagatavo?
Tas ir jautājums, ko uzdot Valsts kancelejai. Zināms, ka būs jāsagatavo gan esošie cilvēki, gan tie, kas nāks klāt. Ministrijām pašām būs jāsagatavo savi cilvēki konkrētos profesionālos jautājumos. Nāksies veikt sagatavošanas darbus arī jautājumos, kas attiecas uz ES funkcionēšanu, lēmumu pieņemšanu, darba grupu vadīšanu, cilvēku vadīšanu. Pašlaik tiek precizēts, kas būs darba grupu vadītāji. Ministrijas ir sākušas šo darbu.
Vai Latvijas prezidentūras ES darbā iesaistīto cilvēku sagatavošana notiks 2013. gadā?
Lēmumi par to, kad un kas notiks, vēl nav pieņemti. Pašlaik tiek apzināta situācija. Pēc tam tiks pieņemti lēmumi. Tīri indikatīvi varu teikt, ka nekas netraucē jau nākamgad sākt apmācīt cilvēkus valodās, kas ir īpaši laikietilpīgs process. Bet, vai mēs paspēsim un vai tam būs finansējums, tas ir cits jautājums.
Vai ir garantijas, ka sagatavotie cilvēki līdz 2015. gadam nepametīs valsti? Viņi būs labi sagatavoti un pēkšņi izdomās aizbraukt.
Jā, šis ir aktuāls jautājums, par ko visi mēs uztraucamies. Dabīgi, ka algas valsts sektorā nav pārlieku labas un darba mainība ir salīdzinoša augsta. Šis ir jautājums, kas jārisina, un mēs to apzināmies.
Jūs teicāt, ka nāks klāt cilvēki. Vai tas nozīmē, ka uz prezidentūras periodu tiks piesaistīti arī cilvēki no malas, vai arī tie būs valsts pārvaldes darbinieki, kas tiks pārorientēti uz prezidentūru?
Noteikti, ka valsts pārvaldes cilvēkus pārorientēs uz prezidentūru. Darba apjoms pieaugs kaut vai no tā viedokļa, ka būs ne tikai jāpārzina jautājums, bet arī jākoordinē un jāvada darba grupa. Līdz ar to uz katru darba grupu, kur līdz šim strādāja ceturtdaļcilvēks vai pat vēl mazāk, būs vajadzīgs vairāk cilvēkresursu. No šāda viedokļa mēs diezgan droši varam teikt, ka būs nepieciešami papildu cilvēki. Kā tas notiks uz prezidentūras laiku? Ir dažādas idejas. Bet skaidrs, ka finanšu situācija ir grūta, skaidrs, ka rodas bažas par valsts aparāta uzpūšanos kārtējo. Tad ir jautājums, kā piesaistīt kvalificētus cilvēkus. Var mēģināt piesaistīt uz akorddarbu uz noteiktu laiku, bet tad tas atkal attiecīgi maksā. Tā kā ir vesela rinda izšķiršanos un problēmu, kas ir jāpēta un par ko ir jādomā.
Ārlietu ministrs Ģirts Valdis Kristovskis minēja, ka prezidentūras izmaksas varētu būt no 50 līdz 100 miljoniem latu. Kāpēc šī summa ir tik liela? No kurienes tā rodas?
No pieredzes. Faktiski tā ir summa, tās ir robežas, kurās citu valstu prezidentūras ir notikušas. Mēs esam saņēmuši ministriju pieprasījumus, kurus pašlaik apkopojam sadarbībā ar Finanšu ministriju. Nekur šajā etapā precīzāki mēs nebūsim. Lai definētu budžetu, vispirms ir jādefinē saturs.
Par ko Latvijai prezidentūrā ir jāmaksā? Kādas pozīcijas ir prezidentūras budžetā?
Būs vajadzīgs papildu personāls. Ir rinda ar visādiem kultūras, publisko attiecību pasākumiem, Briselē viss kas ir jāizpušķo, ir atklāšanas, noslēgšanas tur un šeit. Visas sanāksmes, kas notiek Latvijā, — tām jānodrošina telpas, mašīnas, pusdienas, kultūra, saturs, kompjūteri, apskaņošana, prese… Nu viss šis. Viesnīcas tiek maksātas delegāciju vadītājiem. Tās būs vienas no būtiskākajām izmaksām. Tas arī ir galvenais — personāls un sanāksmju organizēšana plašā nozīmē. Došība arī ir būtisks elements.
Skeptiķi teiks — mums šobrīd ir krīze, varbūt tos prezidentūras apjomus — visus kultūras pasākumus, sanāksmes — varam mazināt? Kādu labumu mēs no prezidentūras varam iegūt?
Tā ir iespēja. Prezidentūra ir brīdis, kad tiek pievērsta uzmanība Latvijas valstij un Latvijas vārdam. Tas nozīmē, ka jebkurš kultūras pasākums ar šīs prezidentūras logo dos lielāku atdevi prezidentūras laikā, nekā tas dotu nosacīti jebkurā citā laikā. Ja mēs vispār investējam šajā pasākumā, tad prezidentūra, manuprāt, ir labākais brīdis. Cik daudz vai maz? Es teiktu, ka tā ir politiska izšķiršanās. Kā saka, mēra laikā dzīres rīkot nebūtu nekāda pamata. Tomēr Briselē ir izveidojies zināms standarts, kā prezidentūras tiek atklātas un noslēgtas un kādai ir jābūt kultūras programmai. Tā ir iespēja prezentēt Latviju. Pie mums brauks aptuveni 40 000 viesu, kas ir tieši saistīti ar prezidentūru. Tā ir iespēja vai nu radīt cilvēkam vēlēšanos atgriezties [Latvijā] vai arī nepiestrādāt pie tā nemaz. Prezidentūras laikā šis cilvēks, amatpersona, ir oficiālās sanāksmes dalībnieks, bet nākamajā reizē viņš varbūt atbrauc kā tūrists un savu naudu atstāj pie mums.
Vai šo sanāksmju rīkošanai izmantosit esošo tehnisko nodrošinājumu vai arī visu pirksit pilnīgi no jauna?
Es ceru, ka pieeja būs racionāla. Šajā brīdī mēs vienkārši identificējam problēmas. Septembrī tiks izveidots [prezidentūras sagatavošanas] sekretariāts un varēs pārņemt šīs lietas un finanses. Lielā mērā tas arī nodarbosies ar visiem šiem jautājumiem un organizēs iepirkumus. Vai tiks pirkts jauns vai izmantots vecais, tas ir provokatīvs jautājums. Teikt, ka veco nevajag un mums vajag tikai visu jaunu, nebūtu īsti korekti. Tajā pašā laikā es pieņemu, ka būs vecas lietas, kas būs nolietotas.
Kuram ir izdevies vislētāk noorganizēt prezidentūru? Šī amplitūda — 50 līdz 100 miljoni — norāda, ka kādam tas ir izdevies lētāk, kādam — dārgāk.
Tas atkarīgs no tā, ko jūs tur skaitāt iekšā. Piemēram, ja jums uz tikšanās vietu vajag uzbūvēt jaunu ceļu, jo tur ir vecs ceļš, vai ceļa uzbūvēšana ir prezidentūras uzdevumus vai nav? Jūs to varat skaitīt gan tur, gan citur, bet tas var izmaksāt 50 miljonus. Tas ir ļoti diskutabli, kas ir tās prezidentūras izmaksas. Piemēram, vecās Rietumu valstis daudz cilvēku klāt neņem, jo viņiem ir augsta administratīvā kapacitāte, ir cilvēki, kas ar šīm lietām strādā jau piekto, septīto prezidentūru. Vai to var salīdzināt ar mums, kuriem faktiski visus cilvēkus vajag apmācīt darba grupu vadībā un vēl citos jautājumos? Tā ir liela starpība. Tāpēc nevar pateikt, ka tā ir lētāka vai dārgāka prezidentūra.
Kā proporcionāli tiks sadalītas sēdes starp Latviju un Briseli?
Latvijā notiks neformālās sanāksmes, kuras pēc satura ļoti stipri var pielīdzināt formālajām. Proti, būs formālās, kas notiks Briselē, un neformālās Latvijā. Tajās tiks apspriesti tie paši jautājumi, bet varbūt ne tik stingri. Šīm sanāksmēm nebūs formāls iznākums. Formālais rezultāts tiek panākts Briseles formālajās sarunās.
Ārlietu ministrs Kristovskis minēja, ka Gaismas pils būs centrālā prezidentūras ēka.
Gandrīz visas, ja ne visas, sanāksmes notiks Gaismas pils ēkā. Gan neformālās ministru padomes, gan ekspertu sanāksmes, gan viss pārējais. Tur ir nepieciešamā drošība, apskaņošana, tulkošana, kopētāji, datortehnika un pieslēgumi… Viss nepieciešamais. Tādā Francijā to var organizēt lielajās pilsētās, kur ir konferenču centri. Līdz ar to viņi var rīkot prezidentūras sanāksmes pa visu valsti, un katrs ministrs var uz savu pilsētu aizvest savu sanāksmi. Mēs to nevarēsim atļauties, mums būs jāinvestē naudiņa vienā vietā, un tur arī šīs sanāksmes notiks. Tā ir pieredze, un lielā mērā jaunās dalībvalstis, izņemot Poliju, tā arī dara.
Rīcības plānā[3] uzsvērta sadarbības nepieciešamība ar sociālajiem partneriem un nevalstiskajām organizācijām. Kā tā notiks?
Sadarbība notiks pie prezidentūras programmas un prioritāšu definēšanas. Tā ir iespēja, ka mēs nosakām darba kārtību. Paralēli tam, ka esam mediatori, mēs varam arī mēģināt virzīt kādu savu jautājumu, kas Latvijai ir aktuālāks, un pie tā strādāt. Šī diskusija [ar sociālajiem partneriem un NVO] vēl nav sākusies. Mēs ceram, ka tā sāksies rudenī un ar idejām tiks iesaistīts plašāks sabiedrības loks. Visiem tiks dota iespēja izteikties.
Cik daudz jau esam sākuši sadarboties ar prezidentūras partneriem Itāliju un Luksemburgu?
Skaidrs ir tas, ka [prezidentūras] dienaskārtība ir diezgan neelastīga. Lietas mēs saņemam mantojumā. Lielā mērā apstākļi un situācija nosaka to, kā viss virzās. Mēs jau varam izvirzīt, kādas prioritātes gribam, bet tad ir pēkšņi „Gruzijas augusts” vai Grieķijas problēma, un visas prioritātes sagriežas kājām gaisā. Šobrīd ir stipri par ātru par tādām lietām runāt arī ar mūsu troikas partneriem.
Kāda loma atvēlēta [prezidentūras sagatavošanas] sekretariātam? Kā tas veidosies un attīstīsies?
Faktiski būs cilvēki, kas nodarbosies tikai un vienīgi ar šo. Viņi organizēs gan saturisko daļu, gan loģistiku. Sekretariāts faktiski nodrošinās koordināciju, lai neviens jautājums netiktu aizmirsts. Šobrīd varbūt ir grūti visu tā iztēloties, bet viņi darīs visu, kas nepieciešams, lai sagatavotos prezidentūrai. Pēc tam prezidentūras laikā sekretariāts nodrošinās jautājumu risināšanas koordināciju.
Vai šī ES prezidentūras sistēma sevi attaisno? Kāpēc šos uzdevumus nevar veikt, piemēram, Padomes ģenerālsekretariāts?
Kā būtu, ja būtu… Nezinu, kā būtu. Skaidrs, ka tā tomēr ir iespēja valstij zināmā mērā būt priekšgalā, definēt savus mērķus, virzīt savas prioritātes. Vēsturiski tā tas ir iegājies, un es nezinu, vai to ir viegli mainīt. Kaut kur jau tā prezidentūras loma samazinās — kaut vai pēc Lisabonas līguma ārlietas ir „aizgājušas” prom no prezidentūras. Var teikt, ka zināmā mērā dalībvalstis uzskatīja — labāk, ja ir viens vadītājs, nevis katra prezidentūra definē savas ārpolitikas prioritātes. Bet vai ir nepieciešamība pēc tālākām izmiņām, grūti pateikt. Pašlaik visi ir laimīgi tur, kur ir, un cer, ka tuvākajā laikā izmaiņu nebūs.
Un kāda ir jūsu personiskā loma Latvijas prezidentūrā?
Labs jautājums! Es šobrīd vadu cilvēkus, kas lielā mērā koordinē rīcības plānu. Mēs esam zināmā mērā katalizators visām darbībām, kas prezidentūras sakarā notiek. Var teikt, ka ir neliela vīzija, kas būtu jādara, un mēs to arī mēģinām kustināt un realizēt. Visas darba grupas lielā mērā ir mūsu iniciatīva. Tā arī būtu tā mūsu loma — koordinējoša un katalizējoša.
_________________________
[1] 2015. gada 1. janvāris – 2015. gada 30. jūnijs
[2] ES dalībvalstu pastāvīgo pārstāvju komiteja (Comité des représentants permanents)
[3] Rīcības plāns, lai sagatavotos Latvijas prezidentūrai ES Padomē 2015. gada pirmajā pusē. Par Rīcības plāna koordināciju atbildīga ir Ārlietu ministrija.