“It kā” politika 4

Varam runāt par divu veidu teātriem – kulināro teātri, kuru tu atnāc baudīt kā labu ēdienu, un teātri, kurā no skatītāja tiek prasīta piepūle un aktivitāte. Politiskais teātris ir otrā veida, kur publikas lomai jāizpaužas caur interaktivitāti, nevis pasīvu uztveri.

Iesaki citiem:

“Drāma uz politiskās skatuves” – šāds politikas apzīmējums nav rets un arī Jūs aicināt pievērst uzmanību politikas teatralizācijai. Kas, Jūsuprāt, uz to norāda?

Globalizācijas apstākļos, kad pār pasauli valda starptautiska mēroga finanses un citi nedemokrātiski spēki ar lieliem naudas līdzekļiem, politiķiem kā noteiktas valsts interešu pārstāvjiem vairs nav iespējams ietekmēt dažādos faktorus, kas nosaka šīs valsts attīstību. Proti, politiķu rokās ir tikai neliela daļa varas pār valstī notiekošo, lielākā ietekmes daļa atrodas citu spēku pārziņā. Finansiālā atkarība politiķus ir reducējusi līdz marionešu statusam, taču demokrātiskā sabiedrībā publika sagaida, lai ievēlētie politiķi pārvaldītu valsti, tāpēc viņi ir spiesti rīkoties tā, it kā viņiem šī vara būtu.

Politika šodien vairs nedarbojas pēc savas loģikas, kas paredz caurspīdīgumu un faktiem atbilstošu situācijas prezentāciju. Tā vietā politika ir sākusi izmantot teātra loģiku, kas ir simulācija un realitātes reprezentācija publikai caur “it kā” principu. Piemēram, ja es teātrī spēlēju Hamleta lomu, es izturos tā, it kā būtu Dānijas princis. Teātrim šis “it kā” princips ir atbilstošs, jo publika ir sagatavojusies simulācijai. Uz politiskās skatuves ir citi likumi, un publika sagaida, ka politiķu teiktais būs patiess. Sabiedrība neklausās politiķī kā aktierī, tāpēc kļūstot par aktieri, politiķis vairs neattaisno sabiedrības ticību patiesībai, par savas politiskās loģikas principu padarot simulāciju.


Vai tas nozīmē, ka politikā arvien nozīmīgāka kļūst ārējā forma?

Jā, arī formas un satura attiecībās parādās politikas saistība ar teātri. Tā kā politiķu rokās vairs nav varas, viņiem ir ļoti maz, par ko runāt. Ja politiķi teiktu patiesību, viņiem būtu jāatzīst, ka nekontrolē situāciju, taču šāda atbilde neapmierinātu sabiedrību, un tāpēc politiķi labāk izvēlas neteikt neko. Brīžos, kad viņiem kaut kas tomēr ir jāsaka – priekšvēlēšanu kampaņās, publiskās uzstāšanās reizēs – satura trūkums tiek aizstāts ar kaut ko citu, un te politiķi gūst piemēru no teātra, kā padarīt uzstāšanos efektīgu.

Teātri efektīgu padara skatuves iekārtojums, tērpi, aktieru retorika un veids, kādā publikai veltītais ziņojums tiek pasniegts. Arī mūsdienu politiku efektīgu padara priekšnesums, kurā politiķis gluži kā aktieris piekopj īpašu uzstāšanās stilu. Politiķi aizņemas teātra atribūtus un iestudē savu uzstāšanās formu, lai tādējādi slēptu, ka viņiem patiesībā nav ko teikt. Politika vairs nav debates un argumenti, bet šovs. Politiskās uzstāšanās tiek smalki izkalkulētas, jo, kā teicis Maršals Makluans (Marshall McLuhan), medijs pats ir vēstījums.

Politikas saistību ar teātri apliecina arī totāla mūsdienu kultūras vizualizācija, tai skaitā arī politikas atkarība no tēliem. Līdz 16. gadsimtam, kad prese vēl nebija izgudrota un politiku nevarēja īstenot caur rakstīto vārdu, politikas saturs tika nodots caur tēliem, ar tiešā kontakta starpniecību. Nostiprinoties rakstītajai kultūrai, politika kļuva vairāk verbāla, bet šodien tā atkal ir kļuvusi vizuāla, pateicoties televīzijai un elektroniskajiem medijiem. Šodienas pasaule ir nevis vārdu, bet tēlu pasaule, un arī politiķi tajā dzīvo, tāpēc mēs nevaram viņiem pārmest tēlu izmantošanu savā darbībā, jo tāda ir visa mūsu kultūra. Jautājums ir par to, kā šie tēli tiek izmantoti – tāpēc, lai ar to palīdzību efektīvāk izteiktu savu vēstījumu, vai arī tāpēc, lai caur tēliem noslēptu to, ka nekāda vēstījuma nav.


Vai politiķi vienmēr apzinās, ka ir aktieri?

Tas atkarīgs no viņu inteliģences. Piemēram, Tonijs Blērs pilnībā to apzinās, tāpat arī Gerhards Šrēders apzinās, ka ir TV kanclers – viņi zina, ka daudz svarīgāk par to, ko viņi saka, ir tas, kā to pasaka. Ļoti nozīmīgas šajā ziņā ir fotogrāfijas, kurām bieži vien ir jāpasaka vairāk kā pašam politiķim. Ir svarīgi būt pareizā vietā un starp pareizajiem simboliem. Bet, piemēram, Džordžs Bušs ir marionete, kuru rausta aiz striķīšiem, bet viņam šķiet, ka viņš ir tas, kurš valda.


Kāda ir atsevišķu politiķu loma uz lielās politikas skatuves? Vai viens politiķis spēj kaut ko izmainīt?

Nē, viena persona to nespēj. Es pat teiktu, ka tas nav iespējams arī cilvēku grupai, ja vien viņu komandā nav harizmātisks līderis. Nepietiek tikai ar grupu vai tikai ar līderi, ir vajadzīgs gan kvantitatīvais, gan kvalitatīvais faktors - stiprs kodols un masa, kas to atbalsta.


Kur, Jūsuprāt, ir robeža starp publisko un privāto sfēru? Vai politika var tikt uzskatīta par publisku, ja pār to valda privātas intereses?

Robeža starp publisko un privāto sfēru ir atkarīga no tā, par kādu režīmu mēs runājam. Piemēram, demokrātijas režīms paredz noteiktus mehānismus, kas kontrolē šo robežu, cīnoties pret korupciju un neļaujot politiķiem klajā veidā publisko interešu vietā īstenot savas privātās intereses. Bet, piemēram, Indijā, kur es pabiju piecus gadus, šādu kontroles mehānismu nav, un līdz ar to nav arī robežas starp publisko un privāto sfēru. Šeit korupcija darbojas kā vertikālā, tā horizontālā līmenī.

Lai neļautu politikai kļūt par vietu, kurā tiek apmierinātas vienīgi privātās intereses, ir svarīgi panākt, lai paši kontroles mehānismi, kā, piemēram, korupcijas apkarošanas dienests, policija, tiesa u.c., nebūtu korumpēti. Ja kontroles mehānismu iekšienē sākas korupcija, tad nekādas robežas vairs nav iespējams novilkt.


Kāda ir sabiedrības loma politiskā teātra veidošanā? Vai mēs esam tikai pasīvi skatītāji vai arī aktīvi politikas līdzdalībnieki?

Mēs varam runāt par divu veidu teātriem – kulināro teātri, uz kuru tu atnāc, lai vienkārši baudītu redzēto gluži kā labu ēdienu, un teātri, kurā no skatītāja tiek prasīta zināma piepūle un aktivitāte. Otrā veida teātris prasa refleksiju un spēju domāt līdzi notiekošajam, tādējādi nodrošinot interaktivitāti starp aktieri un skatītāju. Publikas loma politikas veidošanā, manuprāt, izpaužas caur interaktivitāti, nevis vienkārši pasīvu uztveri - sabiedrībai ir jākontrolē politiķi. Viens no interaktivitātes veidiem ir atklāts protests uz ielām, cits veids ir piedalīšanās vēlēšanās, bet pati svarīgākā interaktivitātes forma ir komunikācija caur medijiem. Tieši ar publisko mediju, tādu kā prese, televīzija un internets, starpniecību šodien ir iespējams ietekmēt norises politikā.


Cik atvērti, Jūsuprāt, ir mediji? Vai tiešām tie ir brīvi pieejami ikvienam?

Nav tādas lietas kā absolūtas atvērtības – jebkura informācija tiek atlasīta un filtrēta. Pilnīga atvērtība šajā ziņā ir tikai uz ielas. Taču valstīs, kurās ir laba privātā prese, cilvēkiem ir iespēja ar mediju starpniecību paust pat radikāli pretējus viedokļus, un tikt uzklausītiem. Presei reizēm ir pat lielāka vara kā pašām valdošajām struktūrām, jo tā spēj manipulēt ar iegūto informāciju un apturēt noteiktus procesus, ietekmējot sabiedrību. Tieši prese ir tā, kas spēj atmaskot politisko teātri un atsegt zem tēliem slēptos politiķu motīvus.

Īpaša nozīme publiskajā telpā šodien ir internetam, jo tas dod iespēju ikvienam būt līdzdalīgam notikumos visā pasaulē. Internets kā medijs nevienam nepieder, līdz ar to informācijas saturs tiek minimāli kontrolēts, un internetā ir iespējams atrast jebko jebkurām interesēm. Internets ir demokratizējis pieeju informācijai, taču diemžēl bieži vērtīga informācija tiek nomākta ar bezvērtīgu ziņojumu masu.


Kā Jūs redzat politikas nākotni? Vai tās teatrālums tikai pieaugs?

Es uzskatu, ka tik ilgi, kamēr pastāvēs mūsu kultūra, kurā valda tēli un kurā efektīvu varu nodrošina veiksmīga veidola izvēle, arī politika būs teatrāla un ārišķīga. Manuprāt, mediji arvien vairāk un vairāk attālināsies no vēstījumu atspoguļošanas funkcijas, tā vietā paši kļūstot par vēstījumiem. Politikas teatrālisms tuvākajos gados varētu tikai pieaugt. Tās valstis un politiķi, kas vēl nav iemācījušies efektīvi strādāt ar tēliem un simboliem, to iemācīsies. Pieaugs arī to cilvēku skaits, kas palīdzēs politiķiem iegūt pareizo tēlu un kuru pienākumos ietilps ārējo izteiksmes līdzekļu pareiza izvēle un kombinēšana.

Eiropas politika tuvākajos 10-15 gados varētu kļūt amerikāniskāka, vairāk strādāt ar medijiem, tēliem un citām ārējām formām. Daudz lielāka nozīme kā šodien nākotnē varētu būt tam, kā politiķis izskatās, ģērbjas, kādu kampaņu īsteno, nevis tam, kādu politisko grupējumu un idejas pārstāv.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


prokurors 24.05.2004 13:25
M.Štasens, pēc manām domām, ļoti precīzi un kodolīgi raksturo esošo situāciju, kaut gan šāds skatījums ne-caur-pirksiem uz mirkli iedzen apātijā, laupot cerības kaut ko turpmākajā notikumu gaitā mainīt uz labu. Demokrātija diezgan strauji izsīkst; ja politikas teorijā neparādīsies jauns ideoloģijas virziens, kas risinātu līdzšinējās problēmas, un jauna vērtību sistēma, kur centrālo lomu nespēlētu nauda, tad, diemžēl, būs jāpiekrīt bieži izskanējušajam izteikumam par pasaules galu vai elli zemes virsū, kur viss un visi ir pērkami un, līdz ar to, cilvēktiesībām politiskās skatuves kontekstā ir tikai putekļainu dekorāciju vai sufliera nedzirdamā čuksta nozīme. Vilšanās demokrātiskā režīma spējā nodrošināt cilvēku labklājību var novest, kā rāda vēsturiskā pieredze, pie totalitārisma atgriešanās (līdzšinējie komentāri par harizmātisko līderi un masām, kas viņu atbalsta, arī norāda uz šādu tendenci). Kapitālisms paverdzina naudai, sociālisms - birokrātijai, komunisms - šizofrēniskiem līderiem, etatisms - stereotipiem. Jebkurš ir paverdzinātā lomā - arī skaistie un bagātie, jo lomas pēc spējām un pieprasījuma arvien tiek iedalītas no jauna. Paturēt cilvēcību, izzināt sevi un cienīt citus kļūst aizvien grūtāk. Vienīgā cerība šajā situācijā ir bērni, kas, nomainot veco, naudas tārpu saēsto paaudzi, varbūt spētu kaut ko mainīt. Drīz būs jāsaka nevis - glābiet bērnus, bet gan - bērni, glābiet mūs!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Beatrix 23.05.2004 01:09
Ja politikas zinatnes profesori saktu spriedelet par literaturu, drosi vien vinu idejas butu tikpat trivialas. Bet vispar jau rietumu universitates netrukst sadu kreisi noskanjotu profesoru, kam vinu polistiska 'agenda' ir svarigaka par akademisko izcilibu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

nekatra 21.05.2004 14:37
Šajā intervijā Štasena kunga atbildes ir kā punkti uz i: Finansiālā atkarība politiķus ir reducējusi līdz marionešu statusam, taču demokrātiskā sabiedrībā publika sagaida, lai ievēlētie politiķi pārvaldītu valsti, tāpēc viņi ir spiesti rīkoties tā, it kā viņiem šī vara būtu.

Par daudziem jautājumiem esmu domājusi līdzīgi, bet nespēju savu domu tā noformulēt. Paldies par šo publikāciju, kas man palīdzēja saprast - Latvijas politiķi ir tādi paši, kā citur pasaulē. Visu laiku domāju, ka mūsējie ir sliktāki.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Antejs 20.05.2004 14:14
Ļoti iepatikās šī intervija,kaut daudz kam nepiekrītu,vai piekrītu ne pilnā mērā.Piemēram',nākotnes prognozes.Liela daļa politiķu ir tikai marionetes,kas nespēj reāli ietekmēt procesu virzību.Bet vai visus apmierina šāds lietu stāvoklis? Piemēram ,nav iedomājams ,ka pilsonisku sabiedrību apmierinātu šāda situācija...Un tas ir liels IZAICINĀJUMS tai.Kas vajadzīgs ,lai izmainītu situāciju? Nauda,-jā.Intelektuāļu grupa-jā,izcilas idejas un "know hov"-neizbēgami nepieciešams,bet vēl ir vajadzīga vide,kurā attīstās idejas un kurā šie jauna veida politiķi dzīvotu ',izvirzītu uzdevumus un spētu tos piepildīt.