Īslaicīgi aiz slēgtām durvīm

Īslaicīgās aizturēšanas vietu Latvijā bieži var raksturot kā pārapdzīvotu kameru, kurā trūkst dabīgā apgaismojuma, ventilācijas, pastaigu laukuma, nav brīvi pieejams ūdens un tualete. Valsts 16 gadu laikā nav spējusi rast risinājumu šai problēmai.

Iesaki citiem:

Šogad Latvijas Republikas neatkarības deklarācijas pieņemšanas dienā (4.maijā) Eiropas Cilvēktiesību tiesā tika pasludināts spriedums lietā “A. Kadiķis pret Latviju”, kurā tika vērtēts jautājums par apstākļiem īslaicīgās aizturēšanas vietā (turpmāk - ĪAV), kā arī efektīva sūdzību izskatīšanas mehānisma neesamību nacionālajā tiesību sistēmā. Tas lika pārdomāt līdzšinējo valsts attieksmi 16 gadu laikā, skatot jautājumus par ĪAV esošo apstākļu uzlabošanas nepieciešamību.

Jautājums par ĪAV tehnisko stāvokli laiku pa laikam kļūst aktuāls, un to var nosacīti iedalīt trīs posmos. Pirmais posms ir saistīts ar to, ka Valsts cilvēktiesību birojs (turpmāk - VCB) sadarbībā ar atsevišķu rajonu prokuratūru prokuroriem jau no 2000.gada sākuma veica regulāras pārbaudes ĪAV. Par lielāko daļu no šādām vizītēm tika publicēta informācija plašsaziņas līdzekļos. Ļoti iespējams, ka tieši tādēļ A.Kadiķis nolēma vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā (turpmāk - Tiesa), iesniedzot pieteikumu, par iespējamo Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 3.panta pārkāpumu saistībā ar apstākļiem Liepājas rajona policijas pārvaldes ĪAV. Tā pamazām arī atsevišķu rajona prokuratūru uzņēmīgākie un drosmīgākie prokurori (piemēram, Alūksnes, Dobeles un Jelgavas rajona prokuratūru prokurori) veica pārbaudes to pārraudzībā esošajos ĪAV un, konstatējot rupjus pārkāpumus, pieprasīja tūlītēju rīcību no atbildīgajām valsts institūcijām, lai tiktu piešķirti līdzekļi.

Ar šādu dažreiz radikālu rīcību (atsevišķos gadījumos tika pieprasīts slēgt ĪAV) tika panākta līdzekļu piešķiršana remontu uzsākšanai, kā arī jaunu ĪAV būvniecības projektu izstrādei. Tomēr atkārtoti vēlos uzsvērt, ka tas bija iespējams tikai pateicoties atsevišķu prokuroru aktīvai darbībai. Lielākajā daļā gadījumu prokurori uzskatīja (un vēl joprojām uzskata), ka pārraudzība pār personas tiesību un interešu ievērošanu neietilpst to kompetencē, kaut arī tā nostiprināta Prokuratūras likumā.

Otrs būtisks politiskās aktivitātes posms sākās līdz ar bargāku sodu ieviešanu autovadītājiem par braukšanu dzērumā. Proti, tika paplašināta administratīvā aresta piemērošanas robežas. Šādas likuma izmaiņas skar ļoti plašu personu loku, tajā skaitā arī dažu likumdošanas varas pārstāvju radus, draugus un/vai paziņas. Turklāt jāņem vērā, ka administratīvais arests var tikt piemērots uz laiku līdz 15 diennaktīm.

Savukārt attiecībā uz Kriminālprocesa likuma kārtībā aizturētajām, apcietinātajām un notiesātajām personām šis termiņš nedrīkst pārsniegt 48 stundas. Kaut arī atsevišķos gadījumos arī šīs personas var tikt turētas ĪAV ilgāku laiku.

Lai varētu izprast problēmu, kas pastāvēja A.Kadiķa sūdzības iesniegšanas laikā, ir nedaudz jāapraksta vispārējais ĪAV stāvoklis un atbildīgo institūciju darbība. A.Kadiķa lietā Tiesa konstatējusi, ka viņš tika turēts pārapdzīvotā kamerā, kurā nebija dabīgā apgaismojuma, ventilācijas, nebija pastaigu laukuma, brīvi pieejams ūdens, tualete utt. Pēc būtības šie apstākļi vairākos izolatoros nav mainījušies līdz pat šim brīdim. Tātad valsts 16 gadu laikā nav spējusi rast risinājumu jautājumam, kā uzlabot apstākļus ĪAV. Piemēram, VCB 2005.gada vidū veica pārbaudi Ventspils rajona policijas pārvaldes ĪAV. No 2000.gada, kad VCB veica pirmo pārbaudi Ventspils ĪAV, apstākļi nav uzlabojušies, bet gan tieši pretēji –pasliktinājušies. Šī ēka nepieder valstij, bet gan tiek nomāta no pašvaldības; tā ir kultūras piemineklis, tādejādi tajā nevar pārbūvēt neko bez īpašas saskaņošanas. Kameras tiek apsildītas ar krāsns apkuri. Ēdiens ĪAV ievietotām personām tiek sildīts uz vecām krāsnīm, kādas pašlaik izmanto vēl tikai vecās lauku mājās. Nav dienas apgaismojuma, mākslīgais apgaismojums ir nepietiekams; nav atsevišķu norobežotu dušas telpu, tādejādi personām ir jāmazgājas gaitenī, kurā atrodas trīs izlietnes (netālu atrodas arī novērošanas kamera, kurā tiek pārskatīts viss gaitenis), kameras ir novecojušas un nolietojušās, nav pastaigu laukuma, tādejādi personas ir spiestas šādos apstākļos uzturēties 24 stundas diennaktī. Šis stundu skaits ir jāpareizina ar dienu skaitu, kādu personas spiestas uzturēties iepriekš minētajos apstākļos. Vēlētos, lai ikviens šobrīd uzdod sev jautājumu, vai viņš vēlētos tādos apstākļos uzturēties kaut vienu stundu. Turklāt jāatceras, ka policistiem tur jāstrādā katru dienu. Tādejādi tiek pārkāptas ne tikai ĪAV ievietoto personu cilvēktiesības, bet arī policijas darbinieku tiesības.

VCB savlaicīgi norādīja gan Ministru kabinetam, gan Iekšlietu ministrijai uz konstatētajiem pārkāpumiem, tomēr tika saņemtas pateicības vēstules par veltīto uzmanību problēmu risināšanai. Šādas darbības neliecina par politiķu vēlmi uzlabot apstākļus ĪAV.

Neskatoties uz to, Iekšlietu ministrijā izveidota atsevišķa institūcija, kas turpmāk rūpēsies par līdzekļu piešķiršanu Valsts policijas rīcībā esošo ēku remontam un jaunai būvniecībai. Tādejādi ne Valsts policija, ne katrs rajona policijas pārvaldes priekšnieks, vairs netiek apgrūtināts ar pienākumu „meklēt” līdzekļus nepieciešamajām investīcijām, kā tas bija pirms šīs institūcijas izveidošanas.

Kā jau minēju raksta sākumā, tikai atsevišķu prokuratūru prokurori ir aktīvi iesaistījušies jautājuma risināšanā par ĪAV stāvokli, kas gan nonāk pretrunā ar Ģenerālprokuratūras pausto viedokli, ka šādas darbības neietilpst prokuratūras kompetencē. Pamatojoties uz to, rodas jautājums, kāda ir nozīme Prokuratūras likumā 2. un 16.pantā minētajam uzdevumam par personas tiesību un likumīgo interešu aizsardzību.

Ņemot vērā to, ka VCB arvien biežāk saņem no personām lūgumus sniegt atzinumus par cilvēktiesību ievērošanu ĪAV (piemēram, par Ventspils, Jēkabpils un Daugavpils rajona policijas pārvalžu ĪAV), plānots veikt pārbaudes dažādās ĪAV. Lai veiktu efektīvāku kontroli par cilvēktiesību ievērošanu, VCB lūgs arī prokuratūru aktīvāk iesaistīties ĪAV pārbaudēs un sniegt slēdzienus par to atbilstību noteiktajiem standartiem un to tālāko darbību. Šādu slēdzienu sniegšana ir būtiska, jo prokurora lēmumi, atšķirībā no VCB sniegtajiem atzinumiem, ir juridiski saistoši, tādejādi liekot valstij aktīvāk darboties pārkāpumu novēršanā.

Kā vēl viens būtisks apstāklis A.Kadiķa lietā tika atzīmēts tas, ka valstī nepastāv efektīvs mehānisms, kas izskatītu sūdzības par apstākļiem ieslodzījuma vietās (tajā skaitā arī ĪAV). Tomēr līdz ar administratīvo tiesu darbības uzsākšanu, iepriekš minētā problēma novērsta, jo cilvēktiesību normām atbilstošu apstākļu nenodrošināšana ir uzskatāma par iestādes faktisko rīcību. Tas, savukārt, pārkāpuma konstatēšanas gadījumā dod personai pamatu saņemt arī kompensāciju.

Izvērtējot visu augstāk minēto, ir pamats uzskatīt, ka pēc Tiesas sprieduma A.Kadiķa lietā ir iestājies trešais posms jautājumā par līdzekļu piešķiršanu ĪAV remontam un jaunu ēku būvniecībai. Šādam secinājumam pamatā ir arī Tiesas spriedums Farbtuha lietā, kur tika atzīts, ka Latvijas Cietumu slimnīcā esošie apstākļi pārkāpj Konvencijas 3.pantu. Pēc šī sprieduma atsākās jaunās Latvijas Cietumu slimnīcas būvniecība.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi
Vadini 255x203

Tiesībsarga spēks 15 Autors:Annija Mazapša