Atslēgvārdi:

Irākas problēma starptautiskajā dienaskārtībā 1

Pēc 11.septembra izmainīto pasauli raksturo arī “ierobežotās suverenitātes” jēdziena parādīšanās. Saskaņā ar šo jauno doktrīnu ASV pasludinās savas tiesības ietekmēt katru suverēnu, kura rīcība Vašingtonai liksies aizdomīga.

Iesaki citiem:

Notikumi Afganistānā un pašreizējā diskusija Irākas sakarā nereti šķiet esam vienkāršs un pat loģisks turpinājums 11.septembra notikumiem ASV. Šī diena it kā parādīja, ka pat tādas superlielvalsts kā ASV drošība ir apdraudēta. Gandrīz ikvienam šodien ir skaidrs, ka uzbrukums Pasaules tirdzniecības centram ir “pilnībā mainījis pasauli”. Bezmaz juridiski ir atzīts teroristu dalījums tajos, kas varētu būt saistīti ar 11.septembra notikumiem, un tajos, kas vienkārši cīnās par savas tautas pašnoteikšanās tiesībām. Uz šī fona Džordža Buša bažas par iespējamo Irākas draudu varētu šķist pilnīgi loģiskas. Tomēr Vašingtonas pēdējās diplomātiskās aktivitātes Bagdādes virzienā norāda uz to, deklarētie motīvi ir tikai aisberga redzamā daļa.

Sākumā galvenais pamatojums spēka pielietošanai pret šo valsti bija tās atteikšanās ievērot ANO rezolūcijas. Tomēr šī nepieciešamība nav kļuvusi mazāk aktuāla arī pēc tam, kad Sadams Huseins padevās un piekrita ANO inspekcijām savas valsts teritorijā. Dž.Bušs šo piekrišanu uztvēra vienkārši kā “taktisku viltību”, aizsardzības ministrs Donalds Ramsfelds, iedams vēl tālāk, paziņoja, ka no visām “teroristiskajām valstīm” Irākas režīms vislielākajā mērā šodien apdraud ASV drošību. Tādējādi, neskatoties ne uz kādām pārmaiņām Irākas attieksmē, uz Kongresu tika nosūtīts rezolūcijas projekts, saskaņā ar kuru Amerikas administrācijai tiek piešķirtas tiesības pielietot spēku pret Irāku, pie tam izmantojot visus esošos līdzekļus. Ja 11. septembris izmainīja pasauli, tad šo pārmaiņu vislabāk ilustrē fakts, ka minētā ASV rīcība laika ziņā sakrīt ar ANO konsultācijām tehniskajos jautājumos par inspekciju atgriešanos Irākā, kā arī ar diskusiju par nepieciešamību pieņemt jaunu ANO rezolūciju. No visām ANO Drošības padomes dalībvalstīm tikai ASV un Lielbritānija uzskata, ka ir jāpieņem jauna rezolūcija, kas sankcionētu automātisku spēka pielietošanu gadījumā, ja Bagdāde atteiktos pakļauties ANO prasībām.

Tādējādi šie traģiskie notikumi ir izraisījuši ne tikai vispārēju līdzjūtību, bet arī diezgan bīstamu parādību, proti, “starptautisko ietekmēšanu” jeb tā saukto “amerikāņu neoimperiālismu”. Vēl pirms traģiskās dienas Zbigņevs Bžežinskis pilnīgi atklāti raksturoja Ameriku kā mūsdienu impērisko hegemonu. Savā rakstu sērijā prestižajā žurnālā National Interest viņš aicina Ameriku likvidēt nestabilitātes avotus DA-Eiropā, Tuvajos Austrumos, Persijas Līča reģionā, tādējādi nodrošinoties pret to, ka kāda Eirāzijas valstu kombinācija varētu kļūt par izaicinājumu Amerikai. Par galveno kavēkli šādas politikas īstenošanai pats Bžežinskis ir vienmēr uzskatījis amerikāņu tautas nevēlēšanos saistīt savu likteni ar tik tālām un nezināmām zemēm. Tad, lūk, pagājušā gada septembris ir likvidējis arī šo kavēkli.

Kisindžers vairāku savu uzstāšanos laikā ir izteicis domu par to, ka pasaulei ir vajadzīgs līderis un viņš jau ir izveidojies.

Savukārt Hantingtons par galvenajiem iespējamajiem izaicinājumiem Amerikai uzskata konfuciānisma un islama kombināciju, proti, galveno draudu savai valstij viņš redz islama pasaules demogrāfiskajā pieaugumā un Ķīnas ekonomiskajā uzplaukumā.

Līdz ar starptautisko ietekmēšanu “izmainīto pasauli” raksturo arī “ierobežotās suverenitātes” jēdziena parādīšanās. Šī jēdziena idejisko shēmu ir izklāstījis ASV Valsts departamenta plānošanas nodaļas direktors Roberts Haass (Robert Haas) žurnālā The New Yorker. Raksta galvenā ideja ir saistīta ar to, ka suverenitāte uzliek pienākumus aizsargāt savus iedzīvotājus, nekādā gadījumā neatbalstīt terorismu u.c. Ja kāda valdība šos pienākumus nepilda, tad citas valdības un, pirmkārt, jau Vašingtona ir tiesīgas iejaukties (pie tam, gadījumā ar terorismu iejaukšanās tiek uzskatīta par preventīvu aizsardzību). Saskaņā ar šo jauno doktrīnu ASV pasludinās savas tiesības ietekmēt katru suverēnu, kura rīcība Vašingtonai liksies aizdomīga.

Šī situācija skar visus starptautiskās sistēmas locekļus bez izņēmuma – gan lielas, gan mazas valstis. Lielās valstis, reaģējot uz pārmaiņām pasaules politikā, veido savu diplomātiju, orientējoties uz sava varas potenciāla ja ne palielināšanu, tad vismaz saglabāšanu. Savukārt mazajām valstīm svarīgākais vēl joprojām ir viņu drošība jeb perspektīva arī turpmāk darboties kā patstāvīgiem starptautisko attiecību subjektiem (Austrumeiropas mazās valstis šīs iespējas cieši saista ar savu pievienošanos Eiropas struktūrām).

Līdz ar to, pievēršoties Latvijas ārpolitikai dotajā situācijā, varētu domāt, ka starptautiskās kaislības ap Irāku nostāda Latviju dilemmas priekšā, proti, atbalstīt vai nu Eiropas vairākumu, tādējādi atvieglojot sev integrāciju Eiropas Savienībā, vai apliecināt nepārprotamu lojalitāti ASV politikai, cerībā, ka tas vēl vairāk nodrošinās ceļu uz NATO. Taču, ņemot vērā faktu, ka pašu ES un NATO dalībvalstu vidū ir vērojamas domstarpības šajā sakarā, diez vai Latvijas ārpolitikas galvenais uzdevums šobrīd ir izdarīt konkrētu izvēli. Daudz svarīgāk, manuprāt, ir precīzi novērtēt pašreizējās globālās tendences, tādējādi iegūstot papildu manevra iespējas.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Claudio 23.02.2003 17:56

Ja taadi raksti kaa shis nespeej atveert acis Latvijas valdiibai, tad es nezinu, kas to speej izdariit. Maskava, Pariize un Berliine veel ir saglabaajushas skaidras uztveres un sprieshanas speejas, bet Riiga saak klhuut par Vashingtonas priekshpilseetu. Vajadzeetu paarbauudiit Vairas Viikhes-Freibergas un Sandras Kalnietes Shveices banku kontus, lai noskaidrotu, cik tieshi ASV administraacija vinhaam ir samaksaajusi. Taa vairs nav lobeeshana. Astes luncinaashana rezhiima, kursh paarkaapj starptautisko tiesiibu normas pa labi un pa kreisi, priekshaa, nav nekaads joks. Kaadreiz to sauca par kolaboracionismu.